Es un Indzina maucaam uz Igauniju

  • 3 min lasīšanai
Noķerot vienu no saulainajām dienām vasaras nogalē es un mana draudzene Inga devāmies ilgi plānotā ceļojumā uz Igauniju ar autostopiem. Ar Igauniju mūs saistīja dažādas attiecības- es tur nekad līdz šim nebiju bijusi, bet viņa jau Igaunija pārzinātāja, tāpēc vēl jo interesantāk likās paskatīties uz šo valsti no diviem redzējumiem. Nodrošinoties ar Igaunijas karti, guļammaisiem, telti, pārtikas un pavisam nedaudz naudas, mēs devāmies trīs dienu ceļojumā. Bralu Igaunu laipniba Izbraucām no Rīgas ap pusdienas laiku. Maršruts, ilgi apstrādāts un pārdomāts, mūs pirmām kārtam veda uz Tartu, kas no Latvijas- Igaunijas robežas ir tikai 58km. Plānots Tartu bija ierasties vakarā, jo caur oraginizāciju www.hospitalityclub.org, mums bija sarunāta naktsmītne. Tomēr viss ir likteņa ziņā, ceļojot ar "pacelto roku", kas pierādījās arī šajā ceļojumā. Esot uz Valkas šoseju, kur bijām nokļuvušas ar trīs braucēju gādību, mums izdevās no stopēt mašīnu, kas brauca taisnā ceļā brauca uz Tartu. Šīs mašīnas apstādināšana mums izdevās intersantā veidā- mēs stāvējām ceļa malā, pētot karti un apspriežot mūsu iespējas trīs dienu laikā apceļot ziemeļ-autrumu Igauniju. Kad tuvojās kārtējā mašīna, es pacēlu roku ar visu Igaunijas karti rokā. Kas skaidri vēstīja mūsu vēlmi sasniegt EESTI. Pavisam negaidot apstājas kāds igauņu auto, kuri draudzīgi mūs uzrunāja igauniski. Izskaidrojot, ka igauniski mēs nerunājam, bet esam ceļā uz viņu brīnišķīgo valsti, mūsu tālākas ceļš vedās kopā līdz pat Tartu. Ieradāmies Tartu daudz ātrāk, nekā bijām plānojušas. Tur laimīgi satikām arī caur "hospitalityclub" iepazīto puisi un mūsu Tartu iepazīšana varēja sākties. Mūsu gādīgais gids mums ne tikai stāstīja vēstures faktus par pilsētu, izrādīja parkus, Eņģeļa un Velna tiltus, bet arī iepazīstināja ar augstskolu un labāko vietējo kafejnīcu. Interesanti bija satikt kādu poļu tālbraucēju šoferi, kurš ar lielo kravas auto bija apmaldījies pašā pilsētas centrā. Liels bija viņa apmulsums un prieks vienlaikus, kad ejot viņam garām mēs ar draudzeni viņu uzrunājām poliski. Tik tuvu, bet tomēr nekā Nākamās dienas rītā, atvadoties no mūsu Igauņu puiša, mūsu ceļš tālāk vijās uz Kotlajarvi, kur par mērķi tika izvirzīts redzēt izdedžu kalnus. Cīnoties ar vēju, kas sitās sejāsstāvot uz šoseju, pēc nelielas gaidīšanas mēs jau sēdējām mašīnām, kura brauca uz Kotlajarvi. Pēc gandrīz divu stundu gaidīšanas, caur mašīnas logiem mēs jau varējām redzēt mūsu mērķi- izdedžu kalnus. Atstājot mašīnu, Kotlajarvē, mums tikai atlika uzzināt veidu, kā nokļūt līdz mūsu tālajiem mērķiem. Sarunājoties ar kādu sievieti tuvākajā autobusa pieturā, mēs uzzinājām, ka mums ir jābrauc ar autobusu vēl kādi vairāki kilometri. Tādēļ, ka ceļa izdevumiem finanses mums nebija paredzētas, nolēmām pateiktie par informāciju un veikt ceļu ar kājām. Tomēr šī laipnā sieviete uzstāja, ka izmaksās mums autobusu. Sieviete izkāpa drīz vien, un tā mēs vēl joprojām sēdējām autobusa ar lielu nesaprati, kur mēs īsti esam un kur braucam. Krievu valodas barjeras dēļ, saruna ar vietējām mums neveicās. Pēc vēl kādam 10 minūtēm ieraugot kādu kalnu, mēs autobusu atstājām. Lai arī tas nebija izdedžu kalns, uzkāpjot uz to pavērās apbrīnojams skats uz apkārtni. Narva. Krievijas robežu pilsēta. Esot atkal uz šoseju, mūsu interese par atrašanās vietu auga augumā, tādēļ pēc padoma griezāmies pie benzīntanka darbiniekiem. Uzzinot, kur esam un kā doties tālāk, mums bija divas iespējas- vēlreiz mēģināt atrast izdedžu kalnus vai doties tālāk. Apsverot visus par un pret, atstājām kalnus nākamajai Igaunijas vizītei. Pēc pavisam neilga laika, mēs jau atradāmies ceļā uz Narvu- Krievjas robežu pilsētu. Sastaptais automašīnas šoferis bija tik patīkams cilvēks, ka viņš ne tikai mūs aizveda līdz Narvai, bet arī izradīja visu pilsētu nelielā ekskursijas veidā. Pārsteidzošs skats paveras Krievijas- Igaunijas robežpunktā. Upe,tilts un divas pilis katra savā pusē- aptuveni tā var izskaidrot šo robežpunktu, kur mašīnu rindās šoferiem visai bieži nākas nosēdēt līdz pat 12stundām. Iegriežoties tuvējos veikalos patīkams pārsteigums bija Latvijas preces- saldumi, zivju izstrādājumi, piena produkti. Sajūtas gluži kā mājās, ja tik tev rokās nebūtu citas naudas zīmes. Starp spēku izsīkumu un prieku Otras dienas vakarā jau skats uz māju pusi vērās, tādēļ atstājot Narvu stāvējām uz šoseju, kura ved uz Latviju. Ar pirmo mašīnu nokļuvām Johvē, kur pēc draudzīgām sarunām ar vietējiem, divi puiši piekrita mums parādīt ceļu, kā iziet no pilsētas. Nākamo mašīnu dabūjām ap pus deviņiem vakarā, kas mūs aizveda līdz Matvei- kādam pavisam nelielam ciematiņam. Stopošana naktī nevedas, tādēļ labāk izvēlējāmies nākamo auto atrast tuvākajā degvielas uzpildes stacijā. Tas arī izdevās, kā rezultātā nokļuvām atkal Tartu. Ejot ārā no Tartu, lai nokļūtu uz šoseju, mūsu spēki bija jau izsīkuma priekšā. Klīstot par naksnīgo Tartu laiku pa laikam pārņēma tāda nedrošības un tai pašā laikā laimes sajūtu, jo Latvijas robeža ir pavisam tuvu. Pēc garāka pārgājiena, mēs nolēmām tam mest mieru un uzcēlām telti pašā Tartu centrā pretim policijas iecirknim. Ja kas, lai nav tālu jāmeklē dzirdīgas ausis, tomēr tai pašā laikā rēķinoties ar iespējamiem piespiedu darbiem par telts celšanu pilsētas centrā. Tomēr neviens no šiem abiem variantiem neīstenojās un saulītei lecot, mēs jau ar spraigu soli devāmies māju virzienā. Pēc nelielas pārsēšanās, mēs dabūjām mašīnu, kas devās uz Rīgu. Tātad, mūsu ceļojums bija galā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais