Ēģipte bez tūrisma kompānijas

  • 11 min lasīšanai
  • 46 foto
Palasot vairākus ceļojuma aprakstus draugiem.lv par Ēģipti uzkrītoši likās tas, ka visi manis lasītie, bija ceļojumi ar tūrisma kompānijām, tāpēc, manuprāt, tiem pietrūkst dziļāka ielūkošanās „īstajā” Ēģiptē (cik nu īstu tūrists to var uztvert). Es neapstrīdu ceļotāju tiesības izvēlēties veidu kādā apceļot Ēģipti, vienkārši mans apraksts būs par Ēģiptes apceļošanu vienatnē, bez tūrisma kompāniju palīdzības. Mans uzticamākais sabiedrotais ceļojumā bija Lonely Planet tūrisma ceļvedis (2006.gada maija izdevums), bez kura, jāatzīst, es, visdrīzāk, Ēģiptē būtu pazudis. Tur ir gan kartes, gan vispārīga informācija par vēsturi, politiku, kultūru un virtuvi, gan praktiska informācija par transportu, viesnīcām, ēšanas un izklaides iespējām, kā arī svarīgākiem apskates objektiem un to darba laikiem. Neskatoties uz to, ka jau biju nedaudz palasījis savu „Bībeli” par Ēģipti (un informācija ceļvedī tiešām ir ļoti vērtīga un diezgan precīza), pēc ierašanās bija zināms šoks. Šoks par daudz ko, bet par visu pēc kārtas... Zīmīgi, ka jau ierodoties Ēģiptē varēju novērot burvīgu saullēktu no lidmašīnas loga, jo ierados Hurgadā agri no rīta. Saules Ēģiptē netrūkst (daudzās vietās lietus nelīst gadiem) un arī janvārī temperatūra uzkāpj līdz +25 grādiem. Tā kā zvilnēšanu saulē biju atlicis uz sava ceļojuma otro daļu, un Hurgadā neko citu darīt nevar, tad pa tiešo devos uz Luksoru apskatīt tempļus un kapenes. Ēģiptē absolūtais īsu distanču pārvietošanās transporta līdzeklis ir taksis (pie tiem pieder arī mikroautobusi). Taksis Ēģiptē gan atšķiras no tradicionālā takša rietumu izpratnē, jo tur taksī var braukt vairāki savā starpā nepazīstami cilvēki, kurus vieno fakts, ka viņi dodas vienā virzienā. Tūristi gan šādā veidā pārvietojas retāk, jo nav pie tā pieraduši. Dahabā takši bija īpaši interesanti – pasažieriem bija jāsēž atklātā tipa mašīnas piekabē, bet vispār takši Ēģiptē atšķiras. Citur tie ir zili (Sueca), citur melnbalti (Kaira), citur dažādās krāsās. Takšos nav skaitītāju, līdz ar to cena tiek noskaidrota ar kaulēšanās palīdzību. Šajā gadījumā tūristi ir neizdevīgā situācijā, jo vismaz sākumā nezina aptuveno cenu līmeni (Lonely Planet gan piedāvā diezgan precīzus cenrāžus). Tā visa rezultātā, lai nokļūtu no Hurgadas lidostas uz autoostu samaksāju 40 Ēģiptes mārciņas (E£), kas ir ~ 4 Ls. Lieki piebilst, ka maršruta autobusi šajā distancē vispār nav, jo 99% tūristu savāc tūrisma kompānijas ar saviem autobusiem. Jau sākumā varu atzīmēt, ka Ēģiptē ir divas svarīgas lietas - kaulēšanās un baksheesh (kaut kas starp dzeramnaudu un pateicību). Kaulēties var gandrīz par visu, bet baksheesh ir svarīgs ēģiptiešu iztikas avots. Pateicība naudas veidā tiek sagaidīta gan par nostāstiem tempļos, gan par ieiešanu mošejā (kaut gan oficiāli tā ir par velti), gan par mantu nešanu, un citreiz pat par vienkāršu aprunāšanos un daudz ko citu. Ar to ir jārēķinās, un ja negrib par to maksāt, tad laicīgi, bet pieklājīgi jānoraida „palīdzība”. Ēģiptieši gan ir ļoti laipni un cilvēki uz ielām bieži sveicināja mani tāpat vien (atšķirībā no tirgotājiem, kuriem ir savtīgi mērķi). Vārds Latvija viņiem neko nenozīmē, bet desmitiem reižu dienā man tika uzdots jautājums – where are you from, what`s your name etc. Pārvietoties starp pilsētām visērtāk un lētāk ir ar maršruta autobusiem. Par braucienu līdz Luksorai (ap 300 km) samaksāju 27 E£ (2.7 Ls!). Ātrums gan nav pārāk iespaidīgs (braucām apmēram 6 stundas), taču autobusi ir pietiekoši ērti. Pa vidu tiek veiktas arī „zaļās”, vai lūgšanu pieturas, attiecīgi, kas kuram svarīgāks. Musulmaņiem jāveic 5 lūgšanas dienā, kaut gan pieturās tikai neliela daļa pasažieru veica šo pienākumu. Tuvojoties Luksorai un Nīlai uzkrītoši nomainījās ainava, jo tukšo smilšaino tuksnešu vietā parādījās cilvēki, mājas, palmas un iekopti lauki koši zaļā krāsā. Izkāpjot no autobusa cilvēkus vārda burtiskā nozīmē pārķer taksisti. Šeit varu atzīmēt, ka autoostas Ēģiptes pilsētās parasti neatrodas centrā, bet bieži vien konkrētās nomalēs. Tā kā tūrisms Ēģiptes ekonomikai dot ļoti nozīmīgu pienesumu, tad par viesnīcu trūkumu nevar sūdzēties. Lonely Planet ceļvedī viesnīcas katrā pilsētā ir sagrupētas pēc cenām, ērtībām un izvietojuma, atliek vien izvēlēties. Janvāris nav īstā tūrisma sezona, tāpēc nebija problēmu dabūt viesnīcas arī bez rezervēšanas. Jāņem vērā, ka arī viesnīcu cenas ne vienmēr ir uzrakstītas, tāpēc nenāk par ļaunu pakaulēties. Uzrakstītas cenas redzēju vispār tikai pāris vietās. Tas gan neattiecas uz starppilsētu autobusiem, vilcieniem un metro, kā arī ieejas maksām muzejos, tur cenas ir fiksētas. Šeit arī varētu atzīmēt, ka ceļošana (transports, viesnīcas, ēšana) Ēģiptē ir salīdzinoši lēta, taču viss, kas saistīts ar tūristu apskates objektiem, krietni sadārdzina pasākumu. Ieejas maksas (dažreiz tikai vienā templī, vai mošejā) svārstās no 3 līdz 7 Ls. Un tā kā šādu apskates objektu ir jūra, tad nākas šķirties jau no pieklājīgas summas. Turpinot par naudām, visērtākais veids kā tikt pie Ēģiptes mārciņām ir izņemt tās no bankomāta. Bankomātu pilsētās pietiek. Ja gadījumā ir iekrājušies eiro vai ASV dolāri, tad tos arī Ēģiptē nesmādē, un ar tiem var diezgan ērti norēķināties. Luksora. Viena no vietām, ko es ieteiktu apmeklēt visiem. Seno austrumu mantojums te ir krietni iespaidīgāks par pāris piramīdām. Jau pašā Luksoras centrā ir Luksoras templis un muzejs. Karnakas tempļi atrodas pāris kilometrus no centra. Lai sasniegtu tā saucamo Rietumu krastu (Valdnieku ieleja, Memnona kolossi, Hatshepsut un Ramzesa III tempļi, kā arī daudz kas cits) ir jāšķērso Nīla un pēc tam vēl jābrauc vairāki kilometri. Bildes par šīm vietām skatieties pielikumā. Lai izvairītos no nogurdinošās kaulēšanās ar taksistiem, nolēmu noīrēt riteni visu jaukumu apskatei (25 E£). Riteņu īri parasti var sarunāt viesnīcā, kaut gan netrūkst arī dažādu „biznesmeņu”, kuri uz ielas gatavi piedāvāt tūristiem visu, kas nepieciešams. Par visiem apskates objektiem grūti kaut ko uzrakstīt, tas jāredz katram pašam. Sākumā apskatīju Karnakas tempļus un tad ar vietējo prāmīti (5 E£ turp un atpakaļ, ieskaitot riteni) pārcēlos uz Luksoras Rietumu krastu (tilts dīvainā kārtā atrodas kaut kur 7 kilometrus lejup pa Nīlu). Rietumu krastā nācās nedaudz pamīties, jo galvenie apskates objekti ir 5 – 8 kilometrus no Nīlas. Pārbraucieni gan bija interesanti, jo var mierīgāk apskatīt dabu un tuvāk iepazīt cilvēku ikdienu. Rietumu krastā varu ieteikt apskatīt (šādā secībā) Memnona kolosus, Valdnieku ieleju (kapenes), Hatshepsut templi (Deir al-Bahri) un Ramzesa III templi (Medinat Habu). Hatshepsut templī ir risinājušies arī nepatīkami notikumi – 1997. gadā šajā vietā tika nogalināta vesela grupa tūristu. Tajā pašā gadā notika arī tūristu autobusu spridzināšana Kairā. Šie pasākumi 90. gados bija kādas islāma fundamentālistu grupas cīņas veids pret tā laika valdību un prezidentu Mubaraku. Fundamentālisti uzskatīja, ka atbaidot tūristus tiks smagi iedragāta valsts ekonomika un tas palīdzēs gāzt prezidentu. Neizdevās Mubaraks ir Ēģiptes prezidents joprojām un drošības pasākumi šobrīd ir ļoti stingri – policijas kontroles punkti ir uz visiem ceļiem un pie visām tūrisma vietām. Ceļošana starp pilsētām ar privāto transportu var būt apgrūtināta, jo to var darīt tikai policijas konvoja pavadībā. Parasti konvojs brauc noteiktos laikos un autobraucēji var tam pievienoties. Īpaši drošības pasākumi ir Sīnajas pussalā, kur apmēram 100 km distancē starp Šarmalšeiku un Dahabu pases autobusa pasažieriem tika pārbaudītas trīs reizes! Kopumā Ēģipte ir pietiekami droša un visa ceļojuma garumā nekādu problēmu šajā jomā nebija, kaut gan uzmanīties nekad nenāk par ļaunu. Atgriežoties pie Luksoras, vērtīgi bija pastaigāties pa pilsētu vakarā, kad Luksoras templis ir izgaismots, un skats uz Nīlu paveras savādāks. Tirgošanās pilsētā turpinās gandrīz līdz pusnaktij. Vakarā var iedzert arī kādu tēju ar vietējiem tirgoņiem, kaut gan tas nozīmē, ka kaut ko nāksies nopirkt... Ja negribas tēju, tad pilsētā var atrast arī McDonalds un citas ēdināšanas iestādes. Pēc Luksoras apskates devos uz 700 km attālo Kairu, vairāk gan domājot par piramīdām, vienīgo palikušo seno austrumu brīnumu. Lai ietaupītu laiku, pārbraucienam izmantoju nakts vilcienu (~ 9 stundas). Bija iespēja izvēlēties starp parasto Ēģiptes vilcienu (6-7 Ls) un īpašo „tūristu” vilcienu (~30 Ls), taču tā kā vēlējos izgulēties, biju ar mieru maksāt par ekstra klasi. Kaira – tā ir lielpilsēta, traka, taču vilinoša, lielpilsēta. Satiksme ir murgs. Ielas mašīnu pārpildītas, taču uz priekšu tiek. Mašīnas ceļu malās novietotas divās rindās, bet krāsainie taksīši vairumā ir LADA markas automašīnas. Mazie busiņi braukā ar vaļā durvīm un samazina ātrumu, ja kāds no pasažieriem grib izlēkt vai ielēkt transporta līdzeklī... Šad tad garām patraucas kāds pārpildīts autobuss, pa kura durvīm ārā izkārušies pāris cilvēku, kas ieķērušies stieņos autobusa iekšpusē. Visgrūtāk ir gājējiem, jo luksoforu un gājēju pāreju nav (vai tās tiek ignorētas). Dažreiz manevrējot un skrienot nākas šķērsot 4 joslu ceļus vienu pēc otra. Toties uzslavēt var Kairas metro, kas īpaši pārsteidza ar savu tīrību salīdzinot ar visu pārējo Kairā. Pirmais apskates objekts – Gīzas piramīdas, kas atrodas tikai 12 km no Kairas centra. No piramīdām jau var redzēt pilsētas daudzstāvu dzīvojamās mājas, taču otrā virzienā paveras tuksneša plašums. Ap un pie piramīdām spieto suvenīru tirgotāji un izjāžu (kamieļu, ēzeļu un zirgu) piedāvātāji. Kaut kāda vilšanās pēc sfinksas un piramīdu apskates sirdī palika, lai gan būves ir iespaidīgas. Arī ielīšana iekšā otrā lielākajā piramīdā (Khafre) nekādu burvīgo iespaidu neatstāja, kapenes Valdnieku ielejā Luksorā ir krietni krāšņākas. Kopš vairāki tūristi ir nositušies rāpjoties uz piramīdām, arī tas prieks ir aizliegts. Piramīdas tomēr paliek piramīdas, un tās ir vienīgās pasaulē. Pēc piramīdām devos uz Kairas Citadeli, nocietinājumu, kurā 700 gadus mitinājās Ēģiptes valdnieki. Interesanti, ka nocietinājums tika uzbūvēts 12.-13. gadsimtā, lai aizsargātos pret krustnešiem, kas tajā laikā devās „atbrīvot svēto zemi” Jeruzalemi. Citadelē ir vairāki muzeji (militārais, policijas, cietuma u.tmldz.) kas gan drīzāk domāti pašiem ēģiptiešiem, nevis tūristiem. Citadelē bija divas pozitīvas lietas – no pilskalna paveras burvīgs skats uz Kairu, un Muhameda Ali mošeja. Tā gan nav par godu bokserim Muhamedam Ali, bet gan bijušajam Ēģiptes valdniekam (albāņu izcelsmes turku karavadonim!), kas valdīja Ēģiptē pēc Napoleona karaspēka padzīšanas. Sekojot Ēģiptes vēstures takām devos uz pilsētas daļu, ko sauc par islāma/musulmaņu Kairu. Nosaukums varētu būt cēlies gan no tā, ka šajā pilsētas daļā ir izteikti daudz mošeju, gan arī nošķirot šo pilsētas daļu no koptiskās (kristiešu) pilsētas daļas. Interesanti, ka Kairā atrodamas arī sinagogas. Ceļš no Citadeles uz islāma daļu ved arī caur pilsētas nabadzīgajiem rajoniem, kur grausti mijās ar neomulīgām sānieliņām, bet veikali un tirgošanās ir arī tur. Islāma pilsētas daļas vidū ir Kairas tirgus: Khan al-Khalili, bet saglabājušās nocietinājumu daļas ļauj nojaust, ka agrāk arī šī pilsētas daļa bija apjozta ar mūri. Starp neskaitāmām mošejām šajā pilsētas daļā ir arī īpaši nozīmīgas – Al-Azhar mošeja, kas ir vecākā mācību iestāde Ēģiptē (dibināta 988.g.) un kuras šeiks ir Ēģiptes musulmaņu garīgā autoritāte, bet otra nozīmīgā ir Sayyidna al-Hussein mošeja, kurā esot apglabāta pravieša Muhameda mazdēla Al-Hussein galva, tāpēc ne-musulmaņiem ieeja šajā īpaši svētajā vietā ir aizliegta. Tirgus Kairā ir liels, tas ir vesels pilsētas rajons ar šauru ieliņu tīklojumu, kur tiek pārdots viss, sākot ar antikvariātu, paklājiem, drēbēm, dārglietām, smaržām, un beidzot ar garšvielām un pārtikas produktiem. Īpaša tirgus daļa ir ķiplokiem un sīpoliem... Tirgū ir arī virkne kafejnīcu, kurās var nedaudz atpūsties no tirgus kņadas kaut ko iedzerot (protams, nealkoholisku), vai uzpīpējot ūdens pīpi (sheesha). Pametu tirgu izejot caur bijušajiem nocietinājumiem, tikai nu jau otrā (ziemeļu) pusē. Aiz tirgus pilsētā ne kā īpaša nav – mašīnu pārpildītas ielas un bloka mājas. Vakarā vēl apskatīju pilsētas moderno centru, kas ir pašā Nīlas krastā. Pilsētas centrālais laukums pilnībā atgādina jebkuras rietumu pilsētas centru, tikai reklāmas uzraksti ir nedaudz neizprotamā rakstā. Šeit var atrast valdības iestāžu ēkas (viena ļoti atgādināja padomju laika arhitektūras monstru), amerikāņu universitāti, Arābu līgas vadības ēku un iespaidīgo Kairas muzeju, kuru man diemžēl nesanāca apskatīt. Šķērsojot Nīlu vēl devos apskatīt moderno operas ēku, kas gan bija iežogota un neatstāja pārāk pozitīvu iespaidu. Netālu ir 185 metrus augstais Kairas tornis, no kura var izbaudīt Kairas panorāmu. Tā kā es tur biju jau vakarā, tad šo iespēju neizmatoju, toties tumsā īpaši novērtēju mēness pozīciju, kas šajā pasaules daļā ir dīvaini sagāzies ar izliekumu uz leju. Jau nākamajā rītā man bija jādodas tālāk Sīnaja pussalas virzienā, un ceļā uz turieni vēl piestāju Suecā, lai apskatītu slaveno Suecas kanālu. Tā kā Suecā ir pats kanāla sākums, tad tur nekā īpaša ko redzēt nav, nav slūžu, un netrāpījās redzēta arī iespaidīgos kravas kuģus, pie tam, drošības apsvērumu dēļ, kanālu ir aizliegts fotografēt. Vēl viena ainiņa palikusi atmiņā no Suecas autoostas, kur kādas ģimenes trīs mīļi bērneļi ķiķinoties pētīja mani kā zoodārza eksponātu, laikam negadās tik bieži redzēt klejojošus tūristus autoostā. Pārējās sava ceļojuma dienas pavadīju pie jūras, kur dzīves ritms un nodarbes ir savādākas, taču daudz neatšķiras no Latvijas. Sauļošanās, peldēšana, koraļļu apskata un snorkalēšana (peldēšana ar masku un caurulīti)...zemūdens pasaule ir burvīga!!! Nobeigumā vēl varētu minēt dažas lietas par uzturu Ēģiptē. Nekad un nekur nedzeriet krāna ūdeni. No tējas atteikties vienmēr neizdosies, bet tas ir drošāks variants, jo ūdens ir vārīts. Higiēna Ēģiptē pieklibo, tāpēc ir jāuzmanās ar ēstuvēm. Ielas ēstuves var izturēt tikai rūdītie ēģiptiešu kuņģi. Esmu dzirdējis nostāstus, ka eiropiešiem piemetas caureja pat pēc ēšanas solīdos Ēģiptes restorānos. Man šis prieks gāja secen, kaut gan apmeklēju arī pāris vietējās vidusšķiras ēstuves. Man pie sirds gāja kushari – nūdeļu, rīsu, lēcu un ceptu sīpolu sajaukums, un kofta, kas ir kaut kas līdzīgs kotletēm, tikai nedaudz „rupjāka” un asāka gaļa. Salāti ir diezgan tradicionāli. Ļoti izplatīta ir pitas veida maize, kas parasti tiek pasniegta brokastīs un arī pie dažādiem ēdieniem. Austrumu virtuve piedāvā daudz ko. Pie jūras īpaši priecīgi būs jūras velšu cienītāji, bet visumā ir izplatītas dažādu kultūru virtuves – itāļu, grieķu, Āzijas u.c. Nevar aizmirst arī austrumu saldumus, kas Ēģiptē ir nopērkami īpašos saldumu veikalos, kā arī augļus, kas šeit ir pieejami visu gadu. No dzērieniem noteikti dominē tēja, bet kafejnīcās var dabūt arī kafiju. Alkohols reliģisku apsvērumu dēļ nav pārāk izplatīts, taču bāros, un īpaši tūristu iecienītās vietās, arī tas ir pieejams. Gandrīz sinonīms vārdam alus Ēģiptē ir Stella, jo tā ir ļoti izplatīta alus šķirne. Ceru, ka kādam šis apraksts palīdzēs, es tikai varu ieteikt doties uz Ēģipti un izbaudīt to. P.S. Pirmkārt, paldies daudzajiem lasītājiem par jaukajiem komentāriem... Atbildot uz dažiem no tiem: Par riteņu izmantošanu Lukosrā - riteņbraucēju celiņi Ēģiptē? Tas izklausās kā joks, taču ceļi tur ir plati un, izņemot Kairu, arī diezgan tukši. Pārvietoties varēja diezgan mierīgi. Vairāk jāuzmanās, lai ritenis labs... Stopošana - to es neizmēģināju, un nezinu, vai tas izdotos. Lai gan ēģiptieši ir jauki, viņi uz rietumniekiem bieži vien skatās kā uz staigājōšiem naudasmakiem, tāpēc pieļauju, ka maksāt nāksies arī stopotājiem. Kaulēšanās - es arī neesmu pieradis to darīt, bet tur bez tā nevar. Viena ainiņa - kādā veikaliņā paņemu Sprite limonādi un paciņu cepumu, pieeju pie "kasiera" un viņš man saka "How much will you give"!!! Nekas neatliek kā aprēķināt aptuveno cenu pēc atmiņas citās valūtās un sākt kaulēties. Suvenīrus pārāk daudz nepirku (ar kaulēšanos jau pietika citur), bet sākotnēji droši var nosist cenu uz pusi. Ieteicams pašam novērtēt cik esi gatavs par preci maksāt. Uz beigām atklāju labu variantu kā tikt projām no uzbāzīgiem pārdevējiem - var pateikt, ka līdzi nav naudas (nekādas valūtas), "atstāju viesnīcā", vai "izņemšu no bankomāta". Tā var noskaidrot cenas vairākās vietās. Vienā no komentāriem bija atzīmēts, ja pārdevējs beidz smaidīt, tas nozīmē, ka cena viņam nepatīk. Tas ir labs rādītājs, viens mans pārdevējs gandrīz sāka lamāties, un man ir aizdomas, ka es lēti dabūju to preci. Tirgotājiem tas ir arī goda jautājums, ka viņiem kaut kas jāpārdod, ja klients dodas projām neko nenopircis, tas nav labi. Drošība - man ar to nebija problēmu. Cilvēki izskatās miermīlīgi. Viņi drīzāk "izkrāps" naudu tirgojoties nekā zags. Visu savu ceļojuma laiku maku nēsāju džinsu/šortu aizmugurējā kabatā... varbūt man paveicās. Katrā ziņā uzmanīties vajag, bet nekādu īpašu apdraudējumu nejutu. Starp citu aizmirsu piebilst, ka Ēģiptē ir arī īpaša Tūrisma policija, tas ja nu jūties apkrāpts un tamlīdzīgi. Dzeramnauda - kā jau rakstīju baksheesh ir kaut kas nedzudz savādāks. To cilvēki gaida par visa veida palīdzību (foto, somu nešana, durvju atvēršana un daudz ko citu). Par neliela veida palīdzību pietiks ar 1-2 (max. 5) Ēģiptes mārciņām. Par interesantiem vēsturiskiem stāstiem tempļos jau var dot ap 5-10 mārciņām. Svarīgi ir mainīt lielās naudas zīmes, lai tiktu pie mazajām 1 mārciņas papīra banknotēm. Apģērbs - nekādus īpašus starpgadījumus neredzēju un nepiedzīvoju, bet dodoties uz mošejām, vai citām svētām vietām, kājām vajadzētu būt nosegtām pilnībā, nevajag atkailināt plecus, un sievietēm arī apsegt galvu. Ieejot mošejā jānovelk apavi, bet to jau varēs redzēt. Tūristu populārās vietās apģērbs ir tāds pats kā rietumos...sievietes pat sauļojās topless.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais