Jordānija. Gudrā karaļvalsts.

Vita Kalviša 26.03.2014 10 min lasīšanai

Arābiska un eiropejiska, izglītota, kultūras un dabas bagātībām piesātināta. Uzzinot vairāk par valsts izglītības, klejojošo beduīnu civilizēšanas, tūrisma nozares attīstības plāniem, rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem, pārņem cieņa un respekts pret Karalistes valdību, un visur izvietotie karaliskās ģimenes portreti neliek pasmīkņāt par pārspīlētu “vadoņu godināšanu”, kā tas gluži nevilšus notiek šur tur citur, kur skaļi saukļi nekādi neatspoguļojas ar aci redzamajā īstenībā

Valsts un reliģija.

To, ka Jordānija būtiski atšķiras no citām Arābu valstīm, paguvu pamanīt jau pirms gadiem 10, kad palaimējās šo interesanto valsti apmeklēt pirmo reizi – toreiz gan “iemetu aci” uz pavisam īsu brīdi. Tā ir reizē gan arābiska, gan eiropeiska – šķiet, par to jāpateicas augstajam izglītības līmenim – labākajam tuvējā reģionā, kas, savukārt, ir karaļa īstenotās izglītības politikas nopelns. Valsts nav uzmācīgi kaitinoša ne ar lipīgiem tirgotājiem, ne izaicinošu bagātību – Jordānijā nav naftas, bet ir gudri izmantotas lauksaimniecības, derīgo izrakteņu rūpniecības, augsta līmeņa medicīnas un tūrisma iespējas. Jordānija ir droša – šeit nav korupcijas, ir ļoti zems noziedzības līmenis un labas attiecības ar kaimiņvalstīm. Kaut arī Jordānija atrodas starp Sīriju, Izraēlu, Irāku, Sauda Arābiju, Jordānija ir ļoti stabila valsts, 1994. gadā tika noslēgts miera līgums ar Izraēlu, un valstis sadzīvo mierīgi.

Valstī ir ap 6 miljoni iedzīvotāju, plus vēl 1 miljons ēģiptiešu melnajiem darbiem un daudz sīriešu. Vidējā alga ap 600 dināri, ēģiptieši strādās par 300, sīrieši šobrīd arī par 200-250 dināriem. Sīrieši, protams, ir bēgļi, un jordāniešu attieksme pret tiem ir apbrīnojama un eiropietim, kas šāda veida risinājumus pieradis gaidīt “no valsts”, nesaprotama - protams, ir oficiālas bēgļu nometnes, bet, tā kā šī ir brāļu tauta, jordānieši, kam ir brīvs dzīvoklis vai māja, izvieto avīzēs sludinājumus: “ izīrē dzīvokli sīriešu bēgļu ģimenei – bez maksas”…

Lai arī islama pasaule ir ļoti plaša, taču tas katrā valstī ir atšķirīgs. Blakus - Sauda Arābijā tas ir apmēram tāds pats kā pirms 1500 gadiem, kad par zādzību nocērt roku, bet par slepkavību ar vardarbību publiski soda ar nāvessodu, nocērtot galvu. Jordānija ir mūsdienīga valsts - zēni un meitenes mācās kopā skolā, darba vietās arī visi strādā kopā, iepazīstas, satiekas. Sievietes ir izglītotas, strādā, piedalās valsts pārvaldē. Tomēr - pirms kāzām tuvākas attiecības ir ļoti nevēlamas. Laulības tāpat tiek apspriestas ar vecākiem un gaidīta viņu piekrišana. Saderināšanās laikā tiek noslēgts īpašs līgums - par summu, ko saderināšanās laušanas gadījumā maksā vainīgā puse otram (kurš vainīgs - to nosaka tiesa), parasti tas ir 25-50 tūkstoši dināru. Tāpat tiek nolīgts, cik zelta tiks nopirkts līgavai - agrāk pirkums tika mērīts kilogramos, tagad vienojas par summu apmēram 5000-6000 dināru apmērā. Zelta pirkšana notiek tā, ka līgava kopā ar mammu, māsām un citām radiniecēm staigā pa veikaliem un izvēlās. Nabaga līgavainis tikai apmaksā pirkumus. Un vēl apdāvina līgavas radinieces par pūlēm, un viņam veicas, ja radinieču nav pārāk daudz, jo jādāvina zeltlietas... Līgava arīdzan drīkst paziņot, ka viņai nepatīk mājas iekārtojums, kurā būs pēc kāzām jādzīvo, un viņa pati izvēlēsies un iekārtos savu māju - protams, arī par to maksā līgavainis, tāpēc neprecējies jauneklis parasti dzīvo visai askētiski – ja nu iecerētajai nepatiks iekārtojums, tāpat viss būs jāizmet.

Kāzas, ja var, finansē pats līgavainis, vai vecāki, vai arī visi radinieki kopā. Šeit atkal izpaužas jordāniešu ģimeniskums un “ viens par visiem, visi par vienu” princips: ja līgavainis pats nav tik turīgs, kā būtu nepieciešams, viens brālis apmaksās kāzu svinības, cits – zeltlietu iegādi, tēvocis – kāzu ceļojumu… Daudzsievība teorētiski pastāv, taču praktiski ir reti sastopama – otrā sieva ir gan dārga iegriba, gan arī retā meitene vairs piekritīs būt par otro. Lielākā daļa arīdzan uzskata, ka tas vairs nav pieņemami. Tikai apmēram 1% ir vairākas sievas, pārsvarā tas ir pie beduīniem, jo viņiem ir nedaudz citas tradīcijas - precēšanās un kāzas nav tik dārgs prieks. Šķiršanās ir reta lieta, visi pirms tam ļoti, ļoti apdomā šo soli. Tomēr ja nu tas notiek, bērni dzīvos ar māti līdz 16 gadiem. Tad var gadīties, ka bērni dzīvos ar svešu vīrieti, un tas ir liels kauns, kaut vai tāpēc vīrs simtreiz padomās, pirms šķirsies. Šķiršanās ir apmēram 4%.

Mūsu pavadonis Abdulla stāsta - ja Jordānijā būtu nafta, valsts dzīvotu labāk par visiem. Infrastruktūra ir laba, izglītība un likumi labi... Kas zina. Varbūt patiešām šai tautai pietiktu gudrības.

Kūrorti un atpūta.

Mūsu tūristiem Turcijā un tepat blakus esošajā Ēģiptē ierasto kūrotu sistēmu ar “viss iekļauts” viesnīcām šeit pagaidām neatrast. Vai tas ir labi vai slikti – kā nu kuram. Tam, kurš nevar iztikt bez alus kausa vai vīna glāzes pie ēdienreizes , jārēķinās ar 5-7 eur par glāzi. Alkohola lietošana un pārdošana šeit nav aizliegta, arī vietējās tradīcijas to neliedz, veikalos tiek piedāvāti arī vietējie dzērieni – alus, vīns un araks, bet iedzērušam uz ielas rādīties šeit nebūtu ieteicams arī tūristam, un, jāsaka, tādus arī neredzējām.

Jordānijas viesnīcās skata pēc pie ieejas nolikti arī metāla skeneri, un visas somas tiek centīgi izrullētas caur “tumšo būceni” – ko gan viņi mēģina identificēt, nepalika skaidrs, varbūt uz telefonos ievietotām sprāgstvielām, rokassomiņās noslēptām granātām un bagāžas somās ievestiem tankiem iedarbojas kāda īpaša sirēna, bet parastos pīkstienus, kas skanēja nepārtraukti, neviens vispār neņēma vērā. Šur tur, pie smalkākām viesnīcām, pa kādai trauslai sievieškārtas būtnei ar securuty piespraudi stāvēja pie šiem “vārtiem” un kautrīgi ieskatījās mūsu rokassomiņās, bet nez vai viņa pati zināja, kas tad ir jāatrod. Pēc principa – priekšnieks lika skatīties, un es skatos… Laikam dzirdējuši, ka kaut kur pasaulē klejo teroristi, un šādas ierīces tos momentā atpazīst, ja nu šie uzrodas arī te. Arī lidostā izpratne par bīstamiem priekšmetiem lielajā bagāžas koferī izrādījās visai savdabīga – nācās saskumt tiem, kas mēģināja aizvest mājniekiem visai stiprā vietējā alus bundžu suvenīrus. Turklāt – viena bundžiņa nezkāpēc nelikās bīstama, bet katra nākamā – nē, nē, nedrīkst.

Jūras un saules tīkotājiem pieejami divi galamērķi Jordānijā: Akabas līcis pie Sarkanās jūras un noslēpumainās Nāves jūras kūrortzona. Tieši Akabā pieejamas tikai dažas viesnīcas ar savām smilšu pludmalēm – pilsēta un arī pati valsts tikai ar šauru sānu piekļāvusies Sarkanajai jūrai, nieka 27 km krasta līnijas ir tās rīcībā, un šeit jāsavieto gan valstij svarīgā osta, gan atpūtnieku vajadzības. Tām dažām 5* viesnīcām arī ļoti pazīstami viesnīcu ķēžu nosaukumi – Intercontinental, Kempinski, Movenpick, kas garantēs arī “pazīstamu” servisu. Viesnīcas ar mazāk pazīstamiem nosaukumiem es gan ieteiktu izvēlēties drosmīgiem pārsteigumu cienītājiem – var gadīties, ka vietā, ko lepni grezno 3* viesnīcas nosaukums, būs visai īpatnēja sapratne par tādiem niekiem kā komforts - šķirbas starp loga rāmi un sienu, iespējams, domātas kā dabiskas ventilācijas avots? Bet ko nu par nenozīmīgām, kolorītām detaļām - no Akabas viesnīcu jumtu terasēm paveras brīnišķīgs skats ne vien uz pasakainu saulrietu, bet arī visām blakus valstīm, kas atrodas turpat vai rokas stiepiena attālumā – Izraēlas pilsētu Eilatu un Ēģiptes Tabu pa labi, un Saūda Arābiju pa kreisi…

Talas līcis(Tala bay) ir kūrortzona ārpus Akabas, pie jūras, braucot Saūda Arābijas virzienā. Šeit izvietotas gan privātas villas un apartamenti, gan viesnīcas Marina Plaza 4* un Radisson Blu 5*, kā arī jahtu osta un labiekārtots pludmales klubs. Viss komplekss gaumīgi iekārtots, labi kopts, apzaļumots un pielāgots atpūtnieku vajadzībām – ir gan kafejnīcas, gan veikali un niršanas centrs. No jahtu ostas kursē ātrgaitas kuteri uz Tabu. Šis maršruts paredzēts tikai tūristiem – pieņemu, organizēts noskumušajiem snorkelēšanas un niršanas mīļotājiem, lai kompensētu vietējo pieticīgo koraļļu piedāvājumu….

Akaba būvējas, lai attīstītos, īpaši tiek attīstīta tūrisma nozare - ir uzsākti un ieplānoti vairāki miljardus vērti projekti. Ostu, kas šobrīd atrodas pilsētā, pārcels tuvāk Saūda Arābijas robežai, tās vietā būvēs 5 un 7* viesnīcas. Būšot arī mākslīgā sala jūrā, līdzīgi kā Emirātos – ar viesnīcām, apartamentiem, izklaides zonu.

Nāves jūra

Tikai divām valstīm – Jordānijai un Izraēlai ir pieeja šīs unikālās “jūras”, kas patiesībā ir ezers, krastiem. 400 metri zem oficiālā jūras līmeņa un 10 reizes sāļāka par Baltijas jūru. Katru gadu līmenis pazeminās – jūra izžūst, neraugoties uz Jordānas upes ūdeņiem, kas tajā ietek. Jūra, kurā nenogrims pat vissliktākais peldētājs. Esot arīdzan ļoti veselīga – gan pats ūdens minerālvielām bagāts, gan arī dūņas, kas bagātīgi sakrājušās tās krastos – dziednieciskas. Iepriekšminētais labumu komplekts liek gaidīt kūrorta apmeklējumu ar sen neizjustu interesi un nepacietību, un nebiedē pat knapā gaisa temperatūra no rīta – apbruņojušies ar dvieļiem, fotoaparātiem un visvecākajiem peldkostīmiem, mazliet ignorējot krastā izlikto sarkano karogu (ir tādi pavisam nelieli vilnīši, bet neaizmirsīsim, cik tie sāļi), dodamies veikt Nāves jūras rituālu: vispirms visi noziežas ar melnajiem dublīšiem, kas arī ir tās ārstnieciskās dūņas, tad centīgi uzņemam sevī visu, kas nu ir gatavs iesūkties un nodrošināt veselību, protams, muļķojamies un fotografējamies a`la “iezemieši uzbrūk baltajiem cilvēkiem un tūlīt apēdīs”, un tad nu dodamies iekšā siltajā ne gluži vairs ūdenī, bet sāls šķidumā – tas ir neierasti, smieklīgi un patīkami. Iedomājieties sajūtu, kad varat vienkārši pievilkt kājas pie vēdera, un negrimt dziļāk... jocīgi bezgala. Tikai jāuzmanās, lai ūdens neiekļūtu acīs – tad gan ātri ātri ārā un izskalot... Vienreizējs piedzīvojums, un ja vēl veselīgi – es šeit labprāt uzkavētos dažas dienas.

Viesnīcu bāze izskatās ļoti patīkama – pat 4* Dead sea hotel komplekss ļoti laba līmeņa – ēdināšana pat izcila. Arī citas viesnīcas neliek šaubīties par kvalitāti -

Hilton, Samarah, Marriott, Movenpick, Kempinski, Crowne Plaza. Diemžēl nav kur pastaigāties, nekādu ieliņu un bodīšu. Lielais iepirkšanās centrs gan novietojies pašā viesnīcu rindas galā, un līdz tam var aizstaigāt no visām šīm viesnīcām. Kūrorts vēl tikai būvējas – nebrīnīšos, ja pēc gada šeit būs gluži cita aina. Bet braucam taču šurp pēc veselības, nevis izklaidēties.

Wadi Rum – skaistākais tuksnesis pasaulē.

Tās, protams, ir manas subjektīvās domas, turklāt visus nemaz neesmu redzējusi, ja jums liekas citādi – pastāstiet, kur ir vēl skaistāks saulriets, klinšu mežģīnes un smilšu nokrāsu bagātība. Mēs esam parasti, ļoti civilizēti un organizēti tūristi, tāpēc tuksnesī dodamies vaļējos džipos un gida pavadībā. Pirmajā pieturvietā kā bērni rāpjamies smilšu pauguros un lienam visās klintīs, kur vien var uzlīst, un, protams, fotografējam smilšu krāsas un nokrāsas. Tomēr Abdulla steidzina kāpt atpakaļ mašīnās – jāpaspēj uz saulrietu, uz kādu īpašu vietu. Saule lēnām, bet beigās strauji, nokāpj aiz tuvējās klints, tuksnesis un debesis maina krāsu, lēnām iedegas zvaigznes. Šeit esam tikai mēs, vējš un klusums. Gribētos vēl ilgi tā vērot klinšu un smilšu rakstus, taču Abdulla atkal steidzina – pie beduīniem drīz būšot gatavas vakariņas. Mums tiek gatavots īpašs mielasts – zemē izraktā bedrē vispirms tiek kurināta malka, tad uz karstajām oglēm tiek novietots īpašs rāmis, kurā izvietot gan rīsu katls, gan dārzeņi, gan gaļa, un tā nu tas viss tur cepas un sutinās vairākas stundas, apsegts ar vāku un aprakts ar smiltīm. Garšo lieliski! Beduīnu teltī mums piebiedrojušies daži itāļi un pāris sirmas kanādiešu kundzes ar gaišām acīm. Mūsējie īsina laiku ar ūdenspīpēm, un redzu, ka Raitis iesaistījies sarunā ar jaukajām kundzēm – viņas arī nolēmušas pirmo reizi mūžā izmēģināt šo izklaidi. Pirmais dūms liek klepot un slaucīt asaras, bet pēc brītiņa jau redzam, ka kundzītes ir apķērīgas, un pasūta pašas savu ūdenspīpi. Nu re, būs ko pastāstīt mazbērniem un mazmazbērniem. Jau vēlā tumsā negribīgi dodamies atpakaļ uz savu viesnīcu – bet kundzes paliek, nakšņos tepat– teltīs, kur gan ierīkotas civilizētas labierīcības, tomēr – tā ir telts tuksnesī, brīnumskaistas klints pakājē.

Petra

Nav šaubu - izcilākā pērle Jordānijas dārgumu klāstā. Arābi to nosaukuši par Wadi Musa – Mozus ieleju, jo šeit Mozus esot šeit bijis kopā ar izraēliešiem ceļā no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Labākais laiks Petras apmeklējumam esot no 15. marta līdz 15. maijam un no 15. septembra līdz 15. novembrim, citā laikā esot vai nu pārāk karsts vai pārāk vēss un pat lietains, taču es tam negribētu piekrist – arī februāra saulainā, kaut spirgtā rītā, nedaudz vairāk kā kilometru garā pastaiga starp ap 90 m augstajām, gandrīz vertikālajām krāsaino smilšakmens klinšu sienām līdz senajai “Rožu pilsētai” ir baudījums. Neparasto pilsētu klintīs izveidojuši nabatieši – sena klejotāju tauta, ap mūsu ēras sākumu. Sākotnēji telpas tika veidotas tikai klintīs, bet vēlāk tika celti arī akmens nami, teātris ar gandrīz 8000 vietām, ierīkota kanalizācija un asprātīga lietus ūdens apgādes sistēma. Ziedu laikos šeit dzīvojuši ap 20 tūkstoši iedzīvotāju. Rietumu pasaule par šo slepeno pilsētu klintīs neko īsti nezināja līdz pat 19. gadsimtam, kad to 1812. gadā to uzgāja šveiciešu ceļotājs Johans Ludvigs Burkharts. Šobrīd Petru apmeklē tūkstošiem tūristu no visas pasaules – gan mākslas, arhitektūras un vēstures cienītāji, gan vienkārši tūristi, iespējams, filmas “Indiana Džonss un pēdējais krustnesis” iespaidā, gan vienkārši skaitu dabas skatu cienītāji. Īpašs baudījums esot Petras apmeklējums naktī – ceļš izgaismots ar svecēm un lāpām, laukumā pie Dārgumu krātuves tūristi tiek cienāti ar tēju un stāstiem par nabatiešu kultūru un tradīcijām… Savdabīgs veids, kā apskatīt šo vietu, ir ēzelīšu mugurā – tas steidzīgākiem ceļotājiem, jo ko staigāt un skatīties šeit ir vairākām dienām darba. Iesaku – kad vēl būs tāda iespēja iemēģināt šo seno un stabilo transporta līdzekli, kas ne īpaši pakļaujas nemākulīgām komandām…

Kā nokļūt?

Tiešo lidojumu diemžēl šobrīd nav, tāpēc labākais veids – ar lielisko Turkish Airlines lidot vai nu uz Ammānu, vai Akabu. Ja lidosiet uz galvaspislētu, tad teorētiski ir nepieciešams pirms robežkontroles nopirkt vīzu, bet praktiski šo vajadzību atceļ, ja ceļojat tūristu grupā vai esat nopirkuši tūri no kāda vietējā tūroperatora. Tiem, kas lido uz Akabu – vīza nav jākārto vispār. Lidojums notiek ar pārsēšanos Stambulā, un šeit tad nu aviokompānija rūpējas godam, lai tās pasažieri justos labi. Tiem, kam starp lidojumiem ir vairāk kā trīs stundas, ir iespējams izmantot tā saucamos ēdienu vaučerus (meal voucher), ko var saņemt tranzītzonā pie aviokompānijas informācijas stenda “Care point”. Vaučeri var lietot jebkurā tranzītzonas kafejnīcā un ēstuvē - ēdiens un dzērieni par brīvu (no konkrētas ēdienkartes, TK pasažieriem). Jauninājums ieviests nesen, apmēram no februāra sākuma. Turkish Airlines biznesa klases pasažieriem – pasaulē labākā atpūtas zona lidostā (Turkish Airlines VIP lounge). Šeit varēsiet gan ieturēt maltīti, gan īsināt laiku ar tēju, kafiju, labu vīnu vai pat kādu stiprāku dzērienu. Esat noguruši? Ir atpūtas telpas, dušas, tualetes, bagāžas skapīši. Klaviermūzika, plecu masāža, mīksti dīvāni… Tās būs labākās stundas starp lidojumiem, kādas vien jebkad jums būs nācies piedzīvot. Taču – ja esat vienkāršs un demokrātisks ceļotājs, kam greznība un ērtības neko daudz nenozīmē, bet starp lidojumiem ļoti garas stundas – tieši pie lidostas ir iespējams iesēsties metro, un tiešā līnija aizvedīs jūs līdz pat Stambulas vecpilsētai.

Veiksmīgu ceļojumu! Jordānija ir tā vērta, lai to ierakstītu savos ceļojumu plānos!