14 dienas Azerbaidžānā

13.10.2008
5 min lasīšanai
55 foto

Pēc iepriekšējā gada pozitīvās pieredzes, ko guvām Gruzijas-Turcijas ceļojumā, šogad nolēmām doties uz Azerbaidžānu. Nokļūšanas veids jau ierastais – nedārgie tiešie avioreisi no Rīgas lidostas. Ceļotāju sastāvs arī paliek nemainīgs – braucām trīs cilvēki. Azerbaidžānu par ceļojuma galamērķi izvēlējāmies, jo aviobiļetes uz Baku bija pieejamas par salīdzinoši zemu cenu – vienam cilvēkam turp un atpakaļ kopā ~ 150 Ls, ieskaitot nodokļus. Arī ceļošanas izmaksām pa valsti, pēc mūsu prognozēm, nevajadzēja būt lielām. Tiesa gan, lai nokļūtu Azerbaidžānā, ir nepieciešama vīza, kas maksā 60 eiro, to mēs kārtojām vēstniecībā Rīgā. No Rīgas izlidojām septembra beigās, bet atpakaļ bijām oktobra sākumā. Divu nedēļu laikā paguvām apskatīt dažādus Azerbaidžānas reģionus. Pabijām gan Ziemeļu daļā netālu no Krievijas robežas, gan Rietumu daļā netālu no Gruzijas robežas, kā arī bijām Dienvidu daļā – reģionā, kas robežojas ar Irānu. Tikai caurbraucot bijām valsts centrālajā daļā, jo tajā nav tik daudz interesantu apskates objektu. Protams, nebijām arī Armēnijas okupētajā teritorijā – Kalnu Karabahā un tās tuvumā, jo tajā gluži vienkārši nebūtu iespējams iekļūt mūsu ceļojuma ietvaros. Nebijām arī Azerbaidžānas anklāvā – Nahčivānā (Nakhchivan), jo tur var nokļūt tikai ar lidmašīnu. Apskatījām pilsētas un lauku ciematus, gājām pārgājienā pa kalniem ar nakšņošanu teltī, redzējām degošu ūdeni, mūžīgi degošās ugunis gan kalnos, gan uguns pielūdzēju templī. Bijām vairākos muzejos, kā arī vienreiz aizgājām uz lepnu kinoteātri Baku centrā. Kopumā centāmies gūt priekšstatu arī par vienkāršo ļaužu ikdienu un sadzīvi. Noteikti vēlos pieminēt mūsu galveno informācijas avotu pirms ceļojuma un tā laikā. Tā bija grāmata – ceļvedis angļu valodā ar nosaukumu „Azerbaijan” (Trailblazer), tā autors ir Marks Eliots (Mark Elliott). Grāmatu iegādājāmies jau Rīgā. Šis ceļvedis ir daudz labāks par Lonely Planet ceļvedi, jo tajā gluži vienkārši ir daudz vairāk informācijas. Lonely Planet grāmata ir kopēja par visām trīs Kaukāza valstīm – Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu un tā ir aptuveni tik pat bieza, kā mūsu iegādātais ceļvedis. Grāmata bija ļoti noderīga, tajā guvām informāciju gan par apskates objektiem, gan par tīri sadzīviskām un praktiskām lietām. Tiesa gan jāpiemin, ka ceļvedis ir izdots 2006. gadā, līdz ar to daļa informācijas jau ir novecojusi, īpaši runājot par sabiedriskā transporta maršrutiem un viesnīcām. Mums, piemēram, gadījās nakts vidū meklēt viesnīcu, kas bija nojaukta, tāpēc pilnībā paļauties uz ceļveža informāciju tomēr nevajadzētu. Brauciena laikā centāmies dzīvot taupīgi, palikām nakšņot lētās viesnīcās, pārvietojāmies galvenokārt ar sabiedrisko transportu, kas Azerbaidžānā nav dārgs. Viesnīcu cenas bija aptuveni 2 – 10 Ls no cilvēka par nakti. Savukārt sabiedriskais transports ir aptuveni divas reizes lētāks nekā Latvijā. Spilgtākās lietas, kas man palikušas atmiņā no Azerbaidžānas, ir – cilvēki, daba un ēdieni. Diemžēl jāsaka, ka cilvēki liek vilties. Gandrīz visi, no kuriem mēs kaut ko vēlējāmies iegādāties, centās no mums prasīt vairākas reizes lielāku summu par preci vai pakalpojumu, nekā par to maksā vietējie. Ierasta prakse ir arī pavisam vienkārša melošana vai krāpšanās. Ja jūs esat vienojušies par noteiku cenu, piemēram taksometram, tad pēc brauciena jums var paprasīt lielāku summu, nekā norunāts. Arī visi taksisti, jautāti par attālumu kilometros, sauc lielākus skaitļus, nekā uzrādīts mūsu kartē. Reti kurā ēdināšanas iestādē ir ēdienkarte, līdz ar to ir vēlams iepriekš norunāt cenu. Arī par Latviju daudziem ir visai aptuvens priekšstats un parasti visai maza interese, kas aprobežojas ar vēlmi no jums iegūt pēc iespējas lielāku naudas summu. Protams, netrūkst arī godīgu, atsaucīgu un ieinteresētu cilvēku, tomēr, piemēram, citā Kaukāza republikā – Gruzijā ļaudis kopumā ir daudz atsaucīgāki un viesmīlīgāki, arī krāpšanos, vismaz man, nebija nācies piedzīvot. Tomēr arī Azerbaidžānas ļaudīm piemīt virkne īpašību, par kurām latvieši viņus varētu tikai apskaust. Divu nedēļu laikā mēs nenovērojām nevienu iereibušu cilvēku vai alkohola lietošanu ēdināšanas iestādēs, nemaz nerunājot par dzeršanu uz ielām. Vienreiz gan redzējām, kā Baku centra kafejnīcā daži vīri dzēra šņabi, taču tie savstarprēji sarunājās krieviski. Vēl kāda būtiska lieta – ceļojuma laikā mēs mēdzām staigāt pa potenciāli bīstamākiem rajoniem, nereti diennakts tumšajā laikā, tomēr ne mirkli mums neradās šaubas par savu drošību. Šķiet, ka noziedzības līmenis šajā valstī ir patiešām zems. Baku centrā novērojām, kā ielu tirgotāji savas preces vienkārši aptin ar necaurspīdīgu plēvi un atstāj tās bez uzraudzības līdz nakamajam rītam. Tiesa gan, nevar saprast vai šis zemais noziedzības līmenis ir saistīts ar cilvēku kultūras līmeni vai ar bailēm no soda. Azerbaidžānā policija uz ielām ir vērojama daudz vairāk, nekā pie mums. Daudz ir arī cilvēku armijas formās, galvenokārt obligātā militārā dienesta. Valsts iekārtu zināmā mērā raksturo tas, ka viens no iekārojamākajiem amatiem valstī vienkāršajiem ļaudīm varētu būt ceļu policista amats. Ceļu policisti pārvietojas (vismaz pilsētās) ar gluži jaunām BMW automašīnām, viņu alga ir aptuveni 1000 dolāru mēnesī, kas šajā valstī ir ļoti laba alga. Bez tam papildus bonusus policists var saņemt arī kukuļos. Korupcija kopumā Azerbaidžānā esot ļoti izplatīta. Par valsti kopumā var teikt, ka tā ir ļoti bagāta valsts, gan klimatiskā ziņā, gan dabas resursu ziņā, tomēr vairums cilvēku dzīvo diezgan pieticīgos apstākļos. Deviņdesmit piecus procentus valsts ekonomikas veido ieguves rūpniecība, galvenokārt naftas ieguve. Azerbaidžānā naftas ir daudz, līdz ar to ir arī daudz naudas, tomēr līdz vienkāršajiem cilvēkiem šī nauda nenonāk. Lielo naudu apgroza neliels bagātnieku slānis. Tomēr jāatzīst, ka valstī notiek arī ceļu atjaunošana un aktīva būvniecība, jo īpaši Baku. Valstī ir diezgan augsts bezdarba līmenis un bieži var novērot vīrus pašos spēka gados, kas darba dienā vienkārši sēž, pļāpā, dzer tēju un spēlē savu galda spēli – nardus. Daudzi vēlas izbraukt no valsts labākas dzīves meklējumos. Daudziem sapņu valsts ir Krievija, lai gan, kā zināms, tur kaukāziešiem nav nekāda saldā dzīve. Atsevišķs piedzīvojums mums bija kinoteātra apmeklējums Baku centrā. Biļetes cena bija aptuveni pieci lati – dārgāk, nekā pie mums, līdz ar to uz kino var atļauties doties tikai sabiedrības maksātspējīgākā daļa. Mūsu ieguvums no šī pasākuma bija pavērot sabiedrības krējumu, kas ierodas skatīties krievu valodā dublētu „bojeviku” – vīri uzvalkos, saposušās sievietes, ģimenes ar bērniem. Pats kinoteātris gan visai necils – skatītāju vietu maz, ekrāns neliels un skaņas kvalitāte viduvēja, arī filmu izvēle trūcīga. Azerbaidžānas dabas bagātības raksturo derīgie izrakteņi, Kaukāza kalni, Kaspijas jūra, kā arī dažādās klimata zonas valstī. Azerbaidžānā ir gan tuksnešaini apgabali, gan subtropu klimats, gan kalnu apgabali. Azerbaidžānā ir siltāks, nekā Latvijā, viens no iemesliem, kādēļ braucienām devāmies tieši rudenī bija lielais karstums vasarā. Septembra beigās temperatūra bija ap divdesmit grādiem – patīkami silts, bet ne karsts. Daļa augļu uz Latviju ceļo tieši no Azerbaidžānas – melones, arbūzi, hurmas u.c. No dabas bagātībām mūs visvairāk interesēja tieši kalni, tādēļ devāmies nelielā divu dienu pārgājienā pa kalniem ar palikšanu teltī pa nakti. Jāsaka, ka kalnos gaisa temperatūra ir krietni zemāka kā citur valstī. Ziemā kalnos mēdz būt pastāvīga sniega sega, vietām temperatūras esot ļoti zemas un sniega sega bieza. No ēdieniem Azerbaidžānā var baudīt augļus, šašliku, dažādus nacionālos ēdienus. Augļu izvēle ir patiešām plaša – arbūzi, melones, granātāboli, vīnogas, hurmas un daudz kas cits. Rieksti, žāvēti augļi un ogas. Arī dažādi saldumi un ievārījumi. Uz ielām aug valriekstu koki, vīģes koki, ēdamo kastaņu koki, visu šo koku augļus var droši ēst. Azerbaidžānā īpaši var izdalīt tējas dzeršanas tradīciju. Tēju Azerbaidžānā dzer daudz. To pasniedz tējkannā un dzer no nelielām īpašas formas stikla glāzēm. Nereti pasniedz kopā ar ievārījumu un dažādiem saldumiem. Tēja tiek audzēta arī uz vietas pašā Azerbaidžānā. Kopumā iespaidu pa divām nedēļām ir daudz vairāk, nekā var iekļaut šādā nelielā aprakstā. Azerbaidžāna ir gana interesanta valsts, tūristu tur ir maz un ceļot nav grūti, ja zinat, kur vēlaties doties un ko vēlaties redzēt. Tā ir diezgan droša valsts ceļošanai un grūtību sazināties parasti nav, ja zinat krievu valodu. Uz Azerbaidžānu iesaku doties tiem, kas vēlas iepazīt citas valstis un citu tautu kultūru, mazāk tiem, kas vēlas zvilnēt baseina malā un gaidīt pienesam atspirdzinošus dzērienus. P.S. Papildus apraksti ir arī pie ceļojuma bildēm

14 dienas Azerbaidžānā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem