Stokholmas sindroms ir lipīgs. Par četriem piedzīvojumiem.

  • 2 min lasīšanai

Neko neizpušķojot, es varētu teikt, ka tas, kas ir noticis uz kuģa vai Stokholmā, arī paliek uz kuģa vai Zviedrijā.

Bet labi. Uzmetīšu mazu ieskatu piedzīvojumam, kamēr lakoju bēšīgu krāsu uz nagiem un dzeru lapiņtēju. Jā, visu reizē un vienlaicīgi. Tā ir jāprot. Tēja ir brīnumgarda un jūras akmentiņi ar zemesriekstiem garšo lieliski.

Vairākas stundas uz prāmja nozīmē izbaudīt visu, ko tas ir atvēlējis izbaudīt. Iepirkšanos un Hugo Boss. RED MEANS TO GO.

Sarunas iekš kajītes, kas tikai un vienīgi paliek par sarunām kajītē. Un tikai starp meitenēm. Tikai.

Kāršu kavas un domas par Pokeru. Aizvien vairāk tuvojos Pokersaitam darba ballītes ietvaros.

Maltīte - tiek ēsts un ēsts. Šokolāde ir veselīga, īpaši, ja vēlies aizbēgt no Valentīndienas, bet ieskrien tai tieši klēpī.

Nepazīstami apkārtējie, kas iekļūst kajītes apziņā un tur maldās, maldās, apmaldās un vairs netiek projām. Bet tad vienā brīdī pazūd uz neatgriešanos.

Tad ir karaoke. Mazliet brīvības un visatļautības. Dejas klubveidīgi izveidotā telpā. Neona gaismiņas. Izrādās, man patīk dejot. Izrādās, es pat protu dejot. Izrādās, ir viegli vērst skatienu augšup ar augstpapēžu zābakiem, iztaisnotajiem matiem un space tēmas pieguļošo kleitu. DJ ir pie pults un izpilda it visas dejot gribētāju vēlmes. Ir tikai jāprot palūgt. Izrādās, es protu palūgt. Bon Jovi bija apogeja vakaram. Es aizvēru acis un manis vairs nebija uz zemes. Ak, jā, es jau arī nebiju uz zemes tajā brīdi! ^^

6612 bija logs. Nav nekāds brīnums, kad kamēr citi mocījās ar jūras slimību, es blenzu četrmetrīgajos viļņos. Blenzu un baudīju. Un neredzēju tikai viļņus. Arī tos, bet ne tikai. Tā, it kā Afrodīte, kas dzimusi no jūras putām būtu tikusi iespēja pārtapt arī par ko citu. Pustumsā tie izskatījās pēc kosmiskajiem putekļiem kaut kur Visumā. Afrodīte Visumā. Skaisti. Mārīt, skaisti.

Uz zemes izkāpjot, pēdas skar asfaltu. Viens. Divi. Trīs! Un mēs iesaucamies skaļi: Stokholmaāāāāa! Tā, lai apkārtējie smaida. Un viņi smaidīja. Un vispār, Zviedrija ir Smaidītāju tauta. Un Ziemeļnieku modes Meka. Kultūrvide. Metropole.

Manai mākslinieciskajai dabai tā ir kā Paradīze. Un tā var iemīlēties tikai vienreiz un pa īstam. Tā, ka nepāriet. [Tā ir, ka nepāriet. :D]

Es iemīlos ātri un pa īstam. Un uz ilgu laiku. Iespējams, uz mūžu. Atmiņās. Mirkļos. Sajūtās. Ātri, bet ilgi.

Lietās. Vietās. Un, protams, cilvēkos. Bet visu pirms tomēr lietās un vietās. Jo tā es dzīvoju. Jo tur es dzīvoju.

Esmu ceļotāja pēc dabas. Klejotāja sirdī un ārpus tās. Un Sirotāja galvenokārt jau. Par Sirotāju mani nosauca, kad dzimtenes ārēs tiku devusies uz Vēju pilsētu. Kuģi. Jūra. Vējš. Brīvība. Sirotāja. Ar skatienu, kas vienmēr vērsts tālumā. Uz tālumu. Uz Polijas pusi.

No ostas uz vecStokholmu. Sabiedriskais transports ir tik mīlīgs tur. Tāds.. Tāds novecojis..?

Bet mīlīgs. It īpaši, kad brauc augšup.

Metro. Man atgādināja balerīnu, kas puantē iekļauto kāju, izstiepusi garumā pāri metro sliedēm.

Adrenalīns ir skaists. Bīstams skaistums skaistumā.

Valoda. Es varētu iemīlēties tajā valodā. Es varētu iemīlēties, kad ieejot tūristiem paredzētajos veikaliņos, es tieku uzrunāta ar: God dag vai hejsan!

Un es varētu iemīlēties kronās - iegādājos OBEY līnijas bīniju. Un ziemeļbriežus.

Un jogurtu. Un ciabatta. Tumšo ciabatta.

Dzīve tagad rit pēc maniem noteikumiem un tas ir tik sasodīti jauki. Jaukāk vēl būtu, ja mani kāds klausītu, jo tur; tur ārā visi nez kādēļ ir iemācījušies noteikumus pārkāpt, apiet vai vienkārši ignorēt.

Noreibt no mīlestības,

Māra

P.s. šodienas pērle ir: Gribas kaut ko saldu? Apēd citronu, varbūt aties.

Avots: http://mariteatena.blogspot.com/2014/02/stokholmas-sindroms-ir-lipigs.html

Vairāk foto iekš: http://mariteatena.blogspot.com/2014/02/stokholmas-sindroms.htm



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais