Starp kokiem, skulptūrām un pārējiem cilvēkiem
|
Gita Kalniņa
|
Šī gada sieviešu diena bija īpaša. Un, nē, ne jau ar šokolādi, rožu klēpjiem vai salkanām mīlestības kartiņām... Bijām ceļojumā. Visa ģimene – es, māsa, mamma, tētis un, protams, Rangu. Mūsu mērķis bija doties uz Tērvetes dabas parku. Sprīdīšiem. Atceros, ka pēdējo reizi ar visu ģimeni šeit biju pirms kādiem gadiem piecpadsmit... Tiesa, daudz kas pa šo laiku ir mainījies, daudz kas uzlabots, daudz kas pārtaisīts.
Šis bija mūsu pirmais kopīgais ceļojums, kurā sunim bija jāstaigā pavadā. Un viņš to darīja slikti. Ļoti, ļoti slikti. Rāvās, vilka, rāvās, vilka... Centos gan viņam aizrādīt, sakot, ka manas rokas loterijā nav vinnētas, bet sunim, liekas, viena alga – mam, man jāredz tas, arī tas, tur jāieskrien, ā, tur kaut kas interesanti ož... maāaaam.
Ceļā satikāmies ar vēl pāris cilvēkiem, vēl pāris suņiem (vienu teļa izmērā) un vēl pāris velosipēdistiem, kuriem Rangu, ja nebūtu piesiets, labprāt ripuļos būtu ielaidis savus zobus.
Ejot pa taciņām, mazliet lika brīnīties nesakoptais mežs – daudzās vietās koki bija lūzuši, uzkrituši uz taciņas, sapinušies citu koku zaru kupolos. Dažas koka statujas bija traumētas vējā un krītošo koku dēļ, dažās vietās kaut kādi mistiskie rakumi, kādi remontdarbi. Skatu tornis vispār aizbultēts ar divām slēdzenēm... No sākuma, aizdomājos, kāpēc tas tā, bet tad iešāvās galvā lasītais, ka sezona Sprīdīšos, liekas, ir tikai no maija līdz oktobrim. Un, ja tā padomā, tad neviena, kas noplēstu naudu par ieejas biļetēm arī nebija. Nu neko darīt....
Pilnais ceļojuma apraksts lasāms manā blogā
http://lieliskagita.blogspot.com/search/label/M%C5%ABsu%20ce%C4%BCojumi .
Raksts papildināts ar daudz, daudz bildēm un videoklipiem. Lasi ar baudu!