Un tas mirklis -vai tiesam bija?

  • 11 min lasīšanai
  • 25 foto
Un tas mirklis, vai tiešām bija?… Pārdomas pēc Jamaikas apceļošanas februārī. Šis ir ceļojuma apraksts maniem vārdiem tiem, kuriem es parasti rakstu garās vēstules. Šoreiz lai tas notiek ar “Draugu “ palīdzību. Tā nu ir aiztecējis mēnesis, kopš mūsu atgriešanās no šīs zemes, kur pirms tam nebijām kāju spēruši, tikai dzirdējuši par labo laiku, pieejamo zāli. Tā kā aviokompānijai “Spirit Airlaines” bija speciāli zemas cenas uz Karību jūras valstīm ziemā, tad izlēmu savu dzimšanas dienu sagaidīt tur, kur ir saule, okeāns un vēl neesmu bijusi - Jamaikā. Neliels mākonītis manam plānam pārlaidās, kad janvāra beigās slēpojot kritu un salauzu roku. 4 nedēļas bija jānēsā gipsis. Sapratu, ka būs jāiztiek bez peldēšanās un citiem ar ūdeni saistītiem sporta veidiem. Bet ceļojumu neatliku, sāku koncentrēt savu uzmanību uz šīs valsts vēsturi un interesantām vietām, kuras apskatīt. Bija skaidrs, ka būs jāizīrē mašīna, lai to izdarītu. Un es šoreiz nebūšu soferis. No Čikāgas izlidojām, gērbušies siltās drēbēs. Kad ielidojām Montego Bay, atklājās, ka 2 čemodāni nav pienākuši, vienā bija tieši manas vasaras drēbes. Izskatījās, ka es nebiju vienīgā, kam nepienāca koferis un šeit tas nav nekas neparasts. Izpildījām formas un mums apsolīja atgādāt čemodānus nākošajā dienā uz viesnīcu. Samainīju naudu. Šeit par 1 ASV dolāru var saņemt 58 Jamaikas dolārus. Pie lidostas izejas bija pilns ar taksometru šoferiem, kuri piedāvāja savus pakalpojumus. Jau Čikāgā uzzināju, cik maksā brauciens no lidostas līdz mūsu viesnīcai. Tā kā prasītā cena bija vēl zemāka par iecerēto, tad sēdāmies mašīnā .Šeit par cenu vienojas, pirms sēžas iekšā taksometrā. Un kaulēšanās te ir parasta lieta. Ja maksāsi to, ko viņi prasa, tu viņu acīs būsi vientiesis. Pagāja ilgs laiks, kamēr šoferis varēja izbraukt savu mašīnu ārā no sastrēguma, jo šeit nebija nekādas kārtības, katrs novieto mašīnu kā grib un tu tiec iežmiegts no visām pusēm. Tad ir jāmeklē pārējo mašīnu vadītāji, lai tiktu ārā. Laiks bija karsts un es ar kāru aci skatījos uz bāru, kas atradās turpat pie lidostas izejas. Braukšanas noteikumi šeit ir tādi paši kā Anglijā ( jābrauc pa ceļa kreiso pusi), jo Jamaika bija ilgu laiku viņu kolonija. Montego Bay atrodas okeāna krastā, tā ir kalnaina . Iekārtojāmies viesnīcā, tā atradās galvenās ielas malā. Mūsu istaba bija uz kalna un dārza pusi, jo biju izdarījusi mājas darbu. Daudzi grib skatu uz okeānu, bet tad ir jārēķinās ar ielas troksni naktī. Te tas ir nenormāls, jo mašīnas taurē , ja ierauga kādu gājēju, sevišķi tūristu. Un tūristu te ir diezgan. Mans pirmais mērķis bija aiziet uz veikalu un nopirkt kādu kleitu. Tā nu es, gērbusies vīra šortos un kreklā, gāju apskatīt apkārtni. Džons un Sintija sekoja. Aizgājām līdz okeānam,kurš atradās turpat pāri ielai. Turpat bija arī parks, pilns ar vietējiem, kuri centās pārdot suvenīrus, pīt bizes, parādīt pilsētu un tirgu. Biju lasījusi par to, bet man tas bija pārāk daudz un pārāk ātri, Gribējās izjust šo salu vienatnē. Bet sapratu, ka šeit tas nenotiks. Bija jāpaliek tajās viesnīcās, kuras ir izolētas no vietējiem. Tās atradās pilsētas nomalē. Tad nu apslapinājām kājas okeānā, Sintija pat izpeldējās,un viena vietējā pavadībā gājām apskatīt pilsētas centru. Pa ceļam piestājām tirgū un es izvēlējos sev Jamaikas divdaļīgu kleitu, kuru valkāju pāris dienas. Tā bija sexy un es jutos piederīga šai pilsētai, kura ir pilna ar sexy meitenēm. Daudzas no viņām piedāvāja savus pakalpojumus šīs nedēļas laikā. Mēs tos neizmantojām, jo tas nebija mūsu ceļojuma mērķis. Tirgū kleitas cenu nokaulēju no 45 līdz 15 dolāriem. David pavadībā apskatījām netīro, trokšņaino un cilvēku pilno pilsētas centru. Redzējām bērnus, kuri nāca no skolām, gērbušies formās, viņi mums sekoja un klausījās, ko gids mums stāsta. Viņš teica, ka tūristi vieni paši šeit nestaigā, jo var tikt apzagti. Es nejutos sevišķi omulīgi, teikšu atklāti. Vienu brīdi man pat likās, ka David ved mūs uz kādu vietu, kur viņa draugi mūs apstrādās. Somu turēju cieši klāt. Redzējām bijušo cietumu, piemenekli Jamaikas brīvības cīnītājiem, baznīcu, kura tika cietusi zemestrīces laikā. Turpat bija arī kapsēta ar kapakmeņiem, kuri bija cietuši no šīs zemestrīces. Redzējām policistus ar šautenēm, nevis pistolēm. Ostā bija noenkurojies tūristu kugis, dažus tūristus redzējām turpat ielas malā, kur bija suvenīru veikali. Turpat netālu ganījās mūlis. Tas piederēja priesterim, kurš dzīvoja kalnā. Jamaikieši ir ļoti religioza tauta. Tur atradās arī “Pizza Hot”, kur mēs teicām ardievas Davidam, samaksājot 15 dolārus, viņš prasīja 50. Sintijai vajadzēja ēst vakariņas tur. Mēs ar Džonu paēdām citur. David mums ieteica atturēties no publiskajām pludmalēm, jo tad nav miera no vietējiem. Tā mēs arī darījām. Nākošajā dienā laiks bija apmācies un kā radīts pastaigai. Izlēmām apskatīt pilsētas otru pusi, kura skaitās “tūristu rajons”. Tur bija pilns ar viesnīcām, restorāniem, suvenīru veikaliņiem, kuros mūs centās vilkt iekšā. Mēs atlikām suvenīru iegādi uz vēlāku laiku. Bija interesanti vērot kokus augot uz ietves, tiem vajadzēja iet apkārt pa ielu, kur bija jāuzmanās no trakajiem autovadītājiem. Taksometru vadītāji pīpināja un piedāvāja savus pakalpojumus ik uz soļa. Aizgājām līdz pat lidostas robežai, pa ceļam satiku savu bēdu māsu. Viņa bija kritusi tepat Jamaikā un salauzusi roku, bet tā vēl nebija iegipsēta, tikai iekārta kaklā. Ieraudzījām atlidojam lidmašīnu, kura droši atveda mūsu koferus. Turpat bija viena kafejnīca, kurā iegājām paēst pusdienas, taču pēc tam, kad iegāju tualetes telpā un neatradu ziepes, ar ko nomazgāt rokas, nerunājot par dvieli, no šī nodoma atteicos. Izskatījās, ka šīs pašas telpas lietoja arī tie, kas tur strādāja un tāpēc negribējās riskēt. Bija dzirdēts par saindēšanos ar ēdienu Dienvidamerikas valstīs. Pusdienojām Toby’s restorānā. Pēc tam izlēmām apskatīt pilsētas nomali un tur saceltās viesnīcas. Izvēle krita uz “Half Moon resort”, Tā bija minēta kā visdārgākā šinī pilsētā un atradās 300 pasaules labāko viesnīcu sarakstā. Iesēdāmies taksometrā un devāmies ceļā. Redzējām ganāmies kazas ceļa malās. Ieradāmies viesnīcā, kuru apsargāja un ap kuru bija dzelzs sēta. Mūs ielaida, neprasot viesnīcas atslēgas. Blakus ir arī golfa laukums. Noenkurojāmies pludmalē, turpat bija arī bārs, kur es nekavējoties pasūtīju dzērienus mums visiem. Tie bija 3 reizes dārgāki nekā viesnīcā, kur mēs palikām. Tur viens “Jamaica delight” maksāja tikai 2, šeit 6 dolāri. Spēlēja arī vietējo ansamblis. Bija patīkami dzirdēt regeju Jamaikā , sūcot kokteili un guļot pludmalē. Trūka tikai saules. Tas netraucēja Sintijai un Džonam no izpeldēšanās. Bija silts. Es mazliet pastaigājos gar pludmali, redzēju privātās villas, kurām ir personīgie apkalpotāji. Viens pāris pusdienoja un skūpstījās, tie droši bija sava medus mēneša ceļojumā. Cenas villai ir 2000 dolāri par vienu nakti, neieskaitot ēdienu un servisu. Būtu skaisti te atgriezties , izbaudīt klusumu un okeāna plašumu. Viesnīcas sienas bija noklātas ar fotogrāfijām, kurās bija redzami ASV un citu valstu prezidenti, karaļi, karalienes, prinči un princeses, slavenības, kuri te bija viesojušies. Pagājušo gadu šeit satikās Fidels Castro un Hugo Chavez. Esot bijusi liela apsardze, mēs noteikti nebūtu tikuši tur iekšā. Pievakarē devāmies atpakaļ uz mūsu viesnīcu, Atpakaļceļā nebija izvēles, vajadzēja maksāt pieprasīto taksometra cenu, kura bija par 15 dolāriem lielāka nekā tā, ko maksājām, braucot šurp. Atbraucām tieši saulrieta stundā, noskatījāmies to turpat parkā pie viesnīcas. Mākoņi bija izklīduši, cerēju, ka nākošā diena būs saulaina, jo plānojām pavadīt dienu pludmalē. Vakariņas paēdām “Margaritaville”, kas ir Jimmy Bufet restorāns. Pie griestiem bija neskaitāmi TV ar koncertu ierakstiem, kuri gan negāja kopā ar mūziku, kas tika atskaņota. Bet melodijas bija pazīstamas un piemērotas šai salai. Vēlāk atnāca 6 bundzinieki un sāka spēlēt regeju. Ēdiens bija tikai OK, serviss ļoti lēns, labi, ka mēs nekur nesteidzāmies. Piektdienas rīts atnāca kā jau plānots - silts un saulains. Katru rītu brokastis ēdām uz viesnīcas balkona, kuram bija skats uz okeānu. Parasti es pasūtīju to, pie kā esmu pieradusi, tikai vienu reizi pamēgināju jamaikiešu brokastis, kur bija cepts zaļš banāns, olas ar gaļu un dārzeņiem, papaja. Apēdu to bez aizspriedumiem. Pēc brokastīm mēs ar Sintiju devāmies uz maksas pludmali turpat netālu, Džons izlēma skriet pa Mo Bay ielām. Vēlāk viņš mums pievienojās. Ieejas maksa pludmalē bija 3dolāri, tā bija laba cena mieram un klusumam. Sintijai atradās rotaļu biedrenes, vēlāk viņa ar Džonu aizgāja lēkāt uz gumijas trubas, kura tur bija noenkurota. Es tikai apslapinājos līdz jostas vietai. Iepazināmies ar vienu jamaikieti, kura tagad dzīvo Kanādā. Noprasīju viņai par naktsklubiem, viņa nevienu nezināja. Te tāda lieta neesot populāra, par ko man bija jābrīnās, jo nēgeri ir tik muzikāli un ritms ir viņu asinīs. Pusdienās aizgāju nopirkt “jerk” vistas un cūkas gaļu no “Pork Pit” restorānā, kurš ir minēts grāmatā “1000 vietas,kuras jāredz pirms miršanas”. Vista bija pārāk sausa,es nebiju sajūsmā par šo vietu. Džonam gan garšoja. Tā nu mēs šeit sagaidījām saules rietu,projām ejot redzējām mazos krabjus skrienot smiltīs. Vakariņojām “Pelican”, ko viens vietējais bija ieteicis dienu iepriekš. Visi restorāni, kur ēdām,bija ne vairāk kā 5 minūšu attālumā no mūsu viesnīcas. Pirms gulētiešanas skatījāmies Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Sestdien bija mana dzimšanas diena, tad nu šai dienai man bija speciāls plāns - noīrēt mašīnu un aizbraukt uz Negril. Biju pasūtījusi mašīnu jau Čikāgā, pie mūsu viesnīcas auto īre bija 2 reizes dārgāka. Vajadzēja aizbraukt uz lidostu, kur bija auto īres centrs. Cena 2 dienām 84 plus 25 dolāri dienā apdrošināšana, kuru noteikti vajag, redzot viņu sliktos ceļus un trakos braucējus. Es šoreiz biju pasažieris, jo ar vienu roku braukt valstī, kur jābrauc pa ceļa kreiso pusi, negribējās izmēgināt. Atstāju šo nastu Džona ziņā, viņš nebija laimīgs. Viņš visu laiku centās slēgt griešanās signālus, bet logu tīrītāji bija to vietā. Pilsetā viņš nobrauca gar ietves akmeņiem. Pēc tam es viņu brīdināju, ja viņš bija pārāk tuvu malai. Tā kā sākums šai dienai nebija īpaši daudzsološs. Izbraucot no pilsētas, ceļi palika labāki un platāki, bet tik un tā bija jāuzmanās no caurumiem ceļa vidū. Ceļš visu laiku vijās gar okeāna malu, iepriekšējo gadu te pāri bija gājusi viesuļvētra “Denis”, gadu iepriekš “Ivan”. To pēdas bija redzamas, daudzas mājas neapdzīvotas, daudz atkritumu tur, kur ir apdzīvots. Redzēju jamaikiešu majiņas,kuras līdzinājās Latvijas “dārzu mājiņām” . Daudzām blakus bija satelītu šķīvji, tas man likās dīvaini. Bet tas ir vienīgais variants, kā redzēt to, kas notiek pasaulē, jo kabeļu sistēmas šajos nabadzīgajos rajonos droši nav. Pilsētiņas, kurām braucām cauri, bija cilvēku pilnas - ar šaurām ielām, bedrēm. Ceļa malās redzējām augļu un suvenīru kioskus, ļoti daudz suvenīru te ir erotiskas dabas, bet tādi nu ir jamaikieši. Negril iebraucām pusdienlaikā, nobraucām garām slavenajai 15 km garajai pludmalei, iebraucām Rockhouse viesnīcā, tur paēdām pusdienas, Sintija ar Džonu nospēlēja pāris šaha partijas, sēžot milzīgajos atpūtas krēslos. Šeit tiešām var “ ņemt viegli”. Es sūcu kokteiļus. Negribējās kustēties. Šī vieta arī ir minēta grāmatā par 1000 vietām, kuras jāredz. Man šeit patika, katrai mājiņai bija atsevišķs balkoniņš, kur kreslā gulēt un sauļoties,skatīties saulesrietu, akmens trepes uz leju, lai peldētos. Redzēju cilvekus peldoties un skatoties zivis ar brillēm (snorkeling). Tur bija korāļu rifi apkārt, viss šis krasts ir no tiem. Viesnīcas un restorāni uzcelti uz tiem, bija ļoti romantiska izjūta. Arī šeit man gribētos atgriezties. Kad bijām atpūtušies, braucām tālāk uz Rick’s café, kas bija mūsu brauciena galapunkts. Un arī šī vieta ir minēta grāmatā”1000...”.Tur tiešām bija savāda sajūta, vietejie no kraujas leca okeānā, labākie lēcēji iekasēja naudu no tūristiem un tad rādīja klasi- uzkāpa kokā, kurš auga virs kraujas, rādīja akrobātiskus trikus, pievilkās uz zara, tad leca lejā. Spēlēja vietējie muzikanti. Mēs nolēmām pastaigāt apkārt un atnākt šeit saulrieta stundā. Ielas malās bija suvenīru un jerk kioski. Vietējie bija ar garajām jamaikiešu bizēm, beidzot jutos, ka esmu īstajā Jamaikā. Satikām 8 gadus veco Abigail, kura pārdeva sava tēva zīmējumus ceļa malā. Viņa pastāstīja par viesuļvētru, viņu mājas jumts tika aiznests pa gaisu, tas nu tagad bija salabots. Aizgājām līdz viesnīcai turpat blakus, Sintija izpeldējās baseinā, es pie bāra iepazinos ar vienu amerikāni, kurš šeit pavada 6 mēnešus gadā. Viņš pastāstīja, ka visas viesnīcas šeit ir pārbūvētas pēc viesuļvētras 2004 gadā, arī Rik’s café bija nopostīta, lai arī tā atrodas 50 metrus virs okeāna. Varat iedomāties, kas tie bija par viļņiem, kas te gāja pāri! Es apvaicājos par pārnakšņošanu šajā apvidū, viņš ieteica viesnīcu turpat blakus. Redzējām strādniekus gatavojoties vakara party. Vēlāk te ieradās mediķu grupa , kuriem te bija jogas seminārs. Starp citu, šeit es dzēru visgaršīgākos kokteiļus Jamaikā, to gatavošanai viņi lietoja nevis sulas, bet augļus. Kad sāka līņāt, gājām atpakaļ uz Rick’s. Tur Džons ar Sintiju piebiedrojās tiem, kas leca no kraujas ūdenī, ne tik augstas kā vietējie, bet tādas, kas domātas tūristiem. Es biju fotogrāfa un filmētāja lomā. Saulesriets nebija nekāds labais, jo bija apmācies. Bet cilvēku tāpat bija papilnam, daudzi atbraukuši no citām pilsētām ar tūristu autobusiem. Varēja paēst, padzert, klausīties regeju, uzdejot. Sajūta bija - tu atrodies pasaules malā. Tas viss izbeidzās, kad nakts melnumā sāka līt pa īstam, party bija beigusies. Es iedomājos par mediķiem blakus viesnīcā, viņiem arī bija jāslēpjas zem jumta. Atradām viesnīcu, kur palikt pa nakti, mums ierādīja viesu namiņu pašā okeāna malā. Istabiņā nebija TV, tā ka Sintija dabūja skatīties “Mājas videos”, kurus mēs bijām safilmējuši Jamaikā. Es rakstīju atklātnes uz Latviju, Džons lasīja grāmatu. Priekš Negril mēs bijām neparasti atpūtnieki. Šī pilsēta ir slavena ar savu bohēmisko naktsdzīvi. Rīts pienāca saulains, gaisā varēja saost zāles smaku, kas droši tika lietota viesnīcas istabās. Es atlaidos kreslā okeāna malā un baudīju šo neaizmirstamo brīdi. Kāds vietējais gulēja laivā netālu no krasta. Vēlāk kāda cita laiva piebrauca, lai savāktu ūdens sporta entuziastus. Kad visi bija izgulējušies, devāmies atpakaļceļā. Es viesnīcas birojā paņēmu grāmatu par Jamaiku savai ceļojumu kolekcijai. Brokastis paēdām Montego Bay. Un tā kā Sintijas otrajam vārdam Laima bija vārda diena vakar, tad viņas dāvanai bija jābrauc pakaļ uz Ocho Rios, kur var peldēt ar delfiniem. Izbraucām pēc pusdienas, šoreiz bija jābrauc uz otru pusi- austrumiem. Braucām garām Rose Hall, kuru apskatījām nākošajā dienā, apstājāmies vienā vietā, kur auga mangroves un redzējām lielu baltu putnu zvejojam zivis. Tur krūmu ēnā pāris vietējie greba koku. Ceļš uz Ocho Rios bija drausmīgs, Džona nervi bija gatavi eksplodēt. Viņš droši vien labprāt būtu griezies atpakaļ, ja zinātu, kas viņu sagaida vakarā, braucot atpakaļ. Delphin Cove sasniedzām laicīgi, vēl pusstunda bija palikusi līdz sākumam, tad nu mēs apskatījāmies dzīvniekus, kuri tur ir izstādīti. Tikai Sintija peldēja, mēs skatījāmies un dokumentējām šo notikumu. Pati pelde bija 185 dolāri,pēc tam varēja nopirkt DVD par 60 , kā arī fotogrāfijas. Kad šis pasākums bija beidzies, gribējām apskatīt slaveno ūdenskritumu, kurš arī turpat atradās, bet bijām tur par vēlu, jau visu slēdza ciet. Ko nu? Devāmies atpakaļ, pa ceļam piestājot Discovery Bay, kur Kolumbs bija apstājies savā otrajā Amerikas ceļojumā. Džons apskatīja šim notikumam par godu uzceltu parku. Sāka līt lietus, mašīnas logi sāka svīst gan no iekšpuses, gan ārpuses. Nezinājām, kā lai tiek uz priekšu, jo neko nevarēja redzēt, beidzot atvērām vaļā logus, cerot, ka nesaaukstēsimies. Pie Montego Bay ceļš vispār pazuda, braucām uz intuīciju, ja kāda mašīna paskrēja garām, centāmies turēties tai pakaļā. Vienu brīdi apstājāmies un gaidījām, kad lietus pāries, bet tas nenotika. Beidzot mēs sveiki un veseli sasniedzām viesnīcu. Džons savus Jamaikas piedzīvojumus aprakstīja savā mājas lapā un viņa raksti tika publicēti “Pajama media”. Vakariņojām ķīniešu restorānā. Pēc tam skatījāmies pēdējos notikumus olimpiskajās spēlēs. Pirmdiena bija diena, kas bija paredzēta suvenīru iegādei un bižu pīšanai, Sintija bija tam gatava. Jau uz ielas mums meitenes piedāvājās sapīt matus par 80 dolāriem, es teicu, ka 10 ir viss, ko es par šo darbu maksāšu. Viesnīcā uzprasīju mūsu istabenei cik šāds darbs maksā, viņa teica 20. Par 20 droši var prasīt vairāk bižu, Sintijai tika sapītas 7. Tas notika tirgū, 2 meitenes darbojās ap Sintijas matiem, es apskatīju mantas. Pēc tam Sintija iegādājās suvenīrus saviem draugiem un tādu pašu kleitu kā man. Džons atkal bija aizgājis skriet. Pēc tirgus apmeklēšanas satikāmies un braucām uz Rose Hall - lielu māju, kura kādreiz piederēja angļu plantāciju īpašniekam John Palmer. 19 gs sākumā vins apprecēja Annie Peterson. Viņš kādu dienu pieķēra savu sievu laulības pārkāpšanā ar vienu no kalpiem un viņu sodīja. Viņa tajā pašā naktī savu vīru nogalināja. Viņa apprecējās vēl 2 reizes un viņas vīrus piemeklēja tāds pats liktenis. Viņa sāka piekopt melno magiju, beidzot kalpi viņu pašu nogalināja un apraka, unveļot viņas kapam virsū smagu akmeni. Bet pēc tam mājā sāka spokoties un neviens negribēja tur dzīvot. Tā nu māja stāvēja neapdzīvota vairāk kā 100 gadus, kad beidzot 1970 gados amerikāņu pāris šo māju atjaunoja un tagad tur ir muzejs. Tūristi uz fotogrāfijām atrod baltus pleķus, tā nu mīts par spokiem turpinās arī šodien. Sintijai šī vieta patika, viņa cerēja uz mūsu bildēm atrast spoka attēlu, bet nekā! Netālu no šejienes atrodas māja, kurā dzīvoja Johnny Cash. Atpakaļceļā aizgājām līdz okeānam, tajā dienā viļņi bija ļoti augsti, jo bija vējains. Otrdien bija lietains, ļoti netipiski Jamaikai februāra mēnesī. Bija rakstīts, ka februārī ir tikai 4 lietainas dienas. Tad nu mēs bijām tur tieši tad. Vispār Jamaikā laiku veido turienes kalni, kuros audzē slaveno “Blue Mountain” kafiju. Atbraucot atpakaļ uz Čikāgu un ieejot ierastajā ikdienas ritmā, šis ceļojums liekas kā vīzija, kas ir tikai parādījusies sapnī.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais