Ekspedīcija „Karpati 2006”. II daļa

  • 7 min lasīšanai

Atturīgā viesmīlība

Zinātāji stāstīja, ka ceļu uz Karpatu biosfēras rezervāta administrāciju esot pavisam vienkārši atrast – tā atrodoties netālu no Rahovas. Kā tad! Esam pieraduši pie kārtīgām norādēm un apmaldāmies. Ielas šauras, ceļa zīmes pretrunīgas – īsta mīkla tādiem iebraucējiem ar lielo „Setru”. Gaidot pavadoni, aplūkojam pilsētu, kur vēl aizvadītā gadsimta 60-tajos gados iedzīvotāji ikdienā valkāja tautastērpus. Rahova attīstās nevienmērīgi – vietām kaut ko būvē, top greznas villas, jaunas baznīcas ar zeltā mirdzošiem kupolu „sīpoliem”, vietām ielas braucamā daļa pēkšņi pazūd bedrēs, jaunbūvju rakumos un sašaurinās līdz vienvirzienam. Arhitektūra gan savdabīga! Par modi un pārticību liecina vietējam stilam neraksturīgās arkveida piebūves, baznīcas stila logi ar apaļu augšdaļu un apkārt kārtīgi akmens plākšņu mūri ar grezniem metālkalumiem. Tirgus – viena no jebkuras pilsētas savdabīgajām vizītkartēm atgādina pašu mājās pieredzētos nestabilos laikus starp vienas varas beigām un otras sākumu. Bagātīgs apģērbu un apavu piedāvājums, glīti sarindots mazdārziņos audzētais un visam pa vidu drukni vīri – drūmām sejām, zelta ķēdes ap kaklu, pabiezi portfelīši padusē.

„Kas Jūs tādi? No kurienes atbraukuši? Ko nozīmē Gaujas nacionālais parks? Ko tas sevī ietver? Definējiet!” īsā audiencē savā kabinetā bargi jautā Karpatu biosfēras rezervāta direktors, doktors Fedirs Hamors. Nē, šodien mūsu grupu nepieņemšot. Rīt, pēc vācu delegācijas. Attopos, ka man mugurā Gaujas NP oranžais T-krekls ar simboliku – sikspārņiem un rokās oranža mapīte. Nebūs labi... Pagājušajā naktī Ukrainā pie varas tika tā sauktie „gaišzilie” ar Janukoviču priekšgalā. Ko var zināt, varbūt esmu paspējusi cienījamo zinātņu doktoru politiski nokaitināt. Tomēr bešā nepaliekam, jo mūs aizved uz ievadlekciju Kalnu ekoloģijas muzejā jeb Biosfēras rezervāta vides izglītības centrā. Ekspozīcijās nav Eiropas moderno tehnoloģisko brīnumu, kas apmeklētāju gan pārsteidz, tomēr rada nerealitātes un attālinātības izjūtu. Šajā muzejā toties ir daudz ar rokām rūpīgi veidotu diarāmu, instalāciju - kalnu ainavas visos gadalaikos, alu un klinšu imitācijas, kvalitatīvas mulāžas ar labu optisko efektu – amatnieki, plostnieki, mežinieki, gani savā dabiskajā vidē ar darbarīkiem. Noslēgumā kā „saldais ēdiens” - aizsargājamo zivju un abinieku ekspozīcija - laboratorija.

Dienu vēlāk audience vieta ir Karpatu biosfēras rezervāta administrācijas pagalmā pie laika zoba skartās kartes. Direktors raitā un ievingrinātā tempā stāsta un stāsta, neatstājot pauzes mūsu jautājumiem vai diskusijām. Īsts padomju stila funkcionārs, kurš veiksmīgi turpina nosprausto kursu arī mūsdienu Ukrainā.

Uzzinām, ka rezervāts dibināts 1968.gadā, lai aizsargātu kalnu ainavas. Platība vairāk nekā 570 tūkstoši hektāru, veidots no astoņām atsevišķām aizsargājamām teritorijām – rezervātiem. Galvenais darbības virziens - plaša zinātniskā izpēte, semināru un konferenču organizēšana. Te jau gadu desmitiem ir nozīmīgākā Ukrainas dabaszinātņu studentu un jauno zinātnieku prakses vieta.

Visbeidzot tieku pie vārda un paskaidroju, kāpēc vairākumam mūsu grupā ir oranžie T-krekli. Biosfēras rezervāta direktora sejā smaids parādās tikai pēc 11 kilogramus smagā „Lāču maizes” ciemakukuļa saņemšanas. Bet sajēgas, ko ar to darīt, viņam nav. Skaidrojam, ka šis suvenīrs nav domāts likšanai plauktā aiz stikla, bet gan ēšanai un noteikti visam kolektīvam.

Ar caurlaidi uz subtropu mežu

Plānojot maršrutu, internetā atradu karti un aprakstu ekotūrisma takai uz Piekūna klinti Kuzijas aizsargājamajā meža masīvā. Likās, to atrast būs pavisam vienkārši – pāris kilometrus aiz Rahovas, takas sākums pašā ceļa malā pie mežsargmājas. Gan jau tiksim galā paši. Tomēr dzīvē tas izrādījās sarežģītāk. Vispirms pārsteigums – uz mana vārda tiek izrakstīta grupas caurlaide ar Karpatu BR administrācijas zīmogu un paša direktora parakstu. Darbinieki mūsu klātbūtnē gan spriež, ka šoreiz tā tikai nevajadzīga formalitāte, bet vēlāk dokuments labi noder. Nākošais pārsteigums - aiz Rahovas ir robežpostenis un pasu pārbaude. Tas izveidots 2001.gadā, lai regulētu rumāņu (?) migrācijas plūsmu. Uz Rumāniju nevienam neesot interese iet, bet uz Ukrainu gan. Savukārt robeža ar Rumāniju vairs nav dzeloņdrāšu žogs divās rindās – tikai Tisas upe un svītraini stabiņi. Līdz mežsargmājai – nopietnam kontrolpostenim, kur tūristiem jāpērk biļetes, mūs pavada rezervāta darbinieks. Ceļu aizšķērso zaļi balti svītrotie stabiņi un barjeras, līdzīgi kā robežposteņiem. Tās Karpatos iezīmē aizsargājamās teritorijas un mežsargu apgaitas. Tiekam piereģistrēti un svarīgais dokuments palīdz mežsargam atskurbt no gorilkas rīta devas. Viņš gan dusmojas, ka brīvdienā neplānoti nāksies mūs pavadīt, taču beigās dara to ar prieku un pārsteidz ar plašām zināšanām dažādās vides aizsardzības jomās un labu latīņu valodas prasmi augu un dzīvu būtņu nosaukumos.

Lai gan maršruts esot interesants, trokšņainie tūristi to izvēloties maz. Tas ir patīkami, jo dzirdamas tikai upītes čalas, putnu balsis, nav jāsteidzas, pretī un garām neplūst citas tūristu grupas. Savulaik te bijusi iecienīta atpūtas vieta Habsburgiem, Austroungārijas valdnieku ģimenēm, arī Francim Jozefam. Protams, ne jau laiskām pastaigām mežā, bet gan medībām.

Taka izveidota upītes kanjonā ar Juras laikmeta kaļķakmens iežu atsegumiem, kur dominē specifisks siltumnīcas mikroklimats, augu valsts raženāka, kā citur. Milzīgas tūsklapes, ap 80 cm diametrā, altejas, kazenāji, dadži pāri galvai, nogāzēs retu paparžu sugas. Pārsteidz koši zili kailgliemeži! Takas malās ir ieeja senās raktuvēs, kuru šahtās un tuneļos ziemo sikspārņi. Nokļūšana Piekūna klints pašā virsotnē ir mazliet riskants pasākums, jo šaurā taciņa nav nodrošināta ar trosēm vai ķēdēm. Nevajag arī, lai te valda daba!

Straujajos guculkas virpuļos

Rahovā, kādreizējā gucuļu un mežcirtēju pilsētā īstos vietējos tik bieži nesastapsi. Lai mūsu grupa varētu izbaudīt tautas melodijas un deju ritmus, sarunāju vakaru ar Muzikālā tradīciju teātra pārstāvjiem. No netālā kalnu ciemata ierodas pamaza auguma tumsnējie gucuļi puiši ar klusu smaidu sejā, košās vestēs un krustdūrienā smalki izšūtos kreklos. Šim vakaram būšot parastais kāzu orķestra komplekts: bungas, šķīvji, akordeons, cītarkokle, dažas stabules un dižā taure – gandrīz trīs metrus garā trembita. To skaņdarbos neizmanto, bet lieto, lai pāri kalniem un ielejām ar noteiktiem signāliem pavēstītu svarīgas ziņas par bērna piedzimšanu, par krustabām, kāzām un citiem dzimtas notikumiem. Trembitas skaņa dzirdama pat piecus kilometrus tālu.

Paruna vēsta, ka gucuļi maz sēž, vairāk dejo. Viņu dzīve ir koša kā kalnu ainava, piesātināta ar svētku noskaņu. Ja vēlas atpūsties, jābrauc uz Parīzi. Ja vēlas svinēt, tad jāizvēlas Karpati. Muzikantu grupas vadītāja solījums piepildās – sēdēšana nesanāk, jo jāiemācās straujā guculka un citas, līdzīgas dejas, ko var izpildīt pa pāriem vai visi vienā aplī, turoties pie pleciem. Tas nav bieži, kad patika ir abpusēja un muzikanti samaksātās pusotras stundas vietā lustējas kopā ar atraktīvo publiku veselas četras stundas! Līdzatvestais īpašais cienasts degustācijai, no mellenēm sārti iekrāsotais nacionālais dzēriens gorilka tā arī nevienu nenoved līdz reibumam. Izrādās, tik strauji griežoties dejā, uz vienu pusi, tad uz otru, viss pagaist kā nebijis. Muzikanti raiti sasēžas „Žigulītī” un tīri taisni aizbrauc pa ielu kalnu virzienā.

Ukraiņu Eiropas centrs

1887.gadā, netālu no Rahovas Vīnes karaliskais militāri ģeogrāfiskais institūts uz simboliskās ģeodēziskās piemiņas zīmes sagatavoja uzrakstu latīņu valodā: “Pastāvīga, precīza, mūžīga vieta. Ļoti precīzi ar speciālu Austroungārijā izgatavotu aparatūru 1887.gadā noteikts Eiropas centrs.” Mūsdienās zinātāji uzmeklē Ģelovoje ciematiņu, lai nofotografētos svarīgajā punktā. Karpatu biosfēras rezervāta darbinieki aprēķinājuši, ka karstākajā tūrisma sezonā dienā te ierodas vairāk nekā divi tūkstoši ziņkārīgu ārzemnieku un patriotoski noskaņotu ukraiņu. Tas nav daudz, jo tūristus pagaidām biedē sliktie ceļi un 2001.gadā aiz Rahovas ierīkotais robežsargu kontrolpostenis ar pasu pārbaudi. Lai gan vietējie šo Eiropas centru uzskata tikai par vienu no metodēm tūristu piesaistīšanai, tomēr ir vērts piestāt. Tomēr starp daudzajiem karogiem, kas it kā reprezentē Eiropas valstis, nav Latvijas karoga un vēl dažu.

No tūrisma biznesa aspektiem vērtējot, Eiropas centrs ir tiešām eiropeisks. Te ir gan ērta autostāvvieta, kvalitatīvas tualetes, mazs suvenīru tirdziņš un burvīgs krodziņš. Senajās tradīcijās guļbūvē celtajai kolibai – etnogrāfiskajai vēderprieku baudīšanas vietai gan ārsienas, gan iekšpuse, kāpņu malas un pat griestu sijas rotātas ar senajiem darbarīkiem, traukiem un saimniecības priekšmetiem. Īsts muzejs!

2006.gada aprīlī Ukrainas presē parādījās satraucoša informācija: Ukrainai grib atņemt Eiropas centru! Izrādās, franču zinātnieki bija aprēķinājuši, ka īstais Eiropas centrs atrodas Lietuvā. Lietuvieši, protams, priecīgi, bet tālo Aizkarpatu Ģelovoje ciema iedzīvotāji bija satraukumā – tūrisma nozare šajā apvidū ir vienīgais iztikas avots. Problēmu apņēmās atrisināt Karpatu biosfēras rezervāta direktors, doktors Fedirs Hamors. Meklējot Vīnes, Budapeštas un Londonas zinātniskajos arhīvos, kā arī pieaicinot šveiciešus veikt atkārtotus mērījumus, vēlreiz tika iegūts apstiprinājums, ka te patiesi ir Eiropas centrs. Noslēgumā samierinoša piebilde: ja mērījumos tiktu lietotas citas metodikas, Eiropas ģeogrāfiskais centrs atrastos citā vietā...

Klūdziņu pinēju karaļvalstī

No tveicīgās Rumānijas pierobežas un auglīgajām ielejām pagriežamies mājupvirzienā. Vēl pa ceļam no Hustas uz Mežgorji jāiebrauc Izā, ko rekomendē arī tūrisma firmas. Pirms daudziem gadiem tas bija parasts ciemats – bruģēta galvenā iela, lielas peļķes, nezālēm un dadžiem apaugušas sētmales, kur ganās vistas, pīles un govis. 2006.gada vasarā peļķes un mājlopi ir turpat, sakoptie pagalmi un košiem ornamentiem rotāti namiņi mijas ar ierastu nolaidību, bet visā ielas garumā ik pa gabaliņam sētas un vārtus rotā tirdzniecībai sagatavoti klūdziņu pinumi. Lieli un mazi grozi grēdām un kaudzēm, lampu abažūri un dekori. Daudzviet dārzos gurķu un kartupeļu vietā taisnās rindās slejas kārklu slaidās maikstes.

Grozi, groziņi, ķeblīši un krāģīši - viss, ko var pagatavot no klūdziņām un kukurūzas šķiedrām. Tikai neiekrist ar citās siltajās zemēs gatavotajiem palmu šķiedru pinumiem! Rūpīgāk apskatot preci, noskaidrojam, ka vietējā izcelsme ir tikai pusei no piedāvājuma. Daļa esot ievesta no Polijas, bet pārējais ar tādu kā aziātisku dizainu – rotanga un citu svešzemju šķiedru darinājumi no tālākām zemēm. Ciematnieki ir uztaustījuši īstu tūrisma biznesa „zelta āderi”, jo Iza ir pa ceļam visām grupām, kas dodas uz Sinevira ezeru. Te tirgojas gan ar vietējiem darinājumiem, gan grozu pīšanai sagatavotiem mizotu klūgu saišķiem. Ēnainos, ar vīnogulājiem apaugušos pagalmos sēž vīri un sievas, gatavojot atpūtas krēslus, mazus soliņus, lādes un galdiņus. No žāvētām un savērptām kukurūzas lapām top balts pavediens un tālāk meistaru pirksti darina modernas platmales, somiņas, čībiņas un sīkus nieciņus. Viss ciems, jeb paliela pilsētiņa pin grozus – tirgus visas galvenās ielas garumā.

Savukārt, zivjaudzētavu netālu no Sinevira, ko iesaka dažas Latvijas tūrisma firmas, gan nav vērts apmeklēt. Viss gandrīz pamests, sētas izgāzušās, betona baseini un būves nodrupušas. Ar forelēm bizness sanākot labs un iespējams, ka šī nekārtība ir tikai maskēšanās nolūkā. Vienīgajā ēkā, kur ieved tūristus, pie sienām ir skaista informācija par zivīm un citām radībām, vairāk nekā nav - ne solu, kur apsēsties, ne tualete. WC telpā ir tikai caurums sienā, kur pieskrūvēt svarīgo porcelāna trauku. Ak, ērtību mīlošo eiropiešu spriedumi!

Ilustrācijai bilde no interneta krājumiem, diezgan līdzīga kādas varēja uzņemt toreiz pirms astoņiem gadiem kāpjot kalnos.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais