Pasakaini burvīgā Reinzeme

01.10.2008
5 min lasīšanai
36 foto

Darba intereses mūs, meitenes, piesaistīja grāmatu iespiešanas izgudrotāja J. Gūtenberga muzejam Maincā. Tā kā nestrādājam ne saeimā, ne ārlietu ministrijā, darba komandējumus pieredzes apmaiņas nolūkā pakaļ nesviež, tāpēc lūkojāmies vien pēc lētākām lidmašīnas biļetēm. Jūnijā par 26 ls iegādājāmies Ryanair biļetes abos virzienos uz Frankfut (Hahn). No rakstiem draugos un kartēm jau bijām iemantojušas gudrību par aerporta atrašanās vietu 100 km attālumā no īstās Frankfurtes (pie Mainas). Bet dižais Eiropas debesskrāpju un finansu centrs mūs īpaši neinteresēja. Biļetes bija izkombinētas tādējādi,ka Vācijā jāpavada 4,5 dienas. Sākām funktierēt, ko vēl šajā apvidū sadarīt, jo muzejam tā kā laika par daudz. Izpētījām reģionu, aptaujājot ļaudis un studējot ceļvežus. Drīz sapratām, ka Reinzemei vajadzētu būt gana skaistai un jau priekšnojauta sacīja, ka Gūtenberga muzejs nebūs tas smaguma centrs mūsu braucienā. Tā arī notika. Un tā piecas dažāda vecuma sievietes septembra beigu dūmakainā dienas vidū izkāpām no lidaparāta vieglām ceļasomām plecos. Hānas lidosta šķita maza un viegla pat tādam, kas svešās vietās apmulst un neko neatjēdz. Kājas pašas aizveda uz vietu, kur kādas sešas firmas piedāvā izīrēt auto. Paņēmām pašu lētāko- Reno ar 1,5 motora jaudu par 200 eiro, placī atradām mūsējo firmu, sametāmies autiņā, uzstādījām džī-pī -s (labs verķītis-es ar tādu saskāros pirmoreiz dzīvē, bet iesaku bez tā pa Vāciju nebraukāt) un devāmies dienvidu virzienā, precīzi tā, kā diktēja navigācijas aparāts Ivara Siliņa balsī. Pirmajā dienā braucām cauri pamatīgam skujkoku mežam, šķita, īstai Švarcvaldei, lai gan Švarcvalde tā nebija. Pēc kādas stundas piestājām nelielā pilsētiņā vai ciematā Ida-Oberstein (jāteic uzreiz, ka šajā Vācijas daļā nevar īsti atšķirt pilsētu no ciemata, jo tie ik pēc neliela attāluma viens pēc otra nāk un iet un viens par otru skaistāki un apbrīnojamāki. Atvainojos zinātājiem, ja nebūšu precīza ģeogrāfiskajos nosaukumos-tos patiešām grūti ielāgot un atcerēties). Ida-Oberšteina jau atrodas kalnainā apvidū, pirmoreiz ieraudzījām mājas, kas it kā izaug no klints. Vēlāk tādas no klints izejošas vai tām uztupinātas mājas redzējām daudzas-tā ir šā apvidus raksturīga iezīme. Var tikai pabrīnīties, kā ļaudis šeit prot racionāli izmantot ik kalnainās zemes pleķīti būvēm, lauksaimnieciskām vajadzībām un citiem praktiskiem mērķiem. Pusdienās ēdām pirmo šniceli ceļojuma laikā - tā gan bija ļoti garšīga, īsta Vācijas kvalitāte, bet ne tik Big porcija kā tās, ko vēlāk dabūjām. (Pateicoties lielajām porcijām, ceļojuma laikā pieņēmāmies svarā vidēji par 1-2 kg katra negausīgākā). Viesnīcu bijām rezervējušas tikai pēdējai naktij, tāpēc māca bažas, kā nu tukšā vietā aizbraukušas, tiksim pie guļvietām. Paldies visiem labajiem ļaudīm no portāla draugiem.lv, kas šajā ziņā drošināja. Patiešām, naktsmājas te var atrast jebkurā gadījumā. Pirmajā dienā gulējām viesnīcā Kaizerslauterē par 30 eiro katra (pārējās naktis ferienvohnungos vai vienkārši ģimenes mājās nakšņojām par 20-25 eiro no katras, ieskaitot brokastis) , bet vēlāk dažādu zimmer sarunāšana kļuva par azartisku izklaides pasākumu. Kaizerslauterē redzējām japāņu dārzu, par kuru ceļveži vēstīja kā par lielāko japāņu dārzu Vācijā. Augu tur bija bagātīgs klāsts, taču arhitekūras ziņā šķita provinciāls, Londonas botāniskā dārza japāņu dārzs nesalīdzināmi pārāks pa šo. Devāmies meklēt vīna ceļu Landau virzienā, jo zinājām, ka tur tam ceļam jābūt. Ivars Siliņš veda mūs cauri skaistam klinšainam mežam pa līkumotu ceļu. Pēc kāda laika arī tikām uz ceļa, kas apzīmēts ar vīnodziņu, taču noturēties uz tā bija grūti, jo vēl nebijām atklājušas, ka jāuzstāda opcija: alternatīvais ceļš. Tātad - vīnogas! Zaļas un zilas, mazākas un lielākas. Fotosesija beidzās ar pamielošanos svešajā dārzā. (Vēlāk izjutu sirdzapziņas pārmetumus, jo vācieši tā nekad nedarītu!). Nuja, par vāciešiem runājot. Pirmo reizi biju šajā zemē un vispārpieņemtie uzskati par šīs tautas knauzerīgumu šķiet pilnīgas muļķības. Ir patīkami saskarties ar cilvēkiem, kas ir godīgi un kam vari uzticēties. Reinzemē visi vācieši ir tādi - ne viņi melos, ne maldinās, ne krāps, bet laipni centīsies piedāvāt tieši to, ko viņiem lūdz. Jauki komunikācijā, arī valodu var viegli uztvert un saprast. Brīnišķīģi cilvēki!!! Viņu apģērba vienkāršība un sportiskums disonē ar sakāpināto tieksmi izskaistināt vidi ap sevi. Atklātnēs, filmās un grāmatās redzētais sīklietiņu un skaistumiņu kults ir tikai nieks pret realitātē ieraugāmo. Reinzeme nav daudz cietusi otrajā pasaules karā, tāpēc slāņu slāņiem te klājusies arhitektūra, kultūra, augusi laužu labklājība. Īstas pērlītes viena par otru skaistākas ir šīs mazās vīndaru pilsētiņas ar Weinhaus (vīna darītavām), mucām, puķēm, ķirbjiem, rotājumiem... Pieļauju, ka askētiska stila, minimālisma cienītājam šeit var visa likties par daudz, tomēr pret tādu jaukumu nevar palikt vienaldzīgs. Atgriežoties pie ceļojuma maršruta, jāteic, ka Maincā nokļuvām trešās dienas rītā. Izmetušas vairākus lokus, bažīgi noparkojāmies kāda veikala priekšā (kad pēc stundām 4 atgriezāmies, atradām pie mašīnas piespraustu lapu, kas mūs brīdināja vairāk gan privātā teritorijā mašīnu nenovietot...). Kam interesē grāmatiespiešanas vēsture, droši var doties uz Gūtenberga muzeju - ēkas 3 plašajos stāvos ir pa pilnam kā grāmatu, tā iespiedmašīnu un citu ar iespieddarbu izgatavošanu saistītu rīku. Var noskatīties, kā tiek rādīts darbs ar rokas spiedi un izdrukāta lapa ar vecu tekstu. Vēl Maincā ir viens no lielajiem skaistajiem Domiem, brīnišķigā Stefana baznīca ar zilām vitrāžām, savdabīgs Šillera piemineklis, bagātīgs rudens tirgus, brīnišķigi konditorijas veikaliņi ar milzīgām un gardām siera kūkām un kafiju un, protams, veikali, kā jau visur. Tomēr sirds kārojās būt tuvāk spilgtajai un burvīgajai dabai. Devāmies tālāk pa Reinas ieleju Koblencas virzienā. Gleznas un mežonīgas kalnu grēdas ar klitīm, sarkanām lapām rotātu mežu un pa starpām uz stāvajām nogāzēm vīnogulāju pleķīšiem (brīnījāmies, kā te var strādāt ar tehniku!), pa vidu Reina un ik brīvajā vietiņā kāds ciematiņš. Ik pa laikam kādas klints korē (kalna virsotnē vai nogāzē) slejas pelēka vai balta, vai sarkanīga pasaku pils. Mana meita teic: tagad zinu, kur uzņemtas filmas pēc Stīlas romāniem. Skati atklātnīšu uzņemšanai nav retie - tādus te daba piedāvā vienu pēc otra. Viena no visskaistākajām vietiņām Reinas ielejā šķiet esam Baharaha. Te arī nakšņojām. Kad iegriezāmies kādā Gasthaus pēc naktsmājām, kur tomēr visas vietas bija aizņemtas, saimnieks savā Mersī aizveda mūs pie kāda cita, iepriekš sazvanījies par brīvajām istabām. (Tādu laipnību saņēmām no diviem vācu kungiem ceļojuma laikā). Skats pa logu pavērās uz kalniem. Sēdējām uz terases, lūkojāmies ainavā, elpojām dzestro un tīro kalnu gaisu un baudījām dievīgo Reinzemes vīnu. Ja es būtu Mārtiņš R., izsauktos: Kas var būt labāks par šo! Rītā uzkāpām līdz pilij kalna galā. Vispār šādi varēja uzkāpt līdz vairākām pilīm, pastaigas ir jaukas un romantiskas, taču visu apskates objektu apmeklēšanai dienu bija par maz... Kad vajdzēja parādīties Lorelejai, centāmies uzminēt, vai jau nav šī vai tā no klintīm tā īstā. Tomēr vilties nevar-pie Lorelejas ir kārtīga plāksnīte ar uzrakstu uz klints. Klints kā klints, ne īpašī dižāka par citām, tikai vairāk izvirzīta pār upi. Par kuģīšiem jāteic, ka to mums nācās gaidīt veselas divas stundas, un brauciens nelikās nemaz tik jauks, jo kuģis peldēja lēni un ar pieturām ik pēc maza gabaliņa, ļaužu uz tā bija par daudz. Mozeles ieleja drusku atšķiras no Reinas ainavas ziņā un ciematiņu arhitektūra arī drusku savādāka. Bet abu upju ielejas ir vienlīdz gleznas. Tik gleznas, ka neviļus rodas salīdzinājums ar mūsu mīļās Latvijas rimtajiem dabas dārgumiem, kas gluži dabīgi, ārzemnieka acij var izskatīties necili. Līdz Ķelnes Domam nepietika laika aizbraukt. Pēdējās dienas vakarā no Trīres līdz Hānas lidostai braucām pa tumsu, jo gandrīz stundu nostāvējām sastrēgumā izbraucot no pilsētas un uz autobāņa. Pat nemanījām, ka braucām pa tieši to tiltu, ko dienā uzlūkojām ar bailēm: pa mazo stīdziņu, kas savieno divas kalnu grēdu smailes... Vispār šim ceļam jābūt kalnainam, skaistam, iesaku to izbraukt dienas gaismā. Ko man ieteikt citiem? Ja gribat baudu dvēselei, ja gribat dabas un civilizācijas harmoniju, aizbrauciet uz Reinzemi. Man šis ceļojums izmaksāja kādus 300 eiro, ieskaitot ēšanu. Mašīnas īre un benzīns 63 eiro no cilvēka (nobraucām kādus 800-900 km), naktsmītnes 20-30 eiro par nakti, biļetes apskates objektos līdz 5 eiro, kuģis 9 eiro, milzu šnicele ar kartupeļiem salātiem un vīna glāzi Mozeles ielejā 9 eiro, Federwein (nenorūgušais vīns) 1 eiro glāzīte vai 2 eiro litrā (izlejamais), 750 g. pudele debešķīga Reinvīna 4,75 eiro.

Pasakaini burvīgā Reinzeme

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem