Ekspedīcija „Karpati 2006”. I daļa

  • 9 min lasīšanai

Brauciens uz krāšņu un savdabīgu Ukrainas novadu pirms astoņiem gadiem – uz Karpatiem. Toreiz pārbaudīju sevi gida prasmēs un realizēju sapni vēlreiz nokļūt Latvijai tuvākajos kalnos. Kas to lai zina, cik sarežģīti vai cik vienkārši būs nokļūt Ukrainā nemierīgajā 2014.gadā un turpmāk, bet toreiz, lai aizvestu ceļojumā pilnu autobusu ar kolēģiem, bija nepieciešama vairāku mēnešu gatavošanās, daudzi telefona zvani un sarunas svešvalodās, faksa sūtījumi un elektroniskā pasta sarakste.

Šajā aprakstā ir pieredzētais no organizētājas skatupunkta. Laba mācība citai reizei – jāparedz, ka pārējie ceļotāji sagatavošanās darbus nepamana. Nosvītrojot nopietnajās darba atskaitēs prasītos vārdus: pieredzes apmaiņa, jaunas informācijas ieguve, diskusijas ar amata brāļiem, kā arī emocijas un iespaidus par kalnā kāpšanu, galā paliek... Nu kā tad! Galā paliek labas emocijas un atmiņas. Arī fotogrāfijas. Tobrīd digitālā ēra vēl tikai sāka uzvaras gājienu, tādēļ ilustrācijai ir savdabīga bilde no interneta. Tāda izskatījās stēla Goverlas virsotnē.

Viss sākas ar nelielu kultūršoku

Pirms šķērsot Ukrainas robežu, izbaudām padomju stila ierēdņu patvaļu. Netālu slejas jaunie, bet vēl nepabeigtie, Eiropas standartiem atbilstošie muitas caurlaides koridori. Bijām jau brīdināti, ka te ir savs darba stils - bez vairāku stundu nīkšanas, neizprotamu formalitāšu kārtošanas un maksāšanas pāri netikt. Jāpiebilst, ka tas pats „teātris”, tikai otrais cēliens, mūs sagaidīja arī mājupceļā. Uz to pusi 40 dolāri no grupas, atceļā lielāka summa – no katra apm. 4Ls.

Lai gan paliekam tajā pašā laika joslā, kur Latvija, taču ar visām maņām sajūtam, ka dodamies ar laika mašīnu pagātnē, apmēram uz 20.gadsimta 80-tajiem gadiem. Tik krasa šķiet atšķirība no vides, kādā dzīvojam, ka ceļotājus pārņem kultūršoks. Es te iepriekš biju 1977.gada vasarā. Bērnības atmiņās viss likās skaistāks. Pa maģistrāli no Ļvovas uz Ivanofrankovsku tā arī neiznāk ieskrieties – šoseja vietām remontēta - kā salāpītas džinsa bikses ar zili pelēkiem laukumiem, un vietām, kur šo ielāpu nav, bedrēs rosās vistas. Buramies pa kartēm, zīlējot pareizos virzienus, jo norādes zīmes uz apdzīvotām vietām te ir retas, kā Sarkanās grāmatas augi. Un tā tehnika! Nepietiek jau ar to, ka 90% no vieglā transporta uz ielām ir vecie labie “Žiguļi”, “Moskviči” un “Zaporožeci”, vēl te ripo padomju laikus noteikti pieredzējušie kravas auto, traktori un visādi pašdarināti drandoļeti. Savukārt, zirga pajūgiem ir reģistrācijas Nr.! Kolēģe ar digitālo fotoaparātu tup autobusa priekšgalā un cenšas caur stiklu iemūžināt visādus kuriozus. Tad vēl tirgus eksotika un veikali ar padomju laika interjeru, savdabīgām smakām un tradīcijai atbilstoši vienaldzīgām pārdevējām, kas lupina semočkas un atlikumā sīknaudas vietā izdod mazas konfektītes.

Pirmie pierobežas iespaidi tiešām ir satraucoši, taču jau pēc pāris stundām tos pamazām aizēno dabas skaistums, kalnu reģioniem raksturīgā arhitektūra, siena kaudzītes stāvajās nogāžu pļavās, karpatiešu sirsnība, rosība un vēlme nokļūt saulītē, lasi - Eiropā. Gan ceļi kādreiz būs labi, gan nezāles nopļautas, gan sakārtotas attiecības ar padomju mantojumu – ēkām, ekonomiku. Būs! Gluži vai jāpateicas karpatiešiem, kas savā zemē nav paspējuši realizēt ātro, lēto un ne visai kvalitatīvo celtniecību, standarta būves, standarta ēdināšanu. Vienveidīgāks kļuvis tikai suvenīru piedāvājums, pamazām izspiežot no tirgotavu letēm tautas meistaru un amatnieku darinājumus. Un ceļu kvalitāte pagaidām (un par laimi mums) ir nopietns šķērslis komfortu mīlošajiem tūristu pūļiem, kam nemaz neinteresē patiesie Karpati. Ar autobusu te vienkārši nevar pavilkties ātrāk kā ap 50-70km/h. kur nu vēl ar Ferrari, ar treileri vai taml.

Dažas svarīgas ziņas

Aizkarpatu apgabals neliels, aizņem tikai 2,1 procentu no Ukrainas teritorijas un arī iedzīvotāji ir tikai 2,6 procentus no valsts iedzīvotāju kopskaita. Reģions dienvidos robežojas ar Rumāniju, dienvidrietumos ar Ungāriju, rietumos ar Slovākiju, ziemeļrietumos ar Poliju. Meži aizņem apmēram pusi no apgabala teritorijas un to izstrāde un apsaimniekošana ir nozare Nr.1., tai seko lauksaimniecība. Kalnu nogāzes un ielejas kā zeltaini zaļa rūtaina tautiskā sega rotā aizkarpatiešu rūpīgi koptie tīrumiņi un dārziņi. Vēl augstāk pa pļavas pleķītim, kas ir tik stāvs, jeb slīps, ka tā nopļaušana droši vien līdzinās alpīnisma treniņiem.

Vēsturiski Aizkarpati jau izsenis ir bijuši kā tilts starp Ziemeļu un Dienvidu, Rietumu un Austrumu Eiropu. Ilgu laiku visu Aizkarpatu teritoriju pārvaldīja ungāri, kopš 16.gadsimta politiskās intereses bija gan Turcijas Impērijai, gan Habsburgiem, Čehijai, Rumānijai. Ģeogrāfiski tomēr daļa Aizkarpatu, jeb Karpatu atrodas citu valstu teritorijā, visvairāk Rumānijā.

Ukrainas Karpati, daļa no Alpu kalnu sistēmas, tiek uzskatīti par vienu no unikālākajiem Eiropas ekoreģioniem, jo apmēram 12 procenti ir vērtīgas aizsargājamās teritorijas. Vienlaikus Karpati ir nozīmīgi kā etnogrāfiskā un kultūrvēstures mantojuma teritorija, ietverot vairākus atsevišķus apvidus - Gucuļu, Boiko, Lemko, arī Bukovinu un Aizkarpatus.

Lāču zeme

Mūsu mājvieta uz trim dienām ir pansija, jeb privātviesnīca Jaremčā. Te sākas iepazīšanās ar vietējo virtuvi, viesmīlību un tradīcijām. Par sinonīmu vārdam „ēdiens” kļūst „banošs”, bet par to būs cits stāsts. Pansiju apsaimnieko ukraiņu-itāļu ģimenīte, kam šīs savdabīgais asiņu sajaukums ir jau otrajā paaudzē. Liekas, iepriekšējie gadi bijuši saimnieciski veiksmīgāki, jo viesnīcas apkārtnē un blakus mājās ir nepabeigta būvniecība, mūra žogi no milzu akmeņiem ar dekoratīviem metāla rotājumiem, zālē un atvasēs ieauguši bloki, grants kaudzes un dēļi.

„Vakar biju kalnos, redzēju svaigas lāča pēdas”, stāsta Karpatu nacionālā dabas parka gids Ļubomirs. Nē, mūs viņš pie lāčiem nevedīšot, bet gan veikšot dažus pārbaudes testus pavisam vienkāršās dabas takās, lai pārbaudītu grupas spēkus gājienam uz Goverlu. Ložņājam pa Dovbuša klintīm, spraucamies caur šauru akmeņu tuneli, kur kādreiz slēpies slavenais partizāns un novada nacionālais varonis. Par Goverlu saklausāmies visdažādākās baumas, nostāstus un labus padomus. Ļubomirs dievina mūsu gaišmataino botāniķi. „Ilze” ir vienīgais „latviešu” vārds, ko viņš apgūst perfekti un piemin ik pa brīdim.

Mūs pārsteidz Lidija Gocul, Ekoloģiskās izglītības daļas vadītāja, stāstot, ka astoņdesmitajos gados bijusi Gaujas nacionālajā parkā un smēlusies tik daudz ideju un pieredzes, ka to izmantojot vēl tagad. Viņa rāda rūpīgi saglabātu 1982.gadā izdoto Gaujas NP bukletu krievu valodā, kurā reizi pa reizei ieskatoties kā labā paraugā – kā pārskatāmi jāsagatavo informācija. Brīdi vēlāk mūs sagaida nākošais pārsteigums – Līgatnes dabas taku idejas iemiesojums Karpatos. Netālu no Jaremčas ir izveidoti iežogojumi pieradinātiem savvaļas dzīvniekiem. Aiz augsta drāšu pinuma ganās staltbriežu un mežacūku bariņi. Katru iežogojumu pieskata un dzīvniekus baro kāds parka darbinieks.

Karpatu NDP ir Ukrainas lielākais parks, kur aizsargā savvaļā mītošos vilkus, lāčus, lūšus, sumbrus un briežus. Un brūno lāču te ir ap treji simti! Ne velti meža valdnieks rotā gan Aizkarpatu apgabala ģerboni gan vairāku aizsargājamo teritoriju emblēmas. Teritorijai ir sena vēsture, jo pirms nacionālā parka izveidošanas te vairāk nekā simts gadus pie visām varām un valdībām bijis dabas rezervāts. Vēl pirms tam - ekskluzīvs Austroungārijas valdnieku medību apgabals ar īpašiem lāču, sumbru un briežu voljēriem. Pārsteidz milzīgais darbinieku skaits, padomju mantojums, kas palicis un ar grūtībām eksistē. Ap 60 administrācijas darbinieku, 120 inspektori un mežsargi un tad vēl visādi darbinieki, kopā sanāk ap 300. To pašu dzirdējām arī citās vietās - cilvēkus neatbrīvono darba, štatus nesamazina, kādu darbiņu sīku uzdod un tā nu viņi nīkst par maziņu aldziņu, žuļikodamies ar Parka puslegālo saimniecisko darbību. Pacērt mežu, pieskata zvērus un zivis, kaut ko nomedī, nozvejo, patirgo ciematā, pavada tūristu grupas un tā... No rītiem visādi ļautiņi grozās ap administrācijas ēku, gluži kā mūsu Latvijā tālajos laikos, kad pie kolhoza kantora durvīm slaistījās veči.

Ja mums būtu Jūsu problēmas...

Dabas aizsardzība ir tikai viena no Karpatu NDP darbības jomām. Nacionālajam parkam ir jābūt pieejamam tūristiem, administrācijai jātiek galā ar nesakārtoto likumdošanu, straujo saimniecisko darbību, viesnīcu un atpūtas bāžu būvniecību. Pēdējos gados šeit raksturīgs pārkāpums – patvaļīga zemes izmantošana. Zemes tirgus attīstās strauji un pircēji neskopojas. Lai celtu greznas villas, no vietējiem tiek atpirkti zemes gabali un vienkāršo ļaužu mājas jeb „būdiņas”. Savukārt, daudzās naudas un varas reformas pārcietušie vecie cilvēki samaksu vēlas saņemt tūlīt un natūrā. Arī Jaremčā ir sava leģenda – kādai sirmai kundzītei pēc veiksmīgas „būdiņas” pārdošanas tagad esot gan dzīvoklis, gan džips, gan plazmas televizors.

Padomju mantojums nacionālajam parkam ir smags – tā teritorijā ir daudzas 20 gadus neremontētas, puspamestas vai sabrukušas ēkas – bijušās sporta vai atpūtas bāzes, tikai divās pilsētās ir attīrīšanas iekārtas un tās pašas novecojušas. Īpatnēja ir nacionālā parka saimnieciskā darbība. Lai sevi „uzturētu”, katra mežniecība ar kaut ko nodarbojas – četros kontrolpunktos iekasē biļetes maksas tūrisma objektu un maršrutu apmeklējumam, apsaimnieko zivjaudzētavu, kokzāģētavu, cērt sanitārās cirtes valsts mežā, rīko speciālas atlases medības dzīvnieku skaita regulēšanai. Interesanti, ka arī caurlaižu sistēmas izveidošana ekotūrisma maršrutu apmeklējumam savulaik noskatīta Gaujas nacionālajā parkā.

Par lielāko problēmu nacionālā parka darbinieki uzskata apmeklētāju zemo ekoloģisko kultūru. Patiesībā vaina meklējama citur – gandrīz nekur nav atkritumu konteineru. Un tāpēc nav arī piktogrammas vai uzraksta: „Aizliegts mest atkritumus!”. Izrādās, ka problēma būtu risināma kopā ar neieinteresēto vietējo pašvaldību, kurai nacionālā parka administrācija lūgšus izlūdzas atļauju iegādāties un uzstādīt konteinerus, kā arī transportu iztukšošanai un izvešanai. Rezultātā tapis īpašais objekts, smagnējs bezveidīgs ap divu kubikmetru tilpuma neestētisks metāla plākšņu metinājums.

Par spīti sociālām un ekonomiskām problēmām, nacionālā parka darbinieki ir optimisti. Ar katru sezonu vietējie uzņēmēji piedāvā jaunas zaļā, jeb lauku tūrisma pansijas, jaunus maršrutus- vasarās romantiskas izjādes ar zirgiem vai ekstrēmus braucienus ar UAZ „Hunter”, ziemā kalnu slēpošanu. Prātā paliek devīze virs kokgriezumiem rotātas kolibas tūristu apmetnē: „Domāt un labu darīt”.

Lielais piedzīvojums

Virsotnes iekarošanas diena uzaust miglaina. Vēl vakar Ukrainas augstāko virsotni Goverlu (2061 metri) laipni apspīdējusi dāsnā vasaras saulīte, taču šorīt vietējais radio laika ziņās vēsta, ka redzamība miglā... metri... Kalnu par savu uzskata gan Karpatu nacionālais dabas parks, gan Karpatu biosfēras rezervāts, jo robeža marķēta pāri virsotnei. Goverla tūrismam „atvērta” no maija līdz novembrim. Uz virsotni un lejup var nokļūt pa sešiem dažāda garuma marķētiem maršrutiem. Īsākais veicams piecās stundās, garākais divās dienās, pa ceļam apciemojot arī blakus kalnu grēdu.

Goverla, ko vietējie lepni dēvē arī par Ukrainas Fudžijamu, patiesi ir kā valsts iedzīvotāju svētceļojuma mērķis. Prezidents Viktors Juščenko te uzkāpis vairākas reizes un atstājis metālā kaltu piemiņas zīmi. Ievērojamākā šturmēšana, jeb veltījums Ukrainas neatkarības dienai, notikusi 2005.gadā. Entuziastu ierosinājumam atsaukušies apmēram 20 tūkstoši... Sliktos laika apstākļos - lietū, miglā, krusā pasākums kļuvis gandrīz nekontrolējams. Bijuši vairāki nelaimes gadījumi. Šogad Neatkarības dienas kāpienā piedalījušies tikai 400 dalībnieku un, lai neatkārtotu iepriekšējā gada kļūdas, grupas pavadījuši vairāki kalnu instruktori.

Goverlas maršruta popularitāte vienlaikus ir arī tā posts. Jau mežainajā joslā vienas takas vietā ir izveidojies neskaitāmu sīku taciņu mudžeklis ar nobradātu zemsedzi - iepriekšējā gada labi domātās akcijas neparedzētās sekas. Nacionālā parka darbinieki ik gadus maina maršrutus, apejot erozijas skartās un izskalotās vietas, ļaujot dabai ar saviem resursiem restaurēt nobradātās vietas. Arī sakopšanas talkas te notiek regulāri, jo jāvāc bezatbildīgo apmeklētāju atstātās drazas. Visbiežāk – plastmasas minerālūdens un stikla alus pudeles. Tās vēl varētu pieciest, bet pie Eiropas ekoloģiskajām prasībām pieradušie baltie cilvēki vēlētos arī dažas norādes zīmes pa ceļam uz kalnu un vienkāršu tualeti maršruta sākumposmā.

Kolēģe inspektore Dzintra sastiepj kāju jau pašā maršruta sākumā, tomēr ciešas un lēni virzās tālāk. Vēlāk gids Ļubomirs noraisa savu bikšu jostu un tās cilpā velk Dzintru līdz pat virsotnei. Izklausās traki, bet ko lai dara, ja pieredzējušais gids nav paņēmis līdz virvi sasaites veidošanai. Arī citiem neiet vieglāk un gājiena temps palēninās ar katriem desmit augstuma metriem. Man paliek vēsi, jo neesmu radusi tik lēni iet. Pamazām visiem izmirkst ekipējums, pierādot, ka pat smalku firmu ražojumi, ja to īstā izcelsme ir Ķīna, nu nekādi nav uzticami. Nepasargā ne vējjakas ar līmētām vīlēm, ne speciālais mugursomas pretlietus maiss. Nedaudz labāk klājas dažiem, kuri ietinušies „Dziesmusvētku” plēves mētelīšos un nav tos sarāvuši driskās uz zariem. Vēlāk vakarā manā slapjajā pasē ir saliktas tualetes papīra lapiņas un grivnas izklātas pa visu gultu...

Kalnu priežu un kadiķu joslā par metru augstākais biezais „kažoks” ievirza gājējus tikai pa vienu taku. Miglā liegi skan zvaniņi un kā rēgi garām aizklīst gaišbrūnās Karpatu govis ar pūkainajām ausīm un laipnajām acīm. Alpīno pļavu joslā daudzu tūkstošu pēdu iemītā taka atkal sazarojas sīkāk, bet nu jau tās stāvums liecina par tuvo finišu. Beidzot virsotne! Ne vēsts no apkārtējās ainavas. Kalns, aizvilcis miglas priekškaru, šodien ar mums „nerunā”. Mākoņiem pašķiroties, uz brīdi redzams nomīdīts plakans laukums, rotāts ar vairākām piemiņas zīmēm, zaļi-dzelteni svītrotiem nacionālā parka un biosfēras rezervāta robežstabiem, pāris metrus augstu betona stēlu ar krāsainu grafiti, metāla karoga mastu ar metālkaluma mežģīņu sētiņu. Visdīvainākais ir pašu ceļotāju izveidotais „pagāniskais piemiņas memoriāls” – pie liekta metāla stieņa piesietas lupatiņas, plastmasas maisiņi un tukšas pudeles. Izlijušie dažādu zemju virsotnes iekarotāji klusām izsaiņo fotoaparātus, paceļ tostu ar gorilkas blašķīti un cenšas ievērot atpakaļceļa virzienu. Izvēloties betona stēlu par galveno virsotnes punktu, miglā top samirkušo un bezgala laimīgo kalnā uzkāpēju foto.

Goverla ir nesaudzīga, kā jau visi kalni. Kāpšana patiesībā ir ne tikai fiziska nodarbe. Katram ir jāuzkāpj arī savā dvēseles kalnā, jāpārvar emociju, sevis žēlošanas, spēka rezervju un sevis apliecināšanas barjeras. Un ukraiņu kalnu milzim arī ir savi niķi, kas visai bieži izpaužas miglas, lietus vai sniega veidā. Lai dotos ceļā, noteikti ieteicams piereģistrēties kontrolpunktā un samaksāt nelielu ieejas, jeb uzkāpšanas maksu. Reģistrācija garantē, ka sliktu laika apstākļu un nomaldīšanās gadījumā kāds par Jums zinās un sāks meklēt. Virsotnē mūsu grupai pievienojās divi pārsaluši un izvārguši ukraiņu puiši, kas biezajā miglā jau sen bija nomaldījušies no savējiem. Mūsu pavadonis viņus noveda lejā līdz kontrolpunktam un pa rāciju atsauca atpakaļ meklēšanas grupu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais