Jauna slēpošanas pieredze Norvēģijā. Trisile (Trysil)

  • 5 min lasīšanai
  • 16 foto

No 9. Līdz 16. martam bija iespēja paslēpot Norvēģijā, Trisilē (Trysil). Rudenī, kad mūs uzrunāja par iespēju martā braukt slēpot uz Norvēģiju biju diezgan skeptisks, jo man slēpošana saistās ar Alpiem, tātad ar Austriju, Šveici un Itāliju.

Nenoliedzami Austrija ir mana kalnu slēpošanas favorītvalsts, jo tik plašas slēpošanas iespējas un komfortu nesniedz ne viena cita valsts. Neskatoties uz skepsi, mēs ar sievu piekritām. Turklāt šogad tas jau bija otrs brauciens – janvārī bijām Austrijā izbraukājot Skiamade (Zalcburgas zeme/ reģions).

Trisile atrodas Norvēģijas dienvid-austrumos, netālu no Zviedrijas robežas un ap 150km no Lillehammeras. Trisile ir neliels kalnu kūrorts, kurš burtiski iznirst no nekurienes plakankalnes vidū. Tikai 1100m v.j.l. un, ko nosacīti var iedalīt 3 slēpošanas zonās – 2 universālās un 1 ekspertu jeb stāvā.

Ceļojums sākās ar braucienu Tallink prāmī Isabelle, kas mūs aizvizināja no Rīgas uz Stokholmu, pēc tam visa grupa (24 cilvēki) autobusā devāmies 8h braucienā uz Trisili, pa ceļam piestājot tādos Zviedrijas sporta pilsētās kā Falūna (Falun) un More. Svētdienas vakarā bijām sasnieguši Trisili, kur tūrisma centrā paņēmām māju atslēgas un jau pēc desmit minūtēm bijām klāt - Bjornebye corner 710C bija mūsu apmešanās vieta 12 cilvēkiem, pārējie dzīvoja otrā mājā. Šī bija pirmā reize manā pieredzē ar „ski in- ski out”, jāsaka godīgi, kad sapratām, kā tikt līdz mājelei, patiesi novērtējām tā priekšrocības. Trase iet gar apartamentu terasi, aptuveni 10m attālumā no ieejas durvīm. apartamentu namiņš ir vizuāli tipiska Skandināvu māja – koka, apsista no neēvelētiem dēļiem, krāsota ar melnu miltu vai darvas (ja nemaldos) krāsu ar dēļu jumtu. Interjers samērā moderns, BET istabas gan skapju lielumā, burtiski gulta no sienas līdz sienai un mazs skapis, tas arī viss. Somas turējām LIELĀ vestibilā otrajā stāvā. Respektīvi, mājas plānošana bija pilnīgi neloģiska, tas sabojāja pirmo iespaidu, jo vizuāli mājiņas ir simpātiskas.

Paēduši vakariņas, ielīduši savā „skapī”, uz mīkstiem matračiem aizmigām ļoti labi. Pirmdienas rīts un jau septiņos visi bija augšā, brokastis, un deviņos jau stāvējām pie kasēm, lai iegādātos savas pacēlāju kartes, kuru cena principā varētu uzskatīt par samērā augstu – uz piecām dienām 1650 NOK, kas ir +/- 200€ + 45 NOK par jaunu karti, kuru nevar atgriezt, kā civilizētās valstīs ;) bet vari izmantot to pašu karti atkārtoti, ja plānoti vai neplānoti atgriezies kādā no reģiona kūrortiem Trisile ietilpst skistar.com reģionā, kurā ir arī Āre, Salena, Hemsedāle u.c zviedru/ norvēģu slēpošanas kūrorti. Varētu salīdzināt ar plašāk pazīstamo austriešu skiline.com analogu, kas nosaukts myskistar.com, aplikācija un mājas lapa, kurā piereģistrējoties var izsekot savas aktivitātes un datus par saviem braucieniem konkrētā kūrortā, lai gan tas uzrāda tikai pacēlājus un augstuma metrus, tas nozīmē, ka nav redzami teorētiskie nobrauktie kilometri, tomēr, jo vairāk brauc, jo vairāk tev krājas PIN’i, kuri dod iespēju saņemt dažādas atlaides vietējos veikalos vai krogos). Interesanta lietiņa cilvēkiem kā man, kuriem patīk dažādi sociālie tikli un „mērīšanās ar krāniņiem” caur Endomondo, Trainingpeak, Facebook u.c.

Uzbraucot pirmoreiz pašā virsotnē paveras skaists skats uz apkārti, jo var redzēt 100tiem kilometru tālu nelīdzeno norvēģu zemi, apaugušo ar eglēm un baltās pauguru cepures liek elpai aizrauties, cik tas šķiet neaptverami. Jāatzīst, ka sniega Trisilē mūsu ceļojuma laikā bija daudz, salīdzinoši ar Austriju, kur janvāra vidū bija papiliks un pavasarīgs laiks, šeit vidējā sniega sega bija ap 2m, kas nodrošināja brīnišķīgus skatus un sniegotas, kvalitatīvas trases.

Tā kā kalns ir augstākais un vienīgais apkārtnē, tas diemžēl nes arī līdzi vienu negatīvu parādību – vēju. Šeit ir vējaini, it sevišķi virsotnē. Laika apstākļi mūs lutināja pamatīgi – saule un zilas debesis visas sešas dienas, dienā +5, naktī- mīnusi, kas trases padarīja nedaudz ledainas un cietas, bet visas dienas garumā kvalitāte bija laba, nebija sadzītu trašu vai mīkstas putras. Pie tam radusies sērsna zaigoja un spīdēja kā pulēts sudrabs, ļoti neierasts un fantastisks skats.

Kā jau minēju, tad es kalnu iedalītu 3 daļās, tuvākā mums bija universāla visiem – iesācējiem un ekspertiem zili sarkanas, lēzenas un bērnu, krustām šķērsām. Vairākums trašu iet taisni lejā no puskalna līdz lejai caur egļu jaunaudzēm. Lai uzbrauktu virsotnē bija nepieciešams pārcelties ar vairākiem pacēlājiem. Šeit bija arī izveidots snowparks, ar lieliem tramplīniem un rampām, bet lecēju un triku meistaru gan bija gaužām maz. Un te bija arī viena ļoti īsa, bet ļoti jauka melnā trasīte, kuru es izmantoju par ātruma poligonu, no rītiem, kad cilvēku nav, braucu uz ātrumu. Labākais rezultāts, ko mans Timex sporta pulkstenis uzrādīja bija 90km/h, tik ātri šogad vēl nebiju braucis Ekspertu zona, kuru raksturo „melnās” trases, izrādījās pa zobam pat manai sievai, kura ne tuvu nav adrenalīna atkarīgā. Šajā zonā trase nr. 75 iet lejā no pašas virsotnes līdz ielejai, un, kā vēsta pieejamā informācija, tad tās augšējās daļas stāvums esot 44 grādu - piebraucot pie malas skats ir fascinējošs – taisna, bez kokiem, bez atskaites punktiem, ap 300 vai 400m garš ātruma nobrauciens, liekas, ka nekopta un ledaina. ,Aiz šī nobrauciena trase ievijas mežā un tās kritums ir mazāks. Tā kā, sava slinkuma pēc slēpes neaiznesu uz apkopi, piedzīvoju „skaistu” (es tā vismaz domāju) kritienu šajā nobraucienā, izslīdot uz ledus slēpei sanāca diezgan ilgstoša un nekontrolēta riņķošana ap savu asi, viss beidzās ar nelielu rokas sasitumu un labi, ka 2 norvēģi pieveda beigās slēpes un labi, ka nebija koku kritiena ceļā, =). Neskatoties uz tikai 44 grādiem, apstāšanās bija liels izaicinājums un, izslīdot ārā no trases mīkstākā sniegā, sanāca sabremzēties ar zābakiem, savādāk būtu slidinājies līdz pat lejai. Jebkurā gadījumā kritiens mani neatturēja no atkārtotas braukšanas pa šo nogāzi vairakkārt, varu lepoties, ka dodoties prom no kūrorta bilance attiecībā uz kalnu un mani bija 3:1 manā labā.

Savukārt trešā atpūtas un nobraucienu zona bija vistālāk no mūsu dislokācijas un tā bija arī visvienmuļākā un lēzenākā (zaļa) Šī uzskatāma par labu bērniem vai piemērotākā tiem, kuri tikai mācās slēpot vai snovot.

Trašu kopgarums Trisiles kūrortā ir ap 70km, līdz ar to 3 dienā jau bijām jau praktiski visu izbraukājuši un pirmā eiforija bija pagājusi, tad jau sākām, pievērst uzmanību nepilnībām, kuru, kā izrādās netrūka. Pirmkārt, ļoti „švakas” norādes uz trasēm, mazas un neizteiksmīgas, pirmajā dienā 2 reizes nācās nobraukt pa nepareizo nobrauktuvi, lai tiktu mājās, jo vienkārši nebija sakarīgi uzliktas norādes. Otrkārt, ļoti nolietots aprīkojums. Uz Austrijas fona veci pacēlāji, turklāt tikai 6 bija krēsla pacēlāji (tikai viens ar stiklu) un pārējie 25 bija vai nu tablešu, vai enkura pacēlāji, kas vējā radīja diezgan negatīvas emocijas. Treškārt, norvēģi un zviedri, kuri tur ir pārsvarā, izrādās ir diezgan nevīžīgi, jo, spriežot pēc tā, ka zem krēslu pacēlājiem bija redzama paliela miskaste (alus bundžas, pudeles, maisiņi, par cigarešu izsmēķiem nemaz nerunājot), kaut ko tādu es vēl nebiju redzējis ne vienā citā valstī. Tas radīja neizpratni, jo bija radusies pārliecībā, ka skandināvi ir „zaļi” domājoši. Par kopējo dārdzību nemaz nerunājot, (ar to bijām jau rēķinājušies), liekas tieši tāpēc uz kalna bija ļoti maz kafejnīcu, jo praktiskie skandināvi vai nu aizbrauc pusdienās uz savu mājiņu, kā to darījām arī mēs, vai arī paņem līdzi mugursomā un uz publiskiem griliem uzsilda sev pusdienas, un tur pat pie galdiņa arī papusdieno. Starp citu, pusdienlaikā bija vislabākā slēpošana, jo trases kļuva tik tukšas, ka varēja griezt no vienas trases malas līdz otrai. Sestajā dienā gājām izpētīt Trisiles centru un te bija vēl viena vilšanās – esot Norvēģijā, bija vēlme ieiet kādā norvēģu krogā un pasūtīt kaut ko no norvēģu virtuves, bet ciemata piedāvājumā ietilpst tikai hamburgeri, burito, suši utt. Tā nu palikām bez autentiskām pusdienām.

Rezumējot ceļojuma iespaidus par Norvēģiju, varu teikt, ka bija interesanti, tagad ir ar ko salīdzināt. Izslēpoties var, dabas skati skaisti, ļoti laba vieta, kur braukt ar bērniem, jo, ja nelido, bet brauc ar prāmi, tad arī prāmis ir savs mazs ceļojums un pārbrauciens nav īpaši tāls, ar vieglo auto domāju, ka 5 stundās var aizbraukt no Stokholmas. Adrenalīnu šeit lielās devās noķert nevar. Esmu izlutināts ar apsildāmiem krēslu pacēlājiem un gondolām, tāpēc uzskatu, ka bagātie norvēģi skopojas ar pacēlājiem. Mājas ir neloģiskas, bet skaistas, cik sapratu no tiem, kuri šeit jau bija vairakkārt, tad visas mājas ir līdzīgas ar mazām istabiņām. Redzēt bez slēpošanas te nav daudz ko, te arī nebūs īstā vieta, kur braukt iepirkties, jo uz Latvijas un arī R-Eiropas fona visas lietas ir dārgākas par kādiem 20%, par alkoholu nemaz nerunājot. Kopumā, ja būs iespēja vēl kādu reizi varētu atbraukt, bet Norvēģija noteikti nekļūs par manu iecienītāko slēpošanas valsti.

No 10 ballēm dotu 6.

Vairāk bildes un video profila galerijā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais