Rīga - Senegāla ar autostopiem IV

  • 3 min lasīšanai
Jāņa piezīmes:Matīsam no Andoras palicis vēl lēti iegādātais absints un kopā ar policistiem slīcinām bēdas stiprajā dzirā. Nākamajā dienā policisti mums pat par velti izsauc taksi, lai mēs varētu izbraukt cauri visai pilsētai un turpinātu stopēt. Jā, tādi ir forši menti un īsti sabiedrības labklājības sargi. Matīsa piezīmes: Neilgi pēc stopēšanas uzsākšanas, ar kaucošām riepām apstājas divas mašīnas ar franču numuriem, pasažieri – viena liela ģimene. Kā uzzinām brauciena laikā, vīrs ir 22 gadus jauns marokānis, bet sieva – par viņu 12 gadus vecāka francūziete ar diviem bērniem. Puisis ir no Marokas un, šķiet, apprecējis francūzieti tikai, lai dabūtu attiecīgās valsts pilsonību. Jāņa piezīmes: Braucēji ir ļoti draudzīgi un viņiem arī pastāstām iepriekšējās dienas aktivitātes ar laupīšanas elementiem. Tas ģimenei ir kas nedzirdēts un stāsta iespaidā viņi kafejnīcā mūs paēdina. Es kalpoju kā dzīvs uzskates materiāls. Stāstot mūsu piedzīvojumu draugiem viņi norāda uz mana kakla skrambām. Nākamais draudzības solis ir piedāvājums aizbraukt pie viņiem uz mājām. Sākumā nevēlamies piekrist, jo tomēr cilvēki ir sveši un mēs esam divi latviešu puiši, kas viens un divi var sagādāt neērtības. Beigās ģimenē nodzīvojam piecas dienas. Musulmaņu gods un lepnums Matīsa piezīmes: Ģimene tiešām šķiet unikāla. Musulmaņu gods un lepnums. Ienākot mājās, uzreiz mūs iepazīstina ar tēvu, pret kuru ir acīmredzama cieņa. Mājā dzīvoja ģimenes 3 paaudzes un vēl kalpotāji. Mēs tiekam uzņemti gluži kā Dalailama vai kāds cits svētais – mums neļauj neko darīt, tikai gulēt, ēst, pastaigāties. Nama tēvs mums pat atvainojas, ka viņa valstī ir noticis tāds briesmīgs aplaupīšanas gadījums. Vienā no karaliskās atpūtas dienām dodamies uz arābu publisko pirti - Hamamu, nākamajā - iepazīt okeānu. Atpūtas programmas izklaides pusi nodrošina bērni, bet vecāki rūpējas par ēdināšanu un tādām lietām. Jāņa piezīmes:Tā kā es smēķēju, Marokā biju nopircis lētas cigaretes, tādas, kuras pat vietējie nepīpē. To manot, mūsu labā ģimene saka pārliecinošu “Nē, Tu to nevari pīpēt” un glābj manas plaušas ar Marlboro. Matīsa piezīmes: Katru dienu mēs ieminamies, ka mums vajadzētu doties tālāk, bet ģimene tikai aicina vēl un vēl palikt. Pat vēlas mums iedot apģērbu. Tā kā ceļojuma galvenais mērķis Mauritānija atrodas vairāk kā 1 000 km attālumā un mēs joprojām esam Marokā, ilgāk par 5 dienām vienkārši nedrīkst šeit uzkavēties. Jāņa piezīmes: Dienā, kad pilnībā esam nolēmuši atvadīties no ģimenes un doties prom, viņi mūs aizved uz savas pilsētas Guelmim centru, kur vēlamies izņemt naudu no kartes. Diemžēl bankas ir ciet un apņēmību pamest ģimenes silto ligzdiņu vēl vairāk sadragā fakts, ka Marokas bankas automāts nekrietni norij manu bankas karti. Neko darīt, jāpaliek vēl vienu dienu. Lai arī pilsētiņa ir maza, bet tiešām ļoti sakopta, pilnīgs pretstats spokainajai un baisajai Mellilai. Uz mājām pamanām vienu un to pašu uzrakstu arābu valodā un beidzamies no ziņkārības vai nost - ko tas nozīmē? Aicinājums gāzt diktatoru? Pretoties kapitālismam vai dzīvot mierā un saticībā un, lai Dievs Jums palīdz? Varbūt kāds slepens kods, kuru pamanām tikai mēs, acīgie un pieredzējušie ceļotāji? Izrādās patiesība ir nedaudz savādāka. Tas ir brīdinājums nemest atkritumus, jo tad sekos sods. Pārsteigumus sagādā arī globālā tīmekļa kafejnīcas. Tajās saimnieko gandrīz tikai bērni. Mans tīkla administrators ir mazs nēģerītis, kurš uzrunā mani raugoties caur lielām brillēm melnos rāmjos. Nākamajā dienā esam pilnīgi apņēmušies posties Senegālas virzienā un dodamies otro reizi uzbrukumā bankai. Par laimi tā ir vaļā un es aplaimots saņemu atpakaļ savu karti, bet naudu gan neizņemu. Kā jau tādās situācijās gadās, tieši naudas neizņemšana bija pēdējais ko man vajadzēja darīt ... Atpūta oāzē Matīsa piezīmes: Pēc atvadīšanās no ģimenes stopējām tālāk. Nākamais izpalīdzīgais cilvēks ir džipa ar beļģu numuru īpašnieks. Šoferis, kurš, izrādās, dzīvo Kanāriju salās, sākumā ir nedaudz nelaipns un galīgi nevar saprast, kā tas ir, atstopēt no Eiropas līdz Sahārai. Bet, kad sākam stāstīt sīkāk, viņš saprata un uzreiz mainījās viņa attieksme pret mums no ļoti vīzdegunīgas uz slavējošu. Izrādījās, ka šis Beļģijas arābs brauc tieši uz Mauritāniju! Pilnai laimei neko vairs nevajag, jo joprojām līdz Mauritānijai ir ap 1000 km. Šoferim pa ceļam esot jāiebrauc mājās, jo vajagot izgulēties. Izrādās gulēšanas vieta atrodas ciematiņā, pašā oāzes vidū, kuru ieskauj Marokas kalni un milzīgais, mirušais tuksnesis. Jāņa piezīmes: Ainava ir skaista. Zaļi lauki, palmas un kontrastam tuksnesis. Paša šofera miteklis ir pamazs, bet ļoti mājīgs. Arī viņam raksturīga austrumnieku viesmīlība, kas tik ļoti pietrūkst stopējot pa Eiropu. Ieturam glaunas pusdienas, kurās mums pasniedz grūbas, rīsus kartupeļus un gaļu. Un kā pieņemts, ēšana notiek uz grīdas tepiķa, starp mīkstiem spilveniem. Kontrastam mums fonā atrodas televizors, DVD un dažāda cita tehnika, kas atgādina, ka globalizācija un progress ir neapturami. Matīsa piezīmes: Pēc pusdienām šoferis mums paziņo, ka nevarot vest mūs uz Mauritāniju, jo uz robežas varot būt problēmas. Tas tik tiešām ir draņķīgi, līdz ar to mums joprojām priekšā ir ap 1000 km ... sākām atkal stopēt. Autore: Liene Lapševska, iCelo.lv Turpinājums sekos ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais