Ziemeļblāzmas meklējumos

Zane Corlett 17.02.2014 9 min lasīšanai

Islande ir ģeoloģiski aktīva valsts ar 30 aktīviem vulkāniem, burbuļojošiem ģeotermāliem baseiniem, geizeriem, daudziem, jo daudziem ūdenskritumiem, ledājiem un, protams, Ziemeļblāzmu. To jau krietnu laiku tiku vēlējusies apmeklēt, un 2013. un 2014. gadu mijā tāda iespēja radās.

Zemes garoza ir ļoti plāna Islandē. Katrā mājā iegūst tās centrālo apkuri tieši no ģeotermālā karstuma, tikai jāpierod pie sēra smaržas, ejot dušā. Par spīti tās nelabvēlīgajam klimatam, Islande ir vērtēta, kā valsts ar vienu no labākajām dzīves kvalitātēm pasaulē.

Lielākā daļa tūristu brauc uz Islandi vasaras vidū nevis ziemas, bet ja nav bailes mainīt plānus pēdējā minūtē (laika apstākļu dēļ) un var izturēt lielo vēju, kas vismaz mani cēla gaisā, tad ziemas laiks ir ļoti labs – maz citu tūristu un lētas cenas. Mēs arī izvēlējāmies braukt uz Islandi ziemā, jo ļoti gribējām redzēt Ziemeļblāzmu, lai arī ne reizi vien ir ticis dzirdēt, ka daudzi ceļotāji tā arī to neierauga.

Pirmo dienu mēs pavadījām staigājot pa Rekjaviku – vistālāk ziemeļos atrodošā galvasspilsētu. Reikjavīka atrodas uz Faxafloi līča, skaistā vietā ar lieliskām piekrastes ainavām , ar skatu uz Esja kalnu ar dzirkstošo Snaefellsjokull Glacier pie horizonta . Tā ir maza galvasspilsēta ar zemām ēkām, kuras centrā atrodas liels ezers. Decembra beigās šis ezers bija pilnīgi aizsalis, ar vienu mazmazītiņu ledus-brīvu vietiņu, kura bija piepildīta ar pīlēm un zosīm. Pēc līča un pilsētas apstaigāšanas devāmies uz Hallgrimur baznīcu – augstāko būvi Islandē. No tās pavērās lieliski skati uz Rekjaviku un tās apkārtni. Plānots bija apbraukt visu Islandi pa tās galveno ceļu – nr. 1, zināms arī kā ‘gredzena ceļš’ tā apļveidīgās formas dēļ. Diemžēl, laikapstākļu un sliktās redzamības dēļ, ziemeļu daļu nevarējām apbraukt, bet par to vēlāk.

Nākošajā rītā pirmā pieturas vieta mūsu braucienā apkārt Islandei bija Seljalandsfoss ūdenskritums, kas ir viena no slavenākajiem ūdenskritumiem Islandē. Tas ir ļoti gleznains un iespaidīgs, un tā pievilcīgais tēls ir atrodams daudzās grāmatās, kā arī pastkartēs un kalendāros. Seljalandsfoss ir apmēram 60 metrus augsts, bet tas visvairāk ir slavens ar to, ka ir iespējams aizstaigāt aiz tā kaskādes. Mēs šeit nokļuvām ļoti aukstā dienā, kad vējš bija nežēlīgi spēcīgs – ap 20m/s. Mana meita ar vīru palika mašīnā – stāvlaukums ir ļoti tuvu pašam ūdenskritumam, droši vien tāpēc, ka lielāko gada laiku (tūristi) no mašīnas nevar izkāpt. Es tomēr mēģināju nokļūt tam tuvāk, kas bija ļoti sarežģīti, tā kā ik pēc pāris sekundēm man nācās apstāties, jo, ja es būtu kāju pacēlusi no zemes kad vēja brāzmas uznāca, es būtu nogāzusies. Slideni ledainā taka arī nepalīdzēja. Bet par spīti tam visam, bija tā vērts pieiet ūdenskritumam tuvāk, lai arī man neiznāca aiziet aiz tā – taka palika pārāk slidena un bīstama. Tomēr tā spēku, skaļo dārdienu un mitrumu var izjust tikai tuvumā esot.

Tālāk turpinājām uz vēl vienu lielu ūdenskritumu – Skogafoss – pa ceļam apstājoties pie slavenā vulkāna Eyjafjallajökull, kas 2010. gada aprīlī izraisīja haosu visā Eiropā. Eyjafjallajökull ir vulkāns, ko pilnībā sedz ledājs, kura platība ir aptuveni 100 km2. Šis ledājs ir ceturtais lielākais Islandē. Pats kalns stāv 1651m augstumā, un tā krāteris ir 3-4km diametrā, kurš ir redzams no galvenā ceļa malas. Pats Skogafoss ūdenskritums ir 60m augsts tāpat kā Seljandsfoss, bet ir krietni vien platāks – 25m un līdz ar to arī iespaidīgāks.

Tā kā šajā dienā mums bija jānobrauc 400km, laikā kad Islandē dienas gaisma parādās tikai uz 4 stundām, mēs nevienā no pieturas vietām nevarējām pavadīt ļoti ilgu laiku, droši vien ari nebūtu gribējuši lielā vēja un aukstuma dēļ. Par to gan īpaši nepārdzīvojām, jo jau ātri vien sapratām, ka šī nebūs pēdējā reize Islandē. Tās skaistums ir tik magnētisks un vispārņemošs, ka es domāju lielāka daļa tūristu atgriežas. Nākošreiz domājam braukt maijā vai septembri, mans vīrs bija gatavs jau Islandē esot pasūtīt nākošās biļetes. 

Pēdējais piestājas punkts pirms mūsu naktsmājām bija Jokulsarlon aisbergu lagūna. Novietots pie Vatnajökull - lielākā ledāja Eiropā(8400km2), Jokulsarlon ezers ir pilnīgi noteikti viena no skaistākajām vietām Islandē. Milzīgi ledus gabali, pāri par 1000 gadus veci, neskaitāmās formās un zilganos toņos atlūzt, ar pērkona dārdienam līdzīgu troksni, no ledāja un peld pa šī skaistā ezera virsmu līdz jūrai. Jokulsarlon ,lielākais un slavenākais aisbergu ezers Islandē, atrodas Vatnajökull ledāja dienvidu daļā starp Höfn un Skatfell Nacionālajiem parkiem.

Jokulsarlon ir radies Vatnajökull ledāja samazināšanās dēļ. Kopš tā izveidošanās 1934. gadā, tas nepārtraukti pieaug izmēros. 1975. gadā tas bija izaudzis līdz 8km2, šobrīd tas ir 18km2. Ezera dramatisks pieaugums notiek Vatnajökull ledāja rokas, Breidamerkurjokull, lielā ūdens kušanas dēļ. Jokulsarlon ir 234m dziļš un līdz ar to ir dziļākais ezers Islandē. Gribētāji var izbaudīt aisbergus tuvāk ejot laivu izbraucienos pa to. Mēs šoreiz to izlēmām nedarīt, jo nokļuvām pie tā neilgi pirms saule pavisam pazuda. Šeit varu piebilst ka dienās, kad saule neslēpās aiz mākoņiem, tās 4 gaismas stundas bija vienīgs saullēkts/saulriets, saule tā arī neuzkāpa augstāk.

Šonakt mēs palikām viesnīcā Ghesthouse Skalafell, es to ļoti ieteiktu, samērā lēta ar ļoti labām brokastīm un skaistā vietā. Nākošajā rītā izbraucām agri, jo priekšā bija vēl viens liels brauciens 350km garumā caur Islandes austrumu fjordiem, līdz vienam no skaistākajiem – Seydisfjordur. Mūsu naktsmāja šeit bija 2km braucienā gar fjorda malu pēc pilsētiņas ar tādu pašu nosaukumu. Šajā dienā nebija tik izcilu pieturas vietu kā iepriekšējā, tomēr pats brauciens bija vienreizējs, skati pēc katra pagrieziena bija skaistāki par iepriekšējo un vienkārši elpu aizraujoši: melnu smilšu pludmales, lieli fjordi ar stāvām klintīm un ūdenskritumi, gan lieli, gan mazi. Mūsu nakstmājas bija „Langahlid Seydisfirdi” - viena no trīs mājiņām, kuras var izīrēt Seydisfjordur malā – tā bija mājīga un silta ar fantastiski skaistiem skatiem uz fjordu, 3 guļamistabām un, protams, vissvarīgāko – burbuļvannu. Nākošajās dienās bija plānots braukt tālāk uz ziemeļiem un apkārt Islandei, bet diemžēl slikto laikapstākļu dēļ vairāki ceļa posmi bija slēgti un citu apkārtceļu tajās vietās nebija. Šeit jāpiemin ka, it īpaši ziemā, ir ieteicams katru dienu sekot laika prognozei vai zvanot uz numuru 1778 vai ejot internetā lapā en.vedur.is Līdz ar to mainījām plānu un palikām mūsu mājiņā vēl vienu nakti, izbaudot skatus un burbuļvannu.

Atpakaļceļš bija līdzīgs kā ceļš turp, redzējām daudzus ziemeļbriežus un Islandes ponijus, atkal palikām pa nakti Ghesthouse Skalafell, vēlreiz apstājāmies pie Jokulsarlon ledāja, kā arī šoreiz piestājām pie Svinafellsjokull ledāja, kuru var apskatīt ļoti tuvu. Iet uz ledāja gan var tikai pieredzējuša gida pavadība, jo ledāji ir ļoti bīstami, ne viens vien cilvēks ir nomiris domājot, ka zinās kur ir droši kāpt. Arī pie šī ledāja ir piemiņu zīme pielikta priekš cilvēkiem, kas šeit pazuduši. Ledājs gan ir ļoti skaists un ir vērts pie tā piebraukt un apskatīties.

Pa nakti palikām pilsētiņā Selfoss, kas ir tuvu geizeriem. Līdz ar to nākošajā diena izbraucām ar pirmo gaismu (ap 10:30) un pa ceļam uz geizeriem vēl piestājām pie Kerid vulkāna krātera, kas ir visvieglāk pieejamais no krāteriem Islandē. Tas gan nav ārkārtīgi liels, tikai 270m x 170 m garumā un platumā, tomēr ir interesanti apstaigāt vulkāna krāteri. Šajā apkārtnē vulkāni ir ļoti zemi un grūti pamanāmi, to krāterus bieži vien apsedz zāle un citi augi. Kerid vulkāns ir izņēmums. Cituviet Islandē mēs gan manījām daudzus kalnus, kam bija ļoti izteikta vulkāna koniskā forma.

Nākošā pieturas vieta bija paši geizeri. Geizeru parks aizņem apmēram 3km2 platību un tajā ir daudz karstu, dūmojošu avoti, dažādu dubļu podu neparastās krāsās, un tas viss smird pēc sapuvušām olām – sēra smaka. Lai arī viss parks ir skaists un interesants, tomēr lielākā atrakcija šeit ir geizeri. Lielais Geizers (kā jau vārds iesaka) ir lielākais, kā arī pasaulē vecākais zināmais geizers. Pats vārds „geizers” nāk no Islandiešu valodas un nozīmē „izpūst”.

Geizeri veidojas, kad karsts ūdens paceļas virspusē no pazemes pa šauriem kanāliem zemes garozā . Kad ūdens sāk vārīties geizera kanālos ievērojamā dziļumā, tas pārvēršas tvaikā, tā tilpums palielinās un aizņem vairāk vietas geizera kanālos, liekot ūdenim virs tvaika izšauties laukā no geizera izejas. Konsekventi spiediena samazinājums geizera kanālos dod iespēju vairāk ūdenim vārīties un veidot tvaiku , un tas veido ķēdes reakciju.

Lielais Geizers izšaujas laukā 70-80m augstumā, diemžēl tas notiek samērā reti, vairāk pēc lielākām zemestrīcēm. Uz Strokkur geizeru gan var paļauties, tas izšaujas ik pēc 8-10 minūtēm, lai arī tikai 25-30m augstumā, tas tik un tā ir ļoti iespaidīgs un skaists. Diemžēl kārtējo dienu bija nežēlīgi auksts ar milzīgu vēju un mēs izturējām nogaidīt tikai vienu Strokkur izšaušanos, tomēr tajā vienā laikā tas izšāvās 3 reizes ar katru kārtējo ar vien spēcīgāk.

Kādas pusstundas brauciena attāluma no geizeriem ir arī ļoti skaists ūdenskritums – Gulfoss. Es pirms braukšanas redzēju daudz fotogrāfiju ar šo ūdenskritumu, jāsaka ka tās ne tuvu neattēloja tā skaistumu un lielumu. Es biju ārkārtīgi pārsteigta, kad to ieraudzīju. Tā skaistums gan bija palielināts ziemas, sniega un ledus dēļ, bet tas, pilnīgi noteikti, ir gleznainākais ūdenskritums kādu es esmu redzējusi. Diemžēl atkal vējš bija nežēlīgs un nācās sāniski kā krabim iet pie tā tuvāk, un nofotografēt viņu bija vēl grūtāk, jo vējš pat manu lielo kameru rāva no rokām laukā.  Bet vismaz vēja dēļ bija ļoti maz citu tūristu apkārt.

Pēdējā apskates vieta šajā notikumiem pilnajā dienā bija Pingvelir Nacionālais Parks. Pingvelir , izrunā " Thingvellir ", ir viena no tā sauktajām " Zelta Apļa " objektiem (kopā ar geizeriem un Gulfoss ūdenskritumu). Pingvellir ir vecākais nacionālais parks Islandē, kas ietver vietu, kur pirmais parlaments pasaulē sākās (ap 930.gadu),vietu kur Amerikas un Eiropas tektoniskās plātnes ir redzamas, un Pingvallavatn ezeru.

Parlamenta Ieleja ir iespējams Pingvellir slavenākā atrakcija. Tā bija mājvieta „Althing”, vecākajam parlamentam pasaulē . Sācies 930.gadā, tas tika turēts katru gadu šeit līdz 1789.gadam, kad zemestrīce izraisīja ielejai paslīdēt par 1 metru, un parlaments tika pārvietots uz pašreizējo galvaspilsētu Reikjavīku.

Pingvellir arī atrodas Eiropas un Amerikas tektonisko plātņu vilkšanās centrā. Pingvellir un Lielā Āfrikas Rifta ieleja ir vienīgās vietas uz zemes, kur var novērot divu galveno plākšņu attālināšanās sekas – novērotājan gan ir jābūt ļoti pacietīgam. Ieleja šeit plēšas un paplašinās par aptuveni 7mm gadā, tikpat ātri cik nagi aug. Uz dienvidiem no plaisas atrodas Lake Pingvallavatn - Islandes lielākais dabīgais ezers ar gandrīz 84 km2 platību.

Nākošajā dienā mēs braucām uz tikpat skaistām un interesantām vietām, tikai tajās mēs nesatikām nevienu citu tūristu, nez kāpēc. Sākām ar apbraukšanu apkārt skaistajam Hvalfjordur (Vaļu fjordam). Ir iespējams braukt zem tā caur tuneli, kas ir tikai 6km garš, apkārt ceļš ir apmēram 50km garš, bet ja ir pietiekami laika, tad ir noteikti vērts nobraukt apkārt.

Tālāk braucām uz Deiltartunguhver karsto avotu. Ūdens temperatūra šeit sasniedz 100 grādus. Ūdens no Deiltartunguhver karstā avota ir ticis izmantots centrālapkurei kopš 1925.gada. Truba, kas savieno avotu ar pilsētu Akranes ir 74km gara un tiek uzskatīta par garāko no tās veida visā pasaulē. Ūdens aizņem 24 stundas, lai sasniegtu Akranes un pa to laiku ūdens temperatūra ir atdzisusi līdz 72 grādiem un pat 64 grādiem lauku apvidos. Pats avots ir ļoti iespaidīgs, kā tas burbuļo un tvaiko. Burbuļi ir tik lieli, ka tie ceļas pāri par 1 m augstumā. Šeit bija diezgan liels auto stāvlaukums, bet ne viena cita cilvēka.

Pēc karstā avota braucām uz Hraunfossar ūdenskritumu. Šeit stāvlaukums bija vēl lielāks, bet ne viena cita cilvēka nebija. Hraunfossar ir virkne ūdenskritumu, ko veido vairākas straumes, kas nāk no 900m attālā Hallmundarhraun lavas lauka. Ūdenskritumi ietek Hvítá upē caur poraino lavu, līdz ar to izskatās ka ūdens tek no klints iekšienes. Ūdens šeit ir arī skaistā spilgti zilganā krāsā.

Tālāk braucām uz mūsu naktsmāju Grundarfjordur, Snaefellsnes pussalā. Grundarfjordur fjords un tā pilsētiņa ir zināma ar tās viesiem – vaļiem, it īpaši ziemas laikā. Pāris dienas pirms mēs tur bijām, liels bars vaļu viesojās un mielojās ar siļķēm. Diemžēl mēs bijām par vēlu un nevienu vali neredzējām, kaut gan pati pilsētiņa, tās apkārtne un brauciens turp ir ārkārtīgi pievilcīga tik un tā.

Pēdējā diena tika pavadīta Snaellsnes Nacionālajā parkā, kura lielākais pievilkšanās spēks ir Snæfellsjökull vulkāns, 1446m augstumā tas ir augstākais kalns uz pussalas un tā krāteri pilnībā nosedz ledājs. Labvēlīgos laikapstākļos šo vulkānu var pat redzēt no Reikjavikas, kas atrodas 120km attālumā. Šā kalna nosaukumu atpazīs Jules Vernes grāmatu mīļotāji, jo tas bija ieeja uz zemes centru viņa slavenajā grāmatā „Ceļojums uz Zemes Centru”. Brauciens cauri nacionālajam parkam saulrieta/saullēkta laikā bija ļoti iespaidīgs, ar tā apsnigušajiem kalniem/vulkāniem un melnajām klintīm. Viena no skaistākajām pieturas vietām bija skaistas Dritvik klintis, skatoties uz tām bija sajūta, ka man tūlīt kāds dinozaurs palidos garām – tik vientuļa un atšķirīga no skatiem, kurus es esmu pieradusi redzēt, tāpat kā Islande visa pati. Tiešām jāsaka, ka otras tāds vietas pasaulē kā Islande nav un tiem, kas nav tur bijuši: „Mēģināt turp nokļūt!”.

Par spīti vējam (un man tiešām nepatīk vējš), es tagad uzskatu Islandi par skaistāko vietu kur esmu bijusi un es esmu bijusi uz daudzām ārkārtīgi skaistām vietām. Diemžēl ziemeļblāzmu tā arī neredzējām, lai arī cītīgi mēģinājām pēc tās skatīties tajās divās skaidrajās naktīs, ko piedzīvojām. Bet godīgi, lai arī tas bija iemesls kāpēc mēs turp braucām, man nelikās ka esmu kaut ko zaudējusi, jo Islandei ir tik daudz ko piedāvāt tādiem dabas un piedzīvojumu mīļotājiem kā man, ka es būtu kā izlutināts bērns, ja prasītu vēl vairāk.