Šā gada 26. līdz 28. septembrim Liepājas Jaunie vanagi devās apraudzīt savu jaundibināmo klubu Līvānos. Pasākuma plānā bija ieliktas svinīgas runas, mazāk svinīgas runas, līvāniešu sagatavota programma, un, protams, bija paredzēta arī nekā nedarīšana, vai citiem vārdiem sakot- tusēšanās.
Piektdienas vakarā ceļā no Liepājas devās 2 mašīnas ar 10 cilvēkiem. Sākumā gan bija paredzētas 3 mašīnas un 15 cilvēki, taču kā jau tas parasti notiek, daži pēdējā dienā sajuta nepārvaramu vājumu, muskuļu spazmas, hronisku išiasu un plakano pēdu, līdz ar to ceļā devās labākie un spēcīgākie.
Tātad no Līvas viesnīcas ar pusstundas kavēšanos (Eižens cīnās ar mistiskiem sastrēgumiem Ganību ielā, ko 2 min atpakaļ Žigis izbrauca kasīdams kuli) dodās- zilā mašīna: Žigis, Alekss, Ieva, Sigita un Sabīne, zaļā mašīna: Eižens, Dairis, Kristīne, Ilze un Anita. Pirmais pārsteigums mūs sagaida jau Liepājā, jo izrādās, ka sākušies Zemnieku ielas remontdarbi, tāpēc izbraukšana no vēju pilsētas prasa nervus, pacietību un nedaudz bezkaunības. Ap 17:00 beidzot sākam normāli braukt pa šoseju.
Eižens lido kā traks, šķiet, ka nesen nokārtojis pilota licenci, nevis godīgi nopircis tiesības. Kamēr pirmā mašīna Saldū iebraucat pačurāt, klāt esam arī mēs. Eižens smaida, toties pārējiem acīs iebiedēta suņa skatiens un mēms lūgums visiem pārsēsties otrā mašīnā. Pārmijam pāris vārdus, meitenes pārmet krustus un sēžās atpakaļ spēkratā.
Nākamais pigors notiek kaut kur ap Ogri. Zinu, ka atpaliekam vismaz 20 min. tāpēc Ogrē braucam pieklājīgi, turklāt savādāk nemaz nevar pabraukt, jo šķiet, ka visas Latvijas mašīnas ap pusseptiņiem sarunājušas tikties Ogrē. Izbraucot tai cauri un iebraucot Koknesē, ķeros pie telefona lai zvanītu dullajiem un pateiktu lai mūs pie Līvāniem pagaida. Atskan izmisīga Eižens balss- „Esam sastrēgumā Ogrē….” It kā nevienu neapdzinām, un ceļš jau ar tas pats, bet kaut kādā mistiskā veidā tikām viņiem garām. Izņirgājamies par viņiem, taču tad pēkšņi uz ceļa izskrien ceļazīme. Metu nost telefonu un pāris minūtes lietoju necenzētus vārdus. Tad atkal zvanu otrai mašīnai un brīdinu, ka bezmaz ceļa vidū stāv zīme, ko pa gabalu nevar ieraudzīt. Atskan atbilde- „A man po…” un pēc kviecieniem telefonā noprotu, ka Eižens sācis pakaļdzīšanos.
Jēkabpilī nonākam pie kaut kāda mistiska luksofora, kur deg tikai sarkanais. Beigās izrādās, ka tiek remontēts tilts. Tikmēr psihopāti mūs jau ir panākuši. Līvānos iebraucam gandrīz vienlaicīgi. Izrādās paliela pilsēta, nu vismaz galvenā- Rīgas iela stiepjas vairāku km garumā. Sazvanām Ingu, un uzzinām, ka jābūt pilsētas otrā galā. Ilgi meklējam nosaukto adresi, taču šķiet, ka speciāli māju ar kārtas nr. 4b, kaut kur pārcēluši lai tik viegli nevar atrast. Beigās Inga dabon nākt ārā uz ielas un mahāties ar rokām. Nu tad beidzot esam klāt.
Par mūsu dzīvesvietu uz divām dienām kļūst bērnu un jauniešu centrs, kur gādīgie līvānieši ir sastiepuši matračus, nedaudz pārtikas, un kas nu vēl kuram likās vajadzīgs- bumba, klibs kaķis, radiatora fragments….
Iekārtojamies, paspārdām bumbu, paņirgājamies viens par otru un sākas iepazīšanās spēles, no sērijas mani sauc Jānis, mani arī, es tevi mīlu, es tevi arī. Inga atved siltu zupu. Daži aizskrien uz veikalu. Pazūd Anita ar Ilzi. It kā manītas ejot nepareizā virzienā. Dodamies meklēt. Pēc 10 min bēgles tiek atrastas smaidot nekurienes vidū. Uz jautājumu kur bijušas, abas spītīgi turpina apgalvot, ka veikalā, lai gan vietējie dievojās, ka uz to pusi nekad veikals nav bijis un visticamāk nekad arī nebūs.
Vēlāk visi tā kā sataisās uz gulēšanu, bet kaut kā līdz nobeigumam šo procesu nenovedam, jo kāds pamuļķis atrod flomāsterus un izlemj sevī sakrājušos domu izlikt citam uz sejas. Piepalīdzot dažiem draugiem, uz Anitas sejas top a le Picasso gleznojums „Rudens uz upes” vai „Ledusskapis remontā”. Tā kā arī Anita māk noturēt rokā flomāsteru, top jauni mākslas darbi uz citu personu sejām. Nākamās stundas galvenais ir neiesnausties un negriezt nevienam muguru. Ap 5. no rīta beidzot iestājās pamiers un visi atlūzt. Toties 8. mēs tiekam bezdievīgi pamodināti un skubināti ēst lai varam sākt programmu. Daži dodas ēst uz netālu esošu kafejnīcu un ir patīkami pārsteigti, ka tik agri var iestumt ģīmī siltu zupu un otro. Pārējie ieturas mājās.
Seko ekskursija pa Līvāniem. Tiekam izvazāti pa galveno ielu ar iespēju apskatīt atjaunoto stadionu. Stadionā ir sadomātas sadistiskas atrakcijas, kas principiāli nav iespējamas tik agrā rītā- piemēram, sastāties pēc vārdiem, notupties, skriet pa pāriem. Pēc šīm izpriecām dodamies caur veikalu uz vēl kaut kādu centru kur paredzētas prezentācijas. Tiek uzstellēts projektors, pieslēgts kaut kāds pārgudrais dators, kas rāda to ko viņš grib, nevis to ko gribam mēs. Vietējie iesāk cīņu ar šo tehnikas brīnumu, tomēr līdz galīgai domstarpību atrisināšanai nenonāk. Pienāk Žigis un iegāž datoram pa muti. Tas klusi novaidas, un- tavu brīnumu!, sāk strādāt.
Parādam savas prezentācijas, filmas, seko pārrunas par mūsu darbību, plāniem utt. Par laimi, tas viss ir ļoti kompakts un neviens nepagūst zaudēt uzmanību.
Tālāk jau ēdam, un dodamies uz pēcpusdienas ekskursijām. Pirmā no tām ved uz Amatniecības centru. Tā ir tāda smuka māja Daugavas krastā, un tur var apskatīt, nopirkt un pašam piedalīties amatnieku darbu tapšanā. Kamēr daļa devās ekskursijā pa šo ēku, otra daļa mīkstajos krēslos atlūza. Slinkākie, bet prātīgākie, devās ekskursijā nepieceļoties no krēsliem, proti, sēžot krēslā nopratinājām vadītāju, kas mums sīki un smalki izstāstīja visu ko zināja.
Nākamā pieturvieta izrādījās Līvānu stikla muzejs. Lai gan skan neticami, taču šeit varēja apskatīt dažādus izstrādājumus no stikla. Vai bija interesanti, nemācēšu teikt, jo baudot fantastisko atvasaru un silto sauli, daļa palika ārā ķert kaifu no lieliskā laika.
Pēc šīs atrakcijas devāmies mājup. Izrādījās, ka, kamēr bijām prom, lielajā zālē kur gulējām, notika deju nodarbības un viss bija piepirsts. Nācās taisīt caurvēju.
Līvānieši bija izplānojuši vakaru pavadīt pie ugunskura. Bija sapirktas desiņas, kečups, maize, gurķi, sagādāta sausa malka. Par ugunskura vietu tika izvēlēta pļaviņa pie pārceltuves. Jā, Līvānos ir pārceltuve. Ja nav lustes braukt uz Jēkabpili kur ir tuvākais tilts, tad samaksājot zināmu naudas summiņu, Daugavu var šķērsot ar lielu plostu, kur var uzstumt pat 2-3 mašīnas. Tātad vērojot kā plosts kursē šurpu-turpu, iekurinājām uguni. Izrādījās, ka līdzi nav paņēmušās ne maize, ne kečups, ne gurķi, nācās ierīt tikai desas. Ātri kļuva tumšs un no upes cēlās migla. Drēgnums sūcās pat caur biezākiem apģērbiem. Nobalsojām par virzīšanos mājup.
Vakarā nogurums atnāca negaidīti ātri. Lai gan vēl tika spēlētas spēles un neiztika bez smiešanās, kas ir neatņemams mūsu pasākumu atribūts, palēnām viens pēc otra no zāles skaļā gala pārvirzījās uz guļamzonu. Šķiet, ka ap vieniem naktī Sīmanītis jau bija ieradies pie ikviena šajā mājīgajā zālē.
Rīts kā parasti pienāca riebīgi ātri, bet tā kā dažs labs bija nobriedis 2. pa dienu Liepājā iet uz futbolu, tad tā doma bija, ka 8. jāizbrauc.
Reāli gan ceļā devāmies pirms 9. Toties uz ceļa faktiski vispār nebija mašīnu, un varēja spiest grīdā. Eižens brauca atpakaļ pa to pašu ceļu, bet mēs Jēkabpilī šķērsojām Daugavu un braucām caur teiksmu apvītajai Staburadzei, Jaunjelgavai un vispār pa smukām vietām. Vienīgais mīnuss- apmēram 40 km bija grants ceļš. Toties pie Ķeguma HES, sazvanot otru mašīnu noskaidrojām, ka viņi atpaliek aptuveni par pusstundu braucot pa normālu šoseju. Izmantojot to, ka esam braukuši ātri, iebraucām paēst.
Liepājā ieradāmies pēc 4h 15 min. Rēķinājām, ka ja nebūtu ēduši, ceļojums aizņemtu 3h 40 min. Protams, jāņem vērā, ka bija svētdienas rīts un nebija sastrēgumu.
Pats pasākums mūsuprāt bija ļoti izdevies. Katrā ziņā mūsējiem ļoti patika, un šķiet, ka mūsu jaunajiem biedriem no Līvāniem ar. Varēja sadraudzēties un izdomāt nākamos pasākumus, un pēc šī brauciena organizācijā kļuva par saviem 20 biedriem vairāk.
Jācer, ka šī nebija pēdējā avantūra, ko LJV izdomāja un organizēja, turklāt jau pēc nedēļas plānots seminārs Valdemārpilī, kur atkal varēs satikt vecos bukus…
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais