Dobro došli!

13.10.2008
10 min lasīšanai

Gadalaiki mainās kā parasti, gribam mēs to vai ne, tādēļ gada sākumā tiek plānots brauciens atbilstoši gadalaikam. Uz kurieni gan lai dodas, kad dzimtenē rudens iestājies, gaisa temperatūra nokrīt diezgan zemu un ir vēlēšanās vēl nedaudz sajust vasaru – sauli, jūru, vieglumu gan iekšēji, gan ārēji? Protams, ka uz siltākām zemēm. Kam maciņš biezāks, tas sēžas lidmašīnā un lido tālu, tālu, kam plānāks, tas – dodas uz ceļojumu biroju un vēlāk autobusā kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem tuvākā ceļojumā. Draugu ietekmē mans šī gada brauciena mērķis ir Horvātija. Pirms dažiem gadiem redzēta zeme, tādēļ iesākumā zem deguna purpinu – ārprāts, uz kurieni es braucu, vai tad zemju trūkst, ko apmeklēt, bet vēlāk viss izvērtās savādāk. Izbraukšanas dienā stāvam visi Rīgas autoostā, gaidam autobusu un pētam viens otru. Ak, tā, ar šiem cilvēkiem man kopā būs jābrauc, nez` visi brauks, kurš kuru pavada. Astoņos autobuss ir klāt. Salādējam mantiņas, grupas vadītāja pēc uzvārdiem sasēdina autobusā, kāds cilvēks nosēdies blakus, ar to tad arī būs jāsadzīvo, un dodamies ceļā. Pavisam, kā uzzināsim brauciena beigās, jāveic 5765 kilometri divpadsmit dienās ar trīs nakts braucieniem. Sākas mūsu brauciens. Ceļā, protams, ierastās čurāšanas pauzes, kad tankštellēs visi, vajag to vai nē, dodas mazajā vajadzībā un tādēļ pēkšņi uzrodas rindas. Pie viena iegādājas ko dzeramu (ar vai bez grādiem), ja aptrūkstas, un ēdamu, ja no mājām līdzņemtais vairs neliekas pietiekami gards. Paldies Eiropas Savienībai, kas mūs atpestījusi no stāvēšanas robežkontroles punktos un pasu pārbaudes jebkurā diennakts laikā. Robežsargiem gan "pateicīgs" darbiņš bija, atpazīt naktī pamodinātajos, vienu aci vaļā turošos cilvēkos to, kas redzams pases fotogrāfijā. Nakts autobusā. Vai nav jauks pasākums? Viena liela komunālā istaba, kurā visi cenšas iemigt, sēžot krēslos, un kādu laiku pat gulēt. Laimīgs tas, kam tādā reizē nav blakussēdētāja. Staipi savu augumu un uzsegto deķīti kā gribi un kur gribi (divu krēslu robežās). Esam Polijā. Ak, Dievs, vai patiešām tā kādreiz izbeigsies. Braucam, braucam un atkal braucam, bet aizvien tā pati poļu zeme. Ārprāts, un atpakaļ ceļā atkal tas pats? Jā, tad jau vēl nezināju, ka mājupceļā būs citas sajūtas, un šī zeme liksies sarāvusies. Vakarā tomēr esam tikuši no Polijas ārā un vēl gaismiņā nonākam Brno. Ir tāda pilsētiņa. Pirmā viesnīca, iespējams gandrīz labākā visā brauciena laikā. Prezidenta numuru nedabūju, tomēr būs jādzīvo kopā ar kādu. Tiek noteikts brokastu laiks, septiņos no rīta, kas paliek nemainīgs visu brauciena laiku, un esam brīvi līdz rītam. Kas vēlas, ar sabiedrisko transportu var doties apskatīt pilsētu. Neesam taču atbraukuši izgulēties. Tāpēc, attteikušies no braukšanas ar autobusu un ieguvuši karti, četri cilvēki, kas tālākā brauciena laikā turējās kopā, dodamies ļaudīs. No viesnīcas pilsēta izskatās skaista. Mūsu viesnīca vienā kalnā, pretī pils un daži citi namiņi otrā kalnā. Tikvien kā jānokāpj lejā un jauzkāpj augšā līdz pilij, atkal jānokāpj lejā un jāuzkāpj augšā atpakaļ līdz viesnīcai. Pirmie sastaptie, kam vaicājām par ceļā pavadāmo laiku, sacīja, ka esot tuvu. Iespējams, ka angļu valoda, kurā runājām atšķiras no vietējo runātās angļu valodas, tikai tas tuvu izrādījās divas stundas. Izrādījās, ka kartē redzama apmēram tikai trešā daļa no mūsu noietā ceļa, tādēļ sākumā veltīgi pētam ielu nosaukumus kartē un uz mājām, nekas nesakrīt. Vēl, tikai vietējiem zināmu apsvērumu dēļ, uz mājām ir divas plāksnītes ar nosaukumu un numuru. Taču mērķis ir zināms, ejam vien tālāk, vietējie arī drošina, ar roku rādot pils virzienā. Pili atradām, bildes uztaisījām. Viesnīcā atgriezāmies pēc četrām stundām. Amats rokā, citās pilsētās bez kartes jutīsimies droši. Nākamajā dienā brauciens cauri Austrijai, Vīnes torņus no tālienes skatījām, un Slovēnijai, sakopta zeme. Horvāti gan savu zemīti tā nekopj. Pēcpusdienā esam Zagrebā, ko apskatam sākumā kopā ar visu grupu, pēc tam atdalījušies no pārējiem. Iela, laukums, baznīca, parks, iela, laukums, baznīca, iela,.... Jauki ir garie braucieni ar vairāku pilsētu apmeklējumiem, kas ir tik līdzīgas viena otrai, īpaši pavadot tajās dažas stundas. Iela, laukums, baznīca, iela..... Dienas režīmu ievēro visi. Septiņos nākamajā rītā ēdam brokastis un braucam tālāk. Plitvices ezeri. Žēl tikai, ka rasina lietus un ir vēss. Taču burvīgā daba un kokteiļi "Ofēlija" un "Dobro došli" (sastāvs: viena daļa brendijs, viena daļa ābolu sula, viena daļa Lipton tēja, viena daļa citas tēja) uzmundrina. Cilvēku maz, var brīvi soļot un fotografēt, bez bailēm ievelties ūdenī, kādam tūristam netīšām pagrūžot. Skaisti ezeri, klintis, lielāki, mazāki, pavisam mazi ūdenskritumi, brauciens ar kuģīti. Uz šo vietu patiešām jābrauc tūrisma sezonai beidzoties. Vienīgo Plitvices ezeru lāci (no koka) gan neredzēju, nebūs izturējis vietējos laika apstākļus. Pēc pastaigas gar ezeriem sekoja maltīte krodziņā ar rakiju (mūsu kandža labāka), zivi vai aitas gaļu. Vinnētāji bija zivs piekritēji, jāmāk tik negaršīgi sagatavot gaļu un pasniegt tā, lai dažam šķīvī būtu tikai kauli. Pēc maltītes autobuss līku ločiem brauc augšā kalnos, lai, pārbraucot tiem pāri, mēs nonāktu pie Adrijas jūras. No kalniem paveras burvīgs skats uz piekrasti. Uh un ah, tiek ķerti fotoaparāti un knipsēts uz nebēdu. Nākamās dienas mūsu brauciens ritēs gar jūras piekrasti un knipsēšana atkārtosies. Vakarā esam Selcē. Parasta pilsētiņa, klusa, patukša. Atzīmējama tāpēc, ka tās viesnīcā gulējām un skatījām tās krastmalu tikai tumsā. Piektā ceļojuma diena tiek pavadīta Pulā un Roviņā. Pula ir vecākā Adrijas austrumkrasta pilsēta, kurā atrodas sestais lielākais romiešu amfiteātris. Būve jau iespaidīga, un šobrīd redzamais ir tikai daļa no visas varenības, kas palikusi pāri no Romas laikiem. Vēl pilsētā atsevišķās vietās saglabājusies pa kolonnai, ēkai vai tās fragmentam, jo citu celtņu būvei bija nepieciešami materiāli, un veco celtņu nojaukšana ir vienkārša iespēja tos iegūt. Roviņa. Pilsētiņa. Tā vien gribas saukt pamazināmā formā. Šauras ieliņas, kuras izbeidzas jūrā, kāpnes augšup un lejup; ielu akmeņi noslīpēti, neuzmanīgs gājējs var paslīdēt kā pie mums ziemā, vācu pensionāri soļo saķērušies rokās pa trīs vai četri, viens otru pieturēdami. No baznīcas paveras jauks skats uz visu apkārtni. Nākamā diena mums atnes vilšanos. Pagas salā nenokļūstam. Bora. Vējš kā sieviete (tā to internetā kāds raksturojis). Impulsīvs un neprognozējams. Pirmais mēģinājums pārcelties ar prāmi neveiksmīgs. Lielie viļņi tik ļoti šūpo prāmi, ka nav iedomājams uz tā uzbraukt, kur vēl pārcelties pāri uz otru krastu un nobraukt no prāmja. Cerība vēl saglabājas, salā var nokļūt, braucot pāri tiltam. Veikuši krietnu apkārtceļu, saprotam – Pagas salu tomēr neredzēt. Vējš tik stiprs, ka pāri tiltam braukt aizliegts. Atliek vien uz netālu esošās salas fona nofotogrāfēties. To daram uzmanīgi, vējš cenšas mūs nogrūst uz ceļiem. Atrodamies augstu virs jūras, tomēr brāzmas ik pa brīdim uzsit augšā ūdens šļakatas. Grupas vadītāja vien noplāta rokas, nav ceļojuma organizētājam tiešo sakaru ar Radītāju, lai spētu pasūtīt mūsu braucienam nepieciešamo laiku. Tādu sīkumu dēļ taču neraudāsim, braucam uz Zadaru klausīties jūras ērģeles. Spriežot pēc vēja, tām varētu draudēt izjukšana pa gabaliem. Bet mūs gaida vēl viens pārsteigums. Zadarā vēja gandrīz nav vispār, koku lapas nedaudz kustas. Ērģeles darbojas nevainojami. Vēja stabules. Krastmalu apbūvējot, uz kāpnēm akmeņos atstātas spraugas, pa kurām pūš vējš un rada skaņas. Šoreiz žēl, ka neesam šajā pilsētā tumsā, jo krastmalas akmeņos ir izvietoti dažādi veidojumi, ko tumsā izgaismo. Pēcpusdienā esam Vodicē. Tiem, kas bijuši Horvātijā, šis vārds nevar būt svešs. Tā ir vieta, kur tirgū jūs pārsteigs, pasakot labdien, lūdzu vai paldies latviešu valodā. Iekārtojamies patukšā viesnīcā, pārsvarā viesi ir vācu pensionāri, starp tiem kurlais Fricis. Tā viņu apsauca sieva, "pielīp". Turpmākās trīs dienas brokastīs neviļus meklējam kurlo Frici, vai viņš atnācis, vērojam kā kundze viņu aptekalē un komandē. Viesnīcā ir arī baseins, ko pirmajā vakarā neizmantojām, pilsēta taču jāapskata, bet nākamos divus plunčājamies gan. Tikpat kā jūrā būtu peldējies. Ūdens sāļš, it kā kāds baseinā būtu iebēris pāris maisus ar sāli, bet uzsildīts. Jā, teikšu godīgi, jūrā nepeldējos, ūdens par vēsu. Un labi, ka tā, vismaz haizivs neuzglūnēja. Svētdien grupa dodas uz Kornati arhipelāgu. Manu uzmanību jau atbraukšanas vakarā piesaistīja viesnīcas foajē esošie velosipēdi un sludinājums par to nomu. Kamēr grupa izklaidējas Kornati, izbraukāju Vodices apkārtni. No pilsētas redzamas kalnu virsotnes, dažās no tām baznīcas. Mans mērķis sv. Nikolaja baznīciņa, nav tālu jābrauc un velosipēdu, pasistu padusē, var līdzi uzstiept. Baznīckalna pakājē Tuviņa, nevar saprast ciems vai pilsētiņa, bet vienalga simpātiska. Pēc trīs stundu vizināšanās atgriežos Vodicē un atrodu tūrisma informācijas centru. Ļautiņi, mīļie, šādu centru noteikti apmeklējiet pirms vizināšanās jebkurā nepazīstamā vietā, jo tur jūs var sagaidīt pārsteigumi. Man tādi bija divi. Pirmais patīkams – karte ar pieciem velomaršrutiem, brauc pa kuru gribi, garākais nepilni 20 kilometri. Viens no šiem maršrutiem ir 6 km garš ar iespēju no kalna virsotnes skatīties uz Kornati arhipelāgu. Otrs nepatīkams – tikai 15 km no Vodices ir Šibenika, pilsēta, kur tā vēlējos nokļūt. Velosipēds ir jauka mantiņa, ceļi no Vodices kā galdi, varētu aizbraukt. Bet tas velosipēda sēdeklis!!! Līdz Šibenikai varbūt izturētu, bet vēl taču jāminas atpakaļ, tomēr iespēja darīt to kājās stāvot mani nemaz nevilina. Veicu tikai pusceļu, no tilta pār līci paveras skats uz netālo Šibeniku. Žēls skatiens uz nesasniegto cerību, daži foto un dodos atpakaļ. Šoreiz gar krastu, kas ir tik akmeņains, ka pabraukt nav iespējams un pusi atpakaļceļa nākas veikt kājām. Nekas, vismaz sāpošā vieta atpūšas. Pēc kādas stundas kopš atgriešanās viesnīcā no brauciena ar kuģi atgriežas manējie. Padalos piedzīvotajā, kopīgi nolemjam nākamā dienā kāpt kalnā, pēc tam uz krogu, jāatzīmē pēdējā diena Vodicē. Vispirms gan jāapmeklē Krkas ūdenskritums. Rīts kā parasti pavēss, tikai vēlāk saule iesilda, un nākas liekos apģērba gabalus ģērbt nost. Neierasti tukšs pie ūdeskrituma. Vēl viens apliecinājums, ka aktīvā tūrisma sezona beigusies. Var brīvi kāpt ūdenī, ja pietiek drosmes, arī peldēties. Jā, nav tā plašuma kā Plitvicē. Šos objektu apskates kārtību vajadzētu samainīt vietām, Plitvices ezerus atstājot desertam. Pie ūdenskrituma tirgošanās – rakija, vīns, liķieris, svaigas un žāvētas vīģes, rieksti un citas ēdamas vai dzeramas lietas. Lielākai daļai parādījušies iepirkuma maisiņi, tirgū pirktam cita garša. Vienīgi par rakiju šaubos, ar vai bez zālītēm, brrrr... Trogira. Līdzīga citām pilsētiņām. Patukša promenāde, tās galā cietoksnis. Kamēr manējie tajā, sēžu un priecājos par sauli. Blakus apsēžas ģimenīte. Bērniņš maziņš, bet staigā un runā bez mitas. Ģimene pusdieno. Mazais pieticīgs, no desu maizes paņem gurķa ripiņu un izēd vidiņu. Miziņa tiek tētim. Padzerties sniedz mamma. Mazais paosta atvērto pudeli un pievēršas atkal savām lietām. Pārējo var dzert mamma. Nav pārāk dārgas pusdienas. Mūsējie tirgū iepērkas. Siers (tik garšīgs!), žāvētā desa (tik garšīga!), vīns (droši vien garšīgs, to mājās). Arī krekliņi, dvieļi, lavandas maisiņi un vēl citas noderīgas(?) lietas. Uzlādējušies, dodamies atpakaļ uz Vodici. Viesnīcā esam laikus, vēl tikai pelde baseinā, un dodamies kalnā. Maršruta sākumu ar speciālu norādi sasniedzam krēslā, bet pirmais skatu punkts jau tumsā. Ko darīt? Takas nav, norāžu nav, dažu nogurdinājusi "Ofēlija". Meklējam izeju, t.i. taku. Skat, tur starp krūmiem ir kaut kas līdzīgs! Ejam, pusceļš taču jau pieveikts! Nogurušo uzmundrinam. Iet tā lieta, apgūstam iemaņas arī ārpus pilsētas bez kartes atrast vajadzīgo. No kalna virsotnes droši vien labs skats dienā. Mūs apņēmusi tumsa, pakājē izgaismotā Vodice, aiz tās jūra ar salu kontūrām. Vai patiešām braukt vēlreiz, lai to redzētu? Jāpadomā. Atpakaļ dodamies jau raitāk, akmeņains ceļš ved lejup, spēj tikai celt kājas, lai nepakluptu. Pagājušas divas stundas, kad ieraugam maršruta sākuma zīmi. Atelpa, vērojot vietējo futbola spēli. Kājas aiznes līdz krogam. Interesants iestādījums. Viss, kas bijis kaut kur lieks, ir atnests uz šo vietu. Apkalpošana līmenī. Ēdam gan jūras veltes, gan bifšteku, gan picu. Cik tad var baroties ar sausajām zupām. Uzdzeram vīnu. Laaaabs gan! Ceļš uz viesnīcu ir raitāks nekā citus vakarus. No rīta pēdējās brokastis Vodicē. Priekšā brauciens gar Dalmācijas krastu cauri Splitai un Bosnijai – Hercegovinai uz Dubrovniku. Garš pārbrauciens, bet skati ir burvīgi. Splita. Romas imperatora dzimtā pilsēta. Vispār jau itāļi Adrijas piekrastē jūtas kā mājās, viņu senčiem piederējusī zeme. Vecpilsētā dzied četru vīru ansamblis, vēlāk piecatā. Skan!!! Skudriņas skrien klausoties. Jo vairāk klausītāju, jo dziedājums izjustāks, bet... gribi dzirdēt vēl, maksā. Ups! Tirgus tomēr. No torņa apskatāma visa pilsēta, sarkani jumti, vietām augstceltnes, tūlīt aiz mājām sākas kalni. Tirgū pērkam vīģes un it kā kazenes. Vīģes tik saldas! Lai dzīve neliktos pārāk rožaina, uzkožam kazenes. Uh, tik skāāābas, bet varonīgi pieveicam visas. Pirms Bosnijas pietura Neretvas ielejā. Iekopti vīģu un mandarīnu dārzi, starp tiem kanāli. Neiedomājami, ka šajā piekrastē var būt kas tāds. Diemžēl arī atkritumi, savādi horvāti izturas pret šo vietu. Kur tūristi, tur tīrība, kur viņi dodas tikai garām, pēē.. Vakarpusē ierodamies slavenajā Dubrovnikā. Ātri noliekam somas, paraustam degunus par viesnīcas numuru un uz pilsētu. Kartes nav, nevajag arī. Ielu krustojumā zīme, ejam bultas virzienā. Sākumā nekas, parasta pilsēta, ejam kalnup, bet tad kāda līkumā redzams aizdomīgs mūris. Ir! Cietoksnis ar tāāādiem mūriem, izgaismots, no iekšpuses apdzīvots. Atšķirībā no iepriekšējiem vakariem, Dubrovnikā ir patīkami silts, tādēļ līkumojam pa cietoksni diezgan ilgi, pēdējo vakaru taču pavadam Horvātijā. Atceļā uz viesnīcu sēžam uz soliņiem un dzenam velnu. Priekšā ir tumsa, tur vajadzētu būt jūrai. Varbūt tumsa vainīga, varbūt negaidīti siltais vakars, jo pēkšņi pa gaisu iet dusmu zibeņi. Te tev bija joku plēšana, dūša pavisam saplakusi. Pavisam nav labi, nav. Nākamā diena paiet vienā elpas vilcienā. No rīta ar grupu kopā vēlreiz cietoksnis un brauciens uz Lokrumas salu, kur kaktusi pāri manai galvai, cipreses, olīvkoku dārzi. Un tad jau nemanāmi piezogas neatvairāmā sajūta - svētki tuvojas izskaņai. Sēžāmies autobusā un dodamies māju virzienā. Priekšā ceļš cauri visai Horvātijai un daļai Ungārijas, lai pēc nakts brauciena no rīta būtu Budapeštā. Debešķīgā pilsēta. Šečeņu termālie baseini svaigumam un nedaudz veselībai. Teciņus pa pilsētu tie, kas šajā pilsētā pirmo reizi vai vienkārši tāpat vēlas to redzēt. Varoņu laukums, Nezināmais, Ķēžu tilts, Zvejnieku bastions, Prezidenta pils. Gulaša zupa obligāta, baudam to tirgū. Pēc tam maza pastaiga un esam ceļā uz viesnīcu Slovākijā. Līst lietus, tādēļ nedaudz grādīgu dzērienu numuriņā un sarunas līdz vēlai naktij. Bet to es izdarīju netīšām, tikai paskatīties gribēju, aizdot draugiem, jo viņu numuriņā tā nav. Taču tas sadalījās divās daļās. Viņi smejas, bet es nezinu, kur dēties. No rīta redzams, ka braukšana kalnos nesanāks, viss slapjš un kalnos migla. Atliek vien kāpt autobusā un...braukt uz Poliju. Cik gan cilvēku tai cauri nav braukuši. Pirms Varšavas ilgāka pietura, ēšanas pauze. Naudas nav, ēstgribas nav, skumjas gan ir. Vietā citēt tautiskās daiļrades divrindi – naudiš nav un dūšiš šlorkans, negaršo ne maiz, ne borkans. Divpadsmitais brauciena rīts. Grenctāle. Smaidīgas sejas kopbildei. Atmiņai. Un tad arī Rīga! Esmu atpakaļ sava pilsētā. Atsveicināšanās. Paldies Montai (visa kā bija gana), paldies šoferīšiem (par atsaucību, pretīmnākšanu, gatavību izpalīdzēt jebkurā brīdī), līdzbraucējiem. Paldies jaukajam un saprotošajam ceļabiedram Robertam. Vēl rokasspiediens. Svētki ir galā. Ai, kas gan acī trāpījies, tā acs kaktiņu grauž.

Dobro došli!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem