Jaunzēlande, 2.daļa, Dienvidu sala

Emīls Pūlmanis 25.02.2014 20 min lasīšanai

Turpinājums maniem iespaidiem un viedoklim par Jaunzēlandi. Šoreiz par Dienvidu salu, kas ir loģisks turpinājums pēc Ziemeļu salas apceļošanas :)

Dienvidu sala sasniedzama šķērsojot Kuka šaurumu no Vellingtonas dodoties ar prāmi pāri uz Piktonu (Picton). Brauciens kādas 3,5h bija. Ceļš pagāja diezgan ātri. Uz klāja vējains, ļoti, ļoti. Iekšā barčiks, un iespēja pagulēt. Bezmaksas wi-fi, kārtējais brīnums. Ceļu dienvidu salā turpinām pa valsts galveno autoceļu, kas ved uz Christchurch.

Dienvidu sala atkal un atkal lika acīm atvērties plašākām, kalni skaistāki, lielāki un augstāki, aitu bari un spoža saulīte. (sun)

Kaikoura

Savā plānā biju ielicis, ka gribu peldēties ar delfīniem un kur gan to labāk darīt, ja ne Kaikoura pilsētiņā/ ciematiņā. Ciematiņš diezgan neliels ar 2 paralēlām ielām. Okeāna krasts un pludmale ar vēl melnākām smiltīm un vulkāniskiem oļiem, tikai vakarā saulrietā ieskautu pamanu cik tie kalni tomēr augsti un visu dienu biju noturējis par mākoņu dūmaku. Kaikoura apkārtnē ir salīdzinoši augsti kalni.Hostelis atkal un joprojām jauks, dzīvoju privātmājā, rādās, ka apsaimnieko 2 jaunieši, jauns puisi un meitene, kas tepat arī dzīvo uz vietas. pagalmā spa baļļa/baseins, bezmaksas var paburbuļoties, apkārt virmo lavanda, esmu te tieši uz lavandas ziedēšanu, kokos citroni un fonā šalcošs okeāns. Dodos pilsētas izlūkos un rezervēju delfīnu peldi. Atkal dreb bikses, jo nejūtos drošs no peldes okeānā. Vienalga peldēšanos esmu norezervējis, jābūt pirms 5 no rīta uz izbraukšanu okeānā. Delfīnus ieraudzīt te neviens nesola, jo tie netiek piebaroti vai pieradināti. Atkarīgs no viņu intereses pret cilvēkiem. Ceļš, kas iet gar okeānu ir kārtējais National Geographic dzīvais ekrāns - skaists, kalni, saule, vējš, viļņi un daudz kas cits. Un atkal roņi, šķiet, ka 1200 bildes kartē ir tik ar roņiem vien, vairs neuzrunā. Šajā pusē viņiem mazuļi un nav ko fotogēniski un draudzīgi. Žēl to neizglītoto tūristu, kas lien klāt un traucē un baksta viņus un vēl mazos bērnus kūda. Dodos tālāk gar krastu līdz ceļš beidzas klintī. Tālāk tikai taciņa. Saulriets tuvojas un skats neaprakstāms. No vakara skatiem šī vieta man visvairāk atmiņā paliks, jo, ja neskatītos uz kalniem, klintīm, okeānu un noņemtu vēl kādas 23 lietas, sajutos kā laukos, Latvijā, vasarā. Pļavās tie paši augi, kas pie mums - pelašķi, ceļmallapas, biškrēsliņi, deviņvīru spēks, mārdadzis, skarene, auzene un daudz, kas cits. Un vari kā traks kucēns skraidīt nebaidoties no mošķiem. Tie joprojām nav sastopami arī Dienvidu salā. Tur augšā ejam gar stāvām klintīm, esam nonākuši līdz Vaļu līcim, šad tad arī te pie krasta mana vaļus, taču tā te rīko speciālus helikopteru lidojumus vai kuģīša braucienus, lai šo pasaules lielāko dzīvnieku skatītu vaigā. Dodos atpakaļ uz pilsētiņu. Ieeju vietējā suvenīru bodē, saprotu, ka te ir lielākais Jaunzēlandes Paua gliemežvāku ražotājs, apskatām ražotni. Nožēloju, ka tik daudz suvenīrus biju sapircis jau iepriekš. Te salasīju kārtējos bezmaksas eksemplārus. Tiesa gan suvenīriem praktiski visos veikalos vienādas cenas, konkurences apstākļus te nejūt. Viss jādodas gulēt, rīt tak tie delfīni...

4 no rīta pamostos, uzēdu bomžu paketi, man bija bomž de lux, jo bez roltoniem bija arī svaigo dārzeņu salāti un pesto mērcīte manām nūdelītēm. Saldajā - konservēti augļi :D Pak'n'Save variants.

Atveru durvis uz pagalmu, tumšs un tā šalkoņa brrrr, okeāns rūc, dūc un šalc, ka man atkal dreb bikses. Atsakos tumsā doties okeānā. Braucu uz delfīnu laivu māju,saku, ka laikam tikai skatīšos un peldi izlaidīšu, amerikāņu meitene paskatās uz mani un norāda ar pirkstu uz divām omītēm, kas jau velk mugurā hidro tērpu un grasās peldēties ar delfīniem. Man paliek kauns, saku, ka peldēšos (Lai gan iekšēji nodomāju, ka vienmēr jau var neielēkt ūdenī). Nav tik traki, uzsākot braucienu okeānā vir horizonta parādās pirmie rīta saules stari, atkal kārtējie Titānika stila romantiskie skati. Biju paņēmis arī ūdensizturīgo fotoaparātu, cerībā uz labu labām bildēm. makarējos ap savām ūdensbrillēm, kaut ko saplēšu, visi lec ūdenī, man vēl nesanāk. Beigās dabūju jaunu brilli un lecu iekšā. Kājas aukstas tiešā un pārnestā nozīmē. ūdens auksts un pirmais, ko redzēju bija medūzu bari. Nē nē, tās nav medūzas, bet gan planktons, fuuuuuu nopūtos. Nav ilgi jāgaida un delfīnu bari ir ap mani, cenšos nodibināt kontaktu. Aiztikt tos stingri aizliegts, jo delfīni ir savvaļas dzīvnieki un to uzvedība nav prognozējama, kā jau minēju, tos te neviens nebaro un nepieradina. Jaunā pavadone - meitene no amerikas saka, lai dziedu caur snurkelinga aprīkojumu, man kauns, ko es kā tāds muļķis dziedāšu un pēc čok čok izskatīšos. Pēc pāris minūtēm visi dzied un kaut ko murmina caur trubiņu, es kaunos viņu vietā, bet delfīnus tas ieinteresē. Tā peldamies piecas reizes, tad jādodas atpakaļ uz borta. Brīžiem laiva aizpeldēja tālu un palika bailīgi vai spēšu aizpeldēt atpakaļ, bet hidrotērps tiešām notur un palīdz peldēt. Dabūju daudz skaistu kadru ar delfīniem. Beigās vēl pabraukājamies un fotogrāfējam delfīnus no laivas. Vienai sievietei paliek slikti. Ak, beidzot saprotu kam tie plasmasas spainīši bija domāti. Tas, kur paštaisīto zivju barību likt, respektīvi, vemjamspainis. Kungs gados redzot kā sieviete tukšo kuņģa saturu piebiedrojas no redzētā skata vien. Redzētais skats liek jaunam pārīm arī pievienoties. Kas ar manu grupu notiek??? Nu jau 50% skatās spaiņos. Ēdu ingvera cepumiņus un uzdzeru kakao. Pārlūkoju bildes fotoaparāta, līdz jūtu dīvainu sajūtu vēderā, šķiet, ka drīz pievienošos manai olimpiskajai vēmēju komandai. Izeju laukā uz klāja. Šādos gadījumos vislabāk ir atrasties uz klāja vai ūdenī. Labi, ka tas ar mani notiek atpakaļ ceļā. Un vispār tas pirmo reizi ar mani notiek. Emocijas fantastiskas, delfīnu bija daudz, kā nekā pirmā rīta grupa un delfīni vēl nav noguruši no civēkiem. Pa ceļam apskatām albatrosus, lielas kaijas. Labi, ka nemaksāju 180$, lai to kaiju koloniju apskatītu. To visu redzēju no delfīnpeldes laivas.

Kikoura plāns izpildīts, atkorķēju 2014 (!!!) gada vīnu, Februārī!!!, tā kā tur augusts, tad arī pirmās vīnogas gatavas. Vīns normāls. Pagriez skaļāk un dziedi līdzi! Ieslēdzu vietējo Skonto Radio un dziedu. Sskan Lorde, iepatikās.

Nākamā pietura Methven.

Methven un Hokitika

Methven ir maziņa pilsēta dienvidu salas centrālajā rajonā. Šī bija ceļojuma karstākā vieta, saule cepināja nu ļoti. Okeāns bija diezgan patālu, bet no otras puses vējus aiztur lielie dienvidu alpi. Methven hostelis diezgan patukš. Jauka virtuve, jauka istaba un liela terase ar mīkstiem dīvāniem. Māja nedaudz atgādina nelielu koka muižu Latvijā. Šeit pieturam tikai dēļ viena vienīga kalna un tas ir Mt.Sunday uz kura bija uzcelta Gredzena pavēlnieka pilsētiņa. Protams arī tamdēļ, ka ceļš uz Dienvidu salas rietumiem ir gana garš un nav pieviecams vienā dienā. Un to nemaz arī nevajag. Esam laicīgi ieradušies un dodamies kalna meklējumos. Asfalsts pazūd un sākas grants ceļš, kurš paliek šaurāks un šaurāks, brīžiem akmeņains. Visu laiku brīnījos, kā Jaunzēlandē radio skan visur, beidzot arī šeit tas pārtrauc raidīt. Par telefonu nemaz nerunāsim. Nodomāju, ka šeit ir vērts atgriezties ziemā, t.i., vasarā Jūlijā/Augustā, tad kalnu virsotnes daudz bagādīkākas ar sniegiem un arī slēpošanas kūrorti atvērti, citādi Janvārī/Februāri te maz ko darīt. Uz kalnu norādes tikpat kā nav, tik neliela zīmīte pie paša kalna. Tas tāpēc, ka tā ir daļēji privāta zeme un, lai gan skatāma par velti, tādas vietas maz tiek popularizētas. Mt.Sunday ir kā "plato" kalnu ielejā. Šķiet, ka neliels kalns, bet paceļas no pakājes 100m augstumā. Gājiens cauri pļavai, jāšķērso kalnu upe, kurā zelta laši un foreles, šķiet katra makšķernieka sapnis. Mani tas neuzrunā. Dodos gar teļiem un govīm un kāpju augšā. Ir karsts, bet tai pašā laikā spēcīgs vējš, ir patīkami. Kāpiens ar aizdusu, bet nav tik traki. Augšā skaisti skati - visapkārt kalni. Esam kādu brīdi te. Skatos viena jauniešu grupiņa, ko sastapām ceļā, joprojām ir kalna pakājē un cītīgi fotogrāfē mūsu bariņu, laikam skaisti izskatās, ka fonā kāds cilvēks, tad var redzēt šo kalnu proporcijas. Dodamies lejā, izlemjam, ja jau tik tālu esam tikuši, ka jābrauc uz priekšu, varbūt atradīsim citu izeju. Braucam pa vēl akmeņaināku ceļu gar skaistām pļavām, kuros ganās daudz aitu, briežu un zirgu. Atduramies privātā fermā - viesu mājā, ceļa gals. Tālāk nav kur. Dodamies atpakaļ. Mašīna balta no putekļiem. Pa ceļam vēl pāris kalnu ezeri ar debešķīgu tīru, dzestru un zilu ūdeni. Atgriežamies Methven. Diena galā, dodamies uz vietējo Super Getto (Super Neto) veikalu. Apbrīnoju, ka tāda miestā svaiga jēra un lielopa gaļa ir ikdienas. Var tiekt dabūju rīta kāvumu. Sapirkos svaigu gaļu, šodien bez bomžu paketes. Rīt brokastīs būs kellogs ar pienu. Virtuve neliela un jauka. Dod par brīvu kafiju un cukuru. Leduskapī vien daži ko ielikuši. No rīta saprotam, ka esam par daudz iepirkuši un daļu atstājam leduskapī pieliekot zīmīti "Free food", ceru, ka tie izsalkušie vācu jaunieši, kas te ir work and travel programmas ietvaros, to novērtēs. Dienvidu salas centrālajos rajonos ir maz ceļu, lai tiktu uz rietumu piekrasti ir tikai viens pa vidu, kas ir kalnu pāreja, viena kalnu pāreja ziemeļos un viena gar apakšu dienvidu galā. Dodamies uz ziemeļiem pa Artūra kalnu pārreju. Celš ved augstu kalnos, gluži vai ar rokām tver mākoņus. Aiz līkuma paveras skaists skats uz no zemes izlīdušiem akmens krāvumiem. Ceļš paliek līkumaināks ar straujiem pagriezineiem, serpentīnām un sašaurinājumiem. Atļautais ātrums joprojām 100km/h. Pašnāvnieku sapnis. Ceļš ir garš, daudzas stundas noteikti pavadījām līdz nonācām otrā pusē. Apstājamies Hokitika pilsētiņā. Rietumu piekraste sākuma man liek vilties, tikai nedaudz, tā joprojām ir skaista un salīdzinošie ar austrumkrastu un centrāliem rajoniem zaļa, ar mežiem bagāta un mākoņaina, mākoņi peld gluži vai pa ceļa virsmu. Tā kā migla tā kā lietus, nesaprotami. Hokitika ir lielāka nefrīta jeb Ponamu jeb Jade ražotnes vieta. Šis zaļais akmens arī uzrunā mani. Cenas par acīm redzamiem vienādiem gabaliem atšķiras pat tūkstošos dolāru. Jautāju laipnai vecākā gada gājuma kundzei kāpēc tā. Viņa skaidro, kas tas no akmens dzidrības un apstrādes līmeņa atkarīgs. Kā arī teica, ka daži akmeņi, lai gan ir īsti, tie ir pielaboti ar spray color (baloniņu pūšamajām krāsām). Iepērku ar es dažus eksemplārus. Vienu dabonu arī trīsciparu cenā. Tālāk dodos lejā uz dienvidiem pa rietumkrastu. Ceļš kādas 40 minūtes šķiet ved dziļā ellē. Hokitika pilsētā bijām jūras līmenī, bet kautkā atkal braucam un braucam lejā no kalna. Pludmales skaistas, ik pa brīdim apstājamies uz bildēšanos. Šeit arī beidzot iepazīstu, kas ir smilšu mušas. Ome teiktu mazie pisuāriņi. Mazās mušiņas kož kā negudras, bet nu nepārnēsā slimības. Vajag lietot aizsarglīdzekļus. Ceļmalās pat dziļā nostūrī tualetes ir labi aprīkotas, tas priecē. Šajā pusē saprotam, ka radio klausīties nesanāk un telefonu spaidīt ne tik. Pārklājums un zona ļoti vāja, pat dažos mazos ciematiņos nav nekā no šīm laicīgajām baudām. Domājams, ka viņiem kādi satelītinterneti. Laiks paliek aizvien labāks un mana vilšanās par melnajiem zemajiem mākoņiem izgaist. Paverās skaists skats uz Dienvidu salas alpiem no rietumkrasta puses. Mēŗkis - Franča Jozefa ledājs. Pa ceļam daži ūdenskritumi, termālie baseini un, kas interesants, te pludmalēs tadus burbulīšus var redzēt, blakus dzestra jūra, bet pats sēdi termālā pļeckā - pludmalē :) Pisuāriņi joprojām kož....

Franz Josef Glacier

Franz Josef ledājs sagaida ar tiem pašiem mākoņiem, kas pa zemes virsu staigā, nevar saprast vai līst vai vienkārši izgāju cauri mākonim. Eju uz vietēju kafejnīcu, porcijas lielas, cenas arī. Joprojām dzeru dubulti dubultos dzērienus. Arī austrāliete brauks dzīvot uz Latviju. :D Šī pilsētiņa man saistījās beidzot ar konkurenci, bija daudz vairāk nekā viena kompānija, ka spiedāvā helikopteru lidojumus un citas izklaides. Šeit palieku totālā backpacker hostelī, ļoti inčīgs. Dzīvoju apartamentos, kur dalu virtuvi un vanasistabu ar kārtējiem vāciešiem. Aiz loga uzslieta telts. Visu dienu viens puisis tā arī nosēž krēslā pie telts. Un tā abas dienas. Šajā hostelī internets ir par brīvu, piedāvājumā arī SPA burbuļvanna. Viesiem pieejams popkorna taisāmais aparāts ar kukurūzas graudiem. Katru vakaru plkst 18:00 dod bezmaksas zupu, to reģistratūras onka skaidri pieteica, nekavējiet ne minūti. Ierodos tieši 18:00. Sajutos kā Kr.barona ielas zupas virtuvē, pārbadējušies work&travel jaunieši gaidīja savu dienišķo zupas devu. Klāt dod vakardienas bulciņas - saldās un sāļās. No rīta arī dod brokastis, kellogs, pārslas, putra, nu tā pa vienkāršo. Es nemēģināju garšot. To jauniešu priekšā sajutos neerti, lai viņiem tiek, viņi pelnījuši vairak nekā es. No rīta pavērās brīnumains skats uz pašu ledāju, tas visu laiku bija man aiz muguras turpat aiz stūra. Beidzot atgriežas cerība, ka arī te laiks būs ideāls. Un tā arī ir. Ledāju ar kājām reti kurš apmeklē, bez speciāliem pavadoņiem to nevar. Man paredzēts pirmais helikoptera lidojums. Dodos uz satikšanās punktu, priekšā ķīniešu tūristi...jau atkal. Iedod aproces un liek savadīt medicīnas informāciju datorā un pēc tam iečipēt to savā rokassprādzē. Meitene nopēta manu augumu un iznes somu, bikses. Tālāk dodamies uz citu māju, kur saņemam arī kalnu zābakus un uzmavas, lai var kāpelēt pa ledāju, dabūju arī zeķu pāri un somu. Paldies Dievam manā grupā tikai daži ķīnieši, pārējie no Eiropas, Kanādas, Vācijas. Dodamies pie helikoptera. Drošības instruktāža, ķīniešiem vis vienalga viņiem skan tik "teik pikčēr, teik pikčēr" un bildēšanās iet vaļā. Pēc instrukcijas es piebiedrojos ķīniešiem un taisu pikčerus. Helikopters izbrauc pasakainu loku pa kalna ieleju uzbrauc nedaudz kalna virsotnē un atgriežas un izlaiž mūs uz ledāja. Mūs sagaida gids. Jāgaida vēl viens helikopters ar vēl dažiem tūristiem un varam doties pastaigā. Pirms sākam kāpelēt ātra iepazīšanās, visi baltie, lai cik dīvaini nelikās strādā ar celtniecības projektiem. Nolēmām, ka jābūvē, kas liels te Jaunzēlandē. Kāpelējam pa ledāju un ik pa brīdim kādu interesantu stāstu dzirdam. Šis ledājs te ir milijoniem gadu un tikai atbraucot mājās uzzināju, ka melnie putekļi lielākajā gadījumā nav dubļi, bet gan fotosintezējoši mikrobi un vienšūņi, kas aklimatizējušies dzīvei zem ledus, uz ledus un ledū, laikā, kad pasaulē bija ledus laikmets. Brīžiem gids satraucas, dažas vietas ir diezgan bailīgas un nedrošas. Var būt nogruvumi un citas lietas. Nelaimes gadījumi šeit šad tad notiek. Kāpelējot atrodam nelielu caurumu, mdiezgan stāvu un uz leju. Gids saka, ka ieleks pārbaudīt. Pēc kāda laika izlien citā pusē laukā un piedāvā arī citiem izmantot šo pieredzi. Es saku, nē, paldies, paskatīšos. Nīderlandietis, kuram LV ir draugi atkal kaunina mani un saka, ka viņš vecs onka līdīs, bet es nē. Atkal jau sakaunos par savām bailēm un dodos lejā. Ledus tik spīdīgs, ka gluži vai optiski vari redzēt, ka aiz līkuma ir otrs gals. Lienu iekšā. Auksts ledus, cimdi nav, nedaudz mitrs, bet es to pieviecu un atkal redzu saules gaismu. Nenožēloju. Ķīnieši izlej savus minerālūdeņus un smeļ pudelēs ledāja ūdeni. Tas te noteikti simtreiz labāks par to s**u, ko viņi dzer Ķīnā. Gids atļauj pakāpties vēl aukstāk un sāk pa vienam bildēt. Vairāk augšā nelaiž, bīstami. Esam laiku pārtērējuši un helikopteru atpakaļceļam pasūtījuši vēlāk. Ejam lejā, pieved mūs pie pamatieža, kas ir ledāja vidu un nav apklāts ar ledu. Liels blīkšķis un sākas nogruvums. Sapratu cik te tomēr bistami un paskatos, ka apkārt ir lieli ledus gabali un akmeņi, saprotu, ka tie iespējams tik vakar te nolidojuši. Gids ar savu kaļamo āmuru pasit ledājā caurumu un interesenti mēģina izķeksēt kvarcītus un citus spīdīgus akmeņus. Forši turēt rokās milijoniem gadu veidojušos akmeni, kas vēl kādus simtus tūkstošu gadus nogulējis zem ledus. Dodamies atpakaļ ar helikopteru uz pilsētu. Aproce ap roku nodrošina bezmaksas termālo baseinu apmeklējumu. To arī nelaižu vējā un dodos uz baseiniem. Kopā trīs baseini vienā 40 grādi, vienā 38 un trešajā 36 grādi silts ūdens. Tiešām silts. Guļu kādas 2 stundas ūdenī. Baseinā satieku savus grupas biedrus no Eiropas. Patīkami. Vakars biedzās tajā pašā restorānā, kur iepriekšējo dienu. Noklausos sarunu pie blakus galda, kungs gados piemin Latviju ik pa laikam, ieinteresēja, sapratu, ka vecmāmiņa no Latvijas pats dzīvojis Austrālijā, Jaunzēlandē un nu Dienvidāfrikā. Sarunā neisaistos un eju gulēt. Rīt jādodas tālāk, jātiek atkal pāri alpiem, šoreiz dodamies uz kalnu pāreju, kas ir tālāk uz dienvidiem.

Nākamā pietura Te Anau pilsēta.

Te Anau

Te Anau pilsēta atkal izvēlēta kā starppunkts lielākajam mērķim - Milford Sound fjordam. Ceļš uz Te Anau atkal ved cauri kalniem un lejām un atkal kāds ieslēdzis National Geographic dzīvo ēteru. Pa ceļam pavērojam kalnu papagaiļus - Kea. Baigie žiperi, patīk zagt barību no tūristiem. Lēnām atgriežos centrālajā Dienvidu salā, joprojām kalni, aitas un saule. Izbraucam cauri Kvīnstaunai (Queenstown), te nepieturam, jo atpakaļceļā pavadīsim 2 dienas te. Ceļš garš, bez vīna pudeles neiztikt. 2013 gada Rieslings būs tieši laikā! Atkal pagriežu skaļāk un dziedu līdzi. Bruno Mars, fuuu, kurš uzgrieza šo radiostaciju?

Dienvidu salā policiju mana mazāk, bet vienalga tā te ir. Aizmirsu pateikt, ka ziemeļu salā tā konstanti ir ik pēc 50km. Ceļmalās ir daudz brīdinājuma zīmes un sociālās reklāmas dzērājšoferiem, nogurušiem šoferiem un ātrumpārkāpējiem. Jaunzēlande ir ne tikai draudzīga valsts, bet arī ļoti godīga, te dažos veikalos ņem ko gribi un naudu atstāj kastītē, arī policija nevis prasa uzrādīt autovadītāja apliecību, bet tik paprasa vai Jums tāda ir :D Pēc tādas uzticības arī pašam negribas neko nošmaukt un cenšos adarīt ar to pašu. Ik pa laikam pieturam izstaipīt kaulus. mmmm atkal jau lavanda, briežu dārzi, acis aitas vairs nespēj uztvert, pārlieku daudz, bet skaisti neapšaubāmi. Esam Te Anau, ir jau vakars, staigājam pa pilsētu, tālumā tie paši dienvidu alpi un skaists ezers. Pilsētiņa šķiet, apdzīvotāka ziemā, kad atvērti tuvumā esošie slēpošanas kūrorti. Te Anau ir pēdējā apdzīvotā vieta pirms Milford Sound fjorda. Paliekam YHC jauniešu hostelī. Nu dikti glauns. Tik to jauniešu vietā kaut kādi mežstrādnieki un austrāļu omītes. Virtuve liela un ar jaudīgi aprīkojumu. Gatavoju bomž de lux paketi. un arī ko tik eksotisku kā Tom Kha zupiņu. Zupa gardāka sanāca nekā roltons, bet tas pašsaprotami. Vakars paiet mazgājot gliemežvākus. Jānotira no visiem aplikumiem, lai smuki suvenīri. No rīta uzpildam pilnu bāku un dodamies ceļā. Attālums līdz mēŗkim kādi 190 km. Ceļa paiet ilgs laiks, pārlieku skaisti skati, lai nepastātos, un tad arī pārlieku lieli līkumi, lai brauktu ar 100km/h. Kalnu upes, skatupunkti un beigtie oposumi. Arī Dienvidu salā tie joprojām sastopami, es pat tiektu, ka vairāk nekā Ziemeļos. Kavēties nevar, nedod Dievs nonākt aizmugurē ķīniešu tūristu autobusam, garam netiek tiem, un brauc tie lēni, jo bildītes visiem gribas. Pēc laba laika nonākam līdz tunelim cauri kalnam. Pirmais mans tunelis Jaunzēlandē. Iespaids neko labais, tumšs, vienvirziena un 1270m garš. Brauciens pa tuneli ir diezgan patumšs, lai gan uguņi ieslēgti un slīpums ved uz leju. Jūtam, ka braucam pa peļķi, cauri sienām sūcas kalnu ūdens. Arī pēc kalna ceļš ir aizvien skaistāks un skaistāks. Nonākam Milford Sound.

Milford Sound

mmmmm Milford Sound, labas atmiņas. Ne velti šī vieta ir visu laiku top 1 vieta, kas jāredz esot Jaunzēlandē un vispār pasaulē. Tā visumā, nekas īpašs, ja neksaita skaisto dabu, ieleju un fjordus. Pa sauzemi cilvēks te relatīvi nesen spēris kāju. Ilgu laiku vieta bija sasniedzama tikai ieceļojot fjordā no Tasmānijas jūras puses. Esam ieradušies laicīgi, aplūkojam apkārtni, saprotam, ka te ir viena viesnīca, dažas apkalpes mājas un kuģu piestātne ar pietiekami mūsdienīgu ostas māju. Gribu kafiju, to arī par nieka 4$ dabūju. Viesnīcu te dabūt bija neiespējami, bijām rezervējuši nakts kruīzu ar palikšanu uz kuģi, arī tad lielais burenieks jau bija pilns un tika vieta uz nedaudz mazāku. Nožēlot nevajadzēja. Laiks līdz kuģa attiešanai vēl gana. Dodos savā otrā helikoptera lidojumā. Šeit tas bija neaizmirstams. Sieviete lidostā ļoti laipna, izjautā, kā mēs atradām viņus, jo viņi īpaši nereklamējas un visi lidojumi tiek rezervēti caur tūrfirmām par milzonīgu naudu. Mēs par daudz lētāku naudu. Tieku nosēdināts pašā priekšā, redz, ko nozīmē sirsnīga parunāšanās ar meiteni lidostā :) Nēeeeeee, atkal ķīnieši. Lidojam ar ķīniešiem, paceļamies un skats apžilbina acis un prātu. Skaisti, debišķīgi un uber superīgi. Īpaši lidojot pāri kalnu korēm pilots uzdod pa pedāļiem un palaiž purnu uz leju, iespaids vēl jo varenāks. Pa ceļam stāsta vēsturi un background informāciju, rāda uz ūdenskritumu, kas veļas pār kalna kori, esot tikpat augsts kā niagāras. Saka, ka nolaidīsimies uz tā ūdenskrituma, solīts, darīts. Esam kalna korē blakus ūdenskritumam. Skaisti, vienkārši skaisti. Tas ir jāredz, šķiet, ka var atstiept kājas turpat uz vietas. Pēc emocionālā lādiņa dodamies tālāk. Ļauju divām trakām ķīnietēm sēdēt priekšā, pats ielienu aizmugurē, skats pat labāks. Lidojam pāri kalniem, sākas sniegs. Stāsta par ledājiem un citus sīkumus un nolaižamies uz vienas no sniegotajām kalnu korēm. Pašā ledāja augšgalā. Esam T-kreklā un šortos, saule spīd un skraidu pa teju 3000m augstu kalnu. Taisām pikas, sniega eņģeļus un citas lietas, prieks neapšaubāms. Pilots bildē mūs pie helikoptera, bilde iekļauta cenā. Ļauj mums vēl kādu laiku patrakot pa kalnu virsotni un dodamies atpakaļ uz maziņo lidostu. Nosēžamies, kāpjam ārā, ka pilots pats atnes jau tikko uzņemto bildi izdrukātu uz fotopapīra. Laikam bija caur satelīttelefonu nosūtījis lejā uz biroju. Citādi internets šajā ielejā nav pieejams. Spiežu roku pilotam, daru to 2x, jo šo lidojumu nekad neaizmirsīšu. Apkalpe laipna un priecīga, ka patika. Dodos uz ostu, reģistrēties kruīza kuģim. Cilvēku daudz un atkal tie ķīnieši... skatos, ka visi dodas uz lielo kuģi, beigās arī sākas uzkāpšana uz manējā kuģa. Aizdomīgi maz cilvēku, tā arī ir, kuģis ir nepārpildīts un tas bija patīkami. Apkalpe fantastiska, draudzīga. Braucam pa fjordu, aicina uz zupu, visi ēdm zupu, apkalpe dara visu ir gidi, pavāri, trauku mazgātāji, un pat kuģa kapteiņi. Fantastiski jaunieši. Eju uz klāju, skaļruņos meitene stāsta ģeologīskās īpatnības un vēsturi. Fjordos ūdens virmsa ir dzidrs kalnu saldūdens, taču dziļāk par 10-20m ir tumšs sāļš Tasmānijas jūras ūdens. Šajā dziļajā (300m) fjordā mēdz iepeldēt arī pa kādai haizivij, tuncim un citiem okeāna un jūras iemītniekiem. Gar kuģi sāk peldēties delfīnu bari. Atšķirībā no Kaikouras, te ir īsti flipperi, pelēkie delfīni. Un atkal roņi un atkal pingvīni - ar dzeltenām uzacīm un ļoti reti. Pingvīniem patīk te, ūdens gana dzestrs un laba slēptuve no jūras ienaidniekiem. Fjordu sāni vietām ir ar baltām līnijām, kas ir koku un krūmu nogruvums. Te tikpat kā nav augsne uz klintīm, un augi aug lēnām, sākumā sūnas un ķērpji, tad arī kāds lielāks augs izvij cauri sakne. Ja sākas nogruvums, tad nogrūst viss, kas pirmajam kritušajam ir ceļā. Paiet 120-130 gadi līdz atkal viss aizaug ar sūnām, kokiem un krūmiem. Piedāvājumā kajakošana un brauciens ar ātrlaivu. Tā kā esmu iepriekš ar kajaku braucis, nolemju izbaudīt ātrlaivu. Neko ātrā tā beigās neizrādās, bet ir labi tāpat. Atgriežamies uz vakariņām. Gardas, jērs mmmm. Šķiet, ka šajā Dieva radītā skaistumā un civilizācijas neskartajā vietā baudīju latviešu tilpuma dzērienus par pieņemamu cenu. Par kādiem 8 kokteiļiem, kurā katrā ir pa 50ml, samaksāju 50$. Lēti. Spēlējam monopolu. Ejam gulēt. Jāceļas ap 6 no rīta. Nezinu kāpēc, bet vajag ātri pabrokastot, jo kuģis brauks atklātā jūrā. Brokastis fantastiskas. Bomž de lux pakete nobāl. Īstas kontinentālas brokastis. Kapteinis priekšgalu iestūrē ūdenskritumā un piedāvā tiem, kas nav pamodušies izbaudīt tīru kalna ūdens dušu, ledus aukstu dušu. Vācu meitenes no work&travel šo iespēju izmanto. Es izmantoju iespeju paskatīties uz Vācu meitenēm. :D Dodamies uz jūru, jūra kā jūra, atkal skaisti. Ar laiku man ļoti noveicās, jo MIlford Sound ir Jaunzēlandes mitrākā vieta, kur gadā nolīst pat līdz 9-10m ūdens! Lietus te līst teju 200 dienas gadā. Manas divas dienas bija ideāli saulainas. Kuģis atgriežas atpakaļ fjordā, vēl pēdējie kadri ar delfīniem un kāpjam nost. Fantastiska nakts uz kuģa. Tālāk dodamies atpakaļ caur Te Anau uz Queenstown.

Queenstown

Kvīnstauna ir mana pēdēja pieturvieta pirms atgriešanās realitātē. Kvīnstaunā palieku motelī. Alex motelis, bet nu glauns ar skatu uz ezeru. Kvīnstauna man atkal ļoti patika. Šī ir ekstrēmo sporta veidu pilsēta un to arī izlasīsiet jebkurā bukletā un jebkurā stāsta, ko teiks Jums šeit vieosjies cilvēks. Pilsēta celta pakalnā starp ezeru un kalniem. Ziemā te mudž no slēpotājiem, kas sabraukuši uz kalnu kūrortiem. Pēdējās dienas un daudz tērēties nevaru, tiek tukšotas viena bankas karte pēc otras, bet man tik trīs tādas :D Gribu pa lēto, tāpēc sākumā iztiekam ar kalnu virsotņu iekarošanu. Uz dullo nogriežamies no ceļa dēļ zīmes "Remarkable Ski Area" gribas redzēt, kas te tik aizraujošs. Tālāk zīme, ka kūrorts vasarā (pie mums ziemā) slēgts un ceļš netiek kopts. Ceļš ir ar grants segumu un ved serpentīnā augšup pa kalnu. Nervi šoferiem te ir vajadzīgi, jo norobežojušu margu tikpat kā nav. Braucam aizvien augstāk un augstāk. Līdz galam it kā 13km, bet brauciens ilgs, jo praktiski ātrums tāds, kā ejot ar kājām. Skati fantastiski, jau kuro reizi... tiekam augšā, slēpošanas kūrortā notiek daži remontdarbi. Zīme norāda, ka var doties uz kalna ezeru, kas ir diezgan patāls gājien, izlemjam uzkāpt vienā kalna korē uzreiz pa labi. Šķiet, ka tepat vien ir un diezgan lēzeni. Kā tad, elpas trūkst, sieķojos, bet uz priekšu tieku. Jauks kalna ūdenskritums, izlemjam maukt pa taisno, ne pa taciņu, laiks maz, visu vajag paspēt izbaudīt. Nav tik traki, pret akmeņiem atsperoties tiekam augšā. Arī mūsu pusē paveras neliels kalnu ezers ar dzidru ūdeni, protms atkal ļoti aukstu. Dodamies vēl augstāk un gar sāniem paslīd mākoņi. Esam augšā. Ak cik skaisti. Fotosesija. Tālu zem mums var redzēt, kā lidmašīna taisās nosēsties. Esam augstāk par lidmašīnu. Sēžu uz akmens kraujas malā un izbaudu visu šo dabas varenību. Dodamies lejā. Ja sāc skriet, apstāties nevar. Godavārds, tas ir tik traki, tu skrien un neko nevari sev padarīt, lūdz Dievu, lai būtu kāds akmens vai šķērslis aiz kā aizķerties un piebremzēt sevi. Lejā satiekam ārābu pāri, prasa, lai parāda bildes un vai vērts kāpt augšā. Saku, ka ir vērts, bet sieviete savos paltrakos to diez vai spēs izdarīt. Viņi pieņem lēmumu braukt tomēr prom. Braucam lejā, ceļš arī lejā baismīgām korēm un līkumiem. Pēc brīža apstājamies vēl vienā pakalnā. Izlemju šeit uz vēja staba atstāt savu LV uzlīmi. Bildes un skati uz Frenktonas (Kvīnstaunas) lidostu. No kalna redzamas apkārtējās pilsētas un ceļš pa kuru braucām, tik no augšās var saprast, ka tas visu laikuu gājis pa kalna virsu. Braucam atpakaļ uz pilsētu. Ceļa malā piepilsētā ieraugu māju ar Kanādas, Latvijas un Jaunzēlandes karogu. Latvijas karogs pa vidu. Laikam kāds ar LV saknēm te dzīvo. Satikties neizdevās. Vakarā vēl brauciens ar motorlaivu, jo diemžēl budžets neatļāva neko citu.

Nākamajā dienā dodos ar gaisa tramvaju augšā kalnā, izlēmu tomēr vēlreiz izmantot iespēju pabraukāties ar kamaniņām/rodeļiem. Šoreiz pa lēto, paņemu tik 3 braucienies. Šeit tas bija labāks nekā Rotorua. Telefons ar nepazuda. Kalns stāvs, pa ceļam platformas gumijlēkšanai, paraplaneirismam un citiem ekstrēmiem sporta veidiem. Parašūti ik pa laikam atvers debesīs. Vakariņas un nakts miers. Vakars un rīts paiet pakājot čemodānu. biju palaidis garām, ka vietējiem pārlidojumiem ierobežojum ir 23 kg, bet manam starptautiskajam lidojumam ir atļauti 30kg. Bukletus un akmeņus izmetu, visu, ko varu metu laukā. Tieši 23.kg. Lidosta neliela, atdodam īrēto auto un dodamies uz termināli. Lidosta maziņa un jauka. Suvenīru bodēs visi pārdevēji zināja Latviju un visi esot bijuši te, neticētu, ja nestāstītu sīkumus par mūsu pusi. Amazing, joprojām brīnos, ko tie Jaunzēlandieši tik gudri ģeogrāfijā. Tas priecē. Par Latviju nav dzirdējuši tikai jaunieši un tad tikai neliela daļa. Ir lielāka varbūtība, ka vācu jaunieties nezinās, kur ir Latvija, nekā Jaunzēlandes jaunietis. No Kvīntaunas ir 2h lidojums atpakaļ uz Oklendu, kur pēc stundas jau nākamā lidmašīna uz Dubaju.

Air NewZealand atstāja labu iespaidu. Īpaši viņu drošības video, Hobita un Gredzena pavēlnieka stilā :) Kreatīvi. Lidojam pāri dienvidu alpiem un redzu arī Kuka kalnu no augšas, skaisti. Oklendā gabaliņš jāpastaigā, jo vietējie lidojumi ielido citā temrināli. Starptautiskajā termināli joprojām atskaņas no ķīniešu ziemassvētkiem, divi ķīnieši aicina piedalīties bezmaksas loterijā un izmest metamo kauliņu. Izkrīt teksts "Gift". Yay man būs dāvana. Puiši iedod kuponu un saka, ka saņemt varēšu izejot cauri drošības pārbaudei un saņemt to viņu veikalā. Drošības pārbaude norit bez aizķeršanās. Apsargs aptur un tik pasaka, ka grib tādu T-kreklu kā man - ar uzrakstu "Not my problem", pasmaidu un dodos pēc savas dāvanas. Žēl, ka man jānolaižas arī atpakaļceļā Austrālijā, dāvānā dabūju tikai zivju eļļas kapsulas. Baigi labi, vitamīnus vajag.

Viss Emirates lidmašīna gaida, atpakaļ ceļš likās īsāks un labāks. Paldies modernajām tehnoloģijām, ka tagad garajos reisos arī internets pieejams. Ar to arī mans ceļojums beidzies. Šis ir tikai neliels ieskats ar galvenajiem pieturpunktiem un spilgtāko, kas palicis atmiņā. Joprojām ir daudzas lietas par ko runāt un runāt.

Pēcvārds

Vēlreiz uzsvēršu to, ko citi jau rakstījuši: