Ap un Par jeb piedzīvojumi Berlīnē

17.10.2008
7 min lasīšanai
11 foto

Kā lai izsaka vārdos to, ko nemaz nevar izteikt vārdos, bet prieks ir tik liels, ka gribas tajā dalīties, jo pozitīvas emocijas ir jauki nodot tālāk, varbūt kādam tās liks padomāt un pārdomāt lietas un saprast, ka mēs patiesībā varam daudz vairāk, ja tikai stipri vēlamies, paejam tam pretī un baudām to, ko dzīve mums dod. Viss sākās ar domu – domu par izdevības izmantošanu, ja jau ir tik tuvu, tad ir jāizmanto! Runa ir par amerikāņu dziedātājas Sia koncertu Berlīnē Roter Salon. Uzsākušas semestri Rostokas Universitātē, dzima doma, ka, ņemot vērā, cik tuvu no Rostokas atrodas Berlīne, uz koncertu ir jābrauc. Patiesībā doma jau radās esot Latvijā. Kā varbūt zinām viss nenāk viegli, bet galvenais ir ticēt. Tā kā mūsu vēlme doties uz koncertu bija neizsakāmi liela, sākām plānot, bet vēlāk izrādījās, ka ne vienmēr plānošana ir nepieciešama. Piedzīvojumi. Gribējām iegādāties biļetes internetā, bet tas nebija iespējams, ja nav kādas vācu bankas kartes. Tas nepriecē. It nemaz. Bet nemazina arī optimismu. Tā mums ir daudz. Ieradušās Vācijā, pa ceļam no Berlīnes uz Rostoku Berlīnes Hauptbahnhof informācijas centrā noskaidrojam, ka biļetes pārdod tikai internetā vai pašā salonā, tā kā vairs laika aizbraukt līdz salonam nav, dodamies uz Rostoku. Optimisms saglabājas. Tur ar draudzenes palīdzību, kas var lepoties ar savā īpašumā esošu Deutsche Bank karti, ķeramies klāt interneta portālam, ap un par, bet nekā. ALL TICKETS ARE SOLD OUT. Skan optimistiski, ne? Protams!!! Talkā nāk draudzenes draugs – viņš pats, pie reizes esot Berlīnē, aiziet līdz salonam – kur viņam paziņo to pašu, kas vēl vairāk vairo mūsu spītu. Optimisms saglabājas. Nākamajā dienā draudzenes drauga draugi, kas dzīvo Berlīnē, vēlreiz dodas uz Roter Salon, kur saņem ziņu – Biļetes varēšot iegādāties stundu pirms koncerta. Nu ko tad tas nozīmē – tikai to, ka mēs braucam uz Berlīni. Optimisms sāk draudzēties ar mazo stresiņu. Kur, kā un vai. Bet jā!!! Dienu pirms koncerta sākam domāt, kā tikt uz Berlīni lētāk - esam taču studenti. Atrodam kompāniju Interconnex, kas studentiem dod iespēju tikai oktobrī par 10Eiro no Rostokas uz Berlīni aizvizināt. Skan vilinoši, ne? Jā, jā, bet biļetes jāiegādājas caur internetu. Tagad arī pašas esam nenormāli lepnas, tikušas pie Deutsche Bank klienta statusa. Tikai viena problēma – kartes ir, bet pin koda vēl nav – viņiem te tāda interesanta sistēma. Talkā atkal nāk draudzenes draugs un viņa draugi, kas mums internetā iegādājas laimīgas ceļa zīmes. Tātad mēs braucam!!! Kas un kā, tad jau redzēs!!! Prieks mums nevilots. Koncerts notiek ceturtdienā, vakarā 22:00. Trešdienas vakars – ballīte ST Club – speciāli Erasmus studentiem. Jauki, mīļi, jautri, katrā ziņā ļoti izdevies vakars un kuram tad rūp, ka nākamā rītā jau 7 no rīta jābūt skolā. Nu ne jau nu mums. Tā arī pēc draudzīgā lokā pavadītā laika ap trijiem ierodamies kopmītnēs, lai dotos pie miera, jo rīt taču liela diena – pirmā lekcija Rostokā un koncerts!!! Nu kam rūp miegs, ja var apsēsties un vēl kopīgi pasmieties par pieredzēto, miksējot vācu valodu ar angļu, vēl latviešu, čehu un zviedru, sanāk labi joki. Lai nu kā arī būtu, ap četriem tomēr ieejam gulēt. Zvana modinātājs un ar vārdiem – thats not mine, bet ir jau ir seši – ceļamies un veļamies vien augšā. Bet vēl atklāts paliek jautājums, kāpēc latviešiem savā starpā jārunā angliski, laikam vakardienas joku sekas. Ap septiņiem abas ar Diānu jau apzinīgi sēžam skolas solā un sākām miega cīņas maratonu liegajā vācu valodas skanējumā. Jēe, beidzot ir vienpadsmit un varam doties uz kopmītnēm, lai sagatavotos braucienam uz Berlīni. Optimisms neguļ, bet pavada mūs kā trešais grupas biedrs braucienā uz galvaspilsētu. Pēc 2,5 stundām esam jau Berlīnē. Paldies, Berlīne, ka sagaidi mūs ar negantām lietavām. Zinām, ka tikai tāpēc, lai jautrāk un prieks pēc tam vēl lielāks, Paldies!!! Īsi pirms 18:00 ierodamies pie Roter Salon, lai sāktu biļešu medības. Pie kluba ieejas stāv trīs vīrieši, kuriem varētu dot otru vārdu – optimisma sagrāvēji. To vien dzirdam – Sorry, sold out, haha, black market, expensive, no chance utt. Veči, jums labi sanāk!!! Ok, pieplakušas, saplakušas, dodamies uz Alexander Platz, kas turpat tuvumā. Klīstam kā rēgi, ģīmji kā pesimistiem. Bet ar vārdiem – viss būs labi, mēs tiksim uz koncertu, kaut ko tur pinamies un ņemties – burgerkingā sasildamies, jo Berlīne mūs lutina ar stipru un aukstu vējiņu. Rodas spoža doma – hey, bet mums taču jātiek arī rīt atpakaļ, šoreiz laime ir mūsu pusē, jo tieši pametot Rostoku, savā pastkastītē ir ilgotā vēstulīte no draudziņa vārdā Deutsche Bank – pin kodiņi. Tie lieti mums noder tagad Berlīnē pērkot biļetes mājupceļam. Tikai viens BET, vilciens aties tikai 10:47 no rīta. No problem, nakts Berlīnē varētu būt interesanta, just take it easy. Esam studenti un pieņemam lēmumu, neizmantot nakšņošanas pakalpojumu plašo piedāvājumu klāstu. Ja ir crazy, tad lai ir līdz galam. Biļetes ir rokā, vismaz mājās tiksim pa lētucīti. Vēl joprojām, ieskābušām sejiņām klīstam pa Alexander Platz, nopērkam Berlīnes skatu kartīti ar domu – vismaz mums būs kartiņa par mierinājumu. Pāris foto ap un par. Ap astoņiem vakarā atkal dodamies uz Roter salon. Stāvam, gaidām, novērojam, līdz beidzot ievērojam. Mūsu veiksmes brīdis. Uz trepītēm sēž puisis. Ejam klāt, kā drosmīgas latviešu meitenes uzsākam sarunu – ap un par. Jā viņš ir. Uz Sia koncertu. Ar savu un vienu lieku biļeti, kas bija domāta viņa draugam, kas tomēr (mums laikam par laimi) nenāks. To viņš apsola mums. Jēē, viena ir, bet mēs esam divas. Viņš. Viņš ir Cilvēks ar lielo burtu – ja ne ar visiem. Francūzis ar poļu vārdu, kad dzīvojas pa Berlīni – mācās medicīnu, strādā ar bērniem. Ļoti jauks, ļoti, ļoti, ļoti. Dzīve kļūst krāsaināka, kad satiek tādus Cilvēkus, kā viņš. Personība. Stādamies viņam priekšā kā divas latviešu studentes, kas uz laiku mācās Rostockā, bez biļetēm atbrauc uz koncertu un ar stingru lēmumu naktī līdz desmitiem no rīta klaiņot pa Berlīni. Skan jau jauki. Mums un viņam patīk. Sākam medīt otru biļeti, ap un par, līdz ieņemam vietu pie vārtiem, kur cilvēki iet cauri, lai tiktu uz klubu. Mums pievienojas vēl divas biļešu medītājas – konkurentes, kam ar vācu valodu tā kā mazliet labāk. Nu neko. Stāvām, stāvam, gaidām, nav nevienam nevienas ekstra tickets. Ierodas vēl divas konkurentes. Hrrrrr... kaut kur kaut kā padzirdam vārdu ekstra ticket, ātri, ātri, mums laimējas – puisim ar meiteni tieši viena lieka, kāda sagadīšanās mums tieši viena vajadzīga. Prieks, smaids pār visu ģīmi, tāds tas tur paliek uz ilgu laiku, nu ļoti ilgu laiku. Steidzam pie jaukā francūža, viņš priecājas līdz ar mums. Un tā mēs visi trīs dodamies iekšā salonā. Visi laimīgi – mēs par to, ka dabūjām biļetes, bet viņš par to, ka mēs esam laimīgas. Tik daudz jauku cilvēku. Kad smaidules beidzot ir iekšā, pozitīvās optimistes atzīstas viena otrai, ka par spīti otra pārliecināšanai, ka viss būs ok un tiksim iekšā, likās jau, ka netiksim un būs mums sēru sejiņas jānēsā visu garo, vējaino nakti caur Berlīnes rudens ielām. Kāds tomēr no augšas rūpējas par mums. Klubiņš neliels, tas priecē. Tiešām esam tuvu skatuvei. Visi trīs ar nepacietību gaidām. Un sagaidām. Un patīk. Un ir labi, jauki, mīļi, personīgi, skaisti, dvēseliski. Amazing. Patīk. Ļoti, ļoti. Tas ir dvēselei. Ir tā kā dīvaini, to visu ielikt vārdos, jo tas jau laikam nebūs iespējams, tas ir miers un patiess prieks. Tās ir sajūtas – sevī, citos, apkārt, visur. Ap un par. Mēs sajutām. Viņa bija lieliska. Viņai piemīt neizsakāms mīļums, bērnišķīgs naivums. Dzīvēs gudrība. Un viņa ar to dalās. Koncerts beidzas ap 00:00. Nu ko mums vēl ir 10 un stundas. Uzkavējāmies klubā. Atvadījāmies no jauniegūtā paziņa – vēlot mums droši nokļūt mājās, tā viņš arī aizgāja. Paldies viņam, ka bija ar mums. Par izpalīdzēšanu. Par jaukajām atmiņām. Uzkavējāmies vēl mazliet, tā mazliet, līdz mums vakaru vēl jaukāku padarīja grupas čellists, kas pienāca pie mums pārmīt pāris vārdus. Kā tad publikā nevar ievērot smaidīgas meitenes, kas ir sajūsmā par koncertu. Pēc visa piedzīvotā, emociju pārbagātas, pārpilnas dodamies naksnīgajā Berlīnē. Pilsēta naktī ir smaga – lielas, smagnējas ēkas, skulptūras, vēsture. Pilsēta savās ielās slēpj daudz. Mākoņi liekas tumši, bet ne melni, tumši zili gan. Mazliet līst. Bet mums tas netraucē. Joprojām esam vēl koncerta pārņemtas. Uz ielas uzrunājam puisi, kas steidzas nezināmā virzienā. Gribas mierīgi pasēdēt siltumā, nevajag mums deju klubus vai līdzīgas iestādes. Ietikums. Ejiet tur, tad pagriezties tur, un tur tajā pusē būs bārs. Bez dejām. Un mēs ejam. Sākas piedzīvojumi bārā PalmBeach. Dejas tiešām nav, bet ir smiltis. Ideja par pludmali. Grīda klāta jūras smiltīm. Tas mums patīk. Un tā pie vienas machiatto glāzes nosēžam līdz pieciem rītā. Nu ko lai saka... smagi. Runāsim pavisam godīgi – tur sastaptie cilvēki - interesanti, bet uzturam sarunu vien lai nosistu laiku. Nu, jā nav labi sist laikam, tas taču mūsu sabiedrotais. Bet citu iemeslu, lai runātu nav. Ja gribas, lai saruna mums ko spētu dot, neesam īstajā vietā. Būtu jau patīkamāk gremdēties mazliet inteliģentākās sarunās, bet... nu jā, tupini vien skaļi kā uzkārusies plate teikt partēēēēēē. Teiksi, ciniski, bet tā dažreiz gadās, pat negribot. Labi, kad puiši ātri vien dodas savā partēēēēē. Ha, hāāāāā!!! Ai, nu ko tur. Cilvēki taču ir dažādi, bet mēs cenšamies iepazīt citas kultūras. Kultūras. Par nākamiem sarunas biedriem labāk paklusēšu. Par un ap. Nu nav laikam – ne par un ap. Piecos klubu slēdz, un mēs dodamies vējainajā un smagajā Berlīnē. Ejam, ejam, drūmi, skaisti, interesanti. Satiekam divus McDonaldus, viņiem laikam savas intereses, sarunā iesaistīt neizdodas, a mums ta patīk parunāties ar cilvēkiem. Un tā mēs ejam, klīstam, līst, bet prieks par piedzīvoto neizsakāmi liels, lai jau līst, lai jau pūš. Mums labi tāpat. Ap sešiem no rīta, kad pilsēta mostas, kaut gan tā ir diezgan aktīva arī naktī, ieklīstam Sony center – super, iespaidīgi. Trakās skatās atplestām mutēm. Lai cik silti būtu ap sirsniņu, kauliņiem ta salst. Klīstam kā mazas nepieņemtas dvēselītes. Meklējam McDonald, kur cīnoties ar pommes un burgeri, pārvarot smieklu lēkmes, ko izraisījis akūts miega trūkums organismā nositam laiku. Sēžam klanāmies, bet ir tik jautri un jauki. Jo dvēselītes mums laimes pilnas. Brīdi liekas, ka aizmigšu ejot. Vilciens kavējas – bet kad ir klāt, tad ir laime pilnībā. Pēc kārtējās smieklu lēkmes, ko izraisīja, jūs jau zināt kas, atlūstam. Bet ja sols par cietu, kas par gulēšanu. Beidzot Rostoka. Enerģija mums – kas pie velna tā tāda??? Dodamies vēl mazā pārtikas šopingā un tad kā raķetes, pāris gliemežiem mūs apdzenot, sasniedzam mājas. Jāiet gulēt... bet miegs nenāk. Tā arī mēģinot piesaukt miega peli, top šis stāsts. Kopējā bilance – ideja par nakts tūrismu, ap un par, neaizmirstams piedzīvojums, mūzika dvēselei, smaids uz lūpām, jaunas dzīves atziņas, nebijuši notikumi, jautrs laiks, nieka 40 eiro iztērēti, pieredze neizsakāma, atmiņas uz mūžu. Ap un par paliks vienmēr. Ap un par...

Ap un Par jeb piedzīvojumi Berlīnē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem