Indonēzija II daļa
|
Ligita Damberga
|
Surabaya, Batu, Bromo, Malang, Sukamade
Mūs sagaida ļoti krāšņa viesnīca – Vanda Gardenia, viss marmorā, zeltā, ziedos, ļoti skaisti. Cēlis kāds šeihs, šobrīd tur notiek rekonstrukcija un diemžēl baseins nav izmantojams. Mums ierāda plašu kotedžu, mazliet prasās pēc remonta, bet ir gana ērta, dzīvojam milzīga kalna pakājē. Recepcijā piedāvā daudz dažādas ekskursijas, aplūkojam 12.gs celtu Budu, safotografējamies pie skaista ūdenskrituma, peldamies karstos avotos... Vakarā mēs dodamies 12h garā ekskursijā uz vienu no varenākajiem vulkāniem Bromo, lai tā krāšņumu vērotu saullēktā. Ceļš ir garš un ātri satumst, braucam un braucam cauri pilsētām, ceļš grūts, visapkārt haoss – tūkstošiem dažāda gabarīta automašīnas un motocikli. Braucam kādas 3 stundas, apvidus paliek arvien kalnaināks, līdz lēnām mūsu automašīna sāk rāpties kalnā, ceļš kļūst arvien šaurāks un šaurāks, tas jau ir apmēram 3m plats, gar vienu malu stāva nogāze un nevajag domāt, ka tā kā īpaši nožogota, gar otru malu saceltas mazas, krāsainas mājiņas un visur eņģeļu taures, pasakaini skaisti koki. Braucam tik ilgi, man jau šķiet, drīz būsim debesīs uzrāpušies, pēkšņi ceļam priekšā izlec trīs vietējie vīrieši māj ar rokām, kaut ko sauc, ietinušies kaut kādās jakās, lakatos ap galvu, nodomāju, nu viss, tie ir laupītaji, un kāpēc man vajadzēja visu naudu ņemt līdz? Sirds daudzās kā negudra, dūša tuvu papēžiem, mūsu šoferis pārmij ar tiem dažus vārdus un ātri aizbrauc, atviegloti uzelpoju. Kādu brīdi vēl mašīna rāpjas ļoti stāvus kalnā, tad pēkšņi iegriežas stāvlaukumā un šoferis saka, ka pāris stundas varam nosnausties, barjera esot ciet. 3 naktī pēkšņi sākas milzīga rosība, mums jāsamaksā 50 $ un tiekam parsēdināti jaudīgā džipā, apkārtējie piedāvā šalles, cepures un jakas, kādu brīdi braucam pa līdzenumu, visapkārt redzama tikai melna zeme, cik nu 3 naktī kaut ko vispār var redzēt. Un te nu sākas pats briesmīgākais, pavisam stāvus jaudīgā mašīna sāk līkumot kalnā, ja es izkāptu, nespētu taisni noturēties, patiesībā bija ļoti bailīgi, miegs, protams, ne vienā acī. Pēc stundas ārprāta brauciena esam kalna galā, izkāpjam, ak Dievs, cik auksts, pūš pamatīgs vējš un laukā knapi +5 grādi. Esam ātri atbraukuši, lēnām uzkāpjam skatu laukumā, ieņemam vietas un pāris stundas gaidām saullēktu, zobs uz zoba neturas, te noteikti derētu karsto avotu baseins. Šoferis mums atnes karstu kafiju – ielietu parastā maisiņā, vienalga, ir auksts un gribas ko karstu. Patiesībā noderētu groks, bet tas nejēdzīgais sausais likums L.Kad beidzot paradās saule, skats tiešām neaprakstāms, trīs vulkāni vienkopus, ļoti skaisti, bet tā arī nesaprotu, kāpēc jābrauc pa nakti? Skaistumu redz tikai tad, kad saule sāk spīdēt. Atpakaļ ceļā ieveroju, ka kalna stavas nogāzes ir rūpīgi apstrādātas – izveidoti dārzi, visur aug sīpoli un kāposti, nogāzes ir ļoti, ļoti stāvas, kā viņi tās apstradā un kā tas sīpols vispār turas zemē? Bromo 2392m, Semeru 3676m.
Pieminēšu vēl vienu traku ekskursiju, kā zināms, Indonēzijā praktiski nav pludmaļu, izņemot Bali un vel dažas nelielas, neapgūtas un visai bīstamas peldēšanai. Internetā atrodam, ka kādus 120 km no viesnīcas ir pāris nelielas pludmales, agri no rīta izejam uz ceļa un pēc neliela brītiņa izdodas nolīgt šoferi par 100$ uz visu dienu. Esam braukuši kādu stundu, joka pēc viens no ceļa biedriem apskatās GPS vai tik drīz nebūsim jau galā, bet ak vai, šoferis brauc pretējā virzienā, sākumā mierīgi, velāk jau visai skaļi liekam griezt mašīnu apkārt, šoferis uztraucies, izbijies, bet paklausa, vēlāk sapratam, ka viņš mūs bija izdomājis vest uz citu vietu, kā jau iepriekš minēju, vietējie absolūti neorientējas kartē. Braucam, braucam, līdz GPS sāk pīkstēt, un uzstāj, ka jānogriežas no galvenā ceļa, rāda, ka atlicis braukt vien kādi 28 km. Priekšā redzam kalnus, braucam cauri maziem ciemiņiem, ceļš kļūst arvien šaurāks un šaurāks vijas augstu kalnā un stāvus lejā, drīz ceļš izzūd un paliek maza, saura taciņa, mājiņas kļūst arvien retākas, esam apmaldījušies džungļos..... šeit pat mašīnu nav iespējams apgriezt. Lēnām, kā milzu gliemezis virzāmies uz priekšu, pārbraucam tiltiņam, kurš tāda laipa vien ir, mums mutes sausas, kājas stīvas, priekšā ieraugām nelielu baļķu mašīnu, ko nu? Virzāmies atpakaļ gaitā līdz vietai, kur varēs mums pabraukt garām mašīna, gaidām labu brīdi līdz tā beidzot ir piekrauta, tad turpinām ceļu... vel kādu stundu braukuši satiekam vīriņu uz motocikla, tas mūs aizved līdz pludmalei, neaprakstāmi skaisti! Peldamies, šoferis un pāris vietējie ir ļoti izbrīnīti, viņi saka, ka peldēt esot ļoti bīstami, haizivis, viļņi un vispār auksts ūdens. Šoferis pirmo reizi dzīvē redzēja pludmali un droši vien pēdējo, diezin vai viņš vēlreiz 6 stundas brauktu. Vietējie domā, ka esam nenormāli un noteikti amerikāņi, nu varbūt arī esam mazliet nenormāli, bet sakoptie kūrorti ir tik garlaicīgi. Tomēr šoreiz jāsaka, ja vien neesat rūdīts ceļotājs, nemēģiniet to atkārtot.
Jakarta (Džakarta)
Indonēzijas galvaspilsēta, milzīga un pārapdzīvota. Esam šeit vien 3 dienas, mums ir laba viesnīca ar baseinu pašā pilsētas centrā. Pilseta ļoti tīra, ne salīdzināt ar iepriekš redzētām pilsētām, pārvietojamies ar taksometru, šeit nu beidzot tas nav dārgs, tomēr, ja esiet Jakartā, brauciet tikai ar blue bird taksometriem, tiem ir fiksēta maksa, visi pārējie ir 2, 3 reizes dārgāki. Aplūkojam Zoo dārzu un china town, jāsalūko taču dāvanas mājiniekiem, tomēr izņemot eksotisko pārtikas tirgu, šī China town nav tāda kā ierasts redzēt Kuala Lumpurā un citas Āzijas galvaspilsētās, šeit milzīgā daudzstāvu mājā tirgo visvisādus pēdējos ķīniešu draņķus. Otrā dienā uzzinām, ka īstā iepirkšanās paradīze ar milzum skaistām somām, makiem, jostām, krekliem, pulksteņiem ir Tanah Abang un Mangga Dua. Šeit arī pavadām visu dienu, tas ir milzīgs iepirkšanās centrs – vairumtirdzniecības bāze, daudzos stāvos. Dāvanas sapirktas un sākas garais mājupceļš.
Indonēzijā ir ļoti dārga un lēna pārvietošanās, viesnīcas vienmēr prasīs vismaz divreiz dārgāku cenu par ekskursijām, mēs pārsvarā paši nolīgām šoferus. Vēl šeit ir sausais likums un alu būs iespējams dabūt vien restorānos un lidostās, vīns ir zelta vērtē, dārgāks par vodku. Šī ir vienīgā no visām manis apceļotām Azijas valstīm, kura ir ļoti negaršīgs un vienveidīgs ēdiens, apceļojām visu Javas salu, Borneo un visur viens un tas pats.