Rīga - Senegāla ar autostopiem III

  • 3 min lasīšanai
Runājot par Maroku, pieminēšanas vērta ir pilsēta Šefšauena, kas tiek uzskatīta par hašiša galvaspilsētu. Pilsēta ir gandrīz nevienam nezināma, par to uzzina no draugiem, kas savukārt par to uzzinājuši no citiem draugiem. Jāņa piezīmes: - Šefšauenas pilsētas ienesīgākais rūpals ir narkotiku bizness. No šīs vietas tās tālāk tiek ievestas Eiropā. Tas notiek tā – marokāņi un alžīrieši, dodoties “apciemot radus Eiropā”, piekrauj mašīnas pilnas līdz malām ar visādiem čemodāniem un pie reizes paķer pāris kilogramus hašiša. Lai redzētu kaņepju plantācijas, kalnā jākāpj 5–6 stundas, bet skats ir tā vērts – milzīgi lauki ar zāli. Latvijā saceļ traci, ja kaņepes audzē sviesta taisīšanai, bet Marokā tas ir ikdienišķs ģimenes bizness. Ir mājiņa, dārziņš un kaņepju dobīte, kuru ikviens var brīvi apskatīt. Nekur neslapstās gangsteri ar drūmām sejām un kalašņikoviem. Savukārt varas iestāžu attieksme pret zāles cienītājiem ir liberāla, bet, protams, gluži vicināt kāsi gar degunu policistam arī nav ieteicams. Marokā apstiprinās patiesība par aizliegto augli, kas ir vissaldākais. Tā kā iegādāties marihuānu šeit nav problēma, nekur neredzu tādas narkotiku problēmas kā Eiropā. Tas, iespējams, saistīts ar faktu, ka smagās apreibinošās vielas šeit nav izplatītas. Nav brīnums, ka Šefšauenas pilsētas tipisku ainavu veido vairāku večuku sēdēšana bārā un zāles pīpēšana. Tas ir tikpat tipiski kā pie mums piektdienas vakarā aiziet uz krogu iedzert aliņu. Tūristiem 1 grams tipiskās izklaides maksā 1,5 eiro, bet cena vietējiem - 1 eiro. Šefšauenā dzīvojam kādā viesnīciņā ar intelektuāli radošu un internacionālu atmosfēru. Cilvēki sastopami no visām pasaules malām – angļi, amerikāņi, francūži. Šeit ir tā retā vieta, kur tiešām dzīvojām viesnīcā. Bet tas ir tā vērts, katru vakaru visi iemītnieki satiekas uz viesnīcas jumta, uzspēlē ģitāru un stāsta, kā katram pa dienu gājis. Tam visam fonā – silta Āfrikas nakts... Marakeša, kas berberu valodā nozīmē “Dieva pilsēta” un kurā atrodas lielākais berberu tirgus (souk), ir nākamais pieturas punkts, kur mums jāsatiek Matīss un Alvis. Tikšanās moments ir ļoti emocionāls – pēc gandrīz mēneša ilga pārtraukuma pēkšņi cilvēku pilnā laukā nāk divi “latviešu brieži”. Līdz ar to sākas ceļojuma otrais posms, jo uz Mauritāniju izlemjam doties es un Matīss. Jauna ir ne tikai komandas komplektācija, bet arī līdz šim veiksmīgi neiepazītā ķibele – veselības problēmas. Matīsu Āfrika ir “aplaimojusi” ar drudzi, kas laužas uz āru, pametot Marakešu. Nelaime nenāk viena. Arī Āfrikā Matīsa piezīmes: - Tātad, pametot Marakešu, esam nostopējuši automašīnu, un braucot saprotu, ka degu kā ugunīs, ķermeņa temperatūra tuvojas + 39 grādiem un gar acīm metas zvaigznītes. Ir pilnīgs ķermeņa bezspēks. Kad izkāpjam no mašīnas netālu no citas tūristu pilsētas Agadiras, ir jau pusnakts un man galīgi nav spēka turpināt iet. Nolemjam pārnakšņot turpat ceļa malā. Ainavu veido nebeidzams akmeņu lauks ar dažiem krūmājiem tālumā. Noliekam mantas un, kā parasti, drošības pēc sasienam kopā somas un ietinamies guļammaisos. Iesnaužos murgainā miegā līdz brīdim, kad pamostoties ieraugu, ka manā priekšā stāv trīs tumšādaini jaunekļi. Vienam rokās beisbola nūja, otram – metāla stienis, bet trešais neizceļas ar izdomas bagātību un ir bruņojies ar nazi. Indivīdi rāda ar zīmēm, lai es uzvedos klusi. Man prātā nenāk padevīgi pusbeigtam gulēt un pieceļu Jāni. Jāņa piezīmes: - Es pamostos un savā priekšā redzu pagalam nepievilcīgu ainu. Trīs lieli melni džeki. Sākas sarunas. Viņi mums kaut ko jautā arābiski un franciski. Mēs tēlojam, ka neko nesaprotam, lai gan Matīss nedaudz runā arābiski. Tik daudz apjēdzam, ka tiek norādīts uz mūsu somām. Stulbi, ka turpat netālu ir arī policija, kas regulē satiksmi, nakts melnumā un mašīnu troksnī nemanot, kas ar mums notiek. Laupītāji gan vairāk atgādina no saites norāvušos puišeļus: kārtības sargu tuvums nepārliecinātos tipus vēl vairāk “uzvelk” un šie diemžēl sāk kļūt nervozi. Kamēr Matīss ar trijotni mēģināja runāt, viens no viņiem spītīgi tur nazi pie mana kakla. Vīrietis, koncentrējoties uz spraigo dialogu, nejūt savas rokas postošo spēku; spiež nazi arvien vairāk pie manas rīkles! Kakls un es, par laimi, tiekam sveikā cauri ar pāris skrambām. Zaudējumi materiālajā ziņā tomēr ir. Diezgan neskaidru iemeslu vadīti, laupītāji ķeras klāt pie maisiņa ar manu netīro apakšveļu. Šie pārkrāmē tā saturu savā somā, tāpat konfiscē drēbes, nesen nopirkto un ļoti skaisto paklāju, daļu naudas un vislielāko dārgumu – manu ģitāru. Bet, no otras puses, vēlāk, šķērsojot tuksnesi, instruments būtu ļoti traucējis un, iespējams, tik un tā būtu atdāvināts nēģeru bērniem. Matīsa piezīmes: Mums salīdzinoši veicies, jo izmantojam veco, labo triku un neglabājam vērtīgās mantas vienuviet. Par laimi, liela daļa vērtīgo eiro ir paslēpti slepenajās kabatās. Tiesa, nelieši atrod vienu kabatu, atrod rokas pulksteni un mobilo telefonu. Telefons gan galīgi nevērtīgs. Uzlādējot tehniskais brīnums strādāja vienu dienu un derīgs praktiski tikai īsziņu nosūtīšanai. Visas somas, par laimi, zagļi paņemt nevar, jo, skrienot prom, tās būtu pārāk smags nesamais. Kad laupītāji padara savu noziedzīgo misiju, uzreiz uzvelkam sandales un skrienam pie netālajiem policistiem. Mūsu stāstījumā klausās ne tikai trīs kārtības sargi, bet arī straujā ģeometriskā progresijā pieaugošais vietējo iedzīvotāju pulciņš. Sākas pakaļdzīšanās sacīkstes, kas ilgst kādas 30 minūtes, bet diemžēl bez panākumiem. Tālāk seko došanās uz policijas iecirkni.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais