Kas jāzina, braucot uz Indiju?
/Ceļa stāstus no mūsu piedzīvojuma lasi www.kasparsmisins.lv/
Liekas, ka vēl tikai nesen ieradušies, bet nu jau pēc pāris nedēļām mēs dosimies prom no Indijas. Jau paskrējuši vairāk nekā četri mēneši, bet ar velosipēdiem mēs te nobraucām vairāk nekā piecus tūkstošus kilometru. Šajā laikā apskatot krietnu daļu valsts rietumu un dienvidu. Pa visu valsti maršruts sanāktu vēl vismaz divas reizes garāks. Indija ir patiešām liela un ļoti dažāda.
Ceļā iegūta liela pieredze dažādu situāciju risināšanai un daudz jaunu zināšanu par šo valsti. Lai tas nepaliktu tikai pie mums, esmu apkopojis sarakstu ar praktiskām lietām, kas jāzina, braucot uz Indiju:
Vīza. Šobrīd latviešiem tai ir jāpiesakās pirms brauciena. Atbilde tiek saņemta 10 darba dienu laikā. Vīza sāk darboties līdz ar pieteikšanās datumu. Tūrista vīzas derīguma termiņš ir 6 mēneši. Cena, 2014. gada sākumā – aptuveni 60 eiro. Piesakies te vai kādā tūrisma aģentūrā! Tiek plānots, ka no 2014. gada septembra 30 dienu vīzu varēs iegūt vienkārši lidostā, piesakoties vien 3 dienas iepriekš. Potes. Ja plāno būt ne tikai lielpilsētās un ēst ne tikai skaistos restorānos, padomā par potēm. Parastais ieteiktais komplekts iekļauj potes pret A un B hepatītu, vēdertīfu, holēru, dzelteno drudzi. Uz vietas nopērc pretodu krēmu, lai, ja būsi tādā vietā, kur to ir daudz, vari drošībai iesmērēties. Nauda. Paņem līdzi bankas karti un viss būs kārtībā. Lidostā izņemsi no bankomāta rūpijas. Jāatceras tikai tas, ka komisija visdrīzāk tiks paņemta gan par naudas izņemšanu, gan par konvertēšanu. Bankomātu Indijā ir ļoti daudz. Ja arī kādā tava karte netiek pieņemta, ej pie nākamā. Lielajās pilsētās daudz kur varēsi maksāt ar karti, bet laukos par to var aizmirst. Viesnīcas. Ja gribi lēti, meklē autoostu un dzelzceļa staciju tuvumā. Var meklēt pilsētas centrā. Tur to parasti ir daudz. Un, kur ir konkurence, tur ir arī labākas cenas. Lēta istaba, ne pilnīgā bedrē, 2 cilvēkiem maksā ap 500 – 600 rūpijām (6,5 – 7,8 eiro). Ļoti bieži par šādu cenu dzīvojām skaistās un kārtīgās istabās. Bet arī dārgas viesnīcas te nav dārgas – parasti ap 1500 – 3000 rūpijas (19,5 – 39 eiro) . Ir viesnīcas, parasti lētas, kur netiek pieņemti ārzemnieki. Ēdiens. Vai indiešu ēdiens ir garšīgs vai nē? Ass vai nē? To katrs sapratīs pats. Ārpus lielākajām pilsētām visdrīzāk nemaz nebūs izvēles starp eiropeisku un indiešu ēdienu, bet lielpilsētās atradīsi visu, ko gribēsi. Cenas smukās ēstuvēs un mazos ūķīšos bieži vien ir ļoti līdzīgas. Tā kā, arī gribot ēst lētāk, ir vērts salīdzināt, kādas ir cenas pāri ielai esošajā glaunajā restorānā. Arī skaistā restorānā vietējie ēdieni bieži vien maksā aptuveni tās pat 50 – 150 rūpijas (0,65 – 1,95 eiro). Drošībai izvēlies vietas, kur ēd arī citi. Indijā var nopirkt visu. Te visu ražo uz vietas un līdz ar to cenas ir ļoti zemas. Lētas ir gan zāles, gan, piemēram, higiēnas preces, bet zīmoli ir tie paši, kurus pierasts redzēt Eiropā. Vienīgais, ko esam meklējuši ilgāk – specifiskas detaļas velosipēdam ar ātrumiem. Tam gan var būt “līdz tuvākajam veikalam 1000 km”. Tikai tāpēc, ka te 99% velosipēdu ir bez ātrumiem. Cenas. Visam iepakotajam virsū rakstīta maksimālā cena (MRP – maximum retail price). Vairākumā gadījumu tā arī ir īstā cena. Reizēm ir atlaides un cena ir zemāka. Ja tev prasa vairāk, parādi iepakojumu, un parasti viss uzreiz ir atrisināts. Mobilie sakari. To iegūšanai vērts rēķināties ar vismaz 2-3 darba dienām. Jāiet uz operatora salonu, jāpilda pieteikšanās anketa, jāuzrāda pase un vīza, jādod mazā fotogrāfija, kā arī nepieciešama vietējā kontaktpersona un vietējā adrese. Viesnīcas administrācija var derēt un var nederēt kā vietējā kontakpersona. Tāpēc labāk, ja ir kāds vietējais draugs. Iegūstot SIM karti, būs jāgaida 1-2 dienas līdz aktivizēšanai. Vodafone India vai Airtel būs labākā izvēle ar plašāko tīkla pārklājumu, bet cenas visiem ir līdzīgas. Ar tām var iepazīties operatoru mājas lapās. Un arī tad, kad sakari ir iegūti, tos var nejauši pazaudēt. Lasi, kā mēs palikām bez sakariem, un kā to atgūšanai veltījām 8 dienas.