Rīga - Senegāla ar auotstopiem I

  • 3 min lasīšanai
Idejas dzimšana 2004. gada rudens. Jāņa piezīmes. Matīss ar stopiem vasarā aizbrauc līdz Irānai. Sākotnēji viņa Irānas plāns manī raisa skepsi, tik tālu doties un vēl ar stopiem! Bet tad, kad viss norit veiksmīgi un biologs dzīvs atbrauc atpakaļ, sākam abi skatīties uz Āfrikas pusi un iepazīties pamatīgāk ar islāma kultūru. Pirmā doma - Lībija, bet diemžēl ir sarežģījumi šajā Āfrikas valstī iegūt vīzu, rezultātā mēs to nedabūjam. Nākamā doma ir Alžīrija, bet arī tur ir problēmas ar vīzu. Atliek Maroka, kurai ar Latviju ir bezvīzu režīms, līdz ar to tur var nokļūt jebkurš. Taču Maroka šķita pliekana kā ceļojuma galamērķis, no sērijas – kurš gan nav Marokā bijis... Sākam atkal pētīt karti. Marokas dienvidos ir tai piederoša teritorija Rietumsahrāra, bet zem tās – Mauritānija... 2005. gada jūlijs. Matīsa piezīmes. Pirms ceļošanas iegūtā informācija liecina, ka sasniegt ar stopiem Mauritāniju nav viegli, bet var, jo robeža ir atvērta, vīzas var dabūt. Aplūkojam arī dažādas fotogrāfijas, un tā arī nolemjam – galamērķis ir Mauritānija. 21. jūlijs. Jāņa piezīmes. Plāns ir nokļūt Mauritānijas pašos dienvidos, pie Senegālas robežas, tiešāk – pie upes Senegālas, kas kalpotu par atskaites punktu. Nākamais solis ir savākt visu ekipējumu – katliņus, bundžiņas un visu to savietot somā uz muguras. Pēc bagātību savākšanas mūsu somu svars ir ap 25 kg, smagākajos brīžos ap 30 kg, kas tomēr ir ļoti daudz. Pat par daudz. Ceļojumu mēs sākam četri puiši, pāros pa divi ar norunu ik pa laikam satikties noteiktos kontrolpunktos. Sākumā Matīss un es stopējam atsevišķās komandās. Šķērsojot Savienību. Versija I 23. jūlijs. Matīsa piezīmes. Stopēšana cauri Polijai vienmēr ir salīdzinoša ilga, bet cilvēki ļoti viesmīlīgi un bieži pat uzaicina palikt pa nakti savās mājās. Vācijas autobāņi ik pa reizei sagādā galvas sāpes, bet, tiklīdz ieraugām auto ar Šveices numuru, dzīve rādās košākās krāsās. Šīs valsts pilsoņiem ir lieliska īpašība palīdzēt citiem, tāpēc stopētājs var būt drošs, ka mašīna ar karodziņu ar balto krusto uz sarkanā fona apstāsies un aizvedīs tevi, kur vien vajag. 25. jūlijs. Ir ceļojuma 5. diena un Francijā pirmais pieturas punkts ir pašos dienvidos – Tulūza. Tā kā klimatiskā josla jau ir nomainīta un ir silts, nakšņojam parkā pie upes. Ieplānoto miegu iztraucē kāds narkomāns, kurš pa katru cenu mēģina mani pierunāt paklausīties mūziku, kas skan viņa pleijerī. Pēc tam viņš gan nozuda, bet mans miegs jau bija aizbaidīts un vairāk nepagulēju. Pa ceļam uz dienvidiem apskatam mazo Andoru, kur, izrādās, var nopirkt ļoti lēti alkoholu. Andorā nokļūstam, nostopējot kādu poļu kontrabandistu, kurš atvadoties laipni piedāvāja mums naktsmājas, ja kādreiz nokļūstam ... Parīzē. Nekad nesakot „nekad”, pierakstām vīriņa koordinātes un turpinām ceļu dienvidu virzienā. Nonākam Spānijā un atklājam, ka šeit stopēt ir ļoti grūti. Tomēr izdodas šķērsot valsti ar bariņu jautru portugāļu, un Portugāle jau ir klāt. Aizstopējam uz Lisabonu, kur, pateicoties draugu draugiem, visas smagās somas atstājam Latvijas vēstniecībā. Pēc tam dodamies uz Portugāles dienvidiem pazvilnēt saulītē, papriecāties par Atlantijas okeānu un morāli nobriest drīzajam cilvēces šūpuļa kontinenta apmeklējumam. Pārsteidzošā Āfrika 11. augusts. Otrās nedēļas astotajā dienā ar prāmi iepeldam Melillā, kas ir vēl Spāņiem piederoša ostas pilsēta Marokā. Izjūtas – šoks. Kultūras šoks, Āfrikas šoks, sauc, kā gribi, bet pirmais iespaids ir graujošs. Pilnīga čuhņa. Visapkārt imigranti, kas no Āfrikas vidienes ar kājām mēro tūkstošiem kilometru, lai nokļūtu Marokā un tālāk nelegāli Eiropā. Tas viss un vakara krēsla atstāj neomulīgu iespaidu. Negaidot mūs uzrunā vīrs vārdā Thuami, kurš piesolās pavadīt līdz 3 km attālumā esošajam Marokas robežpunktam. Neiebilstam. Thuami mēs izstāstām savu plānu šķērsot Maroku ar stopiem un nokļūt Mauritānijā. To dzirdot, Thuami mūs uzaicina pie sava drauga uz mājām. Viņš stāsta, ka tā darot bieži. Redzi - musulmaņu viesmīlība. Nākamais solis ir šķērsot ar kājām pašu Marokas robežu un nokļūt pilsētiņā Beni-Enzar. Pirmais iespaids par Maroku ir nedaudz līdzīgs Melillai – šī nav labākā vieta uz pasaules. Mūsu acīm paveras liela, gara iela, kuras malās sēž aizdomīga izskata cilvēki. Viņi pīpē. Šķiet, ka zāli. Dažs vienkārši sēž un lamājas vai kā citādi izlādē savas negatīvās emocijas. Gaisā virmo savāds smārds un dūmi, visapkārt valda pilnīga nabadzība. Mājas pa pusei sagruvušas. Sekojam Thuami, kurš sola mūs izmitināt pa nakti sava drauga mājoklī. Ceļš uz naktsmājām ir savādas gaisotnes un sliktas kvalitātes arābu mūzikas pavadīts. Nakšņošana notiek māla būdiņā, kuras interjeru veido viena gulta, daži matrači, un spuldzīte, kas pie griestiem karājas vadā. Pēc atvadīšanās no marokāņu drauga dodamies uz 400 km attālo pilsētu Fesu, kas pazīstama kā Marokas senākā galvaspilsēta. Pilsēta ir pilnīgs tūrisma industrijas upuris. Viss šķiet mākslīgs. Pat Turcijas tūristu pilsētās vide šķiet autentiskāka nekā šajā Marokas kultūras un reliģijas centrā, kas dibināts ap 800.g.m.ē. Tā nu trešās nedēļas trešajā dienā mēs esam tūristi tūristu pilsētā, kur gaisa temperatūra ir jau + 42 grādi. Autore: Liene Lapševska, iCelo.lv Turpinājums sekos ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais