Rīga - Senegāla ar autostopiem V

  • 3 min lasīšanai
Jāņa piezīmes: Nostopējam fūri, kuras kravā ir vairāki kamieļi. Mašīnai apstājoties redzam, ka priekšā jau atrodas trīs cilvēki. Eiropā fūru šoferi reti kad paņem divus cilvēkus, bet mēs te saspiežamies pieci gabali un pat pamanāmies pagulēt. Ceļš ved gar pašu Atlantijas okeāna krastu. Ceļojumu turpinām vecā golfiņā, kas piedāvā vest mūs pat tālāk nekā pats plānojis braukt, ja vien nopirksim benzīnu. Līdz nākamajai pilsētai Budždurai nav palicis īpaši tālu un tas izmaksā ap 10 Ls, tikai tagad jāsameklē benzīntanks. Pēc uzpildīšanās tumsiņā turpinām ceļu. Vārds pa vārdam un es tieku pie golfiņa stūres. Sajūtas sirreālas – tu brauc pa šoseju, kura caurvijas milzīgam smilšu daudzumam un lēnam sāk aust gaisma. Matīss aizmugurē ar abiem golfiņa braucējiem malko palikušo absintu. Kad sasniedzam nākamo benzīntanku, jauniegūtie draugi mums uzsauc pusdienas. Ap pieciem no rīta esam sasnieguši Budžduru, lēnām mostas cilvēki un sākas dzīvība. Uzsākam pastaigu. Mūs pavada nemitīgi skatieni no apkārtējo ļaužu puses, līdz saprotam, ka mūs novēro vairāk kā desmit cilvēku! Mammas mudina meitenītes runāties ar mums. Mēģinu saprast kāpēc, bet neizdodas. Meitenes noteikti vēl nav precību gados. Matīsa piezīmes: Nākamā nostopētā auto šoferis mums par prieku tieši plāno doties uz Mauritāniju līdz kurai palikuši “nieka” 400 km. Viņš gan arī uz robežu mūs neved, bet izlaiž benzīntankā neilgi pirms Dahlas – pilsētas pašos Marokas dienvidos. Pie šī benzīntanka rodas fatāla nolemtības sajūta - visapkārt tuksnesis, daudz mušu, netālu no mums mirstošs suns ar traumētu mugurkaulu, baigais karstums. Jānim vēl jānopērk vīza. Es nevaru vien nopriecāties, ka savējo iegādājos jau Kasablankā. Nokļūstam ar nākamo mašīnu Dahlā. Pa ceļam uz pilsētu un pašā pilsētā jūtams Mauritānijas robežas tuvums. Jau te – daudzus desmitus km no robežas – patrulē armija. Robežsargi runā ļoti sliktā angļu valodā un mēģina skaidrot, ka vīzu te nemaz nav iespējams dabūt, tikai Kasablankā tas ir iespējams! Mums tas nozīme doties atpakaļ uz pašu Marokas sākumu, atkal šķērsot 1500 km! Nēe, tikai ne to! Bet tad pārprasot vēl vienu reizi, policists māj ar galvu un saka, viss kārtībā, vīzu var saņemt. Skaidrs, ka ticēt te nav vērts nevienam, jo neviens vienkārši nesaprot, ko mēs runājam. Visapkārt nopietna apsardze, jo Marokas – Mauritānijas robeža tika atvērta tikai pirms pāris gadiem. Kā jau ierasts, katram robežsargam sīki jāstāsta no kuras valsts mēs esam un tad viņš mūs laipni iegrāmato lielā, melnā žurnālā. Tā kā oficiāli uz dienvidiem vairāk sabiedriskais transports neiet, lai nokļūtu Mauritānijā, atliek tikai stopēt vai izmantot speciālus džipus, kuru vadītāji pelna naudu, vadājot cilvēkus uz Mauritāniju. Viņi tērpušies nevis džinsos vai kādā citā pierastā apģērbā, bet gan baltajos Mauritānijas apmetņos. Pakalpojumus šoferīši nevis vienkārši garāmejot piedāvā, bet gan cīnās par ceļotāju uzmanību, īsta izķeršana! Tā arī mums viens “palīgs” neliek mieru un spītīgi mēģina pierunāt, lai braucam ar viņu. Viņš pat norunā tikšanās laiku, būšot klāt no rīta 9.00 mūsu viesnīciņā un visu laiku vaktē, lai mēs neaizietu pie cita braucēja. No rīta esam klāt. Protams, mašīna ir ārkārtīgi pilna, pārkrauta ar mantām, bet brauciens noris veiksmīgi. Matīsa piezīmes: Uz robežas daudz kontrolpunktu. Visos prasa pases datus. Baigā ņemšanās! Robežsargi uzturas zaru vai salmu būdās, aprīkoti ar automātiem un lielajiem melnajiem žurnāliem, kur ar roku ieraksta robežas šķērsotāju datus. Iebraucot valstī, redzam Mauritānijas skarbumu – mašīnas, kas sabojājas tuksnesī, tur arī paliks, kamēr smiltis tās neieputinās. Vakarpusē nokļūstam pirmajā Mauritānijas pilsētā Noadibu. Pirmais iespaids – vēl trakāks kā iebraucot pirmo reizi no Eiropas Marokā. Viena gara iela. Visapkārt vienstāvu māla būdiņas. Asfalta nav, ir tikai smilšains ceļš, uz kura mētājas visa veida sadzīves atkritumi. Smird labi. Uz ielām redzamas sasistas mašīnas un takši, daudz arī ēzeļu pajūgu. Lai ēzeļi ātrumā neatpaliktu no mašīnām, tie tiek sisti līdz asinīm. Daži lopiņi neiztur un krīt. Izkāpjot no mašīnas, mūs uzreiz ielenc bērnu bars. Visi lūdz naudu vai arī vienkārši brīnās par mūsu balto ādas krāsu. Ātri vien esam uzmanības centrā. Vēlāk iepazīstamies ar kādu arābu, kas runā krieviski, jo... esot strādājis flotē. Ar viņa palīdzību atrodam lētāko „hoteli”, kas daudz neatšķiras no citām vienstāva būdām. Tur arī dušas telpa – maza netīra istabiņa ar caurumu grīdā, ūdenskrānu un spaini. Palikšana abiem kopā izmaksā aptuveni 10 latus. Pirms gulēt iešanas izstaigājām Noadibu pilsētu, kas izrādās ļoti internacionāla – pilna ar cilvēkiemno gandrīz visas Āfrikas. Parunājāmies ar bēgļu ģimenīti no Libērijas un kādu džekiņu no Ganas, kurš bija gribējis nelegāli nokļūt Eiropā caur Maroku, taču Marokas policija viņu aizturēja un tā nu viņš nokļuvis šeit – Mauritānijā. Nākamajā dienā esam ieplānojuši doties iekšā tuksnesī uz 300 km attālo pilsētu Ataru, izmantojot šeit it kā esošu dzelzceļa līniju. Ar taksi nokļūstam stacijā – arī vienstāva būdā, pie kuras patrulē armijnieks ar automātu. Stacijā pārdod Mauritānijai raksturīgo pārtiku – cepumus, fantu un mājas apstākļos pildītas ūdens pudeles. Kad atbrauc vilciens, izrādās, tam ir divi pasažieru vagoni un aptuveni divsimts (!) preču vagonu. Vilciena garā desa iestiepjas tuksnesī tālāk par horizontu. Lielākā daļa pasažieru kāpj preču vagonos, jo šāds brauciens ir bez maksas. Viņiem sekojam arī mēs. Tas tiek darīts gan naudas taupīšanas nolūkā, gan lieliska iespēju nokļūt ekstrēmā atrakcijā. Patīkams šis brauciens nav. Uzņemot ātrumu un braucot tālāk tuksnesī, sastopamies ar pirmajām smilšu vētrām. Smiltis sakrājas visur – mutēs, acis, drēbēs un sāka ļoti grauzt. Lai izvairītos no vēl lielāka smilšu uzbrukuma, lietojam saulesbrilles un peldēšanas masku. Visu, kas pa rokai. Autore: Liene Lapševska, iCelo.lv Turpinājums sekos ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais