Serbija- Bosnija- Horātija

Kārlis Zemke 03.03.2014 11 min lasīšanai

Nu jau ir pagājis ilgs laiks kopš kko postoju un beidzot man ir iespēja Jums kko pastāstīt par mūsu ceļojumu, kuru jau sākam dēvēt par ekstrēmo tūrismu. Jokojam, ka varētu izveidot tādu kā ceļvedi vai maršrutu cilvēkiem, kuriem dzīvē trūkst adrenalīna un tiem, kuri vēlās pārbaudīt savas robežas gan fiziski, gan morāli. Pēdējās dienās mēs tiešām pārbaudījām savas robežas. Bet par nelaimi, vai tieši par laimi Tev nav iespēja padoties un iet mājās vai vnk ieritināties segā un dzert siltu tēju, jo mājas ir tūkstošiem kilometru tālu. Nekad es tik ļoti neesmu novērtējis to, ka man ir draugi, ģimene, pārtika un mājas, kur atgriezties kā pēdējās dienās. Bet es ticu, ka cilvēkam ir jābūt tuvu salūšanas robežai, lai to visu patiešam novērtētu. Bet par spīti tam, ka tās bija vienas no grūtākajām dienām manā dzīvē es tās pret neko nemainītu, jo es tik daudz no tām mācījos. Dzīvojoties Belgradā mēs atkopāmies un puslīdz atveseļojāmies tiktāl, lai dotos tālāk. Mēs samērā ātri tikām līdz Lešnicai par spīti vēsajam un lietainajam laikam. Tas ir neliels ciematiņš netālu no Bosnijas robežas. Tur mums bija kāds puisis, kurš piekrita mūs izmitināt un pabarot uz pāris dienām. Šis puisis dzīvoja ar vecākiem pašā ciematiņa nomalē, kur ritēja īsta lauku dzīve. Mēs bijām ļoti priecīgi nokļūt vietā, kur nav ne smakas no steidzīgās un agresīvās pilsētas dzīves. Šis puisis dzīvoja ar ģimeni, jo ģimenei piederēja lopi un daudz zemes, kuru viņa vecākiem vieniem bija grūti apstrādāt. Mums šī bija kolosāla vieta, kur atpūsties un izbaudīt Serbijas dabu. Pie pašam mājas bija neliels kalns, kurš bija noklāts ar mežu un krūmājiem. Brīvā brīdī mēs gājām pastaigāties pa mežu un gar upīti, kura sākās kalnā. Mums pat izdevās redzēt stirnas, kurām netīši mēs bijām piegājuši pavisam tuvu. Laiks bija ļoti skaists un saulīte mūs lutināja. Šo pāris dienu laikā ko mēs tur pavadījām mēs noteikti atguvām visu zaudēto svaru no retās ēšanas ceļojuma laikā, jo namamāte bija kolosāla ēst gatavotāja un vislabākais bija tas, ka pilnībā viss bija pašu audzēts un gatavots. Protams arī rakiju mēs testējām katru dienu, jo viņiem bija ap desmit veidu rakijas. Protams, mēs to darījām tikai ārstnieciskos nolūkos, jo katram uzlējumam, jeb garšai bija savas ārstnieciskās īpašības. Vismaz tā mums stāstīja. Mums pat bija iespēja piedalīties mākslīgā govs apsēklošanā ko ne katru dienu Tev izdodas redzēt, tpc mēs ļoti labprāt piekritām piedalīties kā skatītāji. Dzīvojoties šajā pasakainajā vietā pašā ciemata nomalē mums izdevās sadraudzēties ar telīti un suņiem, kuri no sākuma bija bailīgi un neļāvās pat paijāt. Par spīti tam, ka mūs aicināja uzkavēties ilgāk un padzīvoties kādu nedēļu pie viņiem mums bija jādodas tālāk. Dodoties prom mums sadeva visādus lauku labumus līdzi, lai pāris dienas mēs būtu paēduši. Mēs devāmies apskatīt Ložnici un pēcpusdienā jau šķērsojām Bosnijas robežu un bijām atkal uz ceļa īkšķojot uz Sarājevu. Par šo pilsētu mēs dzirdējām jau esot Polijā, tpc degām nepacietībā tur nokļūt. Neilgu laiku stopējot mūs paņēma kāda jauna sieviete. Vēlāk izrādījās, ka šī sieviete ir rallija braucēja un braucot pa Bosnijas kalniem un līkumotajiem ceļiem es jutos kā spēlējot colin mcrae ralliju. :D Es nekad nebūtu domājis ,ak šķērsojot upi, kura bija Serbijas un Bosnijas robežupe klimats var tik krasi mainīties. Iebraucot Bosnijā sākās kalni un meži. Arī veģetācija bija cita. Protams, ka ar tādu braukšanas stilu nepagāja ilgs laiks, kad mūs apturēja policija. Mums ļoti pavaicās, ka mūsu šofeŗīte prata skaisti runāt un bija tērpusies svīterī ar kārtīgu dekoltē, kas , manuprāt, mūs izglāba no soda par agresīvu braukšanu. Policisti bija ļoti ieinteresēti par mums abiem un sāka prašņāt par to, kas mēs esam un , kur dodamies, bet sieviete atbildēja, ka mēs esam viņas draugi tpc policija nomierinājās un mums vairs nepievērsa uzmanību. Nonākot Sarājevā mūs aizveda uz kādu vecu torni no, kura mēs varējām redzēt visu naksnīgo pilsētu. Šī pilsēta bija divu kalnu ielenkumā, kas protams izskatījās ļoti iespaidīgi. Bet mums stāstīja, ka kara laikā cilvēki dēļ tā esot cietuši badu, jo nebija iespēja nogādāt ēdienu pilsētā un arī audzēt esot bijis ļoti grūti tieši pilsētas atrašanās vietas dēļ. Mēs atradām hosteli un devāmies pastaigā pa pilsētu. Apskatos vecpilsētu mēs devāmies uz vietējo bāru, kurā bija koncerts. Tā kā mūs gaidīja Itālijā mēs izlēmām nākamajā dienā doties tālāk uz Horvātiju. Dodoties ārā no pilsētas mēs redzējām nodedzināto parlamenta ēku un cilvēkus, kuri protestēja un bija bloķējuši satiksmi pilsētas centrā. Tikt ārā no pilsētas bija diezgan grūti un mums nācās noiet pamatīgu gabalu, lai varētu sākt stopēt. Mums atkal neveicās ar stopēšanu un mums nācās meklēt vietu, kur pavadīt nakti. Mēs atradām upīti pie kāda neliela ciematiņa un nolēmām tur pavadīt nakti. Brīdī, kad mēs bijām gatavi likties uz auss un bijām jau ielīduši guļammaisos mūs pārsteidza kāds pārītis, kurš bija izvēlējies šo vietu, kur mēs gulējām, lai pavadītu romantisku vakaru divatā pie upes. Mēs apēdām katrs pa apelsīnam un pāris vafeles, jo praktiski neko visu dienu nebijām ēduši. Tajā brīdī guļot un skatoties zvaigznēs mums nebija ne mazākās jausmas par to, kas mūs sagaidīs turpmākajās dienās.. Ap trijiem no rīta mēs pamodāmies no tā, ka sāka līt lietus. Mēs ātri sakravājām mantas un devāmies meklēt vietu, kur patverties no lietus. Pēc pāris noietiem kilometriem mēs atradām kādu veikalu pie kura bija jumtiņš zem, kura mēs varējām paslēpties no lietus. Mēs tur uz metālā plauktiem sagaidījām gaismu, lai varētu stopēt. Līdz tam brīdim mēs bijām pārsaluši, jo lietus bija paspējis izlīt cauri mūsu drēbēm un līdz brīdim, kad atradām pajumti mēs bijām jau izlijuši. Nogurums un izsalkums lika par sevi manīt, mēs bijām dusmīgi uz visu pasauli par to, ka neviens mūs neņem. Likās tik nereāli, ka mēs esam tik ļoti pārguruši un izsalkuši, bet neviens nestājas, lai mūs paņemtu. Bija pat grūti apzināties to, ka viss notiks tā kā tam ir jānotiek un, ka mums ir jāgaida pēc īstā cilvēka. Šī doma mums stopējot ļoti palīdzējusi. Pēc pāris stundām mūs paņēma kāds vīrietis, kurš runāja tikai Serbiski, bet mēs tāpat atradām kontaktu ar viņu un noklausījāmies viņa dzīvesstāstu. Bet brīžiem es jutos tik ļoti neērti, jo es sēdēju priekšā un viņš visu laiku ar mani runāja. Pēc katra teikuma viņš paskatījās uz mani un pārliecinājās vai es esmu sapratis viņa teikto. Es protams izlikos ka saprotu arī tad ja nesapratu ne vārda. Vēlāk viņš mums nopirka kafiju un rakiju, lai sasildītos. Vinš mūs aizveda līdz Mostārai. Līdz tam brīdim mēs jau bijām apžuvuši un sasildījušies. Mostāra izrādījās ļoti skaista pilsēta ar nelielu, bet ļoti skaistu vecpilsētu un tiltu pār upi, kura sadalīja pilsētu divās daļās. No Mostāras līdz Horvātijas robežai mūs aizveda kāds puisis, kurš dzīvoja Horvātijā, bet studēja Bosnijā. Uz robežas strādāja kāda jauna un blonda sieviete un es jokodams teicu, ka nesūdzētos ja viņa pārbaudītu mani. Un .. pēc pāris minūtēm es biju mazā būdiņā ar viņu un vēl diviem robežsargiem, jo viņi mūs noturēja par narkotiku dīleriem. Es zināju, ka nevedam pāri nelegālas vielas, bet tāpat sirds sitās kā traka, jo visu laiku viņi jautāja cik daudz narkotiku man ir un teica, lai es labāk atzīstos pirms viņi mani pārmeklē, jo tad sods būšot mazāks. Aptaustot savas kabatas pirms iztukšošanas uz galda es atcerējos, ka man kabatā ir nazis (buterfly knife). Tajā brīdī es pārbijos ne pa jokam, bet nolēmu, ka tēlošu muļķi un izlikšos, ka nezināju, ka tas ir aizliegts, jo ir aukstais ierocis. Protams ,ka tiklīdz es izņēmu nazi no kabatas viņi man to atņēma. Es viņiem pastāstīju, ka mēs guļam zem klajas debess un tas mums ir pašaizsardzībai, bet viņiem tas diži neinteresēja. Vēlāk viņi lika man iztukšot visu somu un rūpīgi pārbaudīja katru mantu un apģērba gabalu. Brīdī, kad viņi tika līdz zālēm es sajutos kā aptiekārs, jo man bija jāpaskaidro par katrām zālēm kam tās domātas. Vēlāk viņi lika man arī izģērbties un tika pārbaudītas visas manas drēbes un pat ortozi iztaustīja , lai pārliecinātos par to, ka nevedu kko aizliegtu. Vēlāk viņi atrada arī piparu gāzes baloniņu un izrādījās, ka arī to nedrīkst nesāt, bet mēs aizbildinājāmies, ka ar to mēs aizbaidām izsalkušos un klaiņojošos suņus. Man pakojot atpakaļ somu viņi Kārlim jautāja par to cik nauda mums ir līdzi. Viņš pateica, ka pārdesmit eiro uz kartes. Vēlāk viņi uzdeva to pašu jautājumu arī man, lai pārliecinātos vai viņš nemelo, es par laimi pateicu, ka esam nabagi un ,ka mums ir 10 eiro. Saprotot, ka naudu no mums viņiem nedabūt, jo sods ir 300 eiro viņi sāka draudēt ar arestu. Es izlikos priecīgs un piekritu, tam, ka viņi mūs arestē, jo tad varēšu pagulēt un paēst par baltu velti. Viņi ,laikam, nosprieda, ka mums nav pilns pulkstenis un teica, ka varam iet ja atstājam nazi un piparu gāzi pie viņiem. Es nepiekritu un teicu, ka tomēr gribu izmantot iespēju, lai nakšņotu un ēstu par velti. Teicu, ka nazis un piparu gāze mums vajadzīga, lai sevi aizsargātu un , ja kaut kas ar mums notiks Horātijā tad tas būs uz viņu sirdsapziņas , jo viņi mums atņems lietas, kas domātas, lai varam naktī mierīgi gulēt. Viņiem apspriežoties viņi mani iesauca atpakaļ būdiņā un atdeva mūsu ieročus un teica, ka ja paslēpsim tos un neteiksim nevienam, ka mums tika atrasti viņi un atdoti atpakaļ, tad mēs varam doties tālāk. Šis variants mūs apmierināja un mēs devāmies tālāk. Mēs bijām pārsteigti ieraugot palmas un kaktusus, jo Bosnijā neko tādu mums neizdevās redzēt. Izbraucot no Bosnijas mēs šķietami iebraucām jaunā klimata joslā, jo Horvātijā bija saulains un ļoti silts laiks. Likās, ka esam iebraukuši vasarā, jo ārā bija gara zāle un visur bija ziedi. Mums pārsteidzoši labi veicās ar stopēšanu un ātri vien mēs nostopējām mašīnu, kura mūs aizveda līdz kādam ciematiņam. Es biju tik ļoti priecīgs ieraugot mandarīnu un citronu laukus. Lai gan mandarīnu sezona bija beigusies kokos vēl aizvien bija daži mandarīni un ņemot vērā, ka nebijām neko ēduši es nevarēju turēties pretī kārdinājumam un nočiepu pāris. Viņi bija apelsīna izmērā un garšoja daudz labāk nekā tie ko varam iegādāties Latvijā. Nezinu, varbūt, ka tas bija izsalkums, kurš radīja iespaidu par pasakaino garšu.. Mums atkal izdevās nostopēt kādu sievieti ar pārsteidzoši mazu mašīnīti un es biju ļoti pārsteigts, ka mēs ar visām somām tur vispār ielīdām. Viņa mūs gar Vidusjūras piekrasti aizveda uz kādu ciematiņu, kur brauca apciemot savu draudzeni. Skats bija pasakains , jo no vienas puses mūs ieskāva lieli kalni un klintis ar olīvkokiem un kaktusiem, bet otrā pusē bija neticami zilā Vidusjūra ar kalnainām salām tālumā. Ik pa gabalam bija mazi ciematiņi ar daudz palmām, kuģīšiem, citronkokiem un mandarīn kokiem. Ja godīgi, tad es jutos kā nonācis paradīzē. Es nekad savā dzīvē kko tik ļoti skaistu nebiju redzējis. Likās, ka nekas nevarētu sabojāt to prieku ko guvu vērojot dabu, ciematiņus un augus. Pienākot vakaram mēs atkal bijām iesprūduši starp diviem ciematiņiem. Mums nācās meklēt, kur pārlaist nakti, tpc mēs izvēlējāmies kādu klinti pašā jūras krastā, lai paslēptos no vēja. Apkārt mums bija krūmi un mēs bijām tīri labi paslēpušies no cilvēku acīm. Mēs bijām tik ļoti izsalkuši, ka katliņā iesmēlām ūdeni no peļķes, lai uztaisītu zupiņu, kuru bijām nopirkuši Serbijā nebaltai dienai. Kamēr mēs iekārtojāmies un pagatavojām zupu ārā jau bija tumšs. Izdzerot pa glāzei zupas buljonu un apēdot pa karotei ar makaroniem mēs sākām taisīties uz guļu. Visu to pasākumu sabojāja kāds dzīvnieks, kuru mēs ,laikam, ļoti ieinteresējām. Viņš ostījās un ložņāja ap mūsu mazo apmetnīti kādu pus stundu, bet sākām bļaustīties un viņu izdevās aizbaidīt savādāk nevarējām aizmigt. Pa dienu mūs paspēja sabaidīt ar to ,ka Horvātijā esot ļoti indīgas čūskas, kuras tgd lienot ārā sildīties saulītē. Horvātijā esot arī melnās atraitnes.. (zirneklis) Viņu es vismazāk gribētu satikt. Mēs aizmigām ap 9iem vēl aizvien priecādamies par skaņām ko radīja viļņi. Mēs pamodāmies ap 10iem un sapratām, ka vējš ir kļuvis daudz stiprāks un ir sācis līt. Par nelaimi mums apkārt nebija neviena ēka, kur mēs varētu patverties no lietus. Apkārt bija tikai krūmi un olīvkoki. Mēs nolēmām palikt guļammaisos, jo bijām ļoti noguruši. Mums nebija īsti spēka, lai dotos uz ceļa un meklētu tuvāko ciematu. Līdz 11iem viss vija kārtībā, bet tad lietus slapjums izsūcās cauri guļammaisam un manām drēbēm. Es sāku salt un nebija iespējam pagulēt, jo bija sajūta, ka es guļu peļķē un virsū līst lietus no visām pusēm. Kārļa guļammais līdz pat kādiem 3iem no rīta noturējās sauss. Tā noteikti bija garākā nakts kāda man jebkad ir bijusi.. Vienu brīdi es sāku domāt, ka rītu nemaz nesagaidīšu, jo par spīti tam, ka dienas bija siltas naktīs bija ļoti auksti. Es pamanījos salt guļot uz ielas arī tad ja nelija lietus, bet šī nakts bija īpaši skarba. Pēc pāris stundām man pat sāka palikt bail, ka ja aizmigšu es vairs nepamodīšos. Tā mēs sagaidījām pirmo rīta gaismu. Lietus nebija mitējies. Es knapi varēju pakustēties un seja bija aizpampusi līdz nepazīšanai. No sākuma grūtības sagādāja pat piecelties kājās, jo es vnk nevarēju nostāvēt. Mēs nepārtraukti trīcējām , jo bijām slapji līdz pēdējai vīlītei. Tajā brīdī es biju gatavs atdot pilnīgi visu, lai būtu mājās zem siltas segas. Es biju pārliecināts, ka noliksimies ar plaušu karsoni pēc šādas nakts. Arī mūsu mantas bija izlijušas un tas somas padarīja daudz smagākas. Tam visam odziņu piedeva vēdergraizes no vakardienas zupas. Mēs ar pēdējiem spēkiem uzlikām somas plecos un devāmies atpakaļ uz ceļa. Līdz ceļam bija kādi 200 metri, bet jāiet bija par kalnu augšā un mēs streipuļodami cīnījāmies par katru metru. Tajā naktī es sapratu, ka visas tās problēmas ar kurām es Latvijā saskāros bija tik mazas un niecīgas. Tās lietas par, kurām es biju pārdzīvojis likās tik maznozīmīgas. Jo lielākā daļa no viņām ietekmēja manu dzīves kvalitāti nelielā mērā ne eksistenci. Stāvot uz ceļa, kliedzot, lamājoties un lūdzoties, lai mūs paņem kāda mašīna es jutos tik neaprakstāmi atkarīgs no citu cilvēku labvēlības. Pēc kāda laika apstājās kāds vīrietis. Es biju tik ļoti pateicīgs, ka ar asarām acīs spiedu viņa roku un nebeidzu pateikties par to ,ka viņš apstājās. Mašīnā bija ļoti silts, bet mēs bijām tā pārsaluši, ka sasildīties nebija iespējams, jo likās, ka pat kauli un iekšas ir sasalušas. Mūs aizveda līdz Splitei, kas ir otra lielākā pilsēta Horvātijā. Viņa atrodas skaistā vietā pašā jūras krastā. Mēs devāmies uz pāris kilometrus attālu centru, lai atrastu hosteli, bet ierodoties adresē, kurā vajadzēja būt hostelim izrādījās, ka tāds nemaz neeksistē. Mums beidzot izdevās atrast Mc Donald un apēst pa burgeram. Par spīti tam ,ka man negaršo tā pārtikā šis burgers likās pasakains un izkusa man uz mēles kā nebijis. Pēc nelielas atpūtas mums izdevās atrast kādu hosteli, kur mēs varējām izkarināt drēbes, lai žāvētos un ieiet dušā , jo jau vairākas dienas nebijām īsti mazgājušies. Vēlāk drebes uz balkona atkal izlija un viņas ir slapjas vēl tgd. Par spīti tam, ka dzērām siltas tējas un bijām siltumā mums īsti neizdevās sasildīties. Mēs devāmies apskatīt pilsētu, jo domājām ,ak nākamajā dienā dosimies tālāk. Vakarā kad bijām kko paēduši un atsiluši mēs bijām sapazinušies ar pārējiem hosteļa iemītniekiem un devāmies uz vietējo pagrīdes klubu. Par spīti tam, ka bijām pārguruši mēs nelaidām garām šo iespēju. Mēs pat dabūjām atlaidi hostelī, jo hosteļa īpašniecei mēs patikām. Šodien mēs pamodāmies tikai ap 1iem un pēcpusdienā devāmies uz futbola spēli kopā ar vietējiem jauniešiem ar, kuriem mēs bijām iepazinušies iepriekšējā naktī. Ejot uz spēli mums atkal izdevās izlīt, bet par laimi mēs tikām iekšā par baltu velti, jo biļetes iedeva kāds vīrietis uz ielas, kurš netika uz spēli. Spēle bija laba, jo vietējā komanda vinnēja. Brīžiem interesantāk bija vērot fanu pūli, kurš laida raķetes, bļaustījās un ārdījās spēles lakā nekā spēlētājus uz laukuma. Pēc spēles fani ārdījās arī ielās. Šovakar sēžot hostelī man ir sajūta, ka es pilnībā vēl tgd neesmu atsilis, jo iekšā tāds nepārtraukts sasprindzinājums un drebuļi. Puse no manām zeķēm ir izkaisītas Splitē, jo ārā ir ļoti spēcīgs vējš un ar visu to, ka ar knaģiem pieliktas pie striķa vējš pamanās viņas noraut un aizpūst no 4ā stāva. Rīt no rīta mēs dodamies uz Zagrebi. Vietējie teica, ka nevajadzētu būt problēmas uz turieni aizstopēt, jo katra trešā mašīna uz turieni ejot no Splites. Zagrebē mūs gaida Latvieši, kuri bija izlasījuši manu postu par mūsu ceļojuma un vēlējām mūs satikt. Ļoti ceru, ka rītvakar varēsim viņus satikt. Šīs pāris dienas bija smagākās un tajā pašā laikā arī vienas no vērtīgākajām kādas man bijušas. Tgd to ir viegli apzināties, kad es sēžu siltumā, bet tajā brīdī es noteikti tā nedomāju.. Lai gan skarba, bet tomēr laba mācībstunda...