Pasmaidīsim par neveiksmēm jeb kā mēs braucām uz Irāku...
|
Linda Gintere-Saeed
|
Dūšojāmies gadus četrus,līdz izlēmām aizbraukt līdz Irākai,Kurdistānas reģionam.Gribējās taču vīra radus iepazīt arī reālajā dzīvē,ne tikai muļķīgi smaidīt un māt ar roku datora ekrānam.Tā kā augusta beigās bijām ar mašīnu aizbraukuši no Uk līdz Lv,tad brauciens no Uk līdz Irākai ar diviem šoferiem (mani un vīra brāli)šķita vienkāršāks par vienkāršu.It kā jau 5000km,bet doma,ka pa ceļam redzēsim ne tikai mākoņus (kā parasti tas ir lidojot),bet arī Franciju,Šveici,Itāliju,Grieķiju un Turciju.Arī informācija,kuru biju savākusies no interneta portāliem,mani daudzmaz nomierināja.Slemani http://en.wikipedia.org/wiki/Sulaymaniyahbumbas nesprāgst,neviens nešaudās ticības,pārliecības vai vēl kādu citu iemeslu vadīts.Pilsēta liela,moderna,attīstīta.Jābrauc,kad tad vēl,ja ne tagad?Tur ir rudens,nekādi mošķi arī nelidinās un nekož,vēl silts bez gala...Un man gribas tik daudz ko redzēt... Žēl gan,ka mani gudrie vīrieši neļauj man izplānot braucienu no A-Z,viņiem šķiet,ka ar navigācijas iekārtu un prāmja biļetēm pilnīgi pietiek. Lai nu kā,bet savai drošībai tomēr izprintēju kartes un ceļa aprakstu.Piedevām,navigācija nedarbojas Irākas teritorijā,tādu greznību sola kaut kad nākotnē.Protams,vēlāk arī pierādīsies,ka ceļojums ir tiešām jāsaplāno,jo galā ieradāmies vairāk kā noguruši. Lielā diena ir klāt,vēl iepriekšējā naktī sakrāmējam visu mašīnā,lai no rīta agri dotos ceļā.Braucēji esam es,mans vīrs,mūsu trīsgadīgā meitiņa un vīra brālis.Līdz Dover ir tikai trīs stundu brauciens,vīra brālis pārlaimīgs stūrē,es tāda miegaina sēžu un domāju,bet tad ...ir!!!Meitiņa,kur nekad un nevienā transporta līdzeklī nevemj,piepeši vemj...Viss ir netīrs un smaržo arī ne pārāk patīkami,bērnam pašam puņķi un asaras pa gaisu...Kā nekā pē no mutes un mīļmantiņa nu ir riktīgi netīra.Apstājamies pirmajā benzīntankā,es tīru un pucēju bērnu,drēbes,mazgāju savu šalli,bet citi tualetes apmeklētāji šķību aci skatās uz mani. Uz prāmja nopērkam tabletes pret nelabu dūšu,bet vairāk nekas tāds neatkārtojas. Francija...Braucam un braucam,bet nu nekā īpaša.Vakarpusē,kādas stundas brauciena attālumā no Šveices robežas izlemjam paēst un atpūsties kādā no viņu glītajām ceļmalas iekrietuvēm.Tā jau viss tīrs un kārtīgs,ēdiens arī izskatījās kārdinošs,tikai...Kad nu bija jāķeras pie ēšanas,konstatējam,ka viss ir vēss,gaļa apkaltusi.Bet ko var gribēt vēlu vakarā,piedevām,pēc stundas to iestādi tikpat vērs ciet.Lielais teātris sākas,kad izlēmu pasūtīt Latte Macchiato,domāju,ka beidzot būs kaut kas līdzīgs kā Vācijā dzertajai Latte Macchiato,ko tik ļoti biju iecienījusi.Ierāvu krietnu malku kafijas un pārsteigumā iebrēcos pa visu ēstuvi ne tikai angliski vai latviski,bet pat vāciski: "Tas ir Caffee Latte?Das ist Caffee Scheiße!" Visi uz mani paskatījās kā uz trako.Tas kafijkrāsas šķidrums garšoja pēc visa kā,tikai ne pēc kafijas,kur nu vēl Latte Macchiato! Darbinieces sāka kaut ko savā franču mēle satraukti runāt,laikam jau saprata,ko es pateicu.Vīrs mierinoši paziņoja,ka bijis jāņem kapučino.Pēc mirkļa man tiek atnests kapučino,kas izskatas taisni tāpat un garšo tikpat ķīmiski.Neko,klausu vīram un cenšos to mistēriju dabūt lejā,pa taisno lejot kaklā un noskalojot ar meitas sulu.Lai nu kā,bet pāris stundas vēlāk jau Šveicē iekš mini benzīntanka izdzēru krūzi ļoti gardas kafijas. Nākamā jautrība sekoja netālu no Šveices robežas,kad skaļi noteicu,ka nu izbrauksim no ES. Vīra brālis gandrīz paģība,varēju sausu muti skaidrot,ka viņa vīza (viņam ir Irākas pase un attiecīga vīza pasē,jo ir precējies ar polieti) derīga arī EEZ.Pirms tam nedēļu centos viņam ieskaidrot,ka Grieķija ir ES un tur vīza nav vajadzīga.Viņš noticēja vien tad,kad vēstniecības darbiniece viņam personīgi to paziņoja. Protams,uz robežas viss bija vislabākaja kārtībā,viens robežsargs,platu smaidu pār visu ģīmi prasīja,vai viņš gadījumā neesot no Mosul.Viņš tur esot dienējis.Vēl tikai nopirkām autobāņa uzlīmi un varējām doties tālāk.No Šveices gan neko citu neatceros,kā vien tumsu,tumsu,tuneli,tuneli,tuneli un vēlreiz tumsu. Meitiņa mūs sasmīdināja,kad paziņoja,ka par 6 GBP viņa gribot pirkt šito tuneli ar to mašīnu tur priekšā (19km garš tunelis un milzu džips). Itālijā ,galīgi noguruši,nolēmām kaut kur piestāt un pagulēt, bet visi hoteļi-moteļi ceļmalās izskatījās vairāk kā apšaubāmi. Biju samērā nikna,jo uzskatīju,ka bērnam ir normāli jāguļ,nevis jāmokās pa mašīnu.Taču neko darīt-stundas piecas nosnaudām pie kaut kādas ēstuves-benzīntanka turpat mašīnā.Un atkal rullējam tālāk uz ostu Ancona,lai stundas septiņpadsmit varētu atpūsties uz prāmja.(Braucām no Ancona Itālijā uz Igoumenitsa Grieķijā.) Tā kā esmu nikna,jo neesmu kārtīgi gulējusi,neko nesaku,tikai uzjautrinos,kad vīrs ar brāli-viens par otru gudrāki,cenšas atrast ceļu uz ostu.Abi ignorē navigācijas sievišķa izmisīgos brēcienus,lai pie nākamās izdevības griežamies tur un tur ,tik brauc uz priekšu,lai gan pilsēta un osta jau paliek pa labi aizmugurē. Beigās apžēlojos,teicu,lai tik griež mašīnu riņķī(tas nekas,ka nav atļauts) un nākamjā izbrauktuvē brauc lejā uz pilsētu. Osta atradās kā uz burvju mājiena. Tikai nākamie jociņi itāļu gaumē...Biļetes vajagot izņemt rēderejas ofisā,kas atrodas kaut kur pāris trīs minūšu brauciena attālumā.Un atkal mani gudrie vīrieši,viens otru gudri mācīdami,brauc un brauc,bet vajadzīgajā vietā netiek. Tad nu atkal bakstīju ar pirkstu-te,tur,tagad,pa labi! Brauciens ar prāmi bija jauks-gardi paēdām(un briesmīgi dārgi arī),labi izgulējāmies,atpūtāmies.Vienīgi vīram kaut kā nebija pa prātam lielie viļņi naktī,viņam bija vairāk kā bail.Tik lielu kuģi ,viņaprāt, nebūtu vispār jāšūpo! Grieķija...Nu nekā ievērības cienīga,vienīgi tagad zinu,kāpēc viņiem nav finanšu!Ceļi lieliski,pasakaini tuneļi,tilti...Tur laikam visa ES naudiņa nokļuvusi.Brīnījos par viņu laukkopības metodēm.Kad labība nokulta,salmus neviens nevāc,bet vienkārši pielaiž laukam uguni... Grieķijas-Turcijas robeža kļūst par mūsu lielāko klupšanas akmeni.Tik daudz stulbuma,neprāta,humora vienā piegājienā vēl nebiju manījusi.Man un meitiņai nekādu problēmu-mums ir LV pases,mums ieštempelē zīmogus un varētu doties tālāk,ja vien...Vīrs,samaksājis nodevu par vīzu (Lielbritānijai nav bezvīzu režīms ar Turciju),saņem attiecīgu uzlīmi un zīmogus pasē,bet lielā problēma ir vīra brālis ar Irākas pasi.Turki atsakās viņu ielaist Turcijas teritorijā,vajagot konsula vīzu. Domājam,ko darīt,jo mašīna uz vīrabrāļa vārda.Kaut kādi puiši,kas arī no Kurdistānas,mēģina mums palīdzēt,bet runā un dari ko gribi,nekā...Ja vīrabrālis labprātīgi nedosies uz Grieķiju,viņu arestēs.Tā paiet stunda pēc stundas,bet mēs nekur neesam tikuši.Dokumentus simtiem reižu rādam visiem pa labi un kreisi,bet nekā...Ir izlemts,ka vīrabrālis dosies atpakaļ uz Grieķiju un uz Irāku lidos,bet es braukšu tālāk.Mašīna tiek pārreģistrēta uz mana vārda,tiek noslēgta OCTA,kas derīga Turcijā un man tālāk jāstūrei vienai(bet es pat nezinu kā mašīnu ar automātisko ātrumkārbu ātrumā ieslēgt).Taču tad vienam rodas ģeniāla ideja!Jāmēģina dabūt elektroniskā vīza!Tajā pat birojā,kur pirkām OCTA,darbinieki ļauj mums aizpildīt internetā formu,lai pieprasītu vīzu.Jautājumi stulbāki par stulbiem,bet atbildes ieķeksēt nav iespējams.Nekā...Nu jau turki mūs visus sola mest cietumā...Beigās ar meitiņu staigājam un staigājam,skatāmies uz mēnestiņu...Un tad ir labie jaunumi! Ir nomainījušies darbinieki, vīrs ar brāli sapirkuši šiem saldumus,viņi no sava datora aizpildījuši e-vīzas formu (izrādās,ka taja OCTA birojā internets pa daļai bloķēts drošības nolūkos,tāpēc nav izdevies aizpildīt),vīza saņemta un varam braukt! Nu tikai man esot jāizbrauc no Turcijas teritorijas un vēlreiz jāiebrauc,lai viss būtu legāli. Izbraucu-iebraucu,pēc tam vīra brālis sēdās atkal pie stūres ,un mēs zibensātrumā pazudām no turku robežsargu redzesloka. Sešas garas stundas nocīnījāmies ar viņiem... Un atkal braucam,kaut kur pamanām Lukoil benzīntanku,izrādās,tādu te daudz,bet vīram tas atgādina Latviju.Kad Istanbul pārbraucam Bosfora tiltu ,esam nokļuvuši Āzijā. Adieu Eiropa! Welcome Āzija! Protams,satiksme jau ir kā tv redzēts-nekādu noteikumu,kurš pirmais,lai gan pie sarkanās gaismas tomēr neviens nebrauc gan. Hoteļus mana ,bet pretējā ceļa pusē,kurp nokļūt nemākam...Esmu pārmocījusies,nikna,žēl bērna...Bet bērns gan nesūdzas,māte tāda nīkule...Un atkal guļam mašīnā.Paēdam netīrā ēstuvē,cenšos netīrumus un mušas neredzēt,visu gan pārslauku ar dezinfekcijas gēlu.Man līdzi vesels krājums,ja nu kas... Nākamjā dienā brauciens turpinās,ceļš lielisks,braukšana veicas raiti.Nopriecājos par lielo sālsezeru,kalniem...Pēcpusdienā,kad jau tuvojamies Irākai,piestājam paēst kādā ceļmalas "restorānā".Ēdiens tāds pats kā tas,ko parasti gatavo mans vīrs,garšīgs,lai gan par tīrību šaubos.Bet ēst ēdu,visi ļoti laipni,smaidīgi,mani gan apbrīno,jo esmu viņu standartiem gara un ar zilām acīm! Un tad man sagribās uz tualeti.Ēkā tādas nav,lai mēs ejot aiz stūra,tur būšot.Dienā gan biju ievērojusi kā turciski ir sieviete un vīrietis,bet uz tas necilās kleķa būdiņas taču nenāca ne prātā meklēt uzrakstus.Vīram prasu-kurp man iet,šis tik saka,lai ejot tik pirmajās durvīs.Hm,izsprāgu ārā kā korķis!Vecs,sakaltis turku onkiņš sēdēja uz beņķa un mazgāja kājas...Labi,ka mani nemanīja!Tikai pēc tam pamanīju,ka pie durvīm ar ogli uzkricelēts BAY(vīrietis) un pie nākamajām durvīm BAYAN (sieviete). Vēlu vakarā tuvojāmies Irākas robežai.Un tikai tagad sapratu,ka šeit taču joprojām ir KARADARBĪBAS ZONA!Ielas un ēkas sabumbotas,viss sašaudīts...Diyarbakir taču kurdu nemiernieki regulāri karo ar turkiem...Un vīrabrālis nervu nomierināšanai stāsta stāstiņus,ka pirms pāris nedēļam te sprāgušas bumbas...Bet tad jau ir robeža!Tikai mazliet un būsim Irākā!Kurdistānā! Uz Irākas robežas atkal nākas aizkavēties,pirms tam gan mums atkal saštempelē pases (LV pilsoņi Kurdistānas reģionā 14 dienas var uzturēties bez vīzas,pēc tam gan jādodas to nokārtot),pacienā ar tēju,bet ir problēmas ar mašīnu.Tā ir ražota 2010.gadā!Ja nu vīrabrālis izdomā to pārdot???(Hm,mājās iesim kājām,vai?)Bet Kurdistānā piereģistrēt var tikai auto,kas nav vecaka par diviem gadiem,tātad-2011.gada izlaidumu...Viņam noņem pasi un izsniedz attiecīgu dokumentu.Mašīnu pārdot nav iespējams-nebūs mašīnas-nebūs pases! Un varam doties tālāk!Turpat pierobežā meklējam viesnīcu-negribas pie radiem ierasties netīriem,nošņurkušiem,nogurušiem.Viegli nenākas nakts vidū atrast,bet kaut kādu jokainu iestādi atrodam,kur arī guļam.Nomazgājamies(uh,nemaz neteikšu,ka man iesākumā rēgojās legionellas (leģionāru slimības izraisītājas)),sakrītam gultās un stundas sešas nošņācam nepakustējušies.Nākamajā rītā dodamies tālāk-mūsu mērķis ir Slemani,braucot cauri Mosul ,Hawler(Erbil),Kirkuk. Es pa daļai snaužu,it kā jau interesanti,bet nogurums dara savu.Joprojām neatceros kurā pilsētā tieši,ja pareizi atceros,tad Hawler,nespējām atrast kā tikt uz ceļa,kas ved uz Slemani.Prasām vienam,šis rāda uz Ziemeļiem,bet tur nekā.Prasām nākamajam,tas rāda uz Dienvidiem.Prasām trešajam-tas rāda uz Austrumiem,bet ceturtais-uz Rietumiem. Beigās atradām kādu taksometra šoferi,kurš brauca pa priekšu un parādīja īsto ceļu! Checkpoint!Ups!Kaut ka neienāca prātā,ka man būs jāskatās uz līdz zobiem apbruņotiem armijniekiem,jārāda pase.Protams-pārsvarā jauni,glīti puiši,kuri smaida,skatās uz mums,dzen jokus.Un atkal vīrabrālis izsper kārtējo,nervus nomierinošo trumpi.Šeku te šajā pilsētā pirms dažām dienām sprāgušas divas bumbas,tāpēc tik stingra kontrole...Smieties?Raudāt?Īstenībā jau vienalga,jo gribas tikt ārā no mašīnas,apnicis...Paēdam un metamies pēdējā tūrē! Noguļu,pamostos,kad esam netālu no Slemani.Kirkūkas tuvumā mani pāris reižu modina,lai paskatos uz naftas ieguves vietām,smird tur pec petrolejas un benzīna...Nezinu,kā cilvēki spēj tur dzīvot. Vīra radi sagaida mūs kā lielākos dārgumus pasaulē!It īpaši jau mūsu meitu!Viņu viesmīlība ir neizmērojama!Mūs apskauj,bučo un atkal apskauj! Un vispirms jāēd!Ēšana viņiem arī ir nozīmīga.Un tad sākas pļāpāšana,tējas dzeršana...Visi kaimiņi skrien skatīties,sveicināties...Hm,bet es kurdiski vien vārdus trīs zinu.Bet esmu atbraukusi apņēmības pilna iemācīties kaut nedaudz,bet šo to.Pāris trīs dienas pavadām Slemani-pilsēta,lai arī skaista,tomēr pretstatu tik daudz! Tik skaists parciņš izveidots,bet turpat aiz žoga piesvaidīts,netīrs...Man kaut ka acīs un prātā iekrīt German Village-neliels ciematiņš pilsētas centrā.Tā ir kurdu ikdiena-būvēt dzīvojamos rajonus-ciematus.Ta skaitās smalki un stilīgi.Moderni! Un visu laiku jābrauc ciemos,jāed,brauc ciemiņi. Tad tā diena ir pienākusi-jābrauc uz ciematiņu kalnos pie vīra vecākiem.Turpat 100km arvien augstāk kalnos-līkumu līkumos.Ceļi labi-laiku pa laikam Checkpoint.Vīra vecākiem ir māja pēdējā ciematiņā,pēdējo gabalu laužamies pa zemes ceļu...Un no tā kalna labajā pusē var redzēt Irānas robežu.Vīra vecāki sagaida mūs atplestām rokām!Māja...tā ir smalkākā un modernākā māja visā ciematā! Un atkal nāk ciemiņi-radi,draugi...Vīra mazā māsa jau zin-man tēja garšo vāja,bez cukura un no puslitra krūzes!Ar laiku gan tā tēja manā krūzē top arvien stiprāka un saldāka. Muļķīgi jau ir-visi runājas,skatās uz tevi,smaida,bet tu ne bū,ne bē! Es tikmēr skatos un vēroju!Mazā māsa visu laiku tik tīra,berž un pucē,ja es mēģinu ko pabāzt zem krāna,jau rauj no rokām laukā.Tas esot viņas pienākums,viņa nemaz to neapspriež.Mamma gatavo ēst,viņa novāc,satīra.It kā jau forši-pienākumu dalīšana.Bet tad atbrauc lielā māsa ar ģimeni,vēl daži brālēni...Trauku kalns,bet es mokos garlaicībā!Kāda stīvēšanās bija,kamēr izcīnīju savu vietu pie izlietnes!Es centos paskaidrot,ka tā nav nekāda kauna lieta palīdzēt,kaut arī ciemos un ciemiņa statusā! Pēc pāris dienām vīra mamma paņēma mani līdzi uz lauku.Viņa gāja pēc tomātiem,gurķiem,vīnogām.Viņa bija pārsteigta,kad es palīdzēju lasīt tomātus,gurķus!Es atkal biju neizpratnē-man bija tikai jāskatās? Ievēroju,ka vīrieši nekad nepalīdz sievieti nest,ies tukšām rokām blakus,pļāpās,bet nepalīdzēs! Nezinu,ko vīra mamma padomāja,bet liku vīram paņemt spaini ar tomātiem un atnest mājās.Viņa vēl cīkstējās pretī,bet beigās tādu apmierinātu smaidu pļāpāja ar manu meitu-savu mazmeitu. Viņiem ir govs-tāda mini maziņa,salīdzinot ar HM govīm manā saimniecībā LV.Piens pietika vien man un meitiņai.Riskējām,dzērām nevārītu,tikai vēlāk sapratu,ka tas bija liels risks-bruceloze joprojām ir aktuāla tajā pusē. Ar vīru gājām pastaigāt pa viņa bērnības takām.Oh,nu grūti man nācās-sirdsklapes,nespēks,galvassāpes.Dusmojos,ka esmu tāda nīkule-nebūt neesam tik augstu kalnos,bet es vai bezspēkā zemē krītu.Vakarā joka pēc izmērīju temperatūru-38` C. Saskumu,eh,tas jau bija gaidāms pēc tāda brauciena.Vīram pateicu,ka jūtos slikti,viņš tik teica,lai paguļu,viss būšot kārtībā.Tā novārtījos pa gultu līdz bija jābrauc atpakaļ uz pilsētu. Pilsētā atkal ciemojāmies,ciemiņi nāca pie mums.Mazliet paguvām apskatīt pilsētu,bet tad negaidīti nomira vīra onkulis.Bēres tiek sarīkotas tūliņ pat-onkuli vīrieši nobērēja tajā pat naktī.Sievietes uz kapiem neiet,viņas savācas kopā un sēro pa savam.Uz kapiem atvadīties viņas dodas trešajā dienā.Tad tiešām iet visi!(Es negāju.Labi,ka vīrs teica,lai neņemot mani līdzi.) Man atkal atsākās temperatūra,galvassāpes,kaulu sāpes.Sadzēros zāles un turpināju iepazīt pilsētu.Devāmies nelielā izbraukumā ārpus pilsētas-patikt jau man patika,ja vien nebūtu bijis tik stiprs vējš un pati justos labāk.Viss palēnām kā pa miglu,ēst negribas,apskaujoties ar radu tanti,gandrīz nogāzu viņu zemē.Bet cenšos cik jaudas.Tā pati radu tante uzkrauj man uz šķīvja milzu kalnu ar ēdienu,bet man rīsi jau sapņos rādās,lai arī garšot garšo.Vairs negribas gaļu,gribas īstu sulu,jo nezin kāpēc veikalos tikai nopērkami mistiski dzērieni ar jocīgām sastāvdaļām.Ievēroju,ka daudzas pasaules valstis to pašu Irāku uzskata par kaut kādu atkritumu izgāztuvi,piegādājot zemākas kvalitātes vai satura pārtikas produktus,to,ko neizdodas notirgot savā zemē.Bēdīgi...Arī rotaļlietas bērniem ir sliktas kvalitātes,bīstamas.Viņi paši gan pie tā ir pieraduši,ka īsti nemana,kas un kā. Turpinu slimot,pārsvarā mājās guļu un neceļos.Vīrs arī labais-nevienam nepaskaidro,kāpēc guļu,guļu un vēlreiz guļu.Kad nu mazajai māsai pasaku,ka esmu slima,viņa ir šokēta.Bet ciemošanās turpinās!Un regulāra domino spēlēšana! Sēžu ar savu trīsdesmit deviņu grādu temperatūru un skatos,kā vīrs visu laiku zaudē.Man gan kauns teikt,lai palaiž mani spēlēt.Bet vienā spēlē tomēr metu kautrību pie malas un izlemju pamācīt vīru.Nu žēl skatīties,kā viņš cenšas pietupīt "lielo trumpi",piemēram 5/6,kaut gan visi piecinieki un sešinieki jau sen kā izlikti.Nav ko piebilst-šajā partijā viņš uzvarēja! Naktīs,mocīdamās ar drudzi un galvassāpēm ,sāku domāt,kas par kaiti man uzbrukusi.Tā kā visa esmu sīkās,sarkanās pumpās,visu vainu uzveļu ērcei,kura iekoda LV, kādas nedēļas trīs pirms paliku slima.Varbūt Laima slimība?Beidzot vīrs met kautrēšanos pie malas un izlemj vest mani pie daktera.Māsa pasaka,kur dakteri meklēt,pavada mūs līdz attiecīgajai iestādei.Mēģinu dakterim paskaidrot,kas man kaiš,kādu slimību varbūt esmu dabūjusi.Bet viņš vispār nezina,kas tā tāda ērce tāda ir.Izmēginu pat savas latīņu valodas zināšanas,bet tas neko nedod.Viņš nosūta mani uz asinsanalīzēm.Kad saņemu rezultātus,esmu gatava turpat krist zemē un gaudot pilnā balsī!Lai nu kā,bet tagad zinu,ka man nav nedz salmonelozes,nedz brucelozes!!!Dakteris,apskatījis analīžu rezultātus,uztiepj,ka man sāp kakls,izraksta saaukstēšanās tabletes un antibiotikas.Nedzeru nedz tās mistiskās saaukstēšanās tabletes,nedz antibiotikas,tikai paracetamolu vai ibuporfenu,kas īpaši nelīdz,jo temperatūru zemāk par 37.8 neizdodas dabūt. Niknojos,ka esmu slima,izplēn visi mani sapņi par Chavy Land-atrakciju parku.Tā gribējās uz amerikāņu kalniņiem,milzu šūpolēm.Sapnis izplēn arī par Amna Suraka muzeja apmeklēšanu,vienkārši neesmu spējīga pakustēties. Tikai guļu un raudu.Vīrs beidzot paziņo,ka ir ar mieru pirkt man lidmašīnas biļetes,tajā pat naktī varēšu lidot atpakaļ uz Angliju. Visi no manis un mazās atvadās,pēc diviem naktī,sadzērusies paracetamolus un ibuprofēnus,esmu gatava lidot.Vīrs dod pēdējos norādījumus,lai neizrādu,ka man ir slikti,lai gan tas nākas tik grūti. Netālu no lidostas sākas pamatīga kustība-svētceļnieki atgriežas mājās no Mekas.Jau pa televizoru ziņās rādīja,ka visas lidmašīnas pārpildītas,pat speciāli reisi bijuši.Un KONTROLE! Oho! Savu mūžu neatveros,kad kāds būtu tik ļoti kontrolējis manas mantas,čamdījis mani pašu.Pa trim lāgiem izpētīja manu mugursomu,maku,mani pašu. Labi,ka vīra brālēns strādā lidostā,jo manā somā atrod nagu laku.Nesaprot pat vīrs,vai to laku jāmet prom,vai drīkstu paturēt.Tālāk mūs nelaiž.Beigās noskaidrojas,ka ne jau nagu laka viņus interesē,bet gan nagu lakas noņēmējs.Atvieglota pasmejos,ka neplānoju spridzināt,man tāda šķidruma somā nav.Vīra brālēns visu laiku ir ar mums,viņš mūs pavadīs līdz lidmašīnai. Tā kā lidojam ar Turkish Airlines, izdodas ar viņiem sarunāt,ka abiem lidojumiem biļetes izdrukā tūliņ,lai Istanbul man nav jāmeklē,kur dabūt biļetes nākamajam lidojumam no Istanbul uz Birmingham. Tur man būšot vien stunda laika ,lai atrastu nākamo lidmašīnu.Lidmašīnā meitiņa aizmieg tūliņ pat un tikai ar grūtībām izdodas viņu pamodināt Turcijā.Istanbul Ataturk lidosta ir gigantisks monstrs,bet man stundas laikā jātiek cauri kontrolei un jāatrod nākamā lidmašīna.Rindas grandiozas,darbinieki-burta kalpi.Ja kāds mēģina tikt ātrāk,kaut kur ielienot,pārlienot pāri barjerai,tūliņ var rēķināties,ka tie prieki būs īsi,viņam nāksies stāties visgarākās rindas pašā galā.Viegli man nav,esmu nosvīdusi slapja,bet jušana-it kā būtu piedzērusies.Tomēr turos-smaidu!Drīz būšu mājās,tad uzreiz uz slimnīcu. Nobeigums?Jā...Slimnīca mani pretī neņēma,zāles gan izrakstīja,bet lika iet pie ģimenes ārsta.Tad nu dzēru antibiotikas,mocījos ar augstu temperatūru,galvas un kaulu sāpēm.Pie ģimenes ārsta bija iespējams tikt vien pēc nedēļas.Nodevu analīzes,rezultāti gaidāmi vēl pēc dienām piecām.Kad vīrs skype piezvanīja,pārmetu viņam,kāpēc mums neienāca prātā ideja braukt uz Latviju,Rīgā būtu taisnā ceļā devusies uz Infektoloģijas centru,nevis vēl vienu nedēļu mocījusies.Tā kopā jau trīs nedēļas!!!Tad nu vīra brālēns,kurš dzīvo kopā ar mums,dabūja vest mani tajā pat naktī vēlreiz uz slimnīcu.Šoreiz gan mani neviens prom nedzina...Bija jau pēdējais laiks,citādi laikam viss beigtos bēdīgi.Dakteri satraukti centās manā labā darīt visu,jo bija sākusies asinssaindēšanās...Ko izslimoju?Mistisku vīrusu...Cik daudz atceros no Irākas? Maz...Un tas viss tādā kā miglā tīts. Bet nu jau kaļam nākotnes plānus,šoreiz ir doma braukt no Latvijas uz Irāku.Laikam jau tas piedzīvojumu meklētāja gars nav tā riktīgi nokaujams,lai gan pāris mēnešus pat uz veikalu iet negribējās.Nu gribas man to pilsētu kārtīgi apskatīt,aiziet uz muzejiem,aizbraukt vēl šur tur.Un gribas arī man savus radiņus pacienāt ar kādu latviešu gardumu,jo toreiz tortei pirktās sastāvdaļas tā arī palika neizmantotas.Kurdistānā biju apaļas divas nedēļas(desmit no tām biju slima),neskaitot tās piecas dienas,kuras pavadījām ceļā!
