Dva ježkovia v hmle* JEB kā mēs braucām kalnus lūkoties

  • 24 min lasīšanai
  • 74 foto
21.07.2008. – 02.08.2008. 1. diena Ir agrs pirmdienas rīts, diezgan pelēks, miglains, mitrs. Parasti 7-os mēs dodamies uz darbu, bet ne šoreiz. Veicīgi sakrāmējam mantas, lecam mašīnā un traucam uz Lietuvas robežu. Jonišķi, Šauļi, Kedainai, Kauņa, Marijampole. Kaut kur pa ceļam ieslīgstu snaudā un pamostos neilgi pirms Polijas robežas. Arī šī robeža tiek šķērsota ātri un nu jau esam gaaaaaarlaicīīīgajāā Polijā. Braukšanas ātrums mazinās. Apdzīvotas vietas, šauri ceļi, kur jāvelkas aiz muguras traktoriem un kravas mašīnām. Bet miegs vairs nenāk. Piestājam pie benzīntanka, lai izmantotu “labierīcības”. Ieeja 1 zlots. Kasiere savāc manu 100 zlotu naudaszīmi un izdod atlikumu – divas riekšavas kapeiku, ko laipni ieber maisiņā. Griežu zobus, tomēr uz labierīcībām vajag. Poļiem neraksturīgi jauka tualete. Tikai durvis neslēdzas. Tām pat nav atslēga. Suwalki, Lomža, ap 16-00 esam Varšavā. Protams, satiksme ļoti intensīva un stulbo ceļazīmju, jeb precīzāk – to nepareizā izvietojuma dēļ, pašaujam garām Krakovas pagriezienam. Nu sanāk veselu stundu maldīties pa Varšavas apvedceļu. Kad nu beidzot kaut kur izbraucam, esam pikti un ēst ar gribas, bet kā par spīti nevienu pieklājīgu ēstuvi tuvumā nemana. Tāpēc tik traucam tālāk. Pēc kārtīgas kartes izpētes, konstatēju, ka virziens ir pareizais, bet ceļš ne. Kamēr meklējam pareizo ceļu, esam nonākuši kaut kādā nostūrī, un nejauši uzejam jauku “korczma”. Pēc gardas maltītes arī oma jautrāka. Un esam tikuši uz pareizā ceļa ar. Aiz Varšavas sākas plašie poļu augļudārzi – ķirši, ābeles klāj visus laukus cik vien tālu var saredzēt. Protams, tajā pat laikā, ceļu remonti klāj visus Polijas ceļus, tā, ka braukšana nav nekāda bauda. Ap pusnakti esam Krakovā. Pāris reizes poļi tiek nolamāti ceļazīmju sakarā, bet arī Krakova paliek aiz muguras. Es jau atkal pa kluso guļu, bet Artyoms cītīgi tik stūrē uz priekšu, kamēr tiek atrasta piemērota stāvvieta. Beidzot noparkojamies un turpat mašīnā liekamies uz auss. 2. diena Mašīnā gulēt nav nemaz tik slikti. Pamostamies diezgan moži un gatavi turpmākajam ceļam. Spīd saule un Dienvidpolija ir gana interesanta – pakalni un ciematiņi. Protams, arī ceļu remonti. No šosejas pagriežam Bukovina Tatrzanska virzienā un braucienu jau turpinam pa mazajiem celiņiem.. Nu jau ainava kļuvusi tiešām skaista – Tatri ar savu majestātiskumu mūs apbur. Vēl viens mazs ciematiņš tiek izbraukts nemanot. Pa nelielu, klusu celiņu braucam tik tālāk. Pēkšņi pamanam, ka ceļazīmes izskatās savādāk! Uuuhuuuu! Nemanot esam šķērsojuši robežu un iebraukuši Slovākijā!! Pirmais ko redzam ir Augstie Tatri miglā un mākoņos. Lietus gan nelīst, tomēr debesis izskatās diezgan pesimistiski. Izvēlamies ceļu, kas ved gar pašu kalnu pakāji un dodamies uz Popradu. Ik pa laikam elpu aizraujoši skati – pa labi augsti kalni, pa kreisi skaista ieleja ar zeltainiem laukiem, kas ieskauj mazas pilsētiņas. Poprada ir diezgan jauka, bet ne pārāk liela pilsēta, mūsdienīga un dzīvīga. Samainām naudu un paošņājam gaisu, tomēr no rūpīgākas pilsētas apskates atsakāmies. Plāns rītdienai – apskatīt nacionālo parku Slovenskij Raj. Tādēļ dodamies uz kempingu netālu no Dobšinas. Pa ceļam omulīgi lauku ciematiņi, ceļmalās melnīgsnēji bērneļi tirgo ogas un sēnes. Par attiecīgu samaksu mums ir ļauts uzsliet telti dīvainā laukumiņā – ceļa malā un diezgan lielā slīpumā. Toties skats labs – pie kājām ezers, apkārt kalni. Diena jau sliecas uz vakara pusi. Kļūst vēsi. Kamēr vāram zupu, sāk līt lietus. Nosmejam, ka neesam jau no cukura un ka ne pirmo reizi teltī lietus laikā. Nolemju vēl pirms gulētiešanas nomazgāties dušā. Ūdens, protams, ir auksts, bet sakožu zobus un varonīgi to pārciešu (starpcitu nākamās dienas rītā dušās bija arī karstais ūdens, bet man nebija tā laime to izbaudīt). Pēc vakariņām lienam guļammaisos un vēl pārrunājam rītdienas pārgājiena maršrutu. 3. diena Mūsu pirmais rīts Slovākijā. 7os zvana modinātājs, bet ārā līst lietus. Precīzāk sakot – gāž. Un ir auksti. Tāpēc turpinām vien gulēt cerībā, ka lietus drīz mitēsies. Pēc stundas mūsu cerības tā arī nav piepildījušās. Telts jau ir slapja arī no iekšpuses. Pirmo reizi piedzīvojam, ka mūsu dubultajai teltij tiek cauri ūdens. Ļoti nepatīkams fakts. Gan drēbes, gan somas, pārtika – visam kas pa nakti bijis teltī ir dažāda slapjuma pakāpe. Vienīgā sausā vieta ir mašīna, tur arī glābjamies. Lietus ir gāzis visu cauri nakti, zeme zem kājām žļerkst uz katra soļa. Protams, ka pastaiga pa Slovenskij Raj ir jāatliek. Tā vietā nolemjam doties uz Dobšinas Ledus alu. No domas par brokastīm arī atsakāmies, jo viss patiešām ir ļoti slapjš. Uzvelkam zābakus, lietusmēteļus un paņemam lietussargu. Jūtamies gatavi stāties pretī Slovākijas lietum. Pie alas pagaidām vēl klusi un mierīgi. Noparkojam mašīnu pašā stāvvietas galā cerībā, ka no mums netiks ievāktas tās 100 kronas, ko te mēdz iekasēt par stāvēšanu un brienam tik augšā. Lieki piebilst – kad uzkāpām līdz alai, bijām jau slapji līdz ādai. Esam ieradušies laicīgi – nopērkam biļetes un fotoatļauju un pēc 10 minūtēm dodamies iekšā alā. Tur ir auksti un drēgni. No griestiem pil auksts ūdens. Reiz šajā alā ir bijis pazemes ezers, bet nu tas ir sasalis. Tas ir arī vienīgais ko saprotu no gida stāstītā, jo slovāku valoda nav mana stiprā puse. Artyoms ir nikns kā pūķis – fotoatļauja maksāja 300 kronas (apm. 6 lati) bet statīvu izmantot ir aizliegts, tāpēc no cerētajiem skaistajiem skatiem nekas nesanāk. Es varonīgi cenšos baudīt neredzētos skatus, lai gan zobi klab. Kad tiekam ārā no alas ir sajūta, ka kļuvis siltāk. Lietus gan turpina gāzt. Toties iznākot no alas var just ļoti spēcīgu smaržu – mežs, slapja zāle, mitra zeme, ziedi. Steidzamies uz mašīnu lai nokļūtu siltumā un sausumā. Pa to vienu stundu, kamēr bijām prom, saradušies tūristu bari. Gar mūsu mašīnu kursē vīriņš oranžā vestē, iekasēdams 100 kronas. Es gaidu ceļmalā, Artyoms jož pēc mašīnas. Aizbraucam nesamaksājuši. Atgriežamies kempingā, pa kuru jau pastaigājas pīles. Mūsu telts ir vēl slapjāka kā pirms aizbraukšanas, lai gan pirms pāris stundām es biju pārliecināta, ka slapjāk vairs nevar. Bet izrādās, ka var gan. Steidzīgi sagrūžam mantas mašīnā un laižamies prom. Protams, plānu mums vairs nav, tos visus ir aizskalojis lietus. Ir tikai vēlme būt sausumā. Mašīna ir pilna ar slapjām mantām, gāž lietus, drausmīgi gribas ēst, bet nav ne mazākās nojausmas kā atrisināt visas šīs ķibeles. Nolemjam doties uz Spišska Nova Ves. Esam diezgan augstu kalnos un visapkārt redzami mākoņi, kas miglā ietērpj kalnu virsotnes. Skaisti un diezgan drūmi. Īpaši tālu netiekam jo pie kāda ciemata ceļam pāri gāžas upe. Ūdens tālāk satek pagalmos un arī vienā otrā mājā. No sirds jūtu līdzi šo māju iemītniekiem. Tā nu stāvam un brīnāmies – ko darīt tālāk. Pienāk ugunsdzēsējs un laipni paskaidro uz Spišska Nova Ves – jā var izbraukt pa šo ceļu. Tikai “po maljenjki”. Lēnām pārbraucam pāri plūstošo upi un dodamies tālāk. Celiņš ir mazs, šaurs un serpantīnos vijas gan uz augšu, gan uz leju. Redzēt neko daudz nevar, jo visu klāj mākoņu migla, un labi vien ir, jo ceļam nav nostiprinātas nomales un apakšā ir krietnas aizas. Satiksme gan šeit ir ļoti klusa un mierīga, tāpēc braucot pa šiem mākoņiem un mežiem ar neparasti milzīgiem kokiem, pamazām pārņem stipri sirreālas izjūtas. Pēc iespaidiem bagātā brauciena pār kalniem, nonākam pilsētā. Lai nebūtu jāmaksā par stāvvietu, novietojam mašīnu pie kādas dzīvojamās ēkas un nolemjam doties uz centru kājām. Vien pāris soļus nogājuši, iemaldāmies jaukā pagalmiņā – tieši pie picērijas durvīm. Beidzot tiekam siltumā un sausumā. Picas Slovākijā ir garšīgas un sātīgas un tā kā visu dienu nekas nav ēsts, ar baudu ķeramies klāt. Pēc gardās, siltās maltītes, dodamies apstaigāt pilsētu. Lietus vairs negāž aumaļām, vien nedaudz līst. Apskatam centru un tad ieejam lielā, ļoti senā gotiskā katedrālē. Iekšā deg sveces un ir patīkami sauss. Tūristus nemana, vien vietējie sēž un gremdējas savās lūgšanās un pārdomās. Piesēžam arī mēs, lai kārtīgi aplūkotu fantastiskās velves, vitrāžas, senos koka solus un mozaīk-flīžu grīdas. Iznākot no baznīcas varam uzgavilēt – pēc 24 stundu ilgas gāšanas, lietus ir mitējies! Jau jautrākā omā nolemjam uzmeklēt slaveno Spišskas cietoksni. Liels ir mans pārsteigums, kad atklāju, ka cietoksnis atrodas pavisam citā pilsētā – Spišska Podhradie. Protams – plānu mums nav, un pat nezinām kur palikt pa nakti, tāpēc dodamies vien to meklēt. Nav jau tālu – apm. 20 km. Cietoksnis patiešām ir varens un slejas pāri visai apkaimei. Pamazām pēcpusdiena pārvēršas vakarā un atkal sāk līt lietus, tāpēc apskati nolemjam atlikt uz rītu. Kamēr izmisīgi prātojam, kur lai paliek pa nakti, pamanām izkārtni – Pension Chalupka. Tai sekojot uzejam simpātisku namiņu. Man jau ir vienalga, cik tas maksās, jo teltī gulēt netaisos un mašīnā ir diezgan mitrs. Pēc diezgana garām pārrunām ar saimnieku, tiekam siltā, sausā, omulīgā istabiņā! Cena par šo komfortu nebūt nav augsta, toties karsta duša atsver visu šīs dienas salšanu un slapjumu. Pēc vakariņām ar prieku konstatējam, ka lietus atkal ir mitējies un izejam pastaigāt pa pilsētu. Mazas, līkumainas ieliņas, mazi jauki namiņi. Daži no tiem ir izremontēti un dikti jauki, tai pat laikā tiem blakus ir mājas, kam logi un durvis aizsisti ar dēļiem, un garām ejot no tiem uzvēdī vientulīga pamestības smarža. Sāk krēslot un no vārtrūmēm lien ārā jaunieši, kas mobilajos telefonos klausās rnb. Ņemot vērā, ka Slovākijā ir visai daudz romi un apkārt klaiņojošie jaunieši diez cik draudzīgi nemaz neizskatījās, sākam justies neomulīgi, tāpēc visai veicīgi atgriežamies pansijā. Taisnības labad gan piebildīšu, ka romi mums neko nenodarīja visā Slovākijas apceļošanas laikā, tik vien kā ietirgoja tārpainas sēnes. 4. diena Mīkstajā gultā pavadītā nakts ir ļāvusi labi atpūsties. Tomēr esmu pamanījusies apsaldēt kaut kādu nervu un tikusi pie vecmāmiņas cienīgām muguras sāpēm. Lēni ceļamies un sākam krāmēt mantas, paēdam brokastis. No paša rīta vēl līņā, tomēr, kad mēs beidzot dodamies uz cietoksni, vairs nelīst. Pansijas saimnieks mums ir izstāstījis, ka cietoksnim jāpiebrauc no otras puses, (ne no tās, kas ir ciematā) – otrā pusē stāvvieta ir bezmaksas un pie tam vēl nav jārāpjas tik augstu kalnā. Mana sāpošā mugura to spēj novērtēt. Cietoksnis ir iespaidīgs – ar savu pagātnes spēcīgo auru. Muzejā var apskatīt interesantu ekspozīciju, tai skaitā arī moku kambari un viduslaiku bruņas. Protams, tam visam klāt ir arī īpatnēja dzelzs un ieroču smaka. No augstā skatu torņa paveras iespaidīgs skats uz plašu apkārtni – līdzena ieleja, zaļi un zeltaini lauki un starp tiem – mazi, jauki ciematiņi. Labā laikā no torņa var saskatīt Augsto Tatru virsotnes, mums, protams, izdodas saskatīt vien miglu un mākoņus. Tomēr fotografējam un fotografējam. Cietoksnī pavadām vairākas stundas, kad viss ir apstaigāts, apskatīts un aptaustīts dodamies uz kapitulu – Spišskas reģiona seno garīgo centru. Viduslaiku mūra ieskauta, jau gadsimtiem ilgi slejas maza pilsētiņa, ar milzīgu romānisma – gotikas laikmeta katedrāli. Turpat arī ir klosteri, garīgās skolas, abatija. Nekas nav ticis izpostīts vai sabojāts laika gaitā. Pacietīgi gaidām kad sāksies ekskursija pa katedrāli. Tiesa gan, gide runā tikai slovāku valodā, tomēr neesam vīlušies – baznīca ir pārsteidzoši skaista un senatnīga. Fotografēt nebija ļauts, bet atmiņā iespiedušās izcilās flīžu grīdas, augstās velves, kas apgleznotas freskām, skaistās vitrāžas, kur katrs sīkums izveidots līdz precīzai punktualitātei, vairāki altāri un krēsls, kurā ir sēdējis iepriekšējais Romas Pāvests. Patīkami, ka aizgājušo laiku mākslas darbi ir saglabāti neskarti līdz mūsu dienām un tos iespējams apskatīt praktiskā sadzīvē, nevis muzejā aiz stikla vitrīnas. Pēc kapitula apskates īsti nezinām, ko iesākt tālāk. Visi plāni kur braukt un ko darīt ir nomazgāti no zemes virsmas spēcīgajā lietū. Jāpiebilst, ka zemes virsma vēl joprojām ir krietni slapja, tāpēc doma par došanos mežos un kalnos nebūt nešķiet vilinoša, un muguras sāpes krietni vien samazina manu vēlmi vispār kustēties. Tāpēc dodamies uz Levoču. Mūsu sākotnējā plānā šī pilsēta vispār nebija pieminēta, tomēr noskaidroju, ka tā ir skaista, sena pilsētiņa, ko ieskauj viduslaiku nocietinājuma mūris ar krāšņu renesanses laikmeta apbūvi. Pirmā lieta, ko nolemjam izdarīt Levočā – sameklēt naktsmītni un paēst. Tieši tādā secībā. Naktsmītni meklējam ilgi – viena par dārgu, otra par drūmu, trešā vispār nekāda. Izbraukājam mazo pilsētiņu krustām šķērsām, līdz pie pašas slavenās Jakuba katedrāles atrodam jauku pansiju. Par pieņemamu cenu iekārtojamies Levočas vecpilsētā. Mūs rīcībā ērta istabiņa ar terasi, no kuras paveras fantastisks skats uz katedrāli, dakstiņu jumtiem un kaimiņu pagalmiem. Ik pēc ceturdaļstundas dzirdami pilsētas pulksteņu zvani, bērnu klaigas un sienāžu sisināšana, vidžina bezdelīgas un svīres. No saimnieces noskaidrojam, ka vakar bijušais lietus skaitās vētra un ka laiks uzlabosies, un kur var garšīgi un lēti paēst.. Tā nu aizstaigājam līdz Slovāku nacionālās virtuves restorānam – garšīgi un diezgan omulīgi, un pat veģetāriešiem ir ko izvēlēties. Pie bāra sēž omulīgs opis, spēlēdams akordeonu. Visu vakaru pavadām staigājot pa vecpilsētu un apbrīnojot gan lepno rātsnamu un skaistās baznīcas, gan mazos, jaukos namiņus. Tāpat kā Spišske Podhradie svaigi atjaunotas mājiņas mijas ar pamestām vai krietni nolaistām ēkām, kurās dzīvo čigāni. Pilsētiņa ir omulīgi romantiska, apburoši mīlīga – ar šaurām, līkumotām ieliņām. Izejot nomalē pie mūra var skatīt plašus laukus tālumā. Vienu brīdi uzspīd saule – pirmo reizi, kopš esam Slovākijā. Elpu aizrauj skaistais skats un apjaušu – esmu iemīlējusi šo zemi no visas sirds. 5. diena Saimniece teica, ka nu jau būs saule, bet nekā – no rīta atkal nedaudz līņā. Esam izmisumā. Iepriekšējā vakarā nolēmām, ka nu rīt no rīta dosimies uz Slovenskij Raj – galu galā mūsu brauciena mērķis bija kalni un dabas parki. Bet nu nekādi netiekam tiem klāt. Toties labā ziņa ir tāda, ka vakar aptiekā nopirktā ziede pret muguras sāpēm ir īsts brīnumlīdzeklis – no gultas izrāpjos bez mokām. Nolemjam iztikt bez brokastīm, savācam mantas un ar zināmu žēlumu sirdī atvadāmies no jaukās pansijas, laipnās saimnieces un fantastiskās pilsētiņas. Rīcības plāna mums nav, tāpēc dodamies uz internet-cafe, izpētīt laika apstākļu prognozes. Situācija nemaz nav tik bezcerīga – Slovākijas rietumu reģionā lietu vairs nesola, centrālajā daļā (kur šobrīd esam) lietus gaidāms vēl 2 dienas. Skaidra lieta – braucam uz Rietumiem. Mūsu mērķis – Velka Fatra. Tiesa gan – mēs nemaz neesam gatavojušies šī reģiona izpētei. Ne mums kartes, ne informācija. Vien tas, ka sākotnējā plāna Velka Fatra bija piezīmēta – ja sanāks laiks, derētu aizšaut, paskatīt. Dodamies ceļā. Jābrauc apm. 130 km. Pa ceļam gadās vairākas, šķiet nopietnas, avārijas. Tā nu sanāk stāvēt bezgalgaros korķos, vilkties pa nezināmiem apvedceļiem, tāpēc braukšana krietni ieilgst. Jau krietnā pēcpusdienā nonākam pilsētā Ružomberoka – kaut kāds industriāls monstrs, kā augonis virs zemes paceļas milzonīgais papīra fabrikas skurstenis. Vēl pēc neilga mirkļa nonākam Liptovska Revuca. Ziemā šis ciematiņš ir pārpildīts ar slēpotājiem, bet tagad, vasaras vidū te valda patīkams klusums, pa ceļu staigā vistas un pīles, nogāzēs ganās aitas, bet ja ziņkārīgi ielūkojas atvērtās durvīs galvenās ielas malā, tad sanāk skatīties tieši uz govs asti. Piestājam, lai izpētītu nacionālā parka karti, bet diez cik daudz no tās nesaprotam. Lai gan būtu jāmeklē naktsmītne, vēl nav pārāk vēls, tāpēc nolemjam vispirms izlocīt kājas. Izvēlamies taku, kas ved pa Sucha Dolina, tomēr tālu netiekam, nāk jau vakars un sākas neliels vasaras lietutiņš. Atliekam taku izpēti uz rītdienu un dodamies meklēt naktsmājas. Ērti iekārtojamies ciema nomalē kādā pansijā, izvārām vakariņās zupu, ar aprēķinu lai būtu arī rītdienai, kad pārnāksim no pastaigas pa kalniem, uz ērtās terases var arī izlikt mūsu caur caurēm slapjo telti, lai žūst, agri liekamies gulēt. 6. diena Atkal agrais rīts! Piespiežam sevi apēst sportistu brokastis – putru ar riekstiem un banāniem, uzaujam zābakus, sakrāmējam somās fotoaparātus, nedaudz ēdiena un esam gatavi doties ceļā. Debesīs ir mainīgs mākoņu daudzums, bet oma mums laba, jo tomēr nelīst. Un ir arī skaidrs rīcības plāns – pārgājienu sākam no Liptovska Revuce pa Zelena Dolina, un tālāk mums jākāpj augšā kalnā ar nosaukumu Kizky. Ieleja tiešām ir ļoti zaļa un vārdos neizsakāmi skaista. Gar ceļmalu tek jautrs strautiņš ar dzestru kalnu ūdeni, piepildām blašķi un braši soļojam tālāk pa ceļam pētīdami takas norādes. Nonākam milzīgā pļavā – tai pa vidu plats dubļu ceļš ar dziļām peļķēm, kas aizvijas caur eglēm un ved tieši kalnā. Spriežot pēc kartes (pansijas saimnieki mums parādīja savu karti un izstāstīja arī maršrutu krievu-slovāku valodā, tāpēc karti pārfotografējām fotoaparātā – lai ir kur paskatīties) mums jārāpjas augšā pa šo dubļu ceļu. Arī norādes liecina, ka virziens ir pareizs, tā nu dodamies ceļā. Aizņemti ar rāpšanos pa dubļaino bezceļu nepamanījām ne pagriezienu, ne to, ka ceļa malās vairs nav atrodamas norādes. Kad nonākam kalna galā, attopamies, ka esam nomaldījušies. Viens ceļš pazūd brikšņos, otrs mūs izved atpakaļ lielajā pļavā. Esam apgājuši milzīgu riņķi, un zaudējuši vairāk kā stundu laika. Tomēr veiksmīgi sastopam 3 vīru kompāniju, kas pie nelielas būdas grauž desu un maizi. Viņiem ir karte un šķiet, ka jārāpjas tomēr tai kalnā, kur mēs jau esam bijuši. Viņi izskatās vairāk pieredzējuši kā mēs, kamēr atpūtinām kājas viņi sagatavojas doties ceļā un mēs sekojam viņiem. Protams, viņi pamana gan mazo taciņu, kas iegriežas mežā, un sekojot viņiem ātri vien konstatējam, ka ejam pareizi, jo atrodam norādes. Seko kāpiens – vēl augstāks un stāvāks kā iepriekšējais. Tā kā jau esmu nedaudz sagurusi, man iet grūti. Tomēr pūles atmaksājas – taka atkal kļūst vairāk vai mazāk horizontāla un mēs iznākam no meža. Un tad mūs priekšā ir fantastiski skaistas pļavas – cik vien tālu sniedzas skats pauguri un ielejas un plašas pļavas. Tālumā redzams aitu bars, uzticamais ganu suns aprej garāmejošos. Sastopot uz takas cilvēkus tie laipni smaida un sveicinās. Tādas Alpiem raksturīgas ainavas neesam gaidījuši, tāpēc esam sajūsmā. Nonākam krustojumā, kur mūsu taka izved uz Velka Fatranskaja Magistral. Nolemjam Kizhky nekāpt, jo esam saguruši. Pirms 5 stundām ēstās brokastis vairs nesniedz nekādu mierinājumu, tādēļ griežamies uz Ploska (1532) pusi. Taka liekas mānīgi lēzena, tomēr jāsaka, ka tas man bija pats grūtākais kāpiens. Kamēr bezspēcīgi kūņojos augšā, mūs pamazām ieskauj mākonis. Kad beidzot esam tikuši augšā – pašā augstākajā virsotnē, kurā jebkad ir būts (līdz šim), redzēt vairs neko nevar – vien migla, migla, migla... un visaptverošs klusums. Esam nedaudz vīlušies, jo bijām cerējuši uz skaistajiem skatiem, bet tagad jūtamies kā divi ezīši miglā. Mākonis jau ir savilcies pavisam biezs, bet lietus nelīst – tas mūs apņem no visām pusēm. Drīz vien jau esam pavisam slapji. Griežamies uz Liptovska Revuce pusi. Labi, ka taka ir iezīmēta ar pagariem koka mietiem, citādi būtu krietni vien nomaldījušies. Uz leju tiekam ātrāk un drīz jau esam mākonim apakšā nevis vidū. Un tad izdzirdam klusas zvārguļu skaņas un nemierīgu blēšanu. Stāvam klusumā un ieklausāmies, kad vējš izdzenā mākoni, mūsu skatieniem atkal atklājas plaša pļava un aitu bars, ko suns dzen kaut kur, viņam vien zināmā virzienā. Šajā brīdī es saprotu tos cilvēkus, kas mīl kalnus, saprotu kādēļ viņi ir ar mieru stundām rāpties uz augšu, lai arī cik grūti tas nebūtu. Jo arī manī ir radusies mīlestība pret kalniem, pret šo plašumu, skaistumu, klusumu un milzīgo brīvības sajūtu. Dziļi aizgrābti apsēžamies uz akmens un ēdam līdzi paņemtos riekstus, sieru un maizi, piedzerot klāt kalnu ūdeni. Turpat netālu burbuļo kalnu strautiņš, tādēļ varam arī piepildīt savu blašķīti. Priecīgā prātā dodamies uz leju. Uz leju iet ir vieglāk, tomēr arī tā nav nekāda pastaiga pa bulvāriem. Paejam garām aitu ganu būdai un pa Ploska sedlo dodamies uz pansiju, pa ceļam sajūsminādamies par skatiem, kas ir zem mūsu kājām – zaļas, mežiem klātas ielejas, pļavām klāti pauguri. Protams, ka vakar vārītā zupa, kas ielikta ledusskapī, liek mums soļot ātrāk. Taču kad nonākam pansijā, tur ir jauni iemītnieki, mūsu zupa ir pazudusi bez pēdām. Vīlušies un izsalkuši vien ieejam dušā, tad savācam mantas, kas pa dienu beidzot ir izžuvušas, un laižam prom. Mūsu plāns ir beidzot tomēr doties uz Slovenskij Raj, ko tik daudz ir slavējuši visi ceļojumu apraksti. Atkal 130 km līdz Popradai, un tad pa nu jau zināmo celiņu uz Slovenskij Raj. Šoreiz esam nolēmuši doties uz Podlesok un pa nakti palikt kempingā. Kamēr aizbraucam jau ir satumsis. Nakts ir silta, tomēr var redzēt, ka pa dienu vēl joprojām ir bijis stiprs lietus – visās malās peļķes un zem zāles žļerkst dubļi. Ir jau pārāk vēls, lai meklētu pansiju, tomēr tādā slapjumā telti likt arī negribas, tāpēc guļam mašīnā. 7. diena Slovenskij Raj protams ir tūristu iecienīta vieta. Tiklīdz esam pamodušies un sākuši gatavoties pārgājienam pie mūsu mašīnas piesoļo vīriņš, kas iekasē naudu par stāvvietu. Jāmaksā 70 kronas. No maka tiek izvilkts 50-nieks, kamēr es pa kabatām meklēju sīknaudu, viņš nosaka, ka ar 50 arī pietiks. Protams, nekādas kvītis nevienam netiek izsniegtas. Ātri pabrokastojam un dodamies uz ieeju. Godīgi samaksājam par biļetēm, un kasieris paskaidro, ka sakarā ar plūdiem ir slēgtas visas takas, izņemot vienu, pa kuru mēs varam doties pastaigā. Lieki piebilst, ka mūsu iecerētā taka bija slēgta. Pārāk daudz ūdens. Protams, šis fakts mūs neiepriecina, tomēr gribam redzēt šo izslavēto paradīzi. Un pretēji vispārpieņemtajam viedoklim mums šeit nebūt nepatīk. Jā, upe ir jauka, tīri simpātiski ūdenskritumi, tomēr pēc Fatras plašumiem, traumē tie cilvēku pūļi – visu laiku kāds elpo pakausī, tu tik ej uz priekšu un skaties uz kuru pusi gribi – dabas skatus aizsedz cilvēku pūļi. Taisnības labad jāpiebilst, ka mežs tur skaists. Ņemot vērā, ka diena tiešām bija spilgti saulaina un karsta un iepriekšējo dienu ilgstošo lietu, gaiss tāds kā džungļos – mitrs un smacīgi karsts. Bet elpot nav ko tāpēc, ka taka šaura, un kādam tomēr ienāk prātā pa ceļam uzpīpēt – un pūst dūmus citiem tieši sejā. Izejam to vienīgo ūdenskritumu ieleju, kur ļauts staigāt un atgriežamies pie mašīnas. Skaidrs ir tas, ka nevēlamies vairs tērēt nevienu dienu šai, mūsuprāt veltīgi izdaudzinātajai, paradīzei. Lai gan sākotnēji bijām tur nodomājuši pavadīt vismaz 2 dienas, plāni ir tāpēc lai tos mainītu. Kamēr ir labs laiks jādodas uz Augstajiem Tatriem, jo gribam uzbraukt virsotnē. Ir svētdienas pēcpusdiena, caur Popradu dodamies Tatru virzienā, tuvojoties vietām, ko redzējām jau pirmajā dienā – augsto kalnu virsotnēm, kas, starp citu, vēl joprojām tinas mākoņu dūmakā. Ciematiņā Staro Lesna atrodam gana jauku pansiju ar ļoti draudzīgu saimnieci, kas zina 3 vārdus krieviski un kādus 5 vāciski. Tomēr izdodas vienoties: “Dobre, dobre” un tiekam pie ērtas istabiņas un plašas terases – ar skatu uz kalniem. Saimniece vēl iedod arī vecas avīzes, ko sabāzt mūsu caurcaurēm slapjajos zābakos. Vakariņojam virtuvē pie loga ar skatu uz plašo ieleju. Mūsu pansija atrodas pašā ciema malā, tādēļ mums ir jauka iespēja noskatīties kā gans ar suņu palīdzību pārdzen mājās aitu baru! Suņi viņiem gan īsti gudrinieki un aitas tiem klausa bez pretī runāšanas. 8. diena Mostamies agri, brokastojam un krietni pirms 8iem dodamies ceļā uz Tatranska Lomnica, no kuras ar pacēlājiem vēlamies uzbraukt augšā uz Lomnickij Štit (2652). Lai arī ierodamies pirms 8iem un kase sāk strādāt tikai 8-30, pie tās jau ir rinda. Kad tiekam pie biļešu pirkšanas, izrādās, ka uz 2. pacēlāju biļetes ir dabūjamas tikai uz 12-30! Jāgaida 4 stundas. Nolemjam braukt augšā uz Skalnate Pleso (1765) un pagaidīt tur. Šis lēmums mums nesagādā vilšanos – atrodam skaistu taku, pa kuru dodamies tālāk no pacēlāju stacijas, ap kuru grozās simtiem tūristu, kas izklaidējas kafejnīcās un fotogrāfējas uz kalnu fona. Jau pēc mirkļa baudām vienreizējus skatus – ir saulaina diena, kaut kur tālāk un zem mums ir redzama dūmaka, arī mākoņi. Vējš ir visai vēss, tāpēc noder jakas ar garām piedurknēm, lai gan aizvējā saule cepina ne pa jokam. Aizrautīgi fotografējam ainavas. Ieleja, kas ir tur apakšā, zem mums ir tik tālu, skats gandrīz kā no lidmašīnas, un visapkārt – klusums, dzirdams tikai vējš. Te augšā nav ne sienāžu, ne putnu. Nogāzes ir akmeņainas, vietumis vien ir spējušas ieaugties kalnu priedītes – zemi, ložņājoši krūmi ar čiekuriem un maigām, mīkstām skujām. Sēžot uz akmeņiem paēdam pusdienas un padzeram līdzpaņemto tēju un sazināmies ar mājiniekiem. Ir pirmdienas rīts, tāpēc viņi strādā, kamēr mēs sēžam un noraugāmies uz pasauli zem savām kājām kā tādi kalnu karaļi. Protams, kaut kur dziļi prāta nostūrī apziņa atgādina – pēc nedēļas arī mēs būsim turpat kur viņi – pie saviem datoriem, taču pagaidām vēl ir brīvdienas. Un 4 stundas, klimstot pa takām ir paskrējušas nemanot. Savlaicīgi ierodamies pacēlāju stacijā un tad jau pienāk vagoniņš – ir laiks braukt augšā. Bailīgi jau gan – vagoniņš karājas divās trosēs un trešā to velk augšā – veselu kilometru augstāk. Tai pat laikā – elpu aizraujošais skats uz leju liek aizmirst par bailēm. Kad nonākam augšā, mums tiek izsniegta kartiņa ar paskaidrojumu – augšā ļauts uzkavēties 50 minūtes. Šo laiku, protams, izmantojam aizrautīgi fotografējot un sajūsmas pilnām acīm noraugoties uz neaprakstāmo skaistumu. Kā jau tūristus, mūs arī pārsteidz pārītis alpīnistu, kas uzrāpušies augšā pašu spēkiem. Pati augstākā virsotne nu ir apskatīta. Braucam lejā un domājam ko iesākt tālāk. Mums vēl ir 2 dienas pirms braukšanas mājās, bet nav plānu – nav jau arī iespējams neko ieplānot, jo gandrīz katru rītu iepriekšējā vakarā izstrādātos plānus ir nācies mainīt. Visbeidzot, noguruši no kņadas, kas valda tūristu iecienītajos punktos un ilgodamies pēc Velka Fatra piedzīvotā skaistuma un miera, izlemjam doties uz Zemajiem Tatriem. Aizbraucam līdz Popradai – jau trešo reizi esam šajā pilsētā – samainām naudu, nopērkam Zemo Tatru pārgājienu karti un paēdam pusdienas – pirmo reizi Slovākijā nākas piedzīvot, ka ēdiens ir negaršīgs – tik negaršīgs, ka palieku pusbadā. Tad sākam braucienu uz Zemajiem Tatriem. Paliek aiz muguras pilsēta, braucam cauri maziem ciematiņiem. Ceļmalās atkal čigānu tautības pārstāvji tirgo sēnes un ogas. Krītam kārdinājumā nu nolemjam iegādāties baravikas. Tiklīdz esam piestājuši, tā ap mūsu mašīnu saskrien vesels bars, lai piedalītos gadsimta darījumā. Viens vīrs pa logu bez maz vai ierāpjas man klēpī. Kamēr Artyoms tirgojas, cenšos savilkt uz leju savu īsos bruncīšus un pieskatu mantas, jo kā zināms čigāni nekautrējas paņemt visu, kas vien nav piesiets. “Skoliko stoit?” Čigāns atpleš visus vienas rokas pirkstus un nervozi kustina īkšķi, nevarēdams izlemt – 400 vai 500 kronas “Četiristo” beigās ar mokām pieņem lēmumu. Vienojamies, ka par 200 ņemsim pusi spaini baraviku. Kamēr baravikas tiek pārliktas manis pastieptajā maisiņā sačukstēšanās kļūst skaļāka un seko piedāvājums: “Beri vsjo za 350”. Tomēr atsakāmies un cenšamies ātrāk tikt prom. Starp citu, vēlāk konstatēju, ka apmēram puse sēņu bija tārpainas, tomēr tas mūs nemaz nepārsteidz. Pamazām tuvojamies vietai, ko esam noskatījuši rītdienas pārgājienam. Bet ciematiņā nevaram atrast nevienu pansiju. Tomēr vakars ir jauks – sameklējam mazu celiņu un braucam pa to iekšā mežā, kur kādā pļaviņā uzceļam savu telti, kas jau ir izžāvēta, vien nedaudz ož pēc mitruma. Tā kā drīz vien paliek tumšs nolemjam agri likties gulēt. Jāsaka godīgi – pirmā nakts Slovākijā un prom no civilizācijas. Diezgan neomulīgi, lai gan Latvijā esam pieredzējuši teltīs gulētāji. Nakts gan paiet bez starpgadījumiem. 9. diena No rīta gana agri pamostamies. Tā kā vakar Popradā bija tik negaršīgas pusdienas un vakariņas gatavot bija slinkums, naski ķeramies pie brokastīm. Diena ir varen jauka – silta saule, maigs vējiņš. Priecīgi dodamies ceļā pa izvēlēto taku. Takas malās ir gan apzīmējumi, ka ejam pareizi, bet kad no ielejas sākam kāpienu augšup, taka kļūs krietni vien nekoptāka. Norādes un karte liecina, ka ejam pareizi, tomēr šī taka šķiet sen nav izmantota pārgājieniem. Pēc pāris stundu kāpiena un laušanās pa aizaugušiem brikšņiem, atduramies pret šķērsli – takai pāri slejas milzīgs valnis no izgāztiem kokiem un uzrakņātas zemes un tā vien šķiet, ka otrā pusē norisinās kaut kādi darbi. Teorētiski šķērslis ir pārvarams, tomēr prieks par pastaigu ir jau sabojāts un nolemjam doties atpakaļ tā arī nesasnieguši kāroto virsotni. Nedaudz žēl par to, ka diena tomēr zaudēta – ir jau pusdienlaiks, kad nonākam pie mašīnas, un mums vēl jāsameklē naktsmītne. Dodamies meklējumos. Un te nu mums iet patiešām smagi. Izbraucam vairākus ciematus, bet neko neatrodam – lielākoties tādēļ, ka visur aizņemts vai arī uz pāris naktīm negrib neko izīrēt – uz nedēļu gan dotu. Tā nu meklējumos aizbraucam līdz Liptovskij Mikulaš un tālāk uz Varišovo, kur atrodam pieņemamu mītni par pieņemamu cenu. Ar steigu top baraviku zupa. Un agri liekamies gulēt. 10. diena Agri no rīta esam augšā! Ir mūsu pēdējā diena Slovākijā! Esam Zemajos Tatros, mums ir ieplānots maršruts, saule spīd un mūsos ir cieša apņēmība šodienu izbaudīt cik vien iespējams. Ātri vien savācamies un dodamies ceļā. Nobraucam 40 km un atstājam mašīnu Čertovice – vietā, kur nonāksim no kalniem, un tad pa šoseju mums jānoiet uz maršruta sākumpunktu. Ceļš iet uz leju un raiti soļojot pēc 40 minūtēm esam gatavi sākt pārgājienu. Taka sākumā ved pa ieleju, gar celiņu burbuļo strautiņš, kurā piepildām savu ūdens blašķi – tipiska kalnu ieleja, ar eglēm apaugušām nogāzēm un pļavu ziediem apaugušām ceļmalām. Šad tad sastopam citus kalnā kāpējus, bet tie, protams, ir daži cilvēki, nevis pūlis. Drīz vien ceļš pārvēršas takā, bet taka sāk vīties caur mežu, augšup kalnā. Visbeidzot nonākam plašā, ziedošā pļavā, kas sedz visu milzīgo nogāzi. Te nu tas ir – pirmais lielais šīs dienas kāpiens. Nogāze ir ļoti stāva un saule pamatīgi karsē, tāda sajūta, ka karstums mani varētu iespiest zemē. Vienīgais glābiņš ir mirkļi, kad nelieli mākonīši aizsedz sauli. Jau pēc mirkļa jūtu pagurumu, tomēr ne reizi pār lūpām neizsprūk vārdi – es vairs nevaru. Jo neatkarīgi no tā ko varu, es zinu, ka rāpšos augšā! Es zinu, ka es to izdarīšu, ka negriezīšos atpakaļ. Jūtos mazliet pārsteigta – cik ātri esmu iemācījusies kļūt pacietīga un nečīkstēt. J Tiekam augšā – Bocianska Sedlo (1500)! Uuuhhh! Sajūta kā uzvarētājiem, tomēr tālāk redzama virsotne, kurā mums vēl jātiek, un tas ir gana augstu. Bet jau soļojam tālāk pa Bocianske Sedlo – celiņš ved apkārt kādam pakalnam, cauri ložņājošām priedītēm un pavisam nemanāmi uz augšu vien, uz augšu vien. Sajūtas kā putnam debesīs – tāda brīvības izjūta. Un miers, klusums. Kaut kur tālu, tālu lejā dzirdama upes burbuļošana, bet te augšā esam tikai mēs, putni un vējš. Šķiet, ka ir veltīgi censties attēlot kalnu virsotnes – tās nav iespējams aprakstīt, tās nav iespējams nofotografēt (nevar to plašumu dabūt kadrā), tās nevar paņemt līdzi. Var tikai saglabāt savā sirdī atmiņas un ilgoties atbraukt, atnākt un uzkāpt tai kalnā vēl vienu reizi! Jautrā omā naski soļojam un bez jebkādām grūtībām esam tikuši augšā – Kralička (1800). Šis nu arī ir tas pats augstākais punkts, kurā esam uzrāpušies paši saviem spēkiem. Mūsu uzskats – nav vērts vairākas stundas pavadīt kāpjot kalnos, lai pēc tam fiksi, fiksi joztu lejā, tāpēc apmetamies jaukā piekalnītē ieturēt pusdienas – siers, āboli, rieksti – neko jau daudz līdzi nestiepjam, bet ar to arī pietiek. Turklāt pēc sātīgām pusdienām ir grūti iet. Tā nu sēžam virsotnē – visapkārt, cik vien tālu sniedzas skats ir redzami tikai kalni, pauguri, ielejas, meži un pļavas, kailas virsotnes. Arī piekalnīte, kurā esam apmetušies ir klāta vien sausu zāli – nav ne krūmu, ne pļavu ziedu, tāpēc arī nav putnu. Vienīgi vējš, kas pūš visai skarbi, tāpēc atkal lieti noder siltās jakas, lai gan vēl pavisam nesen, kāpjot augšā bija tik karsti, ka svīdu vairāk kā pirtī. Varētu šeit sēdēt vai visu dienu, kaut kur pavisam dziļi prāta nostūrī ir doma – rīt jābrauc uz mājām, tomēr šobrīd to nav iespējams pat iztēloties. Jo te augšā ir cita pasaule – tāda, kurā nav nedz māju, nedz darba, nedz pienākumu...ir tikai taka, pa kuru jāiet un tikai dabas varenais spēks. Bezgalīgi skaisti... Kraļička ir visai augsta virsotne, kas slejas vienā ķēdē ar vairākām citām, veidojot kilometriem garu kalnu muguru. Un pāri tai arī ved mūsu taka – pa pašām virsotnēm. Ar prieku ejam un izbaudām katru soli. Brīžiem jālaužas cauri ložņājošo priedīšu krūmiem, bet skujas nebūt neskrāpē un saulē izgaro ēteriskās eļļas – smaržo kā saunā un apmēram tik pat karsti. Tomēr pamazām taka ved uz leju, uz leju, mazos krūmus nomaina lielāki koki, tad milzīgas egles un nu jau kaut kur apakšā redzama pati šoseja. Negribīgi veicam pēdējo ceļa gabalu, un nonākam Čertovice. Esam laimīgi un sajūsmināti par šo dienu, kas pavadīta kalnos. Nolemjam nosvinēt paēdot vakariņas kādā glaunā restorānā, tādēļ traucam atpakaļ uz Varišovo. Pārējie mājiņas iemītnieki dienas laikā ir aizbraukuši un viss ir kluss un tukšs. Ātri nomazgājamies un dodamies atpakaļ uz Liptovskij Hradok, kur esam noskatījuši restorānu, kas atrodas skaistajā, izremontētajā pilī “Castle Liptovsky Hradok”. Šķiet, ka vieta ir gana glauna un iecienīta. Sēžam uz romantiskas terases līdz satumst, baudam izcilas vakariņas un pārrunājam ceļojumu. Ir skumīgi atvadīties, tomēr gana laicīgi ir jāliekas gulēt, jo rīt no paša rīta mums vēl iecerēts saldais ēdiens pirms aizbraukšanas. 11. diena Rīts, kā jau ierasts sākas agri. Kamēr Artyoms vēl guļ, sakrāmēju mantas un dodos nofotografēt govju ganāmpulku, kas gar mājiņu dodas uz ganībām. Pēc tējas atvadāmies no saimnieces un dodamies uz Demanovska ieleju. Esam centušies izvairīties no tūrisma lielajiem punktiem cik vien iespējams, bet nu atkal nonākam tajā burzmā, lai gan pirms 9iem vēl ir salīdzinoši mierīgi. Ignorējot cilvēkus spilgtās vestēs pabraucam garām maksas stāvvietām un 100 metrus tālāk novietojam mašīnu – protams bez maksas. Tad ar kalnos izstrādātu izturību uzrikšojam augšā un nopērkam biļetes Brīvības alas apskatei. Esam pietiekami prātīgi lai netērētos uz foto atļauju, labi zinādami, ka no tās jēgas mums nebūs. Vēl mirklis pūlī starp nekaunīgiem poļiem un krietni vien pieklājīgākiem slovākiem un sākas ekskursija. Pievienojamies poļu grupai, jo tā iet pirmā un mums ir vienalga – vai gids skaidro poliski vai slovāku valodā, jo tāpat saprotam vien pāris frāzes. Toties ala ir iespaidīga. Jau pēc mirkļa esam pazemes valstības apburti – stalaktīti, stalagmīti, pazemes ezeriņi un ūdenskritumi, kas pārvērtušies akmenī. It visur jūtams sastindzis laiks – simtiem tūkstoši gadu brīnišķīgos akmens tēlos rotā alas grīdu, griestus, sienas. Šajā alā apbrīnojot dabas mākslas darbu, spēcīgi apzinies savu niecību, savu īslaicīgumu šajā pasaulē... Pēc alas apskates, uz foto atļauju ietaupītās 300 kronas iztērējam iegādājoties DVD – kvalitatīvi un skaisti uzfilmētus skatus no šīs pašas alas, pie tam vēl ar fona mūziku. Sanāk izdevīgāk, kā fotografēt pašam, jo video uzņemšanai noteikti ir ļāvuši tomēr izmantot statīvu. J Protams, kamēr mēs apbrīnojām pazemes valstību, ir ieradušies vismaz miljons jauni tūristi, visi stāvlaukumi (gan maksas, gan bezmaksas) ir pārpildīti un mums tikai ar grūtībām izdodas izbraukt mašīnīti, kuru kaut kādi poļi ir nelāgi iesprostojuši. Iebraucam Liptovskij Mikulašs paēst brokastis-pusdienas. Bija doma apmeklēt arī termālos baseinus, lai palutinātu sevi pirms mājupceļa, taču pēdējo dienu iespaidi ir tik daudz, ka nemaz negribas. Tā vietā salejam visu atlikušo slovāku naudiņu bākā un lēnām virzāmies uz robežas pusi. Vēl pēdējie serpentīni, vēl pēdējie skati uz kalniem. Pie upes Bielij Potok apstājamies. Diena ir jauka – spīd saule un ir gana karsts, tāpēc sēžam uz akmeņiem un vērojam kā tuvojas negaiss. Atvadu mirklis ir klāt! Sakām Slovākijai: “uz redzēšanos”, jo esam cieši apņēmušies atgriezties šeit, lai uzkāptu tajās virsotnēs, kas šogad nebija mums pa spēkam, un tajās, kurām nepietika laika. Un tad jau Polija! Neciešamā Polija ar nekaunīgajiem poļiem. Vēlā pēcpusdienā izbraucam Krakovu, vēlu naktī – Varšavu. 12. diena Guļam atkal mašīnā, kas Polijā nebūt nav tas sliktākais variants. Un no rīta agri varam turpināt ceļu uz mājām. Saule karsē tik nežēlīgi, ka gandrīz visu dienu es pavadu vieglā komas stāvoklī. Protams, Artyoms gan pacietīgi tik stūrē. Kad pēcpusdienā iebraucam Lietuvā, es atdzīvojos – esam jau tik pat kā mājās! Mans ieteikums – aizbrauciet uz Slovākiju. Nav iespējams vārdos izstāstīt un fotogrāfijās parādīt šīs valsts plašumu, draudzīgumu, skaistumu un pārsteidzošo daudzveidību. Izmaksas un daži praktiski ieteikumi: Braucām ar savu mašīnu. Degvielu vislabāk liet Polijā – lētāk kā Slovākijā un krietni kvalitatīvāka kā pie mums. 3200 km apm. 170 Ls. Nakšņošana – pieklājīgas, bet nepretenciozas naktsmītnes var atrast par 5-7 Ls vienai personai. (auto kempingos apm. 3 Ls no cilvēka) Visai lēti var arī paēst. Izmaksas uz diviem – apm. 300 SKK kafejnīcās un picērijās. Porcijas parasti ir milzīgas. Visdārgāk mums izmaksāja pacēlāji – Tatranska Lomnica – Skalnate Pleso – Lomnickij Štit, turp un atpakaļ uz diviem apm. 40 Ls. Ieeja alās – apm. 4 Ls no cilvēka. Foto atļauja maksā apm. 6 latus, bet statīvu izmantot nav ļauts. Pie visiem apskates objektiem jāmaksā arī par stāvvietu (1-2 Ls), bet ja pacenšas un pameklē, tad ir iespējams atrast vietu kur atstāt mašīnu bez maksas. Cenas veikalos – apmēram kā pie mums, vai nedaudz zemākas. Kopējās izmaksas – 500 Ls uz diviem, bez šika un bet arī nedzīvojot īpašā taupības režīmā. * Divi ezīši miglā


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais