Bella Italia

Lilia Limane 16.03.2014 9 min lasīšanai

Šoziem ceļošanas velniņa dīdīta izspruku no Rīgas drusku par agru. Orio del Serio lidostā biju 5.marta vakarā un Milānā – tieši ap pusnakti. Rezervētais hostelis izrādījās neaptverami tālu no dzelzceļa stacijas, kur pieved lidostas autobusi. Līdzpaņemtā papīra karte nevarēja palīdzēt, nu beidzot esmu sapratusi, ka mūsdienās tikai atpalicējs dodas ceļā bez elektroniskām kartēm telefonā vai citā kādā verķī! Pēc kādas stundas klimšanas izdevās atrast naktsmītni vienās trepēs par 30 eur - gultiņu četrvietīgā ģimenes numurā kopā ar kādu pārīti un vienu sievieti. Vismaz drošāk nekā stacijā uz soliņa, septiņos no rīta dzīva vesela varēju ieelpot Itālijas gaisu Milānas ielās.

Tā kā ceļojuma mērķis bija Florence, līdz vilcienam pietika laika apskatīt Milānas katedrāli, pili un La Skala ēku, „Svēto vakarēdienu” pataupot citai reizei, jo milzīgi liela dižrenesanses mākslas fane namaz neesmu. Pirmo sasniedzu pili pēc kādas stundas gājuma no stacijas. Kad tās plašumi un dārzs bija izstaigāti, atradu katedrāli smalka laukuma centrā. Celtne patiešām pārsteidzoši grezna un svinīga, it kā austa no smalkām baltām mežģīnēm. Iekšā skaistas vitrāžas un gleznas, ko mēģināju nofotografēt, bet uzradās nikna sardze un gandrīz izrāva no rokām fotoaparātu. La Skala ēka arī novietota turpat netālu no doma, bet lai dabūtu iespaidu, laikam jānoklausās kāda opera. Atceļā uz staciju jau durvis vaļā vērušas bija neskaitāmās Guči, Pradas un citu zīmolu pārdotavas, pa vaļējām durvīm plūda reibinoši aromāti, bet man aicinošākas likās picēriju, kafejnīcu un restorānu smaržas. Kopumā Milānu ir vērts apmeklēt, bet šopingotājam tā būs taisni paradīze.

Ceļā uz Florenci pavadīju 6 stundas, braucot reģionālajā vilcienā ar pārsēšanos Boloņā un Pratā. Līdz Boloņai vilciens ved cauri līdzenumam bez neviena uzkalniņa. Neuzartos laukus jau klāja svaiga zālīte, itāļi vēl pavasara sēju nebija uzsākuši, uzartie vai rugājiem klātie lauki gulēja mierā pelēki pēc ziemas miega. Nezinu, vai ainava kļūtu daudz jestrāka, ja koki būtu saplaukuši. Starp Boloņu un Florenci stiepjas Apenīnu kalni, taču no kalnu ainavu skaistuma saņēmu mazāk, nekā biju sacerējusies, kādu pusi ceļa vilciens veica pa tuneļiem. Tā ir liela nelaime tūristam, bet diemžēl dzelzceļa infrastruktūra Itālijā ir tik ļoti attīstīta, ka bieži vien autobusu maršruti, kuros tuneļu mazāk, vilcienu maršrutus nemaz nedublē.

Hosteli Florencē atradu bez grūtībām, kaut pa tumsu, taču šoreiz nu gribu ieteikt citiem ceļotājiem, izraugoties lētas naktsmītnes, palasīties vērtējumus un apskatīt reitingus, jo trīs naktis man tās bija mokas, kas pabojāja ceļojuma noskaņu! Pārbāztība, šaurība,indiešu, ķīniešu un meksikāņu čalas, nenormāls troksnis aiz loga, nožēlojama virtuve... Aizmigu tikai trešajā naktī pēc izdzertas vīna pudeles. Tā kā hosteļa virtuvē nebija pat sāls un garšvielu, nerunājot par tēju un kafiju, devos uz supermārketu, ko pēc Indijas meiteņu ieteikuma viegli atradu pēc Makdonalda zilajām ugunīm pretī stacijai. Cita starpā nopirku salātus un tomātus, bet kas par salātiem un tomātiem! Tik baudāmu garšu Latvijā nevar dabūt pat omītes mazdārziņā. Tā nedēļu mielojusies ar Sicīlijas dārzos nule plūktiem tomātiem, salātiem, mandarīniem tagad uz nīderlandiešu produkciju un bālasinīgajiem Ķīnas kāpostiem Rimi plauktos raugos ar lielu nožēlu.

Iepriekšējie pieņēmumi par Florenci sašķīda jau no rīta pa ceļam uz Ufici galeriju. Nez kādas muļķības dēļ biju iedomājusies, ka katrs otrais nams Florencē būvēts no gaiša marmora ar Mikelandželo Dāvidu pie fasādes. Tā vietā līkumoju pa ieliņu mozaīkām ar laika apsūbinātiem pelēki brūniem visai parastiem namiem. Ufici galeriju atver 8.00, 15 min. pirms tam tur stāvēja dažas anglietas, viens vācietis un divas krievietes. Vācietis apjautājās, vai Latvijā pēc pievienošanās eirozonai nav cēlušās cenas un šaubīgi grozīja galvu par eirozonas likteni, krievietes bažījās, kā tiks muzejā bez angļu valodas zināšanām, bet beigās jau visi tikām ar visu galā un katrs savā veidā varējām gremdēties mākslā, kas tur gan bija, tomēr daudzas zāles bija slēgtas laikam sakarā ar remontiem. Kaut ne visu uztvēru ar sajūsmu (kā jau teicu, renesanses mākslas fane neesmu), muzeja apmeklējums tomēr bija iedvesmojošs un daudzi darbi arī personiski aizķēra dziļi.

Upi pilsētā uztveru kā tādu sirdi, Florencē Arno nav ilgi jāmeklē, jo slavenais Vehio tilts turpat pie Ufici galerijas vien ir. Tilts tas gan ir, taču vienlaikus tirgus, jo gar malām apbūvēts ar suvenīru bodēm un vaļēju skatu uz ūdeņiem paver tikai vienā vietā. Dienā te neko dižu nesaskatīju, bet vakarā muzicēja kāds dziedātājs, ļaujot izbaudīt itāliešu balss un dziesmu skanīgumu un jaukumu. Upītē ūdens balts, it kā nostādināts uz baltā māla, bet vispār reti kurai pilsētai plūst cauri tik diža dzīsla kā mūsu Daugava. Tā ka uz Florences „Pārdaugavu” var aiziet pāŗis minūtēs.

Otrpus upes apbūve nav tik blīva, te ir arī koki un pat pamatīgi dārzi. Es ar prieku izstaigāju Mikelandželo laukuma apkārtni. No Arno krasta uz laukumu jākāpj pa lielām, vairākos posmos sadalītām trepēm. Slinkākie var uzbraukt augšā arī pa ceļu, un to arī dara, jo uz laukuma augšā ir parkings. Tā kā uzkāpu agri no rīta, tirgoņi vēl bodes nebija ieriktējuši, tāpēc laukuma nagla – Mikelandželo Dāvida kopija izcēlās visā varenībā. No augšas paveras lieliski skati pār Florenci – laba vieta fotografēšanai. Tālāk parkā ir baznīca un it īpaši interesanta nekropole ar neiedomājamā kvintesencē sakoncentrētu skulptūru bagātību.

Florences vēsturisko centru var mierīgi apskatīt vienā dienā. Ik iela izved kādā no neskaitāmajiem laukumiem, daži no tiem paver skatus ar grezniem namiem un skulptūrām. Vai ik vietā no namu jumtiem redz izaugam galvenās baznīcas – Santa Maria del Fiore balto kupolu. Tomēr man Florence noteikti nekļuva tuva, tā ka trešajā dienā biju dikti atvieglota, no tās izsprūkot. Nomācošs faktors bija arī lielais uzmācīgo ubagu un visādas pakāpes melnuma un pusmelnuma šeftmaņu darbošanās, kas gan raksturīga ne tikai Florencei, bet arī Romai un citām Itālijas pilsētām, liekot Itālijā reizēm justies kā Āfrikā. Tomēr Venēcijā, Veronā vai Bergamo šī ņemšanās šķita mazāk vērienīga.

No Florences autobusā devos vienas dienas izbraucienā caur Toskānu. Var arī pieteikties organizētā ekskursijā, bet pašam braukt sanāk lētāk. Arī man sanāca lētāk, bet ne labāk. Jo kopā ar jauniešiem no Vācijas veltīgi nogaidījāmies divus autobusus uz tūristu iecienīto viduslaicīgo mazpilsētiņu Sandžiminjāno – tie vienkārši neatnāca, tāpēc nācās mainīt plānus un doties uz Sjēnu. Arī Sjēna nebija slikta izvēle – īsti veca un kolorīta pilsēta ar noskaņu! Toskānas paugurainā ainava ar pīnijām un cipresēm gana jauka arī martā, tomēr domāju, ka tās baudīšanai piemērotais laiks ir tad, kad saplaukuši koki un puķes, kas piešķirtu ainavai vairāk maiguma un poēzijas.

Kad līkumiņš pa Toskānu bija izlaists, varētu sameklēt arī vēl kādas apskates vietas Florences tuvumā, piemēram, pilsētas autobusā aizbraukt uz Fjezoli, taču hostelis mani bija tā nomocījis un sakārojies just dabas elpu, ka nolēmu doties apskatīt „Činkva terra” – piecus unikālus piejūras ciemus Vidusjūras piekrastē Ligūrijā.

Pa ceļam nolēmu apskatīt Luku, tādēļ devos ceļā ar Viaredžio vilcienu. Viaredžio atrodas pie jūras, un sestdienas priekšpusdienā bariem florenciešu devās uz pludmali sauļoties, jo ārā bija vairāk par 20 grādiem. Es apskatīju Pučīni pilsētu, baznīcu, izstaigājos pa vaļņiem kā visi vietējie un viesi atpūtas dienā, restorānā atļāvos paēst lozaņju, lai kārtējo reizi saprastu, ka nekāds dievu ēdiens tā nav. Vismaz es pavisam noteikti dodu priekšroku picām vai pat paplātei ar frī kartupeļiem un salātu kokteili, ko par 3 eur nākamajā dienā tieši man sakomplektēja smuks un laipns itālis turku kebabnīcā. Par Luku nācās atzīt, ka nebūtu īpaši apdalīts arī bez tās apskates, taču nožēlot pāris tai veltītās stundas arī nav pamata.

Viaredžio pārsēdusies Dženovas vilcienā, pievakarē izkāpu Spešā (La Specia), kas ir tāds kā starta punkts braucienam uz Činkva terra un kur stacijā var dabūt kartes un uzzināt visu par slavenajiem ciemiem. Internetā nolūkotajam hotelītim biju pierakstījusi tikai adresi, bet nekādas kartes man nebija un vakarā tā nebija dabūjama,jo dzīve te aprimst agri, ap 20.00 iestājas pilnīgs miers un redz tikai retus gājējus. Liels bija mans samulsums, kad Specija izrādījās branga pilsēta apmēram kā Daugavpils, nevis ciematiņš, kurā katrs zina katru ielu un namu. Labi ka grupiņa japāņu, ar kuriem aprunājāmies par pilsētas ģeogrāfiju, apžēlojās par nabaga latvieti un noziedoja vienu no savām kartēm. Vajadzīgās ielas kartē, protams, nebija, bet ceļa prasījumos uzrunātie domāja, ka meklējamā adrese ved centra virzienā, un tā izrādījās taisnība. Pēc pāris stundām uzkāpu pa lielām trepēm kalna galā un blakus autoplacim ar lielu atvieglojumu atradu jaunu namu, kas izrādījās vajadzīgā „casa villa”. Recepcijā sēdēja laipns cienījama vecuma kungs, bet ko dod laipnība, ja angliski neprot nu NEVIENA vārda. Bet visās bezizejās ir izeja, šoreiz izeju pavēra kāds klients, kas atrāvās no sava datora un neatteicās pakalpot par tulku. Tā nonācu modernas viesnīcas četrvietīgā numuriņā, kurā kopā ar jauku deju skolas vadītāju no Tomskas aizvadījām divas patīkamas dienas, brīvajā laikā papļāpājot par šo un to un šķiroties pat izdzerot maiga vīna pudeli, piekožot olīves un saldējumu.

Lai pa vienu dienu apskatītu visus Činkva terra ciemus, ceļā devos agri no rīta. Ciemu ideja veidojas tā, ka tie kā apdzīvotas vietas ieņēmuši noslēgtos zemes pleķīšus starp jūru un kalnu grēdām. Vairāk dzirdētais ciema nosaukums ir Monserata, kas arī bija vienīgais, kurā varēja piekļūt akmeņainajai jūrai, redzēt tās zilzaļo dzidrumu un pataustīt ūdeni, kas gan bija vēss, bet ne ledains. Monserata ir arī tālākais ciems no Specijas puses. Vilciens uz turieni ved pa tuneļiem, dienas gaismā izejot tikai ciemu stacijās. Ļoti teicama un aizraujoša ideja, kas te realizēta, ir taka, kas ved pa kalnu kori gar jūru un paverot brīnišķīgus skatus, ļauj kājām aiziet no ciema uz ciemu. Takas kopgarums bijis 9 km. Saku bijis – jā, tieši tā, jo man par lielām sāpēm šī taka pašlaik ir slēgta!!! Nezinu, vai uz visiem laikiem, vai arī nākotnē tiks atjaunota, bet pašlaik ciemus var apmeklēt tikai braucot pa tuneļiem ar vilcienu.

Katra ciema specifiku un izvietojumu nosaka ģeogrāfija. Lai tiktu vienā no tiem, bija jākāpj pa augstām trepēm, bet augšā savukārt no skatu terasēm pavērās brīnišķīgas ainavas pāri kalniem un jūrai. Ciematos cilvēki dzīvo savu dzīvi, vasarās uzņem atpūtniekus, jo pagaidām brīvo viesnīcu redzams daudz. Tie visi atšķirībā no pārējās Itālijas ir zaļumos un ziedošos krūmos slīgstoši . Apelsīnu, mandarīnu, citronu dārzi, maigā zaļumā spīdošās palmas liek domāt, ka te ir tāds kā paradīzes stūrītis, kur siltā un mitrā strēle starp kalniem un jūru nodrošina mūžīgu vasaru. Nezinu, kā tas ir īstenībā, bet marta sākums šās vietas apmeklējumam šķita labākā izvēle, jo ciemi vēl nav pārbāzti ar tūristiem, kā tas varētu būt vasarā. Tai pašā laikā baudāms vasaras siltums un zaļums. Saimniecības ar citrusu dārziem iestiepjas arī kalnos, atdzīvinot to zaļi mežaino izskatu ar oranžu košumu. Tā kā esmu kalnu pastaigu cienītāja, paņēmu kādu gabalu no vienas takas kalnu virzienā, kas sākās gar upīti un ūdenskritumiem veda perpendikulāri jūrai kalnos. Ar zilu apzīmētās takas kopgarums esot 20 km, es pakāpos līdz blakus esošo grēdu virsotņu līmenim. Gājiens bija pa mežu, sausajā zālē čumēja ķirzakas un nezin kāda vēl dzīvība, par putniem lielākus dzīvniekus gan nesastapu. Kādā pļaviņā daži mandarīnkociņi auga ārpus nožogotajiem dārziem, atļāvos uzēst – garšoja lieliski!

Pēdējā ciemā sagaidīju saulrietu un jau dziļā tumsā iekāpu vilcienā kā vienīgā, visi tūristi ciemus bija atstājuši laicīgāk. Un pareizi darīts, jo vakarā te viss bija slēgts, tikai dažos bāros slamstījās pa kādam dzērājam. Arī Specijā knapi noķēru picu pirms pēdējā veikala slēgšanas 20.30. Šī diena pavisam noteikti bija labākā manā ceļojumā!

Istabas biedrene stipri ieteica aizbraukt ar autobusu uz Porta Venera turpat netālu no Specijas, bet es jutos sevi izsmēlusi, tāpēc mierīgi pastaigāju turpat gar jūru un ostu, pa parku un pils mūriem, baudot nebūt ne tik sliktās pilsētas noskaņu. Man patīk arī salīdzinoši jaunas Itālijas pilsētas, jo tajās jūt turību un vērienu. Pa ceļam uz Dženovu izkāpu Sestri Levante, kur ir samērā plaša pludmale, baudīju sauli un jūru. It kā starp Speciju un Dženovu esot arī skaistāki kūrorti, bet gan jau tie iepriecinās citreiz ja ne mani, tad kādus citus ceļotājus.

Dženovā atradu hostelīti kādā no vecpilsētas šaurajām kā ala ielām blakus Madalēnas baznīcai. Noplukušā nameļa 2. stāvā slēpās brīnišķīgs iestādījums. Laipns perfektā angļu valodā runājošs puisis vedināja uz spožu un plašu virtuvi, aicināja baudīt tēju vai kafiju, bet atpūtas istabā izmantot internetu vai palasīt grāmatas. Te sagruva priekšstati, ka visi Itālijas hosteļi ir briesmīgi un to saimnieki – skopi.

Dženovas ielās vakaros kūsā dzīvība, rosās jaunatne un tusētāji. Pa tumsu nevar saprast, kas tie tusētāji pie bāriem vai bariņos vecpilsētas šauro ielu labirintos tādi par ļaudīm ir, bet palaikam manāmās policijas patruļas nestiprināja pārliecību par drošību, tāpēc ap 22 vakarā biju priecīga atgriezties hosteļa dieva ausī. No rīta devos ielās vēl krēslā, tomēr vecpilsētas ieliņu gūstā joprojām nejutos omulīgi, tāpēc ieklīst plašākos laukumos ar baznīcām un lieliem namiem, kā arī apskatīt ostas un slavenā Dženovas Akvārija ārpusi likās omulīgāk. Uz vairākiem kalniem izvietotā Dženova, iespējams, būtu pelnījusi pamatīgāku apskati, bet mans vilciens cauri kalnu tuneļiem, pēc tam pa līdzenumiem aizlocījās atpakaļ uz Milānu.

Ap 12.00 durvis vēra vaļā picēriiji, bet vai es picu dabūju? Maciņā bija tikai kāds eiro, bet ar karti Milānā picu nopirkt nu nekādi nevar. Nu, nekas, nākamreiz, ir iemesls aizbraukt nākamreiz. Šoreiz bija jauki pasēdēt pie ziedošas magnolijas, lai uz lidostu neaizsteigtos par agru.