Uz Baltkrieviju padomju eksotiku lūkoties - Baranoviči un Bobruiska (4)

Jānis Freimanis 28.03.2014 9 min lasīšanai

Ziemassvētku akcijā biju iegādājies „Luxexpress” autobusa biļetes uz Minsku, lai martā dotos kārtējā izziņas braucienā. Ceļš turp un atpakaļ kopā izmaksāja tikai 12 Ls, tāpēc turpināju iepazīt aizmirsto Baltkrieviju. Ceļojumam biju atvēlējis divas dienas. Vēlā ceturtdienas vakarā 22.50 izbraucu no Rīgas un piektdienas rītā, 8.15 pēc vietējā laika (ziemā + viena stunda), ierados Minskā. Šoreiz uzsvars tika likts ne tik daudz uz pašu Minsku, ko nu jau biju iepazinis iepriekšējos braucienos, bet gan uz divām provinces pilsētām – Baranovičiem un Bobruisku. Bobruiska iekrita manā sirdī jau iepriekšējā viesošanās reizē, tāpēc iekļāvu to maršrutā arī šoreiz.

Baranoviči ir paliela (apm. 180 tūkst. iedz.) Brestas apgabala pilsēta 140 km attālumā no galvaspilsētas Minskas. Par savu dibināšanu tā var pateikties cauri izbūvētajai dzelzceļa līnijai. 1871. gada 17. novembrī (29. pēc jaunā stila) šeit pirmo reizi cauri izbrauca vilciens Smoļenska – Bresta un svinīgi tika atklāta Baranoviču dzelzceļa stacijas ēka. Šo datumu arī uzskata par pilsētas dibināšanas dienu. Arī šodien Baranoviči ir liels dzelzceļa mezgls ar divām dzelzceļa stacijām Барановичи Полесские un Барановичи Центральные. No Minskas uz Baranovičiem var aizbraukt ar nesen atklāto, Šveices firmā «Stadler Bussnang AG» ražoto, ātrgaitas biznesa klases vilcienu pusotras stundas laikā. Vilciens ir kā moderns „pletīzeris”, kas brauc tik līgani, ka nejūt ne mazāko raustīšanos vai klabēšanu. Pie griestiem ir tablo, kas rāda cikos tiks sasniegta nākamā stacija, un kāds ir patreizējais braukšanas ātrums. Vilciens vidēji brauc ar ātrumu 140 km/stundā un biļete vienā virzienā, mūsu naudā, izmaksā tikai 2 eiro. Vilciena biļetes ērti nopirkt internetā http://poezd.rv.by ar elektronisko reģistrāciju, kas nozīmē, ka pa Minskas dzelzceļa kasēm, meklējot īsto kases lodziņu, nav jāstaigā. Vilcienā iekāpjot, atliek vien uzrādīt savu elektroniskajā reģistrācijā pieminēto personas apliecinošo dokumentu un reģistrācijas izdruku. Priecājoties par ērto un ātro braukšanu, jau plkst. 09.56 esmu Baranovičos.

Iepazīšanos ar Baranovičiem noteikti vajadzētu sākt ar dzelzceļa tehnikas brīvdabas muzeju, kas atrodas turpat blakus stacijai Барановичи Полесские. Nevienā citā vietā jūs neieraudzīsiet tik unikālu kolekciju ar tvaika un dīzeļlokomotīvēm, dažādiem pasažieru un speciālajiem vagoniem. Pie muzeja ieejas novietots tās pašas vēsturiskās tvaika lokomotīves samazināts makets, ar kuru iesākās Baranoviču pilsētas vēsture. Muzeja apskate maksā 5000 byr., kas pēc tās dienas kursa ir vien 0,25 Ls. Netālu no dzelzceļa muzeja var ieraudzīt Latvijā jau sen aizmirsto atribūtu – goda plāksni ar šodienas izcilāko dzelzceļnieku ģīmetnēm.

Netālu no stacijas atrodas Telmaņa iela (ул. Тельмана), kur arī ir trīs ievērības cienīgi objekti. Viens no tiem ir vecā aptieka-muzejs, kas atrodas namā ar numuru 15. Aptiekas vēsture iesākusies XX gs. sākumā, kad farmācijas provizors Staņislavs Lajevskis šeit atklāj savu aptieku. Aptieka izvietojās ēkas pirmajā stāvā. Otrajā stāvā atradās laboratorija un aptiekāra dzīvoklis. Interesanti, ka visā savas pastāvēšanas laikā ēka nav bijusi pakļauta nekādām izmaiņām. Iela gan nosaukumu ir mainījusi septiņas reizes, bet mājas numurs „15” palicis nemainīgs. Pie aptiekas sienas uz atsevišķām plāksnītēm redzami visi senie ielas nosaukumi un laika periods, kurā iela attiecīgajā vārdā bijusi nodēvēta. Pēc rekonstrukcijas, aptiekas pirmais stāvs tika atklāts 2000. gadā, bet otrais 2012. Vietējam interjera dizainerim lieliski izdevies atjaunot Lajevska alķīmijas laboratoriju, provizora kabinetu un viņa ģimenes dzīvojamās telpas.

Otrs objekts atrodas Telmaņa ielā 108. Tā ir Aleksandra Ņevska baznīca, kura uzbūvēta 1998. gadā. Tā ir kā vesels komplekss ar būtībā divām atsevišķām baznīcām. Baznīca ir varena savā baltajā majestātiskumā ar daudzajiem sīpolveida kupoliem. Baznīcai pretējā ielas pusē atrodas tirgus „Рынок Алексеевский”.

Kā trešo Telmaņa ielas objektu var pieminēt veco kravas mašīnu, kas novietota uz postamenta, lai atgādinātu par automobilistu varoņdarbiem lielajā Tēvijas karā.

Pēc šo objektu apskates ar vietējo pilsētas satiksmes autobusu Nr. 23 dodos uz pilsētas centru. Šis autobuss noder arī gadījumā, ja jātiek uz dzelcceļa staciju Барановичи Центральные, jo autobuss kursē starp abām stacijām.

Izkāpju pašā pilsētas centrā pie Ļeņina laukuma (пл. Ленина), kur bijušais tautas vadonis joprojām stāv visā godībā. Tepat arī kinoteātris „Октябрь”, kuram līdzās atrodas piemineklis zvirbulim. Šis piemineklis jau paspējis kļūt par Baranoviču simbolu. Tas sastāv no pusotru metru augsta pjedestāla, kura augšpusē uz zelta lodes tup pats zvirbulis. Uz pamatnes ir uzraksts baltkrievu valodā, kurš tulkojumā nozīmē: „Pie jums es uz visiem laikiem esmu atlidojis – ne paradīze piesaista, bet Dzimtene”. Šo statuju 2003.gadā, kas bija izsludināts par māja zvirbuļa gadu, ierīkoja republikas sabiedriskā putnu aizsardzības organizācija. Skolu absolventiem izveidojusies jauka tradīcija. Pēdējā zvana dienā tie ierodas pie skulptūras un, pieskaroties pie mazā zvirbulīša, iedomājas vēlēšanos, cerot, ka tā piepildīsies. Tepat Ļeņina laukuma malā redzama arī fotogrāfa un kaķa skulptūra.

Netālu no kinoteātra „Октябрь” atrodas arī 2007. gadā atklātā baznīca храм Святых Жён-Мироносиц. Tā uzbūvēta vietā, kur daudzus gadus iepriekš jau bija atradusies vecā, 1908. gadā būvētā Aleksandra Ņevska baznīca. 1947. gadā tā vienkārši tika nojaukta pēc rajona un pilsētas padomes deputātu lēmuma. Šodienas jaunbūvētā baznīca ir neparasti skaista ar 13 tumšiem kupoliem, kas harmonē ar spoži balto ārieni. Projekta pamatā ir ideja par sievietēm, kuru dzīve ir kā paraugs pašaizliedzīgai uzticībai, kalpošanai ģimenei, sabiedrībai un kristietībai.

Laiks sāk sliekties uz pusdienlaiku, tāpēc acoju pēc kādas ēstuves. Gagarina ielā ieklīstu kādā autoagregātu rūpnīcas ēdnīcā, kur padomju eksotiku izjūtu visā pilnībā. Ēdienkartē – борщ, перловка с котлетой и салат. Tradicionālā „компот” jau vairs nebija. Ēdamrīki, protams, no alumīnija, un prieks tiešām lēts. Baltkrievu tūkstošus pārrēķinot mūsu naudā, samaksāju vien 0,80 Ls.

Izstaigāju arī ielu ул. Советская, kurā atrodas tādi objekti kā viesnīca „Горизонт” ar bronzas zirga skulptūru priekšplānā, pie kura mīl fotografēties bērni un tūristi. Šajā ielā arī tirdzniecības nams дом торговли „Радуга”, un pārtikas veikals „Советский” ar patriotiskiem saukļiem uz mājas sienas: „Моя родина- Беларусь! Мой город- моя любовь!”. Jā, arī pie mums Rīgā, taču, bija reiz uzraksti „Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!”; „Partija mūsu prāts, gods un sirdsapziņa”; „Māksla pieder tautai” un tamlīdzīgi, bet nu tās vairs ir tikai atmiņas.

Kā vēl vienu apmeklēšanas vērtu vietu Baranovičos var pieminēt kafejnīcu „Осьминожка”, kurai es gan neuzdūros. Tā pamatā ir saldējuma kafejnīca ar bērnības laika saldējumiem, dažādiem desertiem un kūciņām. Interesanti ir tas, ka kafejnīcā atrodas Baltkrievijā lielākais akvārijs ar dažādām peldošām zivīm, starp kurām peld arī bruņurupuči. Viss kafejnīcas interjers ir saistīts ar jūras tēmu.

Ar ātrgaitas vilcienu plkst. 16.00 Baranovičus atstāju un 17.37 jau esmu atpakaļ Minskā. Pusdienas padomjlaika ēdnīcā laikam izrādījušās tādas paplānas, tāpēc aizbraucu uz pārbaudīto Lido ēstuvi metro stacijā пл. Якуба Коласа. Ēstuvē patreiz izrādās remonts, tāpēc norāde aicina doties uz otru Lido (dzirnavām) pie Komarovskij tirgus, kas ir dažus soļus tālāk. Šeit nu gan no padomijas ne vēsts. Ēdināšanas iestāde ir plaši apmeklēta, ņem ko gribi un cenas arī saprātīgākas nekā Latvijā.

Naktsmājas šoreiz sarunātas хостел „Вива” ул. Жуковского 4. www.hostelviva.by , kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas. Tās izmaksā tikai 145 000 byr., kas saprotamāk ir kā 7,25 Ls. Nedaudz pašauri, bet vienai naktij pieņemami. Personāls atsaucīgs, visu pastāsta, ja ko nezini.

Nākošajā rītā braucu uz Bobruisku. Tā ir septītā lielākā pilsēta Baltkrievijā ar 215 tūkstošiem iedzīvotāju. Arī uz turieni nokļūstu ar vilcienu, uz kuru biļete iegādāta internetā jau iepriekš. Vilciens Minska – Gomeļa no Minskas iziet 7.48 un Bobruiskā ierodas 10.01. Šoreiz jāturpina apskatīt tos objektus, kurus pirmajā reizē nepaguvu. Pa jau zināmo ielu Интернациональная aizeju līdz pilsētas centram. Kā pie sestdienas, nevaru neaiziet uz tirgu. Tur, protams, andele sit augstu vilni. Simboliskais bronzas bebrs pie tirgus vārtiem mani atkal sveicina, bet sameklēju arī otru viņa brāli, kurš sēž uz soliņa blakus restorānam „Трактир” – Московская ielā. Atrodu arī bijušo ebreju sinagogu, (ул. Социалистическая, 103), kurai pirmajā reizē biju paskrējis garām. Šodien te atrodas A. T. Nepogodina vārdā nosauktā tipogrāfija. Otra sinagoga (ул.Социалистическая, 36) darbojas vēl šodien. Šai sinagogai ir vairāk kā 200 gadu, jo dievnams būvēts 18. un 19. gs. mijā. 1937. gadā boļševiki atņēma ēku ebreju kopienai un pārveidoja to par armijas noliktavu. Pēc Otrā Pasaules kara bijušajā sinagogā atradās šūšanas ateljē „Ромашка”. Tikai 20. gs. beigās ēka tika atdota atpakaļ tās īstenajiem saimniekiem un otro dzīvi tā piedzīvoja 2002. gadā, kad Bobruiskā no Izraelas ieradās rabīns Šauls Hababo. Nav noslēpums, ka agrāk Bobruiska tika dēvēta par 40 sinagogu pilsētu. Kā joko paši vietējie, 50% iedzīvotāju toreiz veidojuši ebreji, bet otrus 50% ebrejietes.

Turpinu ceļu pa ielu Социалистическая. Drīz nonāku pie izslavētā zefīru veikala „Красный Пищевик”, kurā neieiet būtu galīgs neprāts. Redzams, ka šim veikalam tiešām ir liela piekrišana gan no vietējo, gan tūristu puses, jo jāizstāv pieklājīga rinda, lai nopirktu jau pārbaudīto zefīra marku „декорированный” ar šokolādes strīpiņām.

Tepat jau klāt arī pompozais Ļeņina laukums. Uzraksts uz varenās valdības mājas jumta liek ietrīsēties sirdij – „Вместе за сильную и процветающую Беларусь!”. Pat Iļjičs piekrītošā godbijībā noņēmis cepuri. Laukuma kopējo kolorītu vēl vairāk izgrezno milzīgais uzraksts „Универмаг”.

Vēl viens interesants objekts ir vecais ūdenstornis, kurš Bobruiskā tika uzbūvēts 1927. gadā. Pašreiz tornī un tam piebūvētajā ēkā ierīkots restorāns „Чырвоная вежа”. Ūdenstornis atrodas Пролетарская un Пушкина ielu krustojumā, un pateicoties tā neparastajai arhitektūrai, jau paspējis kļūt par savdabīgu Bobruiskas vizītkarti. 2012. gada decembrī pie ūdenstorņa sienas novietota Šuras Balaganova skulptūra. Viņš bija viens no centrālajiem varoņiem Ilfa un Petrova romānā „Zelta teļš” – blēdis bez fantāzijas, sīks zaglēns un viltvārdis, kurš pašlabuma nolūkā, mēdza uzdoties par leitnanta Šmita „dēlu”. Šodien Šuras Balaganova tēls jau kļuvis par sugasvārdu un tiek lietots, lai raksturotu vienkāršus ļautiņus ar noslieci uz sīko huligānismu. Pie nama sienas arī citāts no šī literārā darba, kurš apliecina, ka jau toreiz Bobruiska skaitījās augstas kultūras pilsēta.

Laiks jūtami sāk maitāties, uzrodas stiprs vējš un pilnīgi nevajadzīgs lietus. Nospriežu, ka nekāda dižā objektu pētīšana vairs nesanāks. Žēl, ka nesanāca apskatīt Bobruiskas cietoksni, kas atrodas pilsētas nomalē. Tam vajadzētu vēl vismaz pāris stundas. Tādā lietū nu gan apkārt neklīdīšu. Izmantoju vietējo trolejbusu Nr.2, kurš dažās minūtēs mani nogādā dzelzceļa stacijā. Pulkstenis rāda 16.00 un šajā laikā uz Minsku dodas lēnais vilciens, kurš pietur pie katra staba. Ar to braucu jau iepriekšējā reizē, taču kratīties vairāk kā 3 stundas šoreiz nevēlos. Autobuss, tomēr, aizbrauks par stundu ātrāk. Neesmu vēl īsti atvēris autoostas durvis (tā atrodas līdzās dzelzceļa stacijai), kad klāt vietējais „созывала” – komu na Minsk? Komu na Minsk? Šis sola ar mikriņu aizvest līdz Minskai pusotrā stundā un lētāk nekā ar autobusu. Pēc nelielas minstināšanās arī piekrītu un Miskā tiešām nokļūstu kā solīts 17.30. Samaksāju nelegālajam darbonim 60 000 byr. (3.00 Ls), kas šoreiz ir to vērts.

Atlikušo laiku līdz mājās braukšanai 23.30 veltu šopingam, tāpēc gribu pastāstīt par vērtīgu suvenīru, ko pašam īsti nenojaušot, sanāca iegādāties. Jau no iepriekšējiem Baltkrievijas ceļojumiem parasti pārvedu nerafinēto sinepju eļļu (горчичное масло), kādu padomijā dažreiz varēja dabūt arī pie mums. Tai ir patīkama piegarša un tā labi der dažādiem salātiem. Bet ne par to šoreiz stāsts. Veikalā, blakus sinepju eļļai, ieraudzīju vēl kādu, ar nepazīstamu nosaukumu „рыжиковое масло”. Zināju vien to, ka par rižikiem krieviski sauc kādu sēni, bet jāšaubās, vai no sēnēm kāds būtu sācis spiest eļļu. Tomēr pudele likās interesanta, tāpēc nopirku arī to un nolēmu mājās internetā izpētīt kas tā par mantu. Izrādās, ka latviski šo eļļu sauc „sējas idras eļļa”, kas spiesta no krustziežu dzimtas auga ar latīnisko nosaukumu Camelina sativa un tā esot fantastisks brīnumlīdzeklis. Eļļa ir bagātīga ar polinepiesātināto taukskābi Omega-3 un Omega-6, kas samazina organismā holesterīna līmeni, tai ir pretiekaisuma iedarbība, tā labvēlīgi iedarbojas uz asins sastāvu un nostiprina imunitāti. Tajā ir daudz E, A un D vitamīna, kā arī beta-karotīns. Eļļai piemīt rētas dziedējošas īpašības. Tās sastāvā ir makroelements magnijs, kurš regulē sirds asinsvadu, kā arī muskuļu un nervu sistēmu, kā arī palīdz uzturēt normālu cukura līmeni asinīs. Idras eļļa (рыжиковое масло), tāpat kā avokado un sinepju eļļa, bagāta ar bioloģiski aktīvām vielām – fosfolipīdiem, hlorofilu un fitosteroliem. Tā ir noturīga pret oksidēšanos, pateicoties šiem sastāvā esošajiem dabīgajiem antioksidantiem.

Kulinārijā šo eļļu galvenokārt lieto dažādu salātu un vinegretu aizdarīšanai. To var veiksmīgi pievienot jau gataviem ēdieniem – putrām, plovam un dažādām mērcēm. Šī eļļa ir izturīga pret augstām temperatūrām, to var lietot arī cepšanai, bet tad gan jāsaprot, ka daļa vērtīgo vielu var aiziet bojā.

Šo eļļu plaši izmanto arī kosmetoloģijā dažādu krēmu un masāžas eļļu izgatavošanai. Eļļai ir ilgs uzglabāšanas termiņš – 12 mēneši no pildīšanas dienas.

Ārstnieciski profilaktiskā nolūkā šo eļļu iesaka lietot 2-3 mēnešus pa vienai ēdamkarotei dienā (no rīta pirms ēšanas).

Pašam nezinot, biju nopircis brīnumlīdzekli, ar kuru pankūkas gan laikam necepšu. Diemžēl Latvijā šo eļļu neražo („Balticovo” vienīgi rūpnieciskos nolūkos), bet Lietuvā gan tā nopērkama ar nosaukumu „Judros aliejus” vietās, kur tirgo ekoproduktus. Sīkāk par šo eļļu var uzzināt www.bzrm.by .

Baltkrievijā idras eļļu (рыжиковое масло) ražo Bobruiskas eļļas rūpnīcā ar firmas zīmi „Одерiха”. Šis noteikti būs mans baltkrievu suvenīrs arī citā reizē.

Minska pamazām iedegas vakara uguņos. Lēnā garā pa Neatkarības prospektu (праспект Незалежнасцi) soļoju uz autoostas pusi. Vēl tikai nakts pārbrauciens un svētdienas rītā 6.45 ierodos Rīgā. Kas teica, ka Baltkrievijā neesot ko redzēt?