Horvātija- Latvija

Kārlis Zemke 10.03.2014 5 min lasīšanai

Ir pagājušas jau vairākas dienas kopš mēs atgriezāmies savā tēvu zemē. Un nu man beidzot ir izdevies atrast laiku, lai uzrakstītu pēdējo nodaļu par mūsu ceļojumu, jeb pirmās nodaļas pēdējo apakšnodaļu, jo ar šo viss stāsts nebūs galā. Es sāku rakstīt, jo nejauši sapratu to, ka man ir kauns par to, ka es saprotu savu dzimto valodu. Ka man ir kauns par to kā vecāki audzina savus bērnus, par to kā jaunieši runā savā starpā, par to kā vīrietis runā ar sievieti...man ir tik ļoti neērti klausoties viņos. Brīžiem man gribās pielēkt kājās un nokaunināt viņus. Atceros, ka staigājot pa Belgradu mēs runājām par to, ka savā ziņā tas ir labi, ka nesaprotam vietējo valodu. Jau minēju, ka uz mums skatījās kā uz baltajiem zvirbuļiem. Pieņemu, ka mūsu emocijas par apceļotajām valstīm un pilsētām būtu pilnīgi savādākas ja mēs būtu sapratuši vietējo sarunas. Varbūt tas arī ir galvenais iemesls tam kāpēc man iebraucot Latvijā ieslēdzās tāda nostalģija un žēluma sajūta. Es esmu sapratis, ka šī ceļojuma laikā es esmu ieguvis tik daudz vērtīgu lietu,īpašību un viena no vērtīgākajām ir prasme klausīties, jo iemācīties runāt ir viegli un ikviens no mums prot runāt, protams, dažreiz gan citā mēlē, bet klausīties prot tikai retais. Šajās pāris dienās es esmu paspējis ieklausīties savos draugos, jeb paziņās daudz labāk un patiesāk kā esmu to darījis gadiem ilgi. Cilvēki man līdzās sveic mani ar atgriešanos, citi pārmet un draud par sekām ja vēlreiz ko tādu izdarīšu, citi apbrīno un taujā par piedzīvojumiem. Bet patiesība ir tāda, ka neskatoties uz to,ko citi cilvēki domā par manu izvēli,kā dzīvot manu dzīvi, es esmu atgriezies , lai pārkravātos un dotos tālākos sevis meklējumos. Es ļoti cienu apkārtējo padomus, bet neņemos tos pildīt, jo ticu, ka man pašam sava laime ir jāatrod. Es nevēlos dzīvot pēc sabiedrībā veidota dzīves modeļa,jeb šablona kurš ir ticis veidots akli taustoties pēc labākas dzīves vai centieniem sagrabināt kaut nedaudz laimes, lai celtu savu pašcieņu un dzīves līmeni citu acīs. Starp citu, tikko ieraudzīju saulrietu- ticiet man, es nekur citur neesmu redzējis tik skaistus saulrietus,ka saulei rietot tā izkrāso mūsu debesis pār tēvijas laukiem un mežiem. Labi es ķeros pie lietas, lai Jums pastāstītu par mūsu ceļu mājup no Splites uz Rīgu. Mums ļoti paveicās ar hosteli, kurā pēs dzīvojām Splitē, jo par otro tur pavadīto nakti mums naudu neprasīja. Otrajā dienā ko mēs pavadījām Splitē mums bija iespēja apmeklēt vietējā futbola kluba spēli. Par spīti tam, ka dodoties uz spēli mēs paspējām izlīt,mēs bijām sajūsmā un ar visu sirdi jutām līdzi Splites komandai, jo vietējie jaunieši mums pastāstīja par visiem spēlētājiem un komandas vēsturi. No Splites mēs izbraucām kopā ar Rajenu (puisi no ASV, kurš savos ceļojumos jau pavadījis 10 mēnešus un sniedza mums daudz noderīgu padomu). Neilgu laiku stopējot mūs paņēma divas meitenes, kuras mūs pacienāja ar aliņu. Viņas mūs izlaida pusceļā uz Zagrebi-šosejas vidū, kur ātruma ierobežojums bija 130km/h. Nospriedām, ka ar stopēšanu mums neveiksies, jo mašīnu nebija daudz, tāpēc sākām meklēt vietu, kur pārlaist nakti. Jau ejot nost no ceļa es pēdējai mašīnai pacēlu roku un mums par lielu brīnumu viņa apstājās. Šis jaunais vīrietis, mūs aizveda uz Zagrebas centru un bez grūtībām mēs atradām netālo hosteli, kurā bija apmetušies mūsu Latviešu draugi. Satiekot Ronaldu viņš mūs pacienāja ar aliņu un vakariņām. Aizvadījām vairākas stundas sarunās par to,kā viņi ir nonākuši pie atskārsmes par to, ka jādodas apceļot pasaule. Bet tā kā mēs bijām noguruši mēs ātri devāmies pie miera, lai rīt ar jauniem spēkiem varētu doties uz mājpusi. No rīta mēs kopīgi pabrokastojām un tad centrālajā laikumā atvadījāmies, lai dotos pretējos virzienos. Izbraucot no pilsētas ar bezmaksas autobusu, kurš veda uz kādu milzīgu iepirkšanās centru, mēs bijām netālu no šosejas, kura veda uz Vīni. Mūs pārsteidza tas, ka nebija nekāda iespēja tikt uz šosejas. Mums bija jāšķērso pamatīgs grāvis ar ūdeni,tad jārāpjas pāri žogam lai tiktu uz ceļa. Brīdī, kad bijām jau gandrīz tikuši līdz ceļam pie mums piebrauca ceļa apsardze un palūdza doties atpakaļ uz iepirkšanās centru, jo uz ceļa mēs nedrīkstējām atrasties. Tālumā pamanījām lielu zīmi uz kuras bija rakstīts, ka stopēt ir aizliegts. Protams, ka mēs paklausījām un devāmies atpakaļ uz iepirkšanās centru, bet brīdī, kad mašīna aizbrauca mēs skriešus devāmies atpakaļ pāri grāvim un žigli pārrāpjoties pār žogu mēs bijām uz ceļa, jo citu iespēju tikt uz Vīni mums nebija. Stāvot un stopējot uz ceļa netālu no punkta, kur jāmaksā par ceļu,mēs bijām kā uz adatām , jo zinājām, ja stopēt ir aizliegts un jebkurā brīdī mēs varam dabūt pamatīgu sodu. Pēc kāda laika man zīmju valodā izdevās pierunāt kādu tālbraucēju, lai viņš aizved mūs līdz Slovēnijas robežai. Viņš nesaprata ne krieviski, ne angliski, sajutos kā mēmajā šovā cenzdamies viņam parādīt bez kartes uz kurieni mums vajag tikt. Viņš mūs izlaida uz Slovēnijas robežas kā solījis. Mēs bijām ļoti pārsteigti, ka nobraucot tik nelielu gabalu no Zagrebes,laiks ārā ir palicis daudz aukstāks nekā pirms tam. Ejot pāri robežai es zemē ieraudzīju monētu un ,protams, to pacēlu, jo ticu laimīgajām monētām. Paceļot pirmo monētu es ieraudzīju vēl vienu, tad vēl vienu un tad vēl vienu. Protams, ka es turpināju viņas lasīt, jo laimīgajai monētai nedrīkst paiet garām. Pēc pāris minūtēm, kad biju veicis vairāk pietupienu nekā parasti veicām rīta rosmes ietvaros, es attapos, ka bikses manāmi sāk krist uz leju, jo es biju pielasīji pilnu kabatu ar monētām. Patiesība ir tāda, ka šīm monētām ir tik maza vērība, ka cilvēki viņas vienkārši met ārā pa logu šķērsojot robežu. Amizanti, ka šīs monētas saucās ‘’Kuņas’’. Tāpēc mums radās kāds joks, ko Jums gan es neteikšu, jo pārāk rupjš. Arī tālāk ejot zeme bija klāta ar monētām, gluži kā strūklakās, kur cilvēki viņas samet ticēdami, ka tās nesīs veiksmi. Šķērsojot robežu mūs pēc neilga laika paķēra kāds vīrietis, kurš par spīti tam, ka nebija pa ceļam aizveda uz Austrijas robežu. Es ļoti ticu, ka mums tajā dienā ar stopēšanu tik labi veicās pateicoties daudzajām monētām, un tam ka visu laiku dziedāju un dejoju, jo kā gan var nepriecāties, ja kur vien skaties mētājās nauda. Neilgi stopējot mūs paņēma kāds polis, kurš mūs aizveda 900km uz priekšu. No Austrijas robežas līdz Katovicei (Polijā) vienas nakts laikā. Ja godīgi, tad brīžiem es biju nelaimīgs, ka viņš mūs paņēma, jo visu laiku runāja par makšķerēšanu un par to cik viņam sieva labi pelna. Rīta gaismu sagaidījām pie kāda tālbraucēju hoteļa lēkādami un dejodami, lai sasildītos.Gaismai austot mēs jau bijām atpakaļ uz ceļa un pāris stundu laikā jau tikām līdz Varšavai. Esot Varšavā mēs nolēmām, ka ātrāk būs doties ar autobusu uz Rīgu, jo biļete maksāja tikai pārdesmit eiro un tas noteikti mums izmaksāja lētāk nekā mums ceļā vajadzētu pavadīt veselas divas vai trīs dienas. Tieši pirms iekāpšanas autobusā mēs nobaudījām ‘’Subway’’ sviestmaizes un mistiskā veidā mums izdevās saindēties. Visu brauciena laiku likās, ka vēderā viss vārās un griežas uz riņķi. Par laimi uz rīta pusi palika labāk, bet ieēst vēl pāris dienas neko īsti nevarēja, jo sliktā dūša nepameta. Tā mēs vienā gabalā esam tikuši atpakaļ Latvijā. Kārlis nosvinēja pagājušo vārdadienu un devās uz Siguldu. Es esmu Kuldīgā pie savas ģimenes un cenšos viņus pieradināt pie domas, ka drīz atkal dodos ceļā. Centīšos tuvākajā laikā savest veselību kārtībā un ceru, ka arī pie operācijas tikšu, lai nākamreiz, kad redzēšu lauku bērnus kaut kur Serbijā spējot futbolu es varētu pievienoties. Esmu jau sācis meklēt visu nepieciešamo inventāru, lai varētu iztikt bez hosteļiem un pavadīt ilgāku laiku ceļā dzīvojot pie dabas. Ja Jums ir kādas mantas, kas varētu noderēt es esmu gatavs atpirkt par simbolisku summu. Sāku domāt arī par sponsoru piesaisti, ja ir kādas idejas es ļoti priecāšos par kādu padomu. Tātad, šīs ir beigas, vismaz ievada beigas, jo šis ceļojums ir bijis viens liels sākums. Šī ceļojuma laikā man izdevās iemīlēties ekstremālajā ceļošanā nezinot, kur es gulēšu, vai būs ko ēst un cik tālu es tikšu. Tāpēc es centīšos to padarīt vēl ekstrēmāku un pārbaudīt savas robežas vēl vairāk dodoties daudz tālāk un uz daudz ekstrēmākām valstīm. Bet par to Jūs ,visticamāk, uzzināsiet jau tad, kad es būšu ceļā.