Chennai – Kuala Lumpur
|
Kaspars Misiņš
|
Stāsts sākotnēji publicēts www.kasparsmisins.lv.
Modinātājs skan 4:00. Nakts pagājusi skaļi. Līdzīgi kā pati pirmā nakts ceļā, kad gulējām teltī Indijas aktīvākās šosejas malā. Mūsu viesnīcas istabas neaizveramais logs ir tieši uz ceļu, pāri tam ir vilciena sliedes, bet 200 metru attālumā atrodas lidosta.
Neilgi pirms pieciem ejam uz lidostu. Lidojums 8:10, bet bagāžas nodošana sākas 3 stundas pirms tam. Velosipēdiem pedāļi jau noņemti, stūres un sēdekļi nolaisti uz leju, velo somas papildus drošībai sapakotas cementa maisos. Maisus par kapeikām nopirkām uz ielas. Viss sagatavots, lai lidostā būtu mazāk darāmā. Lidostā tikai sagriezīsim velosipēdu stūres un pašus ietīsim motociklu pārklājos.
“Šis velosipēds nav pareizi sagatavots lidojumam. Nav apsegta stūre”, saka Air Asia meitene, kas staigā gar rindā stāvošajiem un pārbauda biļetes. Rādu uz Viestura riteni un jautāju, vai šādi ir kārtībā? Viņa paskatās, bet neatbild. Pēc brīža jau 3 darbinieki stāv pie datora, nostāk no citiem, un acīmredzot meklē savā mājas lapā informāciju par to, kā ir jāiepako velosipēds.
Līdz pie mums pienāk vēl cits Air Asia pārstāvis un, kā viņš pats saka, draudzīgi iesaka stumt velosipēdus uz bagāžas aplīmēšanu. Standartā ar velosipēdiem tas netiekot darīts, bet mēs būsim izņēmums. Sarunas par to, ka šāds mūsu iepakojums ir tik pat aizsargājošs, beidzas ar neko. Varat nodot, bet tālākā kontrole var neļaut likt šādu bagāžu lidmašīnā. Ļoti laba izvēle …
Una paliek pie somām. Es eju uz bankomātu pēc naudas, jo līmēšana ir maksas pakalpojums, bet mums vairs nav rūpiju. Viesturs iet uz aplīmēšanas punktu pretējā zāles pusē.
Ko mēs iegūstam pēc gandrīz stundas, kuras laikā viens no darbiniekiem pāris reizes pazūd uz aptuveni 20 minūtēm, bet otrs tikmēr izliekas mūs neredzam un apkalpo pārējos? Pārtikas plēvē ietītus velosipēdus. Apmēram tik izturīga ir šī plēve, ja to tikai dažas reizes aptin riņķī tik lielai un nestandarta bagāžai. Bet Air Asia darbinieki ir priecīgi. Šādi būs perfekti! Atliek vien mums vēl pārliecināt, ka cementa maiss ir pietiekami labs iepakojums, kuram nav vajadzīga aplīmēšana, un tiekam tālāk. Pārliecinošais izrādās Viestura teiktais, ka šis jau ir mūsu aizsargslānis iekšā esošām somām.
Rokas bagāžas pārbaudē paliekam bez atslēgas, ar kuru galā tika plānota stūres piegriešana. Ceram, ka manā somā ir vēl viena tāda pat atslēga. Pudelēs ielejam bezmaksas dzeramo ūdeni, un jau ir sākusies iekāpšana lidmašīnā. Trīs stundu laikā tā vien esam paspējuši.
Atā Indija! Čau Malaizija!
Bagāžu saņemam ātri. Uzminiet nu, cik izturīga bija tā pārtikas plēve! Necik. Karājas uz stūres kaut kāda driska kamēr apakšā esošais mūsu pārvalks gandrīz necik nav cietis. Bija vērts maksāt naudu, kā tad. Uztaisām, lai var stumt un ejam ārā. Bankomātā izņemam naudu, nopērkam priekšapmaksas mobilo sakaru kartes.
JĀ! Vienkārši nopērkam. Formalitātes trijatā aizņem aptuveni 5 minūtes. Parādi pasi un uzgaidi. Numuri ir aktīvi uzreiz. Nav jāgaida 2 dienas tā kā Indijā. Apkalpošana šeit ir tikpat patīkama kā lidostā kopumā. Cilvēki ir ļoti laipni. Smaidīgi, neuzbāzīgi un laipni.
Ārā ir tikpat karsts kā Indijā, +35 grādi un spoža saule. Viesturs maina kameru, jo esošajai kaut kas nav kārtībā, un nesteidzīgi gatavojamies braukt. Saulriets ir ap 19:30, tā kā laika ir gana. Un tad ir šoks. GPS ieraugām, ka līdz mūsu dzīvoklim ir vairāk nekā 70 kilometri. 70??? Iepriekš attālumu neskatījāmies. Pieņēmām, ka varētu būt aptuveni 30 kilometri. Uz aci tā izskatījās, jo cik tad liels var būt attālums no lidostas līdz pilsētai un vēl nedaudz.
Neilgi pirms saulrieta un pusē no ceļa Una dabū mīksto. Mainām jau dienas otro kameru un sagatavojamies braukšanai tumsā. Kuala Lumpuras pievārtes ceļu mudžeklī, izvēloties nepareizu pagriezienu, braucamo esam pagarinājuši. Būs aptuveni 80 kilometri.
Braucam lejā no kalna, ātrums ap 30 km/h, un es redzu: priekšā braucošā Una ir trāpījusi kaut kādā bedrē un ir uzsista gaisā. Uz mirkli skats ir kā ar kovboju uz buļļa. Tikai daudz nepatīkamāks. Bet pēc brīža, jau itkā atgūstot stabilitāti, Una krīt un slīd pa asfaltu. Tas viss ir tikai pāris sekunžu laikā un līdz ar to arī es, nepaspējis pilnībā nobremzēt, kaut kādā veidā aizķeru zemē esošo riteni un krītu. Neatceros kā, jo nākamajā acumirklī ķeru savējo braucamo un metu to nost no ceļa (Domāju, ka kritu, jo man ir zils elkonis. Pamanu to pēc divām stundām.). Pārbaudu jau no ceļa nogājušo Unu un noceļu arī viņas riteni. Somas saberztas, stūre, bagāžnieks un priekšējā riepa saliekti. Unai noberzumi. Mazāki uz kāju un roku pirkstiem, plaukstām, lielāki – uz sāna un augšdelma. Šaize par kreisās rokas pirkstu, kas sākotnēji vēl sāpīgs lokās, bet pēc brīža krietni uzpampst.
Kādu stundu tā nosēžam. Es ar Unu, apkopjot brūces. Viesturs sataisa braucamo. Šķībo riepu iztaisnojam tik daudz, lai, noņemot priekšējās bremzes, var braukt. Šo riepu Viesturs pārliek sev. Una izdzer pretsāpju zāles, un mēs braucam. Lēnām ripinot, braucienu pabeidzam ap pusnakti.
Ceļā spējam vien jūsmot par to, cik skaisti izskatās debesskrāpju ainava naktī. Un tie slavenie torņi (Petrona towers, pasaulē augstākie dvīņu torņi), tā kā divas svecītes pilsētas tortē! Un aktīvā, bet sakārtotā satiksme pa 6, 8 un 10 joslu pilsētas ceļiem. Kā saka Una, šādi pat sāpošais pirksts aizmirstas. Milzīgas daudzstāvu mājas, apdzīvotas un būvniecības procesā esošas šodien redzējām visa ceļa garumā, arī jau krietni pirms Kuala Lumpuras.
Nākamo dienu pastaigas pa pilsētu tikai vēlreiz apliecināja to, ka tiešām, salīdzinot ar Indijas lielpilsētām, mēs esam nonākuši nākotnē. Skaistā nākotnē.
