Trīs jūru zemē

03.10.2008
4 min lasīšanai
3 foto

Labticībā nākot un ejot, nenogrimsi Četras septembra dienas ar astīti, kas pavadītas tikai 60 gadus vecajā Izraēlā, atsver mēnesi atvaļinājuma. 45 grādu siltums, ēst negribas, tikai dzer vai laizīt saldējumu un slēpties palmas paēnā. Pulkstenī ciparnīca nav jāpārgriež. Lai rēķinos neapjuktu un neiztērētu par daudz, labāk uz vietas bankomātā (var lietot angliski) izņemt vietējo valūtu, nevis iepirkties ar kredītkarti. Nevajag ņemt līdzi lietussargu un daudz maiņas drēbju. Šeit nelīst un cilvēks nesvīst. Bet tas nav vienīgais brīnums šajā zemē, kas nav neko daudz lielāka par Latviju, toties gozējas pasaules bagātāko valstu saulītē un kājas mazgā trīs jūrās -Vidusjūrā, Nāves jūrā un Galilejas jūrā jeb Tibērijas ezerā. Ne jau naftā, bet intelektuālajā potenciālā ir šīs valsts varenība. Jūdaisma zemē valsts un baznīca nav atdalāmas. Valsts apmaksā jūdaistu reliģiskās vadības (rabīnu un to palīgu) algas un izdevumus. Valsts budžets pilnībā sedz sinagogu, kapsētu un dažādu reliģisko kulta ēku rekonstrukciju, uzturēšanu un pat jaunu objektu celtniecību. Tiek atbalstīti arī musulmaņi. Vairāk nekā 300 islama garīdzniekiem algas tiek maksātas no valsts kases. Valsts finansē musulmaņu mošeju, kapsētu uzturēšanas izdevumus un dažādas citas reliģiskās vajadzības. Šī tomēr ir arī kontrastu zeme, kurā sadzīvo dažādu tautību, reliģiju pārstāvji. Beduīnu ēzelīši un lupatu teltis kalnos šosejas malā liekas neiederīgas. Tāpat kā Jeruzālemes vecpilsētā dusmīgi arābi, kas, savā valodā runādami, ar nepārprotamiem žestiem liekdami noprast, ka ārzemju tūristiem (sevišķi vīriešiem) nav vietas viņu mošejas tuvumā. Visur karavīri ar automātiem Telavivas lidosta izklaidē ar rūpīgu pasažieru kontroli, gan ierodoties valstī, gan dodoties projām no tās. Pasažieriem tiek piešķirts noteikts cipars, kas norāda uz bīstamības kategoriju. Mātes ar bērniem ir ārpus aizdomām, bet citiem ceļotājiem nākas vairākas reizes pēc kārtas formastērpos ģērbtiem cilvēkiem angliski skaidrot, kāpēc ieradušies Izraēlā, vai te ir radi vai draugi, vai ir iedevuši līdzi dāvanas. Tiek piekodināts ne no viena neko neņemt. Dažu čemodānu lidostā izķidā līdz pašam dibenam. Cilvēkus formās vai civilajā apģērbā ar šaujamieroci pār plecu Izraēlas pilsētu ielās, sabiedriskajā transportā var sastapt ik uz soļa. Izraēlas karavīri modri seko tam, lai neizceltos konflikti, tāpēc tūristus nelaiž pat tuvumā mošejai, kurā notiek aizlūgums. Piekasīgi kontrolē arī tos, kas ieiet ar sētu apjoztajā Jēzus Kristus dzimšanas vietā – Betlēmes pilsētā -, un tikpat rūpīgi pārbauda tos, kas no turienes grib iziet. Bet pie ieejas Betlēmē rakstīts, ka ebrejiem te ieiet ir aizliegts. Tā nav vienīgā savādība. Kādā tūristā tāda kontrole rada pastiprinātu trauksmes sajūtu, cits tieši otrādi – jūtas drošāk. Ērtāka ir sajūta, ja tūristam, ceļojot pa Izraēlu, mugurā drēbes, kas pēc iespējas mazāk atsedz miesu. Tā rīkoties prasa pietāte, lai neaizskaru šejieniešu jūtas un ievērotu viņu tradīcijas. Košerēta pārtika un šabats Telavivā ir izdevība viesoties mājās pie bijušās rīdzinieces Naomi. Viņa kopš 20.gadsimta septiņdesmitajiem gadiem kopā ar savu vecāku ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Izraēlā, tur apprecējusies, ir divas meitas, mazbērni. Naomi ir mājsaimniece, viņa pārzina ivritu un joprojām teicami runā arī latviski. Viņa cienā ar košerētu pārtiku. Košers ir ebreja kultūras sastāvdaļa. Tas nozīmē svētītu un dalītu pārtiku. Velti taujāt pēc cūkgaļas. Reliģiozie ebreji to neēd. Naomi nepieskaita sevi ortodoksālajiem ebrejiem. Tomēr tieši tādu šajā valstī ir daudz. Ne jau tie ar mazo cepurīti – kipu – galvvidū ir paši reliģiozākie. Par tādiem jāuzskata tie, kas arī vizuāli atšķiras. Piemēram, satiksmes autobusā redzētie divi – tēvs un viņa dēls, abi ar skruļļotām bakenēm. Tēvam raksturīgā platmale galvā. Abiem tāds apģērbs, it kā viņi būtu ar laika mašīnas palīdzību būtu izkāpuši pie mums no 19.gadsimta. Sievietēm ļoti atturīgs apģērbs – garas piedurknes, svārki pāri celim, kājās ērtas, bet nemodernas kurpes. Vai Izraēlā laulātie nešķiras? Naomi zina stāstīt, ka šķiroties gan. Taču kāzas esot ārkārtīgi skaista tradīcija. Ortodoksālie ebreji ievēro 613 baušļus, diendienā lūdz Dievsu ievēro Šabatu jeb brīvdienas, kas Izraēlā sākas piektdien pēc saulrieta un beidzas sestdienas vakarā. Svētdiena ir darba diena. Kur piepildās lūgšanas? Ebreju svētvieta – Raudu mūris – ir 60 metru platas un 22 metrus augstas balsta būvju daļas, kas ieskauj Dievnama kalnu, kura virsotnē atradusies Jeruzalemes baznīca. Šurp izlūgties svētību un sapņu un lūgšanu piepildījumu ierodas dažādu reliģisko konfesiju pārstāvji no visas pasaules. Mūra sēta nošķir vīrus no sievām. Katram dzimumam pie Raudu mūra ir sava ieeja. Te jāpielūdz Dievs un savas vēlēšanās jāuzraksta uz papīra. Salocītā zīmīte jāieliek kādā no mūra spraugām. Savādi, bet mūris saldi smaržo. Par to var pārliecināties katrs. Kad lūgsna Raudu mūrim atdota, lūdzējam jāiet projām atmuguriski. Tāda ir tradīcija. Bētlemes zvaigze, Austrumu gudrie, tai sekodami, atrada jaundzimušo Jēzu. Ikviens tūrists grib redzēt šo vietu. Tā ir pavisam konkrēta un pazemē - iezīmēta ar sudrabotu zvaigznīti, kurai caurs vidus. Svētceļnieki šo zvaigzni bučo un lūdzas pie tās Dievu. Salda un svēta dvaša ir šai zvaigznei, kuru sajūtot, sirds kļūst viegla un priecīga, taču nezin kāpēc gribas raudāt. Bētlemi par savējo uzskata gan palestīnieši, gan ebreji. Tas ir viņu strīda ābols. Pagaidām palestīniešiem virsroka. Lai. Ka tikai tautas savā starpā nekarotu. Lai ir miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Katrs šo svētvietu apmeklētājs ir dilemmas priekšā: ko lūgt? Protams, lūgsnai jābūt labestīgai. Bet ko gan vēlēties? Veselību, laimi, piedošanu? Izraēlā uzzinu, ka 29.septembrī te līdz ar saulrietu iestājies jaunais ebreju 5769 gads. Ebreji laiku skaita nevis no Kristus dzimšanas, bet gan no cilvēces rašanās brīža. Viņi saka: “Laimīgu jauno gadu, cilvēce!” Gaidot to, katrs ebrejs par svētu pienākumu uzskata nepieciešamību izlūgties piedošanu – Dievam, sev un citiem cilvēkiem, kam varbūt ir nodarījis pāri. Vissvarīgākā esot piedošana, kas jāsaņem no cilvēkiem. Ebrejiem Jaungada vakarā jāēd medū iemērkts ābols, kas simbolizē saldu nākamo gadu un vēlējums skan saldu jauno gadu! Kā Jēzus pa ūdens virsmu Trīs dienas pie Nāves jūras Izraēlā, tās otrā krastā redzot Jordānijas uguņus, tas ir kaut kas! Nāves jūra ir kā sāļš un daiļš elles priekškambaris, jo tā atrodas 400 metrus zem jūras līmeņa. Silta vanna, kurā nevar nogrimt, bet noslīkt var. Nesen kāda piecus gadus veca meitenīte esot mirusi pēc peldes. Esot sarijusies sāļo ūdeni, kas savas koncentrācijas dēļ apdedzinājis viņas elpceļus. Tā ka nekādā gadījumā nedrīkst Nāves jūrā mērkt seju. Arī brūces šajā ūdenī stipri sūrkst. Pirms un pēc peldes jūrā ir jāiet saldūdens dušā. Es izmēģinu Nāves jūras dūņu masku, ieziežot ar to visu ķermeni. Stipri savelkošs efekts, rodas sajūta, ka man atkal ir 18. Gribas kādu dārgumu, talismanu paņemt līdzi no šīs svētās zemes. Neiedrošinos līdzi vešanai smelt sāli no Nāves jūras. Vietējie brīdina, ka lidostā to atņemšot. Būs kauns. Neizpildu kāda drauga lūgumu pārvest viņam Raudu mūra gabaliņu. Starp citu, Izraēlas 1977. gada Krimināllikumā ir noteiktas sankcijas par reliģijas zaimošanu. Saistībā ar Krimināllikuma normām Izraēlā ir jāskata likums par Svētās Zemes svētvietu aizsardzību. Par kulta celtņu bojāšanu, apgānīšanu un reliģisku ceremoniju traucēšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu pat līdz trim gadiem. Līdzi var dabūt suvenīrus, kas nopērkami visur – Dāvida zvaigzne, veiksmes roka, visu redzošā acs. Diānas Odumiņas teksts (Māras Matisones rediģējums un foto)

Trīs jūru zemē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem