Indonēzija I daļa

  • 5 min lasīšanai

Jogakarta – Borobodur - Prambanan

Ir pienācis rudens un Latvijas lauki atkal pārklājušies ar pelēku plīvuru, šoreiz saules meklējumos dodos uz Indonēziju, tā noteikti nebūs Bali, bet izvēlos apceļot Javas salu un Kalimantānu.

Pēc daudzu stundu lidojuma beidzot nosēžamies Jakartas lidostā, vispirms nokārtojam vīzu, tas notiek neparasti ārti 25 $, nekādu fotogrāfiju un dodamies pēc bagāžas, te nu sākas pārsteigumi, kādu stundu gaidām somas, pa galvu jaucas visdažādākās domas, beidzot izslīd arī mūsu somas, atviegloti uzelpojam un dodamies meklēt pēdējo pārlidojumu. Vietejie, kā jau Āzijā pieņemts, ir ļoti laipni, iesēdina mūs dzeltenā lidostas busā, kurš mūs aizvizina uz Terminālu Nr1, šis pārbrauciens prasa diezgan daudz laika, koferu pārbaude, kārtējā lidostas nodeva 40.000 rūpijas. Indonēzijā jārēķinās, ka pie katra lidojuma būs jāmaksā lielāka vai mazāka lidostas nodeva, arī izlidojot no valsts. Iekšējo pārlidojumu lidostā valda pamatīgs bardaks, uz biļetes rakstīta viena informācija, bet uz ekrāna pavisam cita, tā reizes trīs pārstaigājam no vienas vietas uz otru, īsi pirms izlidošanas mums vēlreiz jāpāriet uz citu „ceļu”. Lidmašīnā izradās ļoti auksts, bet jaciņas palikušas bagāžā, nu neko, nogurums dara savu un pec brīža jau esam iegrimuši ciešā miegā, nejūtot nedz pacelšanos, nedz nolaišanos.

Ātri sadabūjam taksi, līdz viesnīcai vajadzētu braukt apmēram stundu, bet, ak vai, galā esam tikai pēc 2,5 h maldīšanās, nu kas ar tiem āzijas šoferiem ir, vienmēr sparīgi māj ar galvām apgalvojot, ka zin kur atrodas konkrētā viesnīca, bet maldās stundu trīs palmās, lai nu kā, ir jau pusnakts, kad beidzot sasniedzam viesnīcu, skatam paveras skaists baseins un skaista, maza viesnīca, tikai vēlāk noskaidroju, ka viesnīcas īpašnieks ir francūzis un šai vietā iepriekš bijusi vistu ferma. Visā garajā ceļojumā pa Indonēziju šo viesnīcu (Villa Sumbing indah) atcerēšos ar vislabākiem vārdiem, laba apkalpošana, laba virtuve, kas Indonēzijā nav mazsvarīgi, brīnišķīgas ekskursijas. Vēl kādu stundu sēžam pie baseina, malkojam viskiju un priecājamies par krāšņo apkārtni.

Kad beidzot pamostos, saule jau gabalā, atveru numuriņa durvis un 2 metru attālumā atrodas baseins, svaigi spiesta sula, gardas brokastis... Viesnīca atrodas pakalnē, skatam paveras rīsu lauki un visapkārt kalnu cepurītes. Pirmajā dienā viesnīcas īpašnieks mums piedāvā pastaigu pa apkārtējiem ciemiem, fotografējam un priecājamies par silto sauli, rīsu laukiem, mierīgo vulkānu un vērojam vietējo nesteidzīgo ikdienu. Atgriežoties viesnīcā jūtam milzu izsalkumu, ātri nopeldamies baseinā un uz pusdienām. Te nu atkal neliels šoks, tik dīvaina ēdienkarte un nekādu fotografiju (vēlāk izrādīsies, ka šis bija vislabākais restorāns, turpmāk mūs ēšanas ziņā sagaida milzu vilšanās). Man paveicas, bet viens no ceļa biedriem dabū burciņu ar aknu pastēti un sviestmaizēm, būtībā jau gardi, bet ja esi nolēmis pamieloties ar steiku.....kāds patiešām ir uzmetis lūpu un nikns uz visu pasauli J Seit arī ir interesanta politika, pasūtot vienu ēdienu, otru atnesīs bonusā.

Nākošā dienā lieliskais šoferis Padidū mūs ved ekskursijā pa Jogakartu un vakarā uz indonēziešu baletu. Vispirms pilsētā meklējam vietu, kur samainīt naudu, tā ir liela problēma, lidostā ir diezgan neizdevīgs kurss. Šoferis mūs ieved iežogotā teritorijā, izrādās, šeit ir banka un maiņas kurss ir ļoti izdevīgs. Nākošā pietura ir tirgus, milzīgas rindas ar tirgotājiem, iegadājamies Luwak kafiju, šī arī bija vienīgā vieta, kur to dabūjām par pieņemamu cenu. Vēl nokļūstam dažos muzejos, pie zīda apgleznotājiem, pusdienas un strauji tuvojas vakars. Kad sāk krēslot, esam piebraukuši pie Prambanan tempļa Loro Jonggrang, līņā lietus, bet templis ir tik pasakaini skaists, esam noguruši, patiesībā gribas gulēt, esam diezgan īgni, jo neesam paspējuši šo templi iemūžināt gaismā, arī biļetes ir ļoti dārgas – priekš mums VIP klientu vietas, tomēr viss nav tik traki, tiekam nosēdināti ērtas vietās, dabūjam dāvanas, kafiju un varam vērot krāšņo izrādi, tērpi ir ļoti skaisti, bet sižets garlaiko, šķiet Bali šīs izrādes ir krietni labākā kvalitātē, šeit izpaliek tradicionālā acu grozīšana, nav milzu pūķā, toties beigās ir vērienīgs ugunsšovs.

Nākošā dienā apmeklējam vareno Borobodur templi, ļoti iespaidīgs, celts 9.gs. un rakstīts, ka tas ir lielākais budistu templis, tiešām krāšņi, mūs ir apsēduši vietējie, daudzi vēlas nofotografēties kopā ar mums un vienkārši parunāties, studentu grupas uzdod dažādus jautājumus....esam topā, bet noguruši. Kad beidzot nokļūstam līdz mašīnai, sākas stipra lietusgāze, talāk Padidū mūs aizved uz siera ražotni, mīļie, kāda nenormāla netīrība, blakus kaķiem, kazām, vistām un gaiļiem un neskaitāmām mušām tiek gatavots ekskluzīvs siers ar vairakiem pildījumiem, pagatavošanas tehnoloģija atgādina akmens laikmetu, mūs cienā, bet nespēju norīt ne kumosu, mans kuņģis kaut ko tadu nespēj sevī paturēt, laipoju, lai kājas nenosmērētu ar dubļiem un vēlos tikai tikt ātrāk atpakaļ mašīnā. Ha, viņus gan neskar neviena eiropas regula....

Jogakarta – Banjarmasin – Kalimantan - Palangkaraya

1,5 h lidojums un nokļūstam pavisam citā pasaulē, mūs sagaida ļoti maza lidosta, šeit praktiski neviens nerunā angļu valodā un bagāžu gaidām veselu mūžību. Meklējam taksi, kas mūs aizvestu līdz viesnīcai, tā ir patālu – 240 km, pēc milzīgas diņģēšanās esam vienojušies par cenu, jāsaka, ka pārvietošanās šeit ir ļoti dārga. Ērti iekārtojamies mašīnā, pēc 5 min mūs pārsēdina citā un sākas bezgalīgais brauciens, ceļi draņķīgi, garām pazib gauži trūcīgas mājiņas, visapkārt purvi, kaut kur pāri ceļam pārskrien varāns, kad esam braukuši kādas 3 stundas, šoferis apstājas, mazliet izlokām kājas un, lai brauktu talāk, viņš mums pieprasa piemaksāt, tipiski. Brauciens ilgst vēl 3 stundas un tikai tad nokļūstam viesnīcā, esam noguruši, izsalkuši....nu kas mūs triec mūžīgi doties uz otru pasaules galu pilnīgā nekurienē? Interesanti, ka šai salā uz ceļiem stāv naudas savācēji, nevaru saprast, vai maksas ceļi? Tie būs vēlāk, galvaspilsetā, bet šeit naudiņa tiek vākta alaham. Blakus pavisam sabrukušām mājiņām lepni izslējušās stāv krāšņas mošejas, viss zeltā un marmorā. Viena lieta gan ir briesmīga, cauru nakti visā Indonēzijā skan mullas dziedājumi, pirmo nedēļu bijām nikni, vēlāk pieradām, bet tas nav sevišķi patīkami.

Skaista viesnīca, baseins, draņķīga virtuve un vēl draņķīgāks personāls, mēs šeit neesam īpaši gaidīti – cik netipiski Āzijai. Nākošajā dienā sabrauc daudz kaut kāda mītiņa dalībnieki, visa uzmanība vērsta uz viņiem, mums sevi jāizklaidē pašiem. No rīta pamostos no dīvainām skaņām, paveru durvis un redzu, ka kāds vietējo simts dejo gangnam style vai ko tamlīdzīgu, uzjautrinoši. Mēs dodamies ekskursijā pa džungļu upi aplūkot gorillas – milzīgos majestatiskos dzīvniekus. Šeit arī filmētas filmas Anakonda 1 utt. Ja vien nebūtu tik draņķīga koka laiviņa, dīvaini, kā tā vispār uz ūdens turējās, ekskursija bija laba. Tālumā redzam arī gorillas, tie mīt uz divām salām, uz vienas 46 un uz otras mazliet vairāk.

Šajā salā, tapat, kā visā Indonēzijā valda stingrs sausais likums, viesnīcas restorānā iespējams iegadāties bundžiņu alus par 8$, veikalos gan nekur nedabūsiet neko apreibinošu. Nākošajā dienā mums atsaka pieteikto mašīnu uz Palangkaraya, uzmetam lūpu un dodamies paši uz ceļa, tur zibenīgi izdodas nobalsot mašīnu. Palūdzam piestāt pie kāda lielveikala, jo patiesībā gribas ļoti ēst, dažas dienas mūs barojuši ar sazin ko, atrodam kaut ko līdzīgu McDonaldam un nopērkam „spaini” ar ceptām vistu daļām, kolu un ballīte var sākties. Kopumā skats uz šo salu ir bēdīgs, milzīgas teritorijas ar purviem, džungļiem, vietējie smagi strādā, redzējām darbu akmens lauztuvēs, tur pacietīgi ar mazu cirvīti tiek skaldīti akmeņi vajadzīgajos izmēros. Puisis, kas mūs apkalpoja viesnīcas restorānā ir beidzis augstskolu un sapņo, ka kādu dienu kļūs par skolotāju. Ja vien neesat tikpat nepratīgs ceļotājs kā mēs, šajā salā, vismaz Indonēzijas daļā, nav diži ko meklēt.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais