Jaunzēlande, 1.daļa, Ziemeļu sala
|
Emīls Pūlmanis
|
Lai gan pēdējā laikā ir pieejama aizvien vairāk informācija latviešu valodā par šo unikālo zemi, gribēju padalīties arī ar savām domām un viedokli par savu ceļojumu uz šo zemi.
Jaunzēlande ne vienu neatstās vienaldzīgu, tā var tikai ieraut dziļāk un dziļāk savos valgos - citam tā ir neaprakstāmi skaistā daba, svaigais kalnu gaiss vai pelde kopā ar delfīniem, bet citam lieliska aktīvās atpūtas vieta ar saviem burvīgajiem slēpošanas kūrortiem, sky diving, gumijas lēkšanu un citiem ekstrēmiem un ne tik ekstrēmiem sporta veidiem.
Grūti pat definēt, bet ģeogrāfiski/ģeopolitiski Jaunzēlande ir vieta, kuru cilvēks sācis apdzīvot relatīvi nesen. Pirmie Maoru jūrasbraucēji te ieradušies ap 1350 gadu, tikai 14.gs. vidū. Pirmais baltais cilvēks te bija Abels Tasmans, kurš piestāja pie Jaunzēlandes krastiem 1642 gadā, bet kura ekipāžu pamatīgi apskādēja vietējie Maori. Vēlāk, 1769 gadā mēģinājumu atkārtoja James Cook, abiem par godu nosaukti vieni no apskates vērtiem objektiem - Abela Tasmana nacionālais parks un Mt.Cook - augstākā Jaunzēlandes virsotnē, kuras iekarošana diemžēl traģiski beidzās Latvijas alpīnistu Ķiršu ģimenei...
Daudzi mēģina Jaunzēlandē vilkt paralēles ar Norvēģijas fjordiem un ūdenskritumiem, Īslandes geizeriem un vulkāniem, Šveices/Austrijas Alpiem un sniegotajām kalnu virsotnēm, Nav vajadzības te meklēt šo daudzo valstu ģeogrāfiskās īpatnības vienuviet - tā ir Jaunzēlande un ar to tā ir unikāla. Izbaudiet!
Jaunzēlandes flora 80% ir endēmiska, kas nozīmē, ka šie augi sastopami tikai šeit un nekur citur vai ir tādas pasugas, kas nav redzamas citur. Protams Britu kolonisti ir ieviesuši savas korekcijas gan salu florā, gan faunā. Par to nedaudz vēlāk.
1840 gada 6.februāris iezīmēja nopietnu pavērsienu Jaunzēlandes turpmākajā dzīvē, Britu kolonisti parakstīja Waitangi līgumu ar vietējo Maoru līderiem, kurā tika atrunātas balto cilvēku un maoru tiesības uz zemi, izrakteņiem un daudzi citi punkti. Jaunzēlandieši pēdējos gados nav īpaši priecīgi par Maoru dzīvesveidu, tomēr tā respektē un lepojas ar Maoru kultūru, par ko liecina daudzie vietu un ielu nosaukumi Maoru valodā, garantētās vietas parlamentā, radio un TV kanāls Maoru valodā un daudzas citas lietas.
Sākums
Sākums kā jau sākums - sapņi par tālu zemju iekarošanu, kas paliek tikai sapņi, bet kā saka, lai sapņus realizētu vajag arī pamosties. Es pamodos un sāku īstenot savus sapņus. Jau ilgāku laiku biju savos plānos ierakstījis tieši Jaunzēlandi, vispār jau domas sliecās sākumā uz Austrāliju, tad uz Fidži salām un apstājās pie Jaunzēlandes. Veicot priekšizpēti, aizvien vairāk un vairāk sapratu, ka šī valsts man patīk jau pa gabalu un neliks vilties.
Manus sapņus diemžēl piebremzēja dārgās aviobiļetes un ik pārdienu pārbaudot lidojumu piedāvājumus šķita, ka tas man nekad neizdosies. Kādu dienu, drīz vien pēc mana iepriekšējā atvaļinājuma Āzijā, iemetu aci skyscanner.net un ieraudzīju biļeti no Rīgas līdz Jaunzēlandei par 856 Ls, un sāku domāt vai neizmantot šo iespēju, nākamajā dienā biļete jau bija 800 Ls, zinātāji teica, lai tik ņemu ciet, bet es nepasteidzos ar biļetes pirkšanu un vēl pēc divu dienu cenu krišanās dabūju savu biļeti par tikai 709 Ls (!!!) savienotais reiss: Rīga-Londona-Dubaija-Auckland. Lidojums bija garš, un paldies Dievam pārsēšanās un uzkavēšanās lidostās bija īsa. Lidojuma laikā īstenojās vēl viens sapnis - sapnis par viesošanos Austrālijā. Biju palaidis garām, ka Emirates reiss apstājas Brisbane un atpakaļceļā Melnbourne, lai gan viesošanās aprobežojās ar lidostu, tomēr varu ieķeksēties to skaitā, kas bijuši Austrālijā :D
Lidojums no Londonas nedaudz aizkavējās, jo Emirates pasu pārbaudes sistēma bija nobrukusi un citu necentās izmantot, ka tikai savu. Rinda gara, labi, ka biju "iečekojies" iepriekš online. Pēc nepilnām divām stundām lidojums uz Dubaju tomēr tika palaists. Lidmašīna jauka, lielais boing, pilns, bet biju iepriekš izpētījis visas labās vietas un sēdēju kā karalis divvietīgajā zonā. Lai gan Emirates ir arābu kompānija, tā ir diezgan moderna, lidmašīna un apkalpe nelika vilties. Arī dzērieni par brīvu, tai skaitā, Hennesy ekonomiskajā klasē. Labi vai ne? Dubajā galopā skrēju uz saviem vārtiem, lidosta tiešām liela, pirms iekāpšanas lidmašīnā atņēma visiem vēl sapirktos dzērienus, ko nosēžoties atdeva. Interesanti, ka alkohols netiek servēts kamēr nav pamesta AAE gaisa robeža. Jāsaka, ka arī vietējie emirātu šeihi lidmašīnā dzēra visu, ko viņu ticība ļauj un neļauj. Laikam Allahs dzīvo noteiktās valsts robežās.....
Kia Ora!
Auckland
Neizcēlos un kā 96% tūristi savu Jaunzēlandes ceļojumu uzsāku Ouklendas (Auckland) lidostā. Pēc 19h lidojuma no Dubajas šķita, ka svaigāku gaisu neesmu elpojis :) Jāatceras, ka Jaunzēlandē ir diezgan strikti biosecurity nosacījumi un daudz ko ievest nav atļauts, īpaši tas attiecas uz augu valsts izcelsmes produktiem, netīriem apaviem un tamlīdzīgām lietām. Tā kā Jaunzēlāndē bija vairākas paziņas un katram bija sagatavota pa kādai paciņai no Latvijas, lasot imigrācijas kurtiņu, sapratu, ka tā galīgi nepatiks Jaunzēlandes muitai. Vēl nedroši pārjautāju blakussēdošai kundzei no Austrālijas, kāds būtu viņas viedoklis - melot vai nemelot par manu somas saturu. Es biju žuliķs un samelojos pēc pilnas programmas. Likās, ka viss ir galā, vēl pāris jautājumi no imigrācijas dienesta tantes un saņemu laipnu "Welcome to New Zealand" un dodos tālāk, kad saprotu, ka bagāžas pārbaude vēl tikai priekšā. Sods par melošanu imigrācijas/muitas kartiņā ir līdz 1000$ un bailīgi lieku somu rentgena pārbaudei, noveicās, kad vīrietis bija pagriezis galvu, jo tika ievesti muitas suņi, es nesagaidot reakciju paķēru savu somu un skriešus metos prom :D Tautieši bija patiesi priecīgi par rupjmaizi, končām, balzāmiņu un visiem pārējiem LV sīkumiem un krikumiem.
Ouklenda ir lielāka Jaunzelandes pilsēta ar 1.2 milj. iedzīvotāju. Un ir raksturīga vienstāva privātmāju apbūve ar nelielu centrālo rajonu, kurā ir arī vecākas un lielākas mājas. Tiesa gan Ouklenda man nu galīgi nesaistījās ar lielpilsētas ainām. Es pat teiktu, ka cilvēku pūļus un sastrēgumus te nesastapsiet. parki likās fantastiski un pustukši no iedzīvotājiem, pilnīgi nesapratu, kas notiek. Bet tā ir šī burvība un Jaunzēlandes 200 000 kvadrātkilometru plašās teritorijas.
Jaunzēlandes apceļošanas plāns bija ar īrētu auto un, kur nu var izmantot citu draugu gādību un transportu. Tad nu nebijām atkarīgi ne no viena, jo visu varējām paši izbaudīt. Plāns, protams, pirms tam bija, bet vairāk kā galvenie pieturas punkti ar iespējām saturu pamainīt.
Ouklenda mani pārsteidza ar diezgan negantu vēju un 4iem gadalaikiem vienas dienas laikā. Sapratu, ka nemaz tik daudz silto drēbju neesmu paņēmis līdzi. Jāsaka, gan ka silto drēbju arī nemaz nevajag, galvenais ir universāls apģērbs vai vismaz kāda plāna vējjaka, kas tiešām aiztur vēju, tad arī plāni ģērbies jutīsies joprojām omulīgi.
Jaunzēlandē pavadīju 3 neaizmirstamas nedēļas no Janvāra beigām līdz Februāra vidum, kas tur būtu Jūlija beigas/ augusta vidus.
Ouklenda ir uzcelta šaurākajā vietā, kur no vienas puses ir Tasmānijas jūra, bet no otras puses Klusā okeāna ūdeņi. Pilsēta prot rast labu iespaidu un sagādāt acīm un miesai baudāmus priekus, bet tas ir nieks salīdzinot ar tālāko, ko redzēju un sajutu esot tur prom - globusa otrajā pusē. Tāpat Oklenda ir uzcelta uz daudziem vulkāniem, centrālā Oklendas daļā vien to ir ap 50, tiesa gan neaktīvi, bet dzīvē var gadīties visādi, tik siesmiski aktīvai valstij tas ir tikai laika jautājums, bet kamēr nav noliktais laiks pienācis visi bauda, ko apkārtne piedāvā.
Oklendā mani sirsnīgi uzņēma paziņu paziņas - jauka krievu ģimene, kas šeit pavada savus pensijas gadus. Es darīšu tāpat kā viņi. Novecošu te - Jaunzēlandē :)
Pirmās dienas likās, ka nauda turas makā un viss ir pieņemams, bet tas dēļ viesmīlīgās ģimenes bezmaksas ekskursijām un vietu atrādīšanas, kur nav tūristu pārpilns. Oklendas apkārtne pārsteidza ar savu mainīgo klimatu, ja viena kalna pusē vējš spiedās līdz kauliem, tad otrā kalna pusē bija sutīgs, mitrs, es pat teiktu, subtropisks klimats.
Sāku ar pilsētas apskati, skaistajiem parkiem, ziemas dārzu, protams, Sky Tower, kas ir Jaunzēlandes augstākā celtne un piedāvā izklaides tūristiem, gan lēkšanu ar gumiju, gan pastaigu pa torņa skatu platformu diezgan ekstrēmos apstākļos. Tālāk apskatīju piepilsētas rajonus, ūdenskritumus un slavenās "palmas", kuras ir ne kas cits kā tikai paparde garā kātā, kura atgādina palmu. Šis ir viens no endēmiskajiem augiem, kas aug tikai te. Nelielajās kalnu upēs un pat dīķīšos bieži redzēju zušus, lielus, mazus un atbaidošus. Zuši būs arī vienīgā dzīvā radība, kas līdzinās čūskai, jo indīgu dzīvnieku, rāpuļu un reptiļu eksemplārus te nesatiksiet. Tā nav Austrālija.
Rietumu pusē skaistas un garas pludmales, kas iztālēm šķiet netīras, melnas un rada iespaidu, ka vecās mašīnu riepas būtu saberztas pulverī un izbērtas šeit. Tas ir tikai viens no pludmales paveidiem, ko sastapsiet šeit. Vulkāniskā izcelsme un smiltīs esošais magnijs, minerāli un citi metālu savienojumi piešķir šo melni spīdīgo nokrāsu. Smilts joprojām ir mīksta, plūstoša un tā vien aicina pagulēt un pasauļoties. Nebaidieties, drēbes un miesu nesasmērēsiet. Šādos atklātos ūdeņos peldētāju diemžēl nav daudz un peldvietas ir īpaši iezīmētas ar karodziņiem, gadās, ka kāds no ceļotājiem reizēm neizpeld.... ūdens ir ne tikai stindzinoši auksts, bet arī bagāts ar straumēm un viļņiem. Austrumu piekraste ir ar daudz baltākām un skaistākām pludmalēm, turpretī Dienvidu sala ar mežonīgākām, akmeņainām, klinšainām pludmalēm. Kā jau teicu, te katrs atradīs sev pieņemamu variantu.
Oklendā ielidoju tieši garajās brīvdienās, kad notika pilsētas svētki par godu tās dibināšanai. Svētku programma gana plaša, tik cilvēku pūļus gan nemanu. Ostā notiek burinieku regate, te piestājusi arī pasaulē lielākā jahta uz pārkrāsošanu. Nē, tā nav Abramoviča jahta, viņš zaudējis savam tautietim, kura uzvārdu neatceros. Starp citu Abramovičs reiz nav ielaists Oklendas ostā, jo uz klāja bija papagailis un kā jau minēju par biosecurity stingrajiem noteikumiem, viņam tika atteikts.
Pilsētas svētku ietvaros notika arī ColorRace, kur komandas piedalījās savdabīgā maratonā, kur tiek izmētāti daudz krāsaini pulvera baloniņi vai krāsas. Visi priecājās kā mazi bērni un noķēpājušies ar krāsām.
Tikmēr ostas teritorijā tiek celta lielā skatuve, vakarā plānojas Lorde koncerts, debešķīgi, bez maksas klausīties Grammy balvas ieguvēju.
Atgriežos mājās pie savas viesģimenes, pāris vīna pudeles un dodos gulēt. Starp citu, Jaunzēlandes baltie vīni ir diezgan labi, var atrast gan lēto galu, gan dārgo galu. Teikšu kā jau Dienvidu puslodē viss te otrādi, tie vīni, kas Latvijā no Jaunzēlandes vesti skaitās dārgi, te ir lēti un otrādi, Jaunzēlandes dārgie vīni ir dabonami Latvijā par krietni vien pieņemamāku cenu. :D
Nākamajā rītā atvados un dodamies prom uz dienvidiem. Next stop Waitomo.
Waitomo
Pa ceļam uz Waitomo apturam Hamiltonā un dodamies lūkot slavenos Hamiltonas dārzu, lielu, skaistu publisku parku, kurā ir izveidoti vairāki stūrīši ar dažādu valstu dārziem - Itālijas renesanses laika dārzs, Indijas, Japānas, Ķinas, Angļu, Amerikāņu un vietējo Maoru.Plaša teritorija atvēlēta virtuves dārzam un ēdamlietu dārzam, kurā bija tikai dažādas garšvielas un ēdamlietas - ķirbji, kartupeļi, gurķi, tomāti, kāļi un redīsi. Garšvielu dārzs ar savu aromātu mani ļoti aizrāva, rozmarīns mmmmmm. Ja vēlaties apmeklēt Hamiltonas dārzus ierosinājums doties iekšā pa vārtiem Nr.2 un tiksiet klāt uzreiz pie dārziem, citādi pats parks diezgan paliels.
...turpinām ceļu uz Waitomo, sanāk lēnāk nekā domājām, aiz katra stūra uh ah wow, Brauciens pa valsts galveno autoceļu, līdz Hamiltonai tas pēc tāda arī izskatās, tālāk sākas kalni un lejas, līkumi un vēl daži līkumi. Tas gan ir sīkums salīdzinot ar Dienvidu salas ceļiem. Bet vienalga brauciens ir bagātīgiem skatiem pilns. Ziemeļu salā izteiktāki ir liellopu ganāmpulki, tad govis arī atskatos pārpārēm.
Waitomo ierodos pievakarē, saprotu, ka šajā miestā dzīvo vien 54 iedzīvotāji. Matrapole! Un prieks, ka te pilnīgi visi zināja, kas ir Latvija, kas ir Rīga un šo to par mūsu kultūru un vēsturi. Paldies tai nezināmajai latviešu ģimenei, kas te ir kādu laiku dzīvojusi un strādājusi vietējā fermā, nesot Latvijas vārdu pasaulē. Waitomo palieku backpackers hostelī single numuriņā, priekš cenas un hosteļa statusa ir vairāk kā labi. Vakars paiet studējot bukletiņus ar apskates objektiem apkārtnē. Vakarā izeju uz vietējo restorānu, iedzert vietējo aliņu un uzēst jēra ribiņas, tās te kā jau viss ir fantastiskas. Īpašnieki runātīgi un saka, ka man noteikti jāiet šonakt pa krūmiem staigāt. Kā tad, tā tik vēl trūka, ka es tumsā viens pa krūmiem līdīšu. Pēc gardā aliņa, Emīls atrodas krūmos, bikses trīc, spīdinu mobilo tālruni, jo jūtu, ka kas tuvojas, skatos oposums, ja viņš izskatītos kaut nedaudz līdzīgs Amerikāņu oposumam, laikam bikses būtu pilnas, bet šis tāds mīlīgs, spīdīgām acīm un kažoku. Uzrāpās kokā, kuru biju noskatījis savam bēgšanas plānam. Dodos dziļāk krumos, pa taciņu, jūtu, ka šņāc ūdens, redzu tiltiņu, šķērsoju to, rāpjos kalnā, atrodos alā, izeju caur alu un skatam pavērās fantastisks skats - Jāņtārpiņi/Spīdtārpiņi jebšu Glow Worms. Spīd neonzilzaļā krāsā pa visu pakalni un alām. Ļoti skaisti. Pamanu, ka neesmu vienīgais lūriķis krūmos, palieku drošāks un baudu skatu. Dodos atpakaļ uz viesnīcu, kādi 3km, pa ceļam sastopu pūci, ezi un oposumu, šoreiz beigtu. Tie te neatņemama asfalta rota.
Nākamajā rītā piesaku dalību slavenajam Black Cave rafting, un dodos uz bāzi pēc hidrotērpa. Tas ir tik auksts, mitrs, weeee. Drošības instruktāža un dodamies uz alām. Pie alām iekšā vēl nelaiž, visādi vingrinājumi ārpusē un tā kā plānots lēciens no ūdenskrituma, visiem jāpierāda ka mācēs ar pēcpusi ielēkt ūdeni. Mēģinām no trampas vietējā upē. Man jau atkal dreb bikses (hidrotērps), cenšos nedomāt, kas sekos tālāk. Ejam mežā, visi saskatāmies un nesaprotam, kas tas par mazu caurumiņu gravas lejā aiz akmeņa. Izrādās ieeja alu sistēmā, knapi tiekam cauri nonākam pazemes alu galerijā ar stalaktītiem un visu, kas piedienās alām. vēl viena instruktāža, fotografēšanās un dodamies tālāk. Nu jālec ūdenī, esmu pirmais, redzu priekšā zutis. Vismaz 6x lielāks nekā redzēju Oklendā, hidrotērps atkal dreb, jo tas melnais nekust ne no vietas. Kā ir tā ir, ar bailēm jācīnās, dodos tālāk, dzirdu, ka meitene saka, ka jāiet pa labi, pa kreisi, pa labi, pa labi, tad pa kreisi un atkal pa labi. Es apjuku, devos uz čuju un veiksmīgi tiku cauri līdz nākamajai galerijai. Te nu mazā alu upīte paliek lielāka un priekšā arī ūdenskritums dēļ kura bija mēģinājumi virszemē, visi tiekam ar to lieliski galā un savos riņķos sastājamies vienā rindiņā. Izslēdzam gaismiņas un peldam. Visi apklust, visapkārt spīd jāņtārpiņi, skats neaprakstāms, bet patiesība tie nemaz nav tārpi un patiesībā tie nemaz nespīd, spīd to kakiņas un čuriņas un citi izdalījumi, kas ir daļēji toksiski un paredzēti tā nabadzīgās alu ekosistēmas vidē pievilināt barības vielas. Labu laiku baudām šo skaistumu, līdz saprotam, ka ala ir patiešām liela, dažās vietās pat 60-100m augsta. Piedāvājumā kāpelēšana pa alu sienām, no vienas puses uz otru, augšā un lejā.
Ar to arī Waitomo tūre beidzās, šeit ir alu un spīdtārpiņu punkts Jaunzēlandes tūristu kartē. Dodamies uz Rotorua, pieņemam lēmumu braukt atpakaļ pa Ziemeļu ceļu, var arī braukt uz dienvidiem un tad atpakaļ u ziemeļiem pa citu ceļu. Dienvidu maršruts esot acīm baudāmāks, bet prasa dažus nervus šoferiem.
Pa ceļam uz Rotorua piestājam Hobbitonā, slavenajā Gredzenu pavēlnieka un Hobitu filmēšanas vietā. Diena karsta, ceļš garš, piestājam fermā, kur tad hobitu mājas aplūkojamas. Nospļaudījos, daži lamu vārdi iekšēji un samaksāju 75$ par ieejas biļeti. Hobbitona, nepārprotami skaista vieta un viss liek vilkt paralēles ar filmās redzēto. Te viss ir pārdomāts, katrs sīkums ir veidots tā, lai neatšķirtos no grāmatā rakstītā. Arī ozols te kā izrādījās ir mākslīgs un katra lapa ar roku krāsota un lipināta. Izmaksas ap 1milj.$. Bildes zemāk. Biļetes cenā bija iekļauts viens aliņš fermas krogā, to arī izbaudu :D
Rotorua
Kā jau daudzi pirms manis ir rakstījuši, šī ir vieta, ko saož vispirms un tad tikai ierauga. Geizeru, dubļu vannu, termālo baseinu un SPA punkts Jaunzēlandes tūristu kartē.
Atrodu savu viesnīcu, lētais gals, bet viss tīrs un kārtīgs, pat ļoti. Pirmais stāvs ar izeju uz pagalmu. Atveru logu, ieelpoju svaigo sēra savienojumiem pārbagāto gaisu un nodomāju, jā, smaržo kā Vecrīgā kanalizācija :D Kas to būtu domājis, bet 20m tālāk mutuļoja dubļu dīķis un vēl drusku tālāk geizers. Viss iekļauts, labi, ka nebiju nopircis biļeti, lai skatītu šo dabas brīnumu. Reģistratūras meitene teica, ka ieeja maksā 46$, bet kāpēc maksāt, ja tas viss redzam no viesnīcas pagalma.
Brīdinājums visiem! Slavenākie tūrisma objekti, akmeņi, vulkāni, utt ir maksas, jārēķinās no 8$-48$ par apmeklējumu. ja draudzējas ar vietējiem ir atrodami arī lieliski vietējie dārgumi, kas apslēpti no tūristu acīm.
Pie smārda esmu pieradis un dodos aplūkot pilsētu. Mazie geizeriņi un dūmi no zemes vērojami diezgan bieži, centra parks vienos nelielos nožogojumos, kuros mutuļo zemes dzīles. Geizeri un dubļu pļeckas izskatītas un apskatītas, nolemju pārbaudīt, kas slēpjas kalna galā uz kuru dodas gaisa vagoniņš jeb sky gondola. Augšā vietējs izklaides parks ar kamaniņām/rodeļiem, paņemu septiņus braucienus, aizrāva, ātrums, kalns, saule un sarkani pleci..
Kārtējā vieta kur nozaudēju savu mobīlo tālruni, skatos ar skumju aci no pacēlāja, ka iespējams mans mobīlais ir tur lejā starp akmeņiem. Noveicās, bija izkritis kamaniņās un nogādāts administrācijā. Dienu tā arī pavadu šajās laicīgajās izklaidēs. Vakars, vēsa duša, jo jūtu, ka rīt miršu no apdeguma. Ar visu 50SPF saule uzcepa mani. Šeit jūt ozona slāņa caurumu, kas ir Antarktīdas. Sejai lietojiet 70SPF aizsargkrēmu.
Nākamais rīts, drusku jūtams vakardienas apdegums, bet dodos tālāk uz dienvidiem. Nākamā pieturvieta Taupo.
Taupo un Tongariro
Ceļš uz Taupo joprojām līkumains un kalnains. Pirms iebraukšanas pilsētā skaisti "lookout" punkti, kuros pārredzama apkārtne un sanāk labas bildes :)
Taupo pilsētiņa atrodas pašā Ziemeļu salas centrā, lielākā Jaunzēlandes un visas Okeānijas saldūdens ezera krastā.
Apkārtne kā jau visa teritorija ir veidojusies seismiskās aktivitātes rezultātā. Ezers ir nekas cits kā liels vulkāna krāteris ar vidējo dziļumu 110 m!
Pēdējais izvirdums notika 181. gadā un šī izvirduma laikā gaisā tika izmesti ap 100 km3 pelnu. No tiem ap 30 km3 dažu minūšu laikā tika izšauti kosmiskajā telpā. Šis ir viens no trim lielākajiem izvirdumiem, kādi pieredzēti civilizācijas laikā. Izvirduma sekas tika novērotas Ķīnā un Romas impērijā. Vairāki hronisti norādījuši uz to, ka šajā laikā debesis bijušas neparasti sarkanas. Izvirduma rezultātā ezera platība palielinājās. Pastāv iespēja, ka izvirdumi var atkārtoties. No Taupo pilsētiņas paveras skaists skats uz sniegoto vulkānu virsotnēm - Ngauruhoe, Pukekaikiore un Ruapehu. Līdz to iekarošanai man vēl divas dienas. Taupo lielākā vērtība noteikti ir ezers, apbrīnojami, bet vēl visi tās krasti nav komercializēti un pārpilni ar viesnīcām. Amerikāņu šādā vietā noteikti pēdējo kaku izspiestu, lai tik vairāk naudas iekasētu. Laiks joprojām saulains un karsts, taču Taupo ezera vējš jūtams. Lai gan šis ir ezers, daudz peldētāju nemana, jo ūdens joprojām diezgan stindzinošs. Saulrieti fantastiski īpaši, kad saule pazūd aiz sniegotajām kalnu virsotnēm.
Šeit nolemju izbaudīt vairāk termālo ūdeņu priekus. Dodos uz pilsētas peldbaseinu/akvaparku, kas pilnībā tiek apgādāts ar dabiskajiem termālajiem ūdeņiem. Dabūju studentu biļeti un vecā LU studentu apliecība lieti noderēja. Vēlāk atklāju, ka ir vēl viens parks pie upes, kurā ietek termālais ūdens un cilvēki bez maksas var priecāties. Diemžēl tur nonācu 19:45 un 20:00 parku slēdz. Te vispār daudz ko pēc saulrieta slēdz. Tas gan neizslēdz iespēju palikt te ilgāk, bet mašīna bija jāaizvāc gan.
Otrajā dienā dodos skatīt Hukka Falls ūdenskritums. Kārtējā lielā ūdens straume ar tirkīz zilo ūdeni. Drosmīgākie var ar motorlaivu piebraukt tam klāt pa ūdeni. Viens no retajiem objektiem, kas ir apskatāms par brīvu. Pavadu parkā kādu laiku un dodos tālāk pa gājēju taku pa krūmiem uz priekšu, līdz apnīk, tad paskatos kartē, ka tā var noiet 10km, griežos atpakaļ, nav laika garām pastaigām. Vakarā norezervēju lidojumu pāri vulkāniem. Jābūt nedaudz pirms 11 Chateu lidostā, skan tik franciski un cēli. Vakars, ezers, vējš, auksti. Pēc saulrieta te tiešām vis paliek ļoti auksti, pat ļoti ļoti auksti.
No rīta dodos uz Tongariro parku, saprotu cik tas ezers pa tiešām liels un brīžiem tā krasti atgādina jūras krastu. Ceļš likumu līkumains klintīs izkalts, bet uz priekšu tiekam. Bet...priekšā štoperis, visi stāv un rinda gara, jo gara. Kā nekā vienīgais ceļš lejā uz dienvidiem no Taupo. Pēc kādām 20 min vietējais reindžers nobrauc garām pasakot, ka jāgaida 3h, jo smaga avārija priekšā. Redzu medikopters arī tuvumā. Man laika nav, gribu lidot virs vulkāniem!!!! prasu pēc apkārtceļa, neesot apkārtceļa. Mēs tam neticam, sarubijām iekšā GPS, google un meklējam apkārtceļu. kaut kādas mistiskas līnijas sazīmētas, paceļu galvu augšā un redzu tik vienu vienīgu klinšu gabalu, dodamies atpakaļ. Atrodam pagriezienu, zīme aizliedz iebraukt, esot nacionālā koku konservācijas rezervāts. Zinu, ka kivi cilvēki saprotoši braucam vien iekšā. Ceļš drausmīgs, bet lidot joprojām gribas. Ceļamies aizvien augstāk un augstāk, esam kalna galā un mazais, akmeņainais meža ceļš arī pa virsotni ved mūs uz priekšu. GSP joprojām liek griezties atpakaļ. Atpakaļceļa nav. Braucam uz priekšu, skaitām pagriezienus un sākam prātot vai tik nesanāks kā Misteram Bīnam, ka izbrauksim turpat pirms avārijas tikai nedaudz uz priekšu :D Drošības pēc pabraucam vēl uz priekšu un tad maucam pa labi ārā uz valsts galveno autoceļu. Ceļa galā stāv vietējais Teksas Reindžers. Neko par nelegālo braucienu nesaka un ļauj mums doties tālāk. Lidojums nokavēts, zvanu un pārceļu uz 13:00. Līdz lidojam nedaudz laika, izlemjam kāpt kalnos starp vulkāniem. Ļoti gribējās veikt kalnu pārejas maršrutu, bet tas prasa aptuveni 7h un man tam laika nav. Samaksāju kārtējos 36$ par pacēlāju. Iedomājaties jāmaksā ir tikai par pacēlāju, kalns pats par sevi ir par brīvu :D :D Pirmais pacēlājs lēns, 20min līdz tiek augšā. Tad pārsēžamies nākamajās kamanās, kuras nedaudz ātrākas. YAY. Esmu augstākajā kafejnīcā Jaunzēlandē - 2020 metri. Ar lielu gribas spēku nolemju iiet 1.5h garo ceļu uz kalna virsotni, sāku daudzsološi, bet pēc dažām minūtēm sapratu, ka būs grūtāk nekā izskatās, gurstu, elpas trūkst. Bet nu dodos uz augšu. Pa ceļam satiekam vācu jaunekli, Viņš ēd Snickers un netiek uz priekšu, viņa draugi esot tur augšā, es joprojām esmu nolēmis doties augstāk. Diemžēl jābūt lejā uz lidojumu, saprotu, ka jāgriežas atpakaļ un, lai gan līdz augšai palikuši vairs daži simtu metru, laiks ir nepielūdzams. Esmu tieši laikā Chateu "international" airport. Lidosta smieklīga, maza mājiņa ar skrejceļu zaļā pļavā starp aitām. Lidojums sākās pārt tam pašam kalnam, kuru tikko mēģināju iekarot, sapratu, cik tuvu esmu bijis mērķim, bet nu nekas. Tālāk pilots ved gar vulkāniem, tie šeit joprojām skaitās aktīvi un dažreiz ko izspļauj. Lidojums neaizmirstams un skaists. dabūjam 10 minūtes plusā par to pašu naudu. Ļoti labi, atstāju dzeramnaudu. Ar to arī Taupo ezera apkārtnes iepazīšana beidzās. Priekšā garš ceļš uz Wellington.
Wellington
Velingtona ir Jaunzēlandes galvas pilsēta ar saviem aptuveni 400 000 iedzīvotāju. Visā visumā neliela pilsētiņa, bet atstāja ļoti labu iespaidu un pozitīvas atmiņas. Velingtona ir vēju pilsēta, kuru te tā arī nesastapu, bija silts, ar maz vēju.
Velingtonā ierados ar lielu novēlošanos un plāni nedaudz bija jāpamaina,izbaudu katru minūti, lai apskatītu cik daudz vien var. Pilsēta atšķirībā no Oklendas ir tāda daudz mākslinieciskāka,mīlīgāka, īsta hipsteru paradīze. S.Dalī stila ūsainie jauniešu te netrūkst. vakaros sākas īsta nakts dzīve, kad centrs pilns ar ielu muzikantiem un citām baudāmām performancēm. Hotelis joprojām pietiekami labs, te pat izmazgāju un izžāvēju visas drēbes par velti. Internets arī par velti....pirmās 60 min....un tad lēns jo lēns. Pietrūkst Latvijas interneta, ar to viņiem te nav paveicies.
Diezgan pavēls gribas apskatīt centru. Zinātāji ieteica Olive Restaurant. Nu gluži kāds pie mums Vecrīgā. Restorāns no ārpuses necils, nemanāms, iekšā ar tāds so so, bet mani uzrunāja pagalms, zaļš, hispterīgiem dekoriem un interjeru, lustra olīvas kokā, nu skaisti. Pasūtu tapas, pīle, jērs, cūkgaļa. Saprotu, ka pēc tam vienalga uz Makdonaldu būs jāiet. Izdzeru visu Russian Standard, kas pieejams bārā. Jau trešā vieta pēc kārtas, kurā izdzeru visus krājumus. Lieki piebilst, ka kokteiļi ir ap 15ml alkohola, tātad dubultais 30ml. Jutos neērti pasūtot dubulti dubulto šņabīti ar dzērveņu suliņu. Bārmenis trīsreiz pārjautāja un bija gatavs pārcelties uz dzīvi Latvijā, kur tik gigantiski alko kokteiļi :) Glāze kokteiļa - 18$.
Velingtona ir ziemeļu salas pašā dienvidu galā, skaista līča un jūras ieskauta. Apkārtnē ir daudz ko redzēt, ceļos agri un apskatu apkārtnes kalnus, skatpunktus un arhitektūra, kas te tiešām ir diezgan funkcionāla un nav baudāma tik ļoti kā daba. Ieraugu zīmi, ka pingvīni šķērso šoseju, sasmējos. Pēc 500 metriem tiešām viens pingvīns šķērso šoseju. Brīnumi... pingvīni gluži vai pilsētas centrā, nu vismaz netālu no centra. Turpat arī uz akmeņiem roņu bari sauļojas. Kārtējo reizi apbrīnoju šo saglabāto daudzveidību. Braucam apkārt visai pussalai un baudām pludmales burvību, kaitotāji ķer vēju un viļņus. Lasu gliemežvākus - Paua Shell. Vēlak skaidrošos muitā par šiem.
Apstājamies Weta Cave, vienā no filmēšanas studijām, kurā arī tapuši daudzi no Gredzenu pavēlnieka un Hobita atribūtiem. Samaksāju kārtējos 20$ par 45min ekskursiju. Samērā interesanta, rāda kā tiek izgatavotas maskas, ieroči, āda, pilsētas, mājas, mašīnas un viss kas cits. Šo iesaku tikai tiem, kas aizrāvušies ar kino industriju, jo īpaši ar Gredzenu pavēlnieku un Hobitu. Tālāk dodos uz sarkanajiem akmeņiem. Ceļš beidzas, jādodas ar kājām. Gājiens kārtējo reizi sanāca diezgan garš. Sarkanie akmeņi kā jau sarkani akmeņi, veidojušies pirms 200 miljoniem gadu zemūdens vulkāna izvirduma rezultātā, ar nelielu dzelzs oksīda piedevu, kas arī dod šo nokrāsu. Dodos uz priekšu gar krastu, ja jau tik tālu tikuši vajag arī roņus skatīt vaigā. Roņus neredzu, bet redzu dažus labus Paua gliemežvāku eksemplārus, ieeju azartā līdz atskan skaļš rūciens, teju vai uzkāpu vienam ronim, pagriežos a vēl divi priekšā, kā biju iemaldījies starp šo baru, pat nav ne jausmas. Mūku ko kājas nes prom. Sākas roņu fotosesija. Saprotu, ka jau diena iet uz beigām un tālāk iet vairs nav spēka, dodamies atpakaļ. Ceļš karstā saulē un garš. Vakarā apskatu vēstniecību rajonu, centru un dodos gulēt. Rīt 6 jābūt ostā, lai tiktu uz prāmi un dotos uz Dienvidu salu.
Praktiskie jautājumi un par to kā gāja Dienvidu salā būs lasāmi tuvāko dienu laikā.
Bildes apskatāmas manā profilā.