Pirmo reizi Katalonijā: Pirmās divas dienas

01.10.2008
7 min lasīšanai
353 foto

Septembra vidū man bija izdevība kopā ar darba kolēgu grupu paceļot pa dažām Katalonijas skaistākajām vietām. Jāsaka, ka ceļojums izvērtās ļoti skaists, varētu pat teikt, negaidīti skaists, jo līdzšinējie priekšstati par šo zemi man vairāk saistījās ar studiju gados gūto informāciju, kas jau bija paguvusi pabalēt, un Barselonas Olimpiskajām spēlēm un TV reportāžām, taču, kā noprotat, no pilsētas jau tad bija redzams maz, galvenais akcents uz sportu. Lidojām ar AirBaltic lidmašīnu Boing-737-200, iepriekš biju lidojis sen, tāpēc varēju salīdzināt līmeni. Padomju laiku lidojumi bija palikuši atmiņā ar milzīgu troksni salonā un iespiestību krēslā, kad ceļi duras priekšējā krēslā un kājas pakustināt gandrīz nevar. Šeit bija krietni ērtāk. Nolaidāmies Barselonā, kur mūs jau gaidīja Impro Ceļojumu autobuss ar mūsu pašu šoferiem. Lai velti nekavētu laiku mēs tūlīt pat devāmies pirmajā iepazīšanās ekskursijā pa otro lielāko Spānijas pilsētu. Es teicu, Spānijas, taču Katalonija ir autonoma province. pamattauta kataloņi ir atsevišķa tauta, kurai ir sava valoda no romāņu valodu grupas. Kataloņi dzīvo arī Valensijā, Balearu salās, Francijas Austrumpirenejos un pat Sardīnijā. Zemei ir ļoti sena vēsture, kas ietver sevi Senās Romas periodu, Vestgotu karalistes, pirms Spānijas apvienošanās laiku un beidzot moderno Spāniju, taču kataloņi vienmēr vēl sapņo par neatkarīgu valsti, tāpēc daudzās vietās uz māju balkoniem varēja redzēt izkārtus Katalonijas karogus, dzeltenu zelta lauku ar četrām sarkanām svītrām. Par to, kā radies karogs - senyera - viens no vecākajiem karogiem Eiropā, ir šāda 9. gadsimta leģenda. Vienā no kaujām izcilu varonību ir parādījis Barselonas grāfs Vilfreds I Matainais, kad viņu, asinīm noplūdušu, apsveicis karalis Kārlis II Plikpauris, viņš teicis, ka tavs vairogs ir zelta krāsā, tagad kā goda zīmi tu saņem sarkanu krāsu, un piespiedis plaukstu pie grāfa rētām, viņš ar četriem pirkstiem nobraucis pa vairogu, atstājot četras sarkanas svītras. Tā radies Katalonijas ģērbonis un arī karogs, pēc kura parauga ir veidoti arī apkārtējo zemju karogi. Šodien kataloņiem ir sava valsts Andora, taču skaidrs, ka tā ir tikai niecīga daļa no visām viņu apdzīvotām zemēm. Tāpēc vietām Katalonijā bija pamanāmi arī neatkarības kustības karogi - esteladas - ar zilu trīsstūri pie karoga kāta un baltu, piecstaru zvaigzni, kā arī ar dzeltenu trijstūri un sarkanu zvaigzni (pēdējais karogs pieder kustībai, kas grib apvienot vienā valstī visas kataloņu zemes). Daudz gan mums sarunāties, ne spāniski, ne kataloniski neiznāca, taču divus vārdus vajadzēja iegaumēt noteikti. Hola! kas nozīmē sveiki un to noteikti bija jāpasaka vēršoties pret kādu. Kā arī gracias - paldies. Cilvēki tur bija ļoti pieklājīgi. Katalonijas zeme nav pārāk auglīga, bet neatlaidīgā tauta ir mācējusi "audzēt maizi uz akmeņiem", tāpat arī izdevīgais tirdzniecības ceļu tuvums un... arābu iekarojumi - tajos laikos Arābu kalifāts, lai cik dīvaini arī neliktos, bija pasaules kultūtas un zinātnes centrs. Tas viss noteica Katalonijas uzplaukumu un vēl joprojām tas ir attīstītākais Spānijas novads. Nozīmīgu devumu agrīnos Viduslaikos deva arī vietējās ebreju kopienas - sefardi. Izveidojās pat spāņu-ebreju valodas dialekts ladino. Asiņainajā Spānijas pilsoņu karā zeme tika stipri izpostīta un tāpēc Franko iepludina Katolonijā daudz spāņu strādnieku, taču Katalonija joprojām ir kataloņu zeme. Brauciens pa Barselonu mums sākās ar uzbraukšanu pakalnā uz kura atrodas Barselonas Olimpiskais stadions, kas pārsteidza ar savu kompaktumu un Olimpiskās lāpas izmēriem - maziņa. Pirmā apstāšanās, pirmie suvenīri, braucam tālāk uz skatu punktu, no kura atklājas Barselonas iespaidīgā panorāma. Tālāk ceļs ved lejā, pilsētā uz Barselonas simbolu - Svētās Ģimenes baznīcu (La Sagrada Familia) - arhitekta Antoni Gaudi nepabeigto šedevru, ko sāka būvēt 1882. gadā un ceļ vēl joprojām, arhitekta nelaimīgā nāve, pakļūstot zem tramvaja riteņiem, pamatīgi sajauca būves plānus, jo autors nestrādāja ar rasējumiem (kādi tur rasējumi? atliek ieraudzīt bildes), tāpēc par to, kāda varētu izskatīties pabeigtā baznīca autora iecerē, nav ne jausmas. Viss klāt piebūvētais ir variācijas par tēmu. Kādu laiku pat domāja, celšanu neturpināt, taču celtne ir pārāk iespaidīga. Turpinot iepazīties ar Gaudi daiļradi, mēs braucam uz Guela parku (Park Güell), ko arī projektējis viņš un tur ir arī viņa dzīvojamā māja. Tāpat varam apskatīt citus viņa slavenākos veidojumus: pūķi - ķirzaciņu un pasaulē garāko solu uz terases virs galvenās ieejas. Pēc parka apmeklēšanas un nelielas pastaigas pa to, atgriežamies Barselonas centrā kas pārsteidz ar monumentu Kristoforam Kolumbam un ziedošiem "pudeļkokiem". Mums paredzēta pastaiga pa Barselonas centrālo tūristu iecienīto bulvāri Ramblu. Vispār jau rambla ir sugas vārds, kas Katalonijā apzīmē bulvāri, kuras vidū atrodas gājāju promenāde, bet abās pusēs braucamā daļa. Tā kā iecienītākā Barselonas iela īstenībā sastāv no kādām piecām - sešām ramblām, kuru nosaukumus diez vai ir pa spēkam atcerēties nabaga tūristiem, tad iesakņojies vienkāršs nosaukums Rambla - ar lielo burtu. Saņemam brīdinājumu, ka, tā kā tur cilvēku kā biezs, tad tas ir arī iecienīts kabatas zagļu darba rajons. Par laimi, neviens mums neērtības nesagādā, kaut viens no kolēģiem vēlāk stāsta, ka manījis aizdomīgu pārgrupēšanos pūlī. Galvenais, ilgi nestāvēt uz vietas un visu laiku kustēties. Kaut gan, apstāties gribas, jo ir ko redzēt. Ēkas, cilvēki - statujas, tērpti visdažādākās drēbēs vai vispār bez tām, tirgotāji, kādi vien iespējami, ir arī visai interesants putnu tirgus. Kādā slēgtā galerijā pamanām dažādas milzīgas statujas, kas tiek gatavotas pilsētas svētkiem un tad svinīgi nestas krāšņās procesijās. Katra statuja pieder kādam konkrētam pilsētas rajonam vai pilsētai un ir arī tās simbols. No statuju izstādes nokļūstam tieši pilsētas tirgū. Jau ir vakars un tirgu slēdz ciet. Tomēr pagūstu apskatīt, ko tur pārdod. Visdažādākās jūras veltes, žāvējumi un kūpinājumi, klimats tāds, ka tikai tā varēja ilgāk kaut ko uzglabāt bez ledus. Daudz augļu, bet kaut kādus īpašus eksotus neredzu, tikai viss ir skaistāks un lielāks, nekā mūsu veikalos. Pa tumšajām ieliņām un gar Jūras muzeja apgaismotajām telpām ejam uz tikšanās vietu, kur atkal sagaidām autobusu, lai brauktu uz Barselonas muzikālajām strūklakām, kuru priekšnesums skan vakaros. Šoreiz tiek atskaņota krievu klasiskā mūzika un strūklaku šaltis sniedzas pat 40m augstumā. bez lielās la Font Magica de Montjuïc redzamas arī veselas ūdens kaskādes un strūklaku bulvāris. Jāsaka, ka izrāde nav gara, taču sakārtota pa seansiem - ir izvēle un cilvēku ir ļoti daudz. Pa dienu strūklakas nedarbojas, jo Pirenejos arī Katalonijā jūtams ūdens trūkums. tas nu ir arī pēdējais mūsu šī vakara kopējais piedzīvojums, braucam uz viesnīcu Barselonas pievārtē. Pirmā diena Spānijā ir beigusies. Pirmais rīts Spānijā un agrāka celšanās, kas atmaksājas, jo braucam skatīties slavenas ēkas un vēlāk tur ekskursijas nāk bariem vien un sastājas liela rinda, jo visus jau nelaiž ēkā iekšā uzreiz. Mēs gan tiekam iekšā gandrīz uzreiz. Pa ceļam uz pilsētas centru mūsu gids pievērš uzmanību savdabīgām izbūvēm kalnu nogāzēs, kas izrādās - kapi vai pareizāk kolumbāriju rindas, kas atgādina troglodītu mītnes. Klintīs ierīkot kapus ir grūti, tāpēc Katalonijā plaši izplatīta kremēšana. Tomēr kapi paslīd garām ātri un iebraucam 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma Barselonā, kas izveidojusies ap vecpilsētu. Ja paskatās pilsētas plānu, tad acīs duras vienādi kvadrātiski māju kvartāliņi, kas vedina domāt par pilsētas garlaicīgo izskatu. Nekā nebija! Katra māja ir unikāla, viena krāšņāka par otru. Izstāstīt to nemaz nevar, tas ir jāredz. Protams, pašas krāšņākās ir galvenās ielas. Barselonas attīstībai spēcīgu grūdienu dod arī Visas Spānijas izstāde 1888. gadā. Parādība, kuras nozīme pasaulē kādreiz, konkrētas valsts vēsturē, bez šaubām, bija lielāka. Barselona iegūst savu galveno bulvāri - Passeig de Gràcia. Turpmāk arī mūsu ekskursija notiek uz tā, jo kā pirmo mēs apmeklējam Antoni Gaudi vienu no slavenākajām projetētajām dzīvojamām mājām - Casa Milà “La Pedrera”, kas tapusi 20. gadsimta sākumā. Gaudi galvenās idejas vienmēr smēlis dabas formās un to apliecina izstāde, kas izvietota ēkas bēniņu stāvā. Izklīstam pa ēku, pieejami nav visi stāvi, bet galvenais apskates objekts protams ir ēkas jumts ar vēdināšanas kanālu šahtām un terasveida skatu laukumiņiem. Apskatāms ir arī 20. gadsimta sākuma dzīvoklis oriģinālā iekārtojumā. Protams, neskaitot Gaudi šajā laikā ir darbojušies bēl citi izcili modernisma arhitekti: Josep Puig i Cadafalch (autors Palau del Baro de Quadres jeb Āzijas mājai, kuru mēs apmeklējam vēlāk), Lluís Domènech i Montaner (autors Katalonijas Mūzikas pilij ar iespaidīgo skulpturālo veidojumu ēkas stūrī un balkonu kolonnādēm) un citi. Pēc Mila mājas apmeklējuma mums dots brīvs laiks un es "izskrienu" kādu gabalu pa Grācijas bulvāri, lai pagūtu nofotogrāfēt pēc iespējas vairāk, jo diemžēl neceru kādreiz atgriezties šajā pilsētā, kaut gribētos gan. Nevaru noturēties, neapmeklējis vēl vienu slavenu Antoni Gaudi projektētu ēku Casa Batlló. Iejas biļeta maksā 16 eiro, dārgāk nekā citur, bet ceļojuma sākumā nauda vēl turas. Tas ir tā vērts, jo ēkas interjērs ir izcils. Uz jumta tādi paši kanāliņi kā Mila ēkai, tikai šoreiz mazāki, jo arī pati ēka nav tik liela. Un tad jau satikšanās un ekskursija uz Palau del Baro de Quadres. Mūsu gids noskaidrojis, ka tur iekšā laiž par brīvu. Ēkas stāvus okupējusi kāda Ķīniešu-mongoļu izstāde, kas īpašu interesi neizraisa un uz jumta ir daži interesanti skati uz pilsētu. Kāpjam lejā un dodamies uz vietu, kur mūs atkal gaida autobuss. Braucam uz Svētās Sirds baznīcu, kas atrodas kalna galā, Barselonas pievārtē. Pa līkloču ceļu, uz kura atrodas vēsturiska, atjaunota tramvaja līnija, uzbraucam kalna pakājē, tālāk ceļš ar funikulieri. Vēlāk izrādās, ka autobusa šoreri, mūs uzvezdami, iekļuvuši sprukās. Autobusi tur nedrīkst braukt, visiem jābrauc ar tramvaju. taču iztiek bez soda, toties lejup mums iznāk braukt senlaicīgā tramvajā. Jācer tikai, ka tas nav tramvajs, kas sabrauca Gaudi! Bet es aizsteidzos notikumiem priekšā. Pagaidām mēs, sagaidījuši slīpos vagoniņus, dodamies kalnā, vērojot visai mežonīgo ainavu apkārtnē, kur sadzīvo opuncijas kaktusi ar priedēm. Temple Expiatori del Sagrat Cor ir diezgan jauna baznīca, kas celta 1961. gadā, taču tik un tā iespaidīga. Sākumā liekas dīvaini, ka tai blakus izvietojies ... lunaparks. Taču laikam Dievam netraucē, ja blakus baznīcai ir jautrība, ne jau vienmēr tur jābūt kapiem. Izmantojam iespēju uzkāpt līdz paša Jēzus kājām. nav tik traki, jo baznīcā darbojas lifts. Pati baznīca ir divstāvīga: lielā zāle zem plašās terases, mazākā ar ieeju no terases. Papriecājušies par skatu uz Barselonu, braucam lejā no kalna. Pusdienu laiks un pulcēšanās jaunai ekskursijai. īegūstam priekšstatu, kā sagatavot īstu kataloņu maizi. Ņemam grauzdiņu, ķiploka šķēlīti, tomātu, olīveļlu un sāli. Vispirms ierīvējam maizē ķiploku, tad tomāta šķēli, aplejam ar olīveļļu un apkaisām ar sāli. Pāris maizīšu un... vairāk neko arī nevajag. Bet tomēr jāpagaršo kaut kas īpatnējs, piemēram, lasis ar mūkzivi. Un kā tad bez sangrijas kokteiļa ar ledu! Dodamies uz vecāko pilsētas daļu, šeit valda gotika, taču pa vidu visi citi stili. Noejam gar iepriekš minēto Mūzikas pili - Palau de la Música Catalana. Viens vārds - tas ir iespaidīgi. Barselonas galvenajā katedrālē liels remonts, taču iespaidu par ēku var gūt. Vienīgi dažas ejas ir slēgtas un klostera pagalmā iekļūstam pa sānu vārtiem. Katedrāles pilnais nosaukums ir Cathedral de La Santa Creu i de Santa Eulalia. Šī katedrāle ir Barselonas arhibīskapa sēdeklis. Svētā Eilālija ir Barselonas līdzpatronese. Rakstos minēts, ka 13 gadus vecā meitene ar kaismīgu runu uzstājusies pret romiešu uzsāktām kristiešu vajāšanām. Par to pieņēmusi moku pilnu nāvi, romieši viņai norāvuši ādu un pakāruši uz āķiem. Tagad klostera pagalma dīķīšos un voljēros vienmēr tiek turētas 13 baltas zosis, kā simbols Svētās Eilālijas šķīstumam un nevainībai. Visai unikāla parādība, kaut gan, no otras puses, dažādu īpašu dzīvnieku turēšana īpašās vietās nav nekas īpašs. Lai atceramies kaut vai Tauera kraukļus. Pastaigas beigās redzam arī kaut ko no modernās arhitektūras, taču laiks ir īss, vairāku miljonu pilsētu divās dienās neizstaigāsi. Iespaidīgākās jaunās ēkas paliek varbūtējai citai reizei. Kādā pagalmiņā atkal redzam milžu statujas. Katalonieši mīl svinēt dažādus svētkus, bet vēršu cīņas pie viņiem nav modē. Gluži negaidot esam atpakāl uz Ramblas un mūsu pēdējā diena Barselonā iet uz vakara pusi. Kā jau dienvidos, vakars iestājas visai strauji. Un atkal ceļš ved uz viesnīcu. Turpinājums sekos.

Pirmo reizi Katalonijā: Pirmās divas dienas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem