Uz Azur spārna /Itālija-Monako-Francija/
|
Jana Igaviņa
|
Jau ceturto reizi sveicinu Itāliju. Jā, šis kādreiz ģeogrāfijas skolotāju šedevriskais salīdzinājums – zābaka forma – mani vilina joprojām. Sasniedzams, jo maija beigās leģendām apvītais Air Baltic atkal izmeta ķirsīti, lai oktobrī dotu mums iespēju pagarināt vasaru. Kādēļ ceļot vienai, ja var „iepakot” visu ģimeni un vēl pieaicināt tādus pašus dullos? Jāpiebilst, ka mūsu visjaunākajai ceļotājai bija 7 mēneši, taču mazā Luīze bija vissaprotošākā un rāmākā jebkurā situācijā.
Un tā – 10.-15.oktobris no 2013. gada pieder Itālijai, Monako un Francijai. Protams, ļoti tradicionāls un lielākajai daļai zināms maršruts. Taču - ja nepamēģināsi, neuzzināsi, kā tur īsti ir. Jāsāk ar to, ka mans lepni plānotais maršruts viegli izgāzās, jo reāli ceļojām pēc izjūtām un brīža emocijām, ik pa laikam ko mainot vai izlaižot. Tieši šis ir iemesls, kādēļ neizvēlamies tūrkompāniju pakalpojumus.
No Rīgas lidostas devāmies uz Milānas Malpensas starptautisko lidostu. Protams, pa ceļam mans septiņgadīgais puika paspēja izcelties citātos. Viņš aizrautīgi stāsta savam četrgadīgajam kolēģim: „Kad Ņujorka liks piesprādzēties, mēs to darīsim. Bet, kad Ņujorka atļaus, varēsim aiziet uz tualeti!” Neizpratnē jautāju dēlam, kas tā par Ņujorku. „Nu tā tante kostīmā!” norādot uz stjuarti, puika nopietni atbild. Izrādās, ka pa ceļam uz lidostu, mašīnā runājām par Ņujorku, par stjuartu darbu un tādā garā. Jā, jaunu terminu apguve reizēm var būt uzjautrinoša.
Malpensa mūs sagaida bez saulītes. Tas jau nekas, jo mums jādodas tālāk. Sameklējam iepriekš izvēlēto auto nomu, nokārtojam formularitātes. Godīgi sakot, iedod tādas „latviešu dringas” – mūsu Lancia 1.2 motorīts.
Uzmetot īsu skatienu aiz muguras paliekošajai Milānai, dodamies Piedmont reģiona virzienā, kur sarunātas pirmās naktsmājas (virziena precizēšanai: uz Dženovas pusi). Pirmās stundas mašīnā aizrit, acis pieradinot citam horizontam – milzīgi kukurūzas lauki, rīsa plantācijas, vīnogu un kivi dārzi. Ar sajūsmu uzņemam pirmos pamanītos Apenīnu kalnu siluetus. Nomas mašīnītes ripo, bet skriešanās gan nesanāk. Pa ceļam piestājam kafijas un maizīšu pauzē. Laiks ir jauks – atvasara.
Vēlā pēcpusdienā, izlīkumojuši Apenīnu serpentīnus, nonākam San Sebastiano pilsētiņā. Patīkami pārsteidz tās miers, gadsimtu elpa un glītā vecpilsētas daļa (vai jaunā vispār bija??). Atrodam Musigliano ciematiņu, kas atrodas pašā Giarolo kalna spicē – 800m virs jūras limeņa. Ak, kāds skats paveras no mūsu naktsmītnes pagalma – vienā pusē Apenīni, otrā pusē – Alpi, tālumā – Turīnas ugunis. Apmetamies Casavecchia B@B (izvēle un rezervācija www.airbnb.com). Brīnišķīgais mājas saimnieks Andrea pagūst mums pastāstīt gan par sevi, savu ģimeni (viņam ir 4 bērni), gan par dzīvi Ziemeļitālijā. Māju kompleksa (dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas utt.) pirmsākumi meklējami 1800.gadā – tā laika gars ir visur klātesošs – akmens mūri, logi, durvis, sijas, interjera priekšmeti – tik jauki! Pāris gadus atpakaļ Andrea pats savām rokām rekonstruējis ģimenes dzīvojamo māju – ārkārtīgi omulīgs, oriģināls un savdabīgs interjers, kurā galvenā loma ir bērnu ērtībai, interesēm un drošībai. Nomēģinājuši pirmās itāļu picas, ko iepirkām pa ceļam, dodamies pie miera. Aiz muguras lidojums un Milāna (147km).
Nākamais rīts aust saulains – zilas debesis bez neviena mākonīša. Ieturam included brokastis – cepumi, ievārījums, kafija un tēja – dodamies uz Dženovu. Tādi nieka 88km, kuru pieveikšana aizņem vairāk nekā divas stundas – serpentīni, serpentīni un serpentīni.
Atkāpei. Sākotnēji šajā ceļojumā esam nolēmuši nebraukt pa bāņiem, bet izvēlēties „mazos ceļus”, lai baudītu skatus aiz loga. Īsti visā braucienā to neizdodas realizēt, jo satiksmes un apdzīvotības intensitāte ir tik mizlīga!! (tad jau 6 dienu vietā vajadzētu vismaz 10!), kas burtiski „apēd” laiku. Mūsu ceļš ved pa piejūras Apenīnu kanjonu – gleznainas ainavas, omulīgi ciematiņi un neprātīgs brauciens augšā, lejā, augšā, lejā.
Dženova – pērle, kuru par dzimteni sauc Kolumbs, džinsi un pesto. Mūsu pirmais galamērķis – Dženovas akvārijs. Tā kā vairs nav tūrisma sezona, tad rindu pie kasēm nav. Šeit pavadām nepilnas divas stundas – par jūras valstības iemītniekiem aiz stikla priecājas gan jaunākie ceļotāji, gan mēs, pieaugušie. Akvārijs ir izvietots 3 stāvos – te tiešām ir ko redzēt un par ko sajūsmināties – lielas, mazas zivteles, zobenzivis, pat piraņas, medūzas un delfīni un vēl un vēl. Patiešām aizraujoši – ieejas maksa (ieeja 4 cilvēkiem 86eiro) sevi attaisno pilnībā! Izstaigājam daļu Dženovas vecpilsētas, nogaršojam ātro picu, un ir jau vēla pēcpusdiena, taču mums vēl ceļš zem kājām – līdz Sanremo 147 km. Šeit vējā izčab ideja par braukšanu pa mazajiem ceļiem – mēs izturam 1,5 h nobraucot 47 km .. Krēslot sāk ap sešiem vakarā. Pārstutējam navigāciju un laižam pa bāni (šur tur bija jāmaksā). Sanremo nokļūstam ap deviņiem vakarā. Sazvanoties ar naktsmāju saimnieci, finālā visu sameklējam, tiesa, saimniece mums izbrauc pretim, jo naktsmājas atrodas kārtējā kalna virsotnē, ko tumsā atrast nespēj pat navigācija. Nu itāļiem tā adrešu būšana ir krasi atšķirīga no mūsējās.
Sanremo – saules pielieta sirsniņa Azur piekrastē! Panorāma aiz loga liek aizrauties elpai – zila, zila jūra saplūst ar tikpat zilām debesīm, pie kājām pati Sanremo. Pēc brokastīm labprātīgi neizbēgama ir foto sesija; bērni spiegdami un skriedami lasa mega lielus čiekurus, pēc brīža viņi „saimnieko” terases dārzā, kur kaktusiem ir ienākušies augļi, bet dobēs dižojas kolrābji, kāposti, dažādas garšvielas un augi. Rīts smaržo pēc brīvības un atpūtas. Dodamies pastaigā pa pilsētu, tiesa, neapmeklējot tūrisma ceļvežos ieteiktos TOP 10, bet pašrocīgi baudot Sanremo – vecpilsētu, promenādi. Pilsētā ir autosacensības – saldais ēdiens mūsu vīriem, kuri pagūst ievērtēt sporta mašīnas un sacensību organizāciju, jo angļu valodu itāļi nelabprāt lieto ..
Laiks neatlaidīgi min uz papēžiem. Dodamies uz Monako. Nākamos 47 km rullējam pa bāni. Ērti iekārtojusies Vidusjūras ielokā, mums lepni smaida Monako. Lai gan tūrisma sezona aiz muguras, cilvēku te ir ļoti daudz – Monako magnēts, šķiet, darbojas cauru gadu. Nolikuši automašīnas pazemē, kājām dodamies „nogaršot” gabaliņu bagātās un greznās Monako. Promenāde, pludmale, Monte Carlo kazino, uz klints raga iekārtojusies Monako prinča pils, terases un dārzi, lepni, neredzēti auto un šiks. Īsi pirms došanās tālāk, mūsu jaunākie vīrieši kārtīgi izpeldas jūrā, ķerot putojošus viļņus un oktobra sauli.
Laiks, laiks, laiks – nu kā es esmu plānojusi maršrutu, ja visu laiku pietrūkst laika? Velku plānam treknu svītru un dodamies uz Francijas pusi – pagūstam izskriet cauri Nicai un Kannām – nežēlīga burzma, par auto novietošanu varam aizmirst – te pat adatai nav kur nokrist. Jā, šīs pilsētas noteikti jāatstāj citai reizei – mēs paņemam tikai smaržu, burbuļojošo valodas čalu un vakara uguntiņu tūkstošus. Pie šā vakara naktsmājām tiekam tādā savdabīgā veidā, kas citām reizēm kalpos kā gudra pieredze – neuzticies „hostam”, ja tas neliek iemaksāt avansu – nav naudas, nav garantijas – franču puisis Andree par mums nelikās ne zinis. Pusnaktī klejojot pa Francijas stāvajiem Alpiem, kas brīžam mūs uzved 1000m virs jūras līmeņa, nekurienes vidū nonākam kādā ciematiņā, kura centrā ir 24 – open HOTEL. Skaidrā franču valodā sarunājam lielu istabu 8 cilvēkiem. Nu glauni!
Spirgts Alpu gaiss un spoža saule modina ceļojuma ceturtajā dienā. Beidzot skaidri redzam, kur pa nakti esam iekūlušies – visapkārt kalni, kalni, vidū – ciematiņš un mēs! Šodien dodamies atpakaļ uz Itāliju – paskatīsimies, kas notiek Turīnā. Navigācijā 170 km līdz pilsētai. Vēlāk secināsim, ka šis pārbrauciens bija viens no iespaidiem un skatiem bagātākajiem, kas kārtīgi „pabaro” acis un piepilda dvēseli. Lai gan ceļā uz Turīnu pavadām nepilnas 4 stundas, taču pagūstam gan izskraidīties, gan izdauzīties atpūtas kabatiņās. Lai gan no Francijas Alpiem redzējām tikai mazu „šķaudieniņu”, tie paguva mūs pārņemt savā varā – vareni, nepārvarami un majestātiski ar „ielīmētiem” pilsētciematiņiem klintīs, ar neskaitāmiem tuneļiem , kalnu upēm un serpentīniem. Ap pusdienlaiku šķērsojam Francijas – Itālijas robežu, kas ir ~5km (precīzi neatminu) garš tunelis caur kalnu. Ierodoties Itālijā, pārsteidz laiks un acīm redzamā ainava – saulītes vietā pelēki mākoņi, zaļā kalnu apauguma vietā – rudenīgi zeltaini koki. Šis krasais kontrasts uz mirkli apstulbina – atpakaļ rudenī?
Kādu gabaliņu pabraukuši, piestājam pie augļu, dārzeņu tirgotāja ceļa mālā un nopērkam vīnogas – nu saldas bez gala! Līdz Turīnai vēl krietns gabals skrienams. Ir svētdiena. Līkumojam caur maziem ciematiņiem. Laiks ir apmācies, bet oktobris smaržo krītošās kastaņu lapās. Pateicoties ceļu remontam, nonākam īstā itāļu ciemā Bones, kur vietējie sarīkojuši ražas svētkus. Uz milzīgiem galdiem gulst krāsaini un brangi dārzeņi. Vietējie tos skata un liek atzīmes. Droši vien vēlāk vērtēs, kuram cienījamāks izaudzis. Gaisotne ir omulīga un īsta. Tad mūsu interesi piesaista seno darbarīku izstāde, kurā katrs var iemēģināt roku, piemēram, kukurūzas graudu malšanā, kā to darīja pirms 100 gadiem. Turpat līdzās ir mājdzīvnieku stūrītis – gotiņas, teļi, rukšu mamma un trusēni. Tad metamies kāda zemnieka piedāvātā atrakcijā – valriekstu dauzīšanā. Vietējām vīram bija tik laba un skaidra itāļu valoda, ka visu sapratām!! Atelpas stunda bija brīnišķīga!
Mans ceļojuma saldais ēdiens - kapu tūrisms. Piestājam kapsētā, kas ir milzīga, ļoti sakopta un interesanta! Kā vienmēr saku - katrā valstī noteikti ir jāapmeklē kapsētas, jo tās ir katras tautas kultūras un tradīciju atspoguļojums. Katram savs nodalījums - tā varētu teikt par sienu, kur glabājas aizgājēju pelnu urnas. Te pārsvarā tiek likti mākslīgie ziedi, kaut gan internetā atradu, ka itāļi uz kapiem tradicionāli nes krizantēmas.
Pēcpusdienā iebraucam Turīnā. Milzīga burzma, satiksme. Atrodam slaveno Senās Ēģiptes mākslas muzejs. Bērni ir sajūsmā par mūmijām. Tā kā esmu pabijusi Kairas muzejā, tad šis šķiet tāds pavisam pavisam maziņš ievads civilizācijas rašanās kursā. Pilsētu skatām caur mašīnas logu. Naktsmājas mums palīdz atrast kāds izpalīdzīgs itālis, jo sarunātās vietas saimnieks ir kā ūdenī iekritis. Nu Eģiks! Viesnīca ir mīlīga (katra istaba ģimenei 50 eur). Pirmajā stāvā notiek ballīte, bet mēs rīkojam savējo, pareizāk sakot, brauciena jaunākie dalībnieki spēlē ķerenes, kamēr mēs pakojam ārā sieru, olīves un vīnu.
Diena pirms aizbraukšanas. Atā Itālijas Alpi! Tā gribējās būt tiem vēl tuvāk, taču par maz laika... Milzīgi smuks esot Parco Nazionale Del Gran paradiso.
Šodienas plānā skaistule Milāna, kurā mēs ar meitu jau esam bijušas pirms diviem gadiem. Pa ceļam ieskrienam safočēties rīsu laukā – pašlaik notiek ražās vākšana. Tik milzīgi rīsu lauki! Pēc pāris stundām esam Milānā. Novietojuši autiņus pazemes stāvlaukumā, dodamies uz vecpilsētu. Milānas katedrāle – skaista, cēla un varena. Nonākam uz paša jumtā – tuvāk debesīm. Tiešām krāšņa arhitektūra: cakoti tornīši, šauras kāpnītes, zemas arkas, greznas notekcaurules! Paveras skats uz pilsētu. Savukārt katedrāles iekštelpās valda miers, skan klusi čuksti. Cieņa dievnamam. Pēcpusdienā bērni degustē ceptus kastaņus, ko turpat uz ielas gatavo milzīgas pannās uz oglēm (vismaz man tā likās). Garšo tik labi, ka vecākiem jāpērk vairākas tūtes. Laiks aizsteidzas nemanot. Ap sešiem sāk krēslot, un tā ir zīme, ka laiks meklēt naktsmājas. Tās esmu nolūkojusi 30km no lidostas, lai otrā rītā ērtāk. Māju saimnieks ir jauks puisis, kas nu galīgi neizskatās pēc itāļa, bet ir laipns un atsaucīgs. Patīk moči! Gatavojam vakariņas – īsta lazanja un kartupeļi, pēc kuriem esam paspējuši sailgoties. Ceļojuma jaunākie dalībnieki ir pilni enerģijas: viņi aktīvi apdzīvo mums atvēlētos apartamentus, priecājas par brīvību un gatavojas rītdienas lidojumam!
15.oktobra rīts ir nedaudz drēgns. Saliekam sapakoto rokas bagāžu mašīnītēs un vizināmies uz lidostu. Nomā atdodam mašīnas – noliekam placī un atdodam atslēgas. Neviens pat neatnāk un nepaskatās, ko esam nolikuši vietā – vai ar vai bez riteņiem. Nu baigie Jautrīši!
Te nu mēs esam - trakie, dzīvi mīlošie un mūžīgā kustībā esošie! Pasaule ir skaista un interesanta, ja to spējam un gribam ieraudzīt. Tā ir sasniedzama, ja pastiepjam pretim roku! Mēs stiepjamies ar abām! Sirsnīgs paldies un bučas mūsu ceļabiedru foršajai Inese un Mārtiņa ģimenītei (kā nekā – mūsu pavestie)!!! Tās bija skaistākās aizvadītā gada sešas dienas. Laiks jauniem sapņiem!
