Vienas dienas izbrauciens pretī Zelta rudenim Kurzemē

  • 5 min lasīšanai
  • 53 foto
Tā jau saka, ka tās ašās idejas ir tās labākās. Tiešām! 4.oktobra rītā, ciemojoties pie brālēna ģimenes Vārmē, nolēmām ar bērnu uz pāris stundiņām aizbraukt uz Kuldīgu. Tāpat vien, acis papunkšķināt, varbūt kādu mazu šopingu uztaisīt. Bet tad attapos, ka bērns nekad nav bijis Māras kambaros, un arī man atmiņas par šo vietu ir stipri pabalējušas. Pēkšņi mans skatiens sastopas ar vēl trim žēliem acu pāriem. Brālēna bērni arī gribētu braukt. Nu labi, laižam! Tā arī Kuldīgā neiegriezušies, lielajā krustojumā nogriežamies uz Talsu pusi, pēc dažiem kilometriem – pirmais pārsteigums! Šosejas malā uz lauka sapulcējušies milzumliels bars ziemeļu gulbju. Apstājamies, iebildējam. Nonākuši Rendā, ieraugām ‘brūno zīmi’ – Īvandes ūdenskritumi 50m ->. Bet tak jāiet skatīties! Jā, vietiņa jauka, saulīte apspīd rudenīgi dzeltenās lapas, kāpjam pa koka trepēm ielejā, kur jau pa gabalu dzirdama ūdens mutuļošana. Tik tiešām, par cik lietus ir lijis daudz, par ūdens trūkumu te nevar sūdzēties, pie tam ūdenskritums tiešām skaists. Blakus arī redzams liels akmens, kuram gan klāt sīkie netiek, jo, cik var saprast, upē ūdens līmenis ir manāmi pacēlies. Tā nu paejamies gar upi uz augšu, kur atrodam vēl divus ūdenskritumus. Vietām gan pārvietošanās ir samērā grūta, jo taciņa slīpa, slapja, dubļi mīksti... Tomēr kopumā iespaids ļoti jauks, esam priecīgi par šo pastaigu, kas mums aizņēma veselu stundu! Nākamais pieturas punkts patiešām ir Māras kambari. Novietojuši auto tam paredzētajā vietā, apvidū knapi sazīmējam taciņu, kas norādīta stenda kartē. Tomēr izdodas. Atkal jauki dublīši, krūmi, brikšņi, dažu strautu šķērsošana, līdz acīm paveras skats uz Abavas līkumu. Ūdens tik mierīgs, šķiet ka vispār netek... Tālāk ejot, nākas sastapties ar vēl ekstrēmāku taciņu, jo tieši zem tās burbuļojot tek strauts, savukārt takā ir caurumi, caur kuriem šis ūdentiņš visai labi redzams. Jāsāk domāt, kāpēc daļa taciņas vēl turas savā vietā un cik gan droši pa tādu ir staigāt. Lai nu kā, nekādās bedrēs neieveļamies un drīz vien nonākam pie pirmās alas, kur protams atkal ir lielā bildēšanās un priecāšanās. Puikas vīlušies, ka alā nav sastopami sikspārņi, bet citādi viss labi. Tā nu pa kalniem un lejām, pāri un zem kritušiem kokiem, nokļūstam arī pie tiem īstajiem kambariem. Sīkie sajūsmā. Lēnām sāk pilināt lietutiņš, bet diezgan strauji sāk līt pamatīgi. Tomēr viss ātri beidzas un jau atkal drīz atspīd saulīte. Ceļā atpakaļ uz mašīnu, konstatējam, ka vienam strautam ir labpaticies mainīt savu tecējuma virzienu un par savu gultni tas izvēlējies tieši taciņu... Kopumā var teikt, ka šajā vietā civilizācijas pieskāriens ir bijis tik, cik izmetot atkritumus autostāvvietā. Vecās kāpnes un skatu laukums salauzti, koki krituši kur nu kurais, nekas nav novākts, nekas nav pielabots. Bet rodas iespaids, ka skatu laukumiņš un pāris kāpnes varētu arī nebūt vispār, tādējādi tikai pastiprinot šo dabas pirmatnīguma iespaidu, ko radījušas vējgāzes. Uzēdam drusku mežrozīšu augļus un esam gatavi turpināt ceļu. Uz Kuldīgu? Nē, tak! Ja jau tik tālu esam, vajag ‘pieķert’ vēl kādu no šīs puses jaukumiem. Apskatos kartē, ka tālāk uz priekšu ir norādīts objekts ‘Sudmaļu ūdenskritums’. Jāpagriežas tikai uz Valgales ceļu un jāšķērso Abava. Tomēr, nonākuši tajā vietā, nekādas norādes neredzam. Ir gan mājas ar tādu nosaukumu, bet kaut kā negribējās tīšuprāt pagalmā braukt iekšā un ceļu prasīt. Tātad, šo objektu ‘izlaidām’. Ceru, ka kāds varēs izstāstīt, kur mēs ‘nošāvām buku’. Toties izmetam līkumu caur Valgali, jebšu, kā uz norādēm rakstīts, Abavciemu. Arī tur norādes uz Zīļu ozolu nav, kaut pēc kartes spriežot, tādam jābūt. Nu, laikam jau jāiemet kāds akmentiņš Valgales pašvaldības dārziņā – par nevēlēšanos attīstīt tūrismu... Sabilē iebraucam no Valgales puses, tur arī raujam strauji pa labi – pa taisno uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju. Iesākumā neticēju, ka bērniem tur tik ļoti patiks! Bet ir tik jauki joņot pa milzu pļavu no viena objekta pie nākamā. Lielās meitenes seko līdzi katra eksponāta nosaukumam un citiem datiem, cenšas izprast un saskatīt sakarības to nosaukumiem ar formām... Citviet tas izdodas tīri labi, bet ne vienmēr... Puikas arī sajūsmā par šo izklaidi. Grib bildēties pie katra eksponāta. Žēl, ka pirms divām dienām lijis pamatīgs lietus un tāpēc gravā mums iesaka neiet, taciņa esot izskalota. Pēc fiziskajām aktivitātēm un šķēršļu joslas pārvarēšanas Māras kambaros, saprotu, ka šobrīd par to neskumstu. Tomēr tagad ir skaidrs, ka te kādreiz jāatgriežas sausākā laikā. Pamatīgi izstaigājušies un izbaudījuši mākslu, konstatējam, ka no Visas Pedvāles muzeja teritorijas esam apstaigājuši labi, ja pusi. Jā, šim pasākumam siltākā laikā varētu veltīt veselu dienu. Bet mūsu ceļš tālāk ved uz Sabiles centru. Jāapskata tak pēdējā laika slavenākais Sabiles tūrisma objekts – Leļļu ieleja! Nu, mīlīt, tiešām fantastiski! Šo vietu neatrast ir neiespējami, tā atrodas pašas galvenās ielas malā, pie paša Vīna kalna. Lellīšu meistare tās sameistarojusi nu jau ļoti daudz. Atšķirībā no Pedvāles augstās mākslas, par lellīšu apskati nav jāmaksā barga nauda, taču novietotajā ziedojumu lādītē naudiņu iemetu, nu nevaru neiemest, cik ļoti mums te visiem patīk! Un saimniecei šis leļļu pasākums sācies ar to, ka vienā Līgo vakarā viņa skaudri apjautusi, ka pie ugunskura būs viena pati... Tad nu ātri sameistarojusi sev Jāni... Tagad leļļu skaits jau sniedzas pāri simtam, šķiet. Neskaitīju gan. Bet tās lieliski sagrupētas, veidojot dažādus sižetus. Pa gabalu ieraudzīju vienu lelli pavāra mundierī. Iedevu fotoaparātu vienai no meitenēm un teicu, ka gribu sabildēties ar Mārtiņu Rītiņu. Cik liels bija mans izbrīns, kad, nostājoties pavārlellei blakus, ieraudzīju uz tās mundiera izšūtus šā slavenā vēderprieku meistara vārdu! Saimniece teica, ka Rītiņš tiešām te bijis pirms trim nedēļām un pēc tam ar kurjeru atsūtījis savu virsvalku. Skaisti! Lai cik brīnišķīgi būtu Leļļu ielejā, ir viens apstāklis, kas liek pārdomāt tālākos pasākuma plānus... Visiem nežēlīgi sākuši kurkstēt vēderi! Kā gan ne, ja bija plānots aizbraukt uz pāris stundiņām, tāpēc paķerta līdzi ir vienīgi apelsīnu sula un viens iepakojums cepumu, kuru garša jau paguvusi aizmirsties. Turpat kafejnīcā ‘pie Vīna kalna’ (vai kaut kā tā) pasūtu visiem pusdienas, bet kamēr tās top, dodamies paklaiņot pa Sabili (ne jau nu 4 izsalkuši bērni ir spējīgi rātni nosēdēt 30 minūtes pie tukša galda). Tajā laikā pagūstam konstatēt, ka Vīna kalnā no 1.oktobra ieeja ir liegta, savukārt gar pašu baznīcu tek viens varen burbuļojošs strautiņš, baznīcas priekšā visa zeme piebirusi kastaņiem, kur puikas zibenīgi sāk lasīt. Pagūstam arī apskatīt 17.gadsimta Zviedru lielgabala stobru, kas gan ir iemūrēts zemē vertikāli, un ja nebūtu norādes, prātā neienāktu, kas tas tāds... Pēc pusdienām cik necik uzbraucam ar mašīnu pilskalnā, atlikušo ceļa gabalu veicot kājām. Sīkie jau sen ir augšā, kamēr uztuntulēju arī es. Tomēr skaistais skats uz Sabili no pilskalna augstumiem atsver visu. Tad nu dodamies prom no šīs jaukās mazpilsētiņas. Turpat netālu piebraucam pie Abavas rumbas, kas gan ir apmeklēta vairākkārt, taču vilina vienmēr. Un kā vienmēr, arī šoreiz cilvēku tur ir daudz, tāpēc lieki nekavējamies. Tā nu tikai 17:30 vakarā nonākam Kuldīgā, kas bija mūsu šārīta iedomātā brauciena mērķis. Nezin kāpēc esam pašāvuši garām Mazrendas ūdenskritumam, ko bija doma apskatīt atpakaļceļā. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ir atlicis ne viens vien mērķis arī citam ceļojumam šajā virzienā. Kuldīga kā jau Kuldīga, visā savā skaistumā. Protams, ka neiztrūkstoša ir Ventas rumbas apskate, kur pašlaik intensīvi cenšas lekt uz augšu laši. Nekad savām acīm to nebiju redzējusi, tāpēc brīžiem sajūsmā pat spiedzu. Un jā, ja jums kādreiz izdodas pie rumbas ūdenī iemest kādu vēl vajadzīgu lietu, ziniet, ka turpat blakus krūmos ir noslēpta gara kārts ar āķi galā, kas var noderēt šīs lietas atgūšanai. Mums noderēja, kad manam bērnam nelietis vējš ar nelielu mūsu mazā radinieka palīdzību norāva cepuri... Pārbraukuši pār nesen atrestaurēto, Eiropā garāko ķieģeļu tiltu, apstaigājām arī Alekšupītes lejteci un Katrīnas baznīcas apkārtni. Tad jau saule sāka strauji tuvoties horizontam un bija pēdējais laiks doties mājās, uz Vārmi. P.s. Nekad nebiju domājusi, ka kādreiz rakstīšu aprakstu šādam vienas dienas ceļojumam pa Latviju, bet tomēr konstatēju, ka ir vērts, jo daudzi tieši ‘draugu’ ceļojumu sadaļā smeļas iedvesmu saviem ceļojumiem un to maršrutiem. Par to pārliecinājos pēc 1-dienas Tamperes ceļojuma apraksta, jo saņēmu ļoti daudzas ceļotgribētāju vēstules. Vēl jo vairāk gribēju par šo ceļojumu uzrakstīt pēc tam, kad dzirdēju, ka šajā pašā sestdienā daudziem brauciens ar mašīnu no Rīgas uz Siguldu aizņēmis 3 stundas... Bet vai tad tiešām rudens ir skaists tikai Siguldā???


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais