Ekspedīcija „Karpati 2006”. III daļa

  • 6 min lasīšanai

Turpinu stāstu par ceļojumu uz Karpatiem pirms astoņiem gadiem. III daļa jeb nobeigums.

Viesmīlīgā Sinevira nacionālā dabas parka robežzīme izvietota Sinevira pārejā, skaistākajā no ainavām, kādu, nekāpjot kalnos, viegli sasniegt ikvienam autobraucējam. Te ir vieta, kur patiesi dvēselei veldzēties, vērot un vērot apvārsnī gaistošos zili zaļos mežainos kalnus, slaidās egļu piramīdas. Tā arī visi sēžam, vērojam, fotografējam, jūsmojam un man acu kaktiņos asaras – beidzot piepildījies sapnis vēlreiz nokļūt šajā vietā!

Tuvojoties galamērķim, pārsteidz ceļmalās, grāvjos, tuvējās pļaviņās un upmalā rūpīgi golfa laukuma perfektumā „nofrizētā” zāle. Kā tas iespējams? Un tur jau viņas nāk, ekoloģiskās pļaujmašīnas – vispirms govis, tad zirgi. Lopi te ganās savvaļā, paši „zina pulksteni”, kad jāiet mājās. Pirmdienas rītā skats ir pavisam dīvains, kad pa ceļu gar nacionālā parka administrācijas ēku, zvaniņiem melodiski tinkšķot garām cēli aizsoļo gaišbrūnās kalniešu govis. Viņas labi zina savu maršrutu, laikam katrai ir „norīkojums”, jo dažas ap plkst 7.00 dodas tieši gar mūsu mājiņas logiem, pagrauž zāli pagalmā un tad pārbrien upei. Skan modinātājpulkstenis, skan govju zvaniņi, šalc upe... Romantika!

Dzīvojam mazā kalnu viesnīciņā, ko izīrē nacionālā parka vadība. Daļa grupas izvēlas otru ēku, koka arhitektūras brīnumu pārsimt metrus tālāk un nodēvē to par Drakulas pili. Mazdrusciņ no pils un arī Rumānija nav tik tālu... Mūsu saimnieki ir vienreizēji! Tāda sirsnība un laipnība pēc vēsās atturības iepriekšējā ciemošanās vietā! Un ēšana kā pa kāzām! Laikam jau izskatījāmies tādi nodiluši, vājiņi, tāpēc mūs uzbaro.

Te nu vietā stāsts par banošu – ļoti garšīgu un barojošu kukurūzas miltu biezputru, kas aizdarīta ar saldo krējumu un svaiga aitu siera - brinzas piedevām. Pie kreptīgiem ēdieniem nepieradušie ceļotāju vēderi ātri vien reaģē uz trekno pusdienu porciju. Summējas pāris nodejotas, nodziedātas un negulētas naktis, gorilkas degustācijas neievērojot proporcijas un secību ar vietējo alu un citiem našķiem. Jāmeklē tās pašas TV reklamētās zāles „Mezim” un vecā labā oglīte. Rezultātā dažiem stipriem latviešu vīriem „banošs” kļūst par apzīmējumu visam, kas saistās ar sātīgu ēšanu un sekām pēc ēšanas.

Sinevira nacionālā dabas parka kolēģi atkal pārsteidz, stāstot, ka par mūsu darbu zinot ne tikai no literatūras, jo daži darbinieki savulaik viesojušies Gaujas krastos. Lai gan viņi neatzīstas, kādas idejas un novitātes noskatītas mūsmājās, ir jūtams, ka tieši šajā aizsargājamajā teritorijā ar darbiem, sakārtotību un rosību ir tikuši vistālāk.

Nacionālā parka lepnums un lielākās rūpes ir Sinevirs, jeb „Jūras acs”. Īsts kalnu ezers, 989 metrus virs jūras līmeņa, Terebļas upes augštecē. Mazā applūstošā saliņa ezera vidū ir „acs zīlīte”. Vasarās ūdens virsmas temperatūra ir no +12 līdz +18 C, tā nesasilst dziļāk par 30 cm, tādēļ peldēties nav ieteicams. Ezeru „baro” daudzi avoti, vienīgā notece – Terebļas upe. Virsmas platība mainās no 4 līdz 5 hektāriem, atkarībā no nokrišņu daudzuma, dziļums līdz 22 metriem. Mums, pie plašiem ūdens klajumiem pieradušajiem, grūti novērtēt Sinevira unikalitāti. Bukletos un filmā ūdens klajums optiski izskatās liels un varens, taču, apstājoties tā krastā, pārņem vilšanās. Tik maziņš! Nu, jā, tā ir tikai Jūras acs! Pa ezeru var kuģot ar ērtu plostu, apiet apkārt vai izvēlēties kādu garāku maršrutu zirga mugurā, lai pavērotu Sineviru no tuvējiem kalniem. Pa ceļam un pie ezera saglabājušās sen celtās padomju laika ēkas un tūristu bāze, par kuras piederību vēl arvien tiesājas. Manta ir, bet netiek nevienam. Kāds visai iedomīgs operators ar videokameru aizdzen mūs no ezera krasta, jo jāfilmē jaunlaulātie. Dublis Nr viens – viņš skrien viņai pretī, dublis divi, viņa skrien, trīs – viņi pozē uz ezera fona...

Neesam parastie tūristi, bet gan zaļie, tāpēc pamanām to, kam citi tik pastiprināti nepievērstu uzmanību. Piemēram, atkritumiem, kas Latvijā tomēr nav tik „biezā slānī”.

Iepriekšējos gados zaļi noskaņotie ukraiņu žurnālisti atkritumu problēmai Sinevira nacionālajā dabas parkā veltījuši daudz kritikas. Lai gan arī šeit apsaimniekošanu kavē vietējās pašvaldības neieinteresētība, Sinevira NDP tūrisma un rekreācijas speciālisti ir apņēmības pilni – vajag tik strādāt un mīts par tūristu radītajām atkritumu problēmām ātri izzudīs. Lēts un vienkāršs risinājums atrasts, maršrutos ik pa simts metriem izvietojot plastmasas maisus, kas piestiprināti pie trim mietiņiem. Skumja patiesība, taču vietējiem iedzīvotājiem kultūras problēmas ir tādas pašas kā tālajā Indijā, viņi tik un tā visu „met pār žogu”, tātad, upē. Aiz katras mājas nogāzē uz upes pusi izveidojies prāvs „gārbidža dambis” un pa gabalu spīd plastmasas maisiņi, pudeles un cita draza. Netīrību, ko pavasaros no ciematiem sev līdz aiznes straujās kalnu upītes, lejtecē pamazām vāc talcinieki, visbiežāk skolnieki. Par dabas atbrīvošanu no plastmasas pudeļu un sadzīves atkritumu kalniem var nopelnīt ekskursijas un dažādas balvas. Novērojam brīnumu: starp akmeņos ieskalotajām drazām netraucēti ganās melnie stārķi.

Nacionālajos dabas parkos aizliegts makšķerēt, kurināt ugunskurus, celt teltis, kur pagadās. Karpatu kolēģiem šajā jomā būs ilgstošs audzināšanas darbs, jo ar parka gidu ejot pa taku gadās sastapt tūristus, kas uz ugunskura mierīgi vāra pusdienas vai tālumā upmalā pamanīt kādu makšķernieku. Reakcija uz parka speciālista aizrādījumu bija apmēram tāda – noķer mani, ja vari!

Ne tikai Sinevira, bet visa Aizkarpatu reģiona vizītkarte ir koka dzīvojamās un saimniecības sabiedriskās ēkas ar izteikti stāvām un graciozām jumtu izbūvēm, „čiekuru rakstā” apdarinātām māju sienām, rotājumiem un skulptūrām. No koka darina visu – sētas, garāžas, tiltus un administrācijas ēkas.

Pirms ceļojuma internetā atradu ziņu par agrotūrisma piedāvājumu – iespēju lēti pārnakšņot lauku sētās, vērot karpatiešu ikdienu. Informācija tiešām vilinoša – vienai personai 4-10 dolāri par naktsmājām un trim ēdienreizēm! Salīdzinājumam – tūristu bāzēs par šādu servisu 15 dolāri. Atšķirībā no Krimas, Karpatos neviens nemetas virsū atbraucējiem ar istabiņu piedāvājumu. Jāmeklē pašiem, taču vietējie ir atsaucīgi un labprāt parādīs, kurš kaimiņš ar šo biznesu nodarbojas. Arī mēs nakšņojām nacionālā parka pansijā, lēti un vienkārši, bet ar izcilu ēdināšanu trīs reizes dienā. Un ko gan dabas tūristam vairāk vajag? Šalcošu upi aiz loga, govju zvaniņu skaņas, meža smaržu un bezgalīgo kalnu mieru...

Plostnieku muzejs

Karpatu upēs pavasaros un rudeņos raksturīga iepriekš neprognozējama ūdens līmeņa celšanās, pat līdz trim metriem. Straumes izskalo ceļus, tiltus, bojā komunikācijas un kalnu ciematu iedzīvotājus uz vairākām dienām izolē no civilizācijas. Terebļas upe „parūpējas”, lai katru pavasari ceļš uz Sinevira ezeru pāris dienas atrastos zem ūdens.

Vietējie ar skumjām piemin skaisto Plostnieku muzeju pie Čornajas upes, ko plūdi izpostījuši divas reizes pēc kārtas. Tas ir viens no Sinevira NDP tautas celtniecības un koka inženierbūves meistardarbiem, Eiropā vienīgais muzejs, kas veltīts senajam plostnieku amatam. Koka konstrukcija tapusi 19.gadsimta vidū un intensīvi izmantota ūdens līmeņa regulēšanai, pludināmo baļķu šķirošanai un plostu vadīšanai līdz pat 20.gadsimta vidum. 1973.gadā simtgadīgā celtne restaurēta. 1998.gadā plūdi aiznesa daļu būves. Muzeju atjaunoja, taču 2001.gadā nākošie neprognozējami milzīgie plūdi aizskaloja tiltu, aizsprosta daļu ar segto galeriju un kanāliem plosta baļķu ievirzīšanai straumē. Šobrīd tūristi var aplūkot atlikušo, stihijas neskarto ēkas daļu un etnogrāfisko ekspozīciju, savukārt nacionālā parka darbinieki cer, ka muzeju tomēr izdosies atjaunot.

Pusdienās mums sarūpēts īsts pārsteigums. Pēc garas pastaigas pa meža takām, gar Melno ezeru, pa botānisko maršrutu ar genciānām un citiem retumiem, finišējam īstā kolibā. Ne tajā, kas katrā miestā kalpo kā ieskrietuve tūristiem... Šeit ir īsta ganu būda, kurā var nakšņot gans ar visu saimi vai mežstrādnieki. Guļbūve kā daudzstūris, gandrīz apļveida ar konisku jumtu kā jurtai un atveri dūmiem. Vidū uz pavarda top ēdiens, apkārt soli un guļamās lāvas. Ceļabiedrs, būvmeistars no Siguldas nogroza galvu – lūk tāda ēka derētu tūristu apmetnēs!

Nacionālās virtuves skaidrojošā vārdnīca

Karpatu tūrisma maršrutu mēdz uzskatīt par neaizmirstamu etniskās kultūras un kulināro piedzīvojumu. Lai gan rietumnieki Karpatus reizēm dēvē par krievu Alpiem, tā ir savdabīga, nacionāli atšķirīga teritorija. Ukraiņu, arī karpatiešu virtuvei raksturīga garšu daudzveidība. Populārākais ēdiens ir borščs – biešu zupa ar gaļu un dažādām piedevām - sēnēm, pupiņām vai pat žāvētām plūmēm.

Koliba – mūsdienās kafejnīca vai ceļmalas krodziņš, senāk – apaļa ganu būda ar pavardu centrā un gar sienu izvietotiem soliem.

Brinza jeb brindzja, kā to izrunā vietējie - aitu piena siers ir ne tikai pārtikas produkts, bet arī piedeva pie ēdieniem.

Banoš – kukurūzas miltu biezputra, vārīta ar saldo krējumu un svaiga aitu siera - brinzas piedevām.

Tokan – kukurūzas miltu biezputra, vārīta ūdenī, piedevās sīki sagriezts speķis vai brinzai līdzīgs sāļš un sauss biezpiens no brinzas procesā pāri palikušām karsētām aitas piena sūkalām.

Karpatiešu mājas virtuvē biežākie ēdieni ir no pupiņām – dažādi sacepumi, sautējumi. Diemžēl krodziņos un restorānos šādus ēdienus nepiedāvā, jo tie tiek uzskatīti par pārāk vienkāršu un prastu „tautas barību”. Interesants ēdiens ir vieglā sālsūdenī vārīti gareni, ar rokām veidoti „burkāniņi” - klimpas, kam mīkla gatavota no 1 daļas kukurūzas cietes un 2 daļām vārītu kartupeļu. Un tad vēl pildītie pipari – no aizrobežas kaimiņiem ungāriem patapinātais ēdiens. Populāri ir biezpiena plācenīši – tie saldajā ēdienā.

Aizkarpatu gorilka ir vietējā ražojuma vismaz piecdesmitgrādīgs dzēriens, kas nākamajā rītā nerada paģiras un nebojā sejas krāsu. Ja to dzerot ielejā, viss kārtībā, taču augstāk kalnos uz nepieradušajiem iedarbojoties citādāk. Gorilku gatavo no visa, kas dārzā un mežā – āboliem, bumbieriem, plūmēm, mellenēm un citām ogām. Spēcinošs kokteilis pret augstkalnu slimību vai saaukstēšanos: gorilka ½ glāze un ½ glāze medus.

„Iedot arbūzu” ir sena karpatiešu tradīcija. Kad latviešu meitenes jau nez kuro reizi sajūsminās par Ternopoles tirgotāju arbūzu kaudzēm, ukraiņu gids pasmīn vien. Izrādās, arbūzam reizēm ar ēšanu maza saistība. Tā ir simboliska atraidījuma dāvana puisim, ja meitenes vecāki viņu neizvēlas par znotu.

Kur meklēt karpatiešu dvēseli, īsto, patieso, tūrisma modes untumu un civilizācijas labumu neizmainīto? Raugieties košajos tautiskajos ornamentos, izšuvumos, koka darinājumos, debesīs tiecošajā arhitektūrā, tveriet to mūzikas izjūtā, sajūtiet kalnu vējā un strautu ūdeņos... Protams, veldzējieties viesmīlībā un sirsnībā, prasmē uzņemt un pacienāt viesus vēl un vēlreiz.

Ilustrācijai foto atkal no interneta krājumiem.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais