Atvedot lietu

  • 6 min lasīšanai
  • 26 foto
Saka, ka cilvēks ar ko saslimis, ar to jāārstējas. Tāpēc jau no pagājušā ceļojuma uz Gruziju bija skaidrs, ka šogad braukšu atkal. Pa vidu tur, protams, zinām, ir bijis karš, bet tas mani neatturēja turp doties. Vēl jo vairāk, pašai ar savām acīm gribējās redzēt, kas tur notiek, kā klājas maniem draugiem, kā viņiem iet. Es ilgojos saņemt zināmo devu dopinga tās enerģijas, spēka, saules, cilvēciskuma un tāda īstuma. Pirms izlidošanas uz Gruziju sazvanījos ar draugiem un viņi teica, mums sen nav lijis. Es nosmējos, nekas, mēs atvedīsim lietu no Latvijas. Ienākot drauga tantes Nunu mājās, noliekot somas un apsveicinoties, aiz loga sākās pērkona lietus. Zibeņo. Pirmajā dienā mēs dodamies uz Dušeti. Man interesanti vērot, kas gan mainījies šeit pa gadu. Izrādās, izmaiņas ir. Galvenajai ielai uzliets jauns asfalts, centrālajā laukumā tiek remontēts kultūras nams. Būs skaisti. Ananuri ir vieta, kur man ir interesanti pabūt vēlreiz, jo šeit vēl pirms pats ciems tika appludināts, 1985. gadā ar ģimeni nakšņojām, baznīcā baigā tumsā rāpāmies tornī, lai redzētu kāda svētā atdusas vietu. Tas bija toreiz. Tagad, ieejot pa baznīcas vārtiem, no pašas baznīcas pirmais iznāk balts balodis. Domā, ko gribi. Nākamais rīts pamodina mani ap sešiem un arī ar pērkona lietu. Atbrauc mūsu draugs Tamazs un mēs dodamies uz Ackalciche. Tas ir rajons, kur ir daudz vēstures liecību un tieši tādēļ Ackalciche ir iecienīta nu jau tūristu apmešanās vieta. Pilsētā uzcelta jauna viesnīca Hotel Rio ar baseinu. Priecīgi bija skatīties, ka vietējie bērni arī tiek plunčāties viesnīcas baseinā. Tamazs šoreiz mūs ved uz Zarzmu. Klosteris kalnos pie Turcijas robežas. Labi, ka mums ir bezceļa auto, vietējie jau gan tiek augšā un lejā arī ar žigulīšiem, pa ceļam redzam arī pajūgus ar ēzeļiem. Kalnā augšā vispirms ieraugām ciemu, bet pašā virsotnē arī paveras klosteris. Klosteris darbojies līdz 16. gs., kad šīs teritorijas iekarojuši turki un piespieduši arī vietējos ļaudis pāriet viņu ticībā. Šobrīd šeit dzīvo 11 mūki, kas atjauno klostera teritorijas ēkas, ir arī restauratori, kas darbojas baznīcā un atjauno freskas, kā arī akmeņkaļi. Šim rajonam ir raksturīgi grezni akmens krusti. Mums ir izdevība vērot, kā vienu tādu krustu pēc zīmējuma, fotogrāfijas kaļ no jauna. Kāds mūks saka, ka pāri kalniem apmēram 9 km ir Turcijas robeža. Nu jau kādus pēdējos 2 gadsimtus vietējie atkal pāriet atpakaļ pareizticīgo ticībā. Atgriežamies Ackalchiche un esam izsalkuši. Vakariņas mūs gaida garšīgas ar vienkāršiem gruzīnu ēdieniem – hačapuri, šašliks, baklažāni ar riekstiem, spināti ar riekstiem, tkemali. Esam paņēmuši līdzi no Tbilisi vīnu, kuru mums ar draudzeni pagājušā gadā bija tas gods mīcīt. Izrādās, viņi tiešām sievietes nelaiž klāt pie vīna darīšanas. Mūsu draugs Beso stāsta par savu vecmāmiņu, kas apprecoties un ienākot vīra mājās, labu gribot, ir iegājusi un sākusi šiverēties telpās, kur tie vīna trauki, un dabūjusi brāzienu no vīra un ir izraidīta ārā ar vārdiem, ka sievietēm šeit neesot ko meklēt. Man grūti spriest par to pagātni, par šiem stāstiem. Man liekas svarīgi, ka mums atļāva vīnu mīcīt, ka vīns ir sanācis, manuprāt, ļoti labs. Tamazs pagaršo vīnu un saka, ka ņemšot mūs darbā uz vīna mīcīšanu. Nu ko, jāpadomā. Mūsu Tamada tovakar ir burvīgs, uzmanīgs, viņš arī uzsāk visas skaistās dziesmas un viņam pievienojas pārējie. Es nesaprotu valodu, bet dziedošās acis liek nojaust, ka viņi dzied gan par mīlestību, gan par savu dzimteni, kalniem. Tās klausoties, man laiks apstājas. Tajās ir tik daudz stipruma, tik daudz miera. Tosti izskan vairāk akcentējot arī neseno kara tēmu. Paceļot tostu par aizgājējiem tiek pieminēti gan tie jaunie puiši, kuri krituši karā, gan miermīlīgie iedzīvotāji. Pozitīvs akcents tostos ir mūsu atbalsts Gruzijai kara laikā. Izrādās mēs esam daudzi latvieši, kas atbalstījuši savus draugus, vai piezvanot, vai sūtot īsziņas, vai vienalga jebkurā citā veidā parādot, ka mēs neesam vienaldzīgi pret to, kas notiek viņu zemē. Izrādās, tas viņiem nozīmē ļoti daudz. Man jau pagājušā brauciena laikā niezēja nagi pamēģināt tikt pie auto stūres Gruzijā. Jā, bet kāpēc naktī? Kaut kā tā sanāca. Tiku pie stūres, bet.... Ja vien viņu auto būtu tik pat labā tehniskā kārtībā kā vairumā gadījumu sievietēm Latvijā. Bet nav. Mašīna uzkarsa, sarkana lampiņa deg un nebeidz degt, auto apstājas, vairs nevar pielaist. Nu aina gluži kā filmā Šurika piedzīvojumi ar to veco dampi. Piedzīvojumi klāt uz līdzenas vietas, kā saka. Nakts, kalni, līkumains ceļš. Nekā tāda par ko būtu jāpriecājas, bet nezin kāpēc visu laiku bija trakoti jāsmejas...... Kas gan varbūt labāks par draugiem, kuriem var piezvanīt arī nakts laikā un vienalga kādā attālumā esot, viņi saorganizēs visu iespējamo, lai mums izlīdzētu. Pat policija atbrauca, lai paspīdinātu savas košās ugunis mums aiz muguras, kamēr evakuators aizvelk auto. Jāatzīst, ka arī nakts laikā uz ceļa satiksme bija diezgan ievērojama. Tā nu mēs atgriežamies Ackalciche, mūsu auto aizved remontēt un mēs dodamies pie miera viesnīcā. Nākamā dienā viņiem bija kaut kādi reliģiskie svētki, dievkalpojumi, tirgus, kur galvenokārt tirgo lopus. Nav samērā ierasts skats no rīta, iznākot no viesnīcas, pirmais, ko ieraudzīt, ka aptuveni kādus 50 m no ieejas divi vīri nokāvuši 2 aitas, bet nu viss ierastais jāatstāj Latvijā. Esam taču Gruzijā. Pēc pusdienām auto ir gatavs ceļam un dodamies atpakaļ uz Tbilisi. Pa ceļam obligāti jāredz Borjomi. Visi, kas man teica Latvijā, ka ūdeni vairs nevarēs nopirkt, pilnīgi oficiāli varu teikt, ka ūdens būs. Borjomi no uguns ir cietis nacionālais parks, bet rūpnīca stāv kā dzīva un ūdens tiek ražots. Atpakaļceļā grūtākais ir pats ceļš, jo ir ražas novākšanas laiks un daudziem ārpus Tbilisi ir lauki (nu gluži kā mums vēl). Ir svētdienas pēcpusdiena un visi cenšas tikt atpakaļ uz Tbilisi ar lauku labumiem. Vispār nav vairs saprotams, cik joslās pa ceļu tiek braukts. Diezgan liela spriedze, skatoties, vai paspēsim, vai nepaspēsim iespraukties starp mašīnām. Ceļš ir tas pats, kur ir pagriezieni uz Gori un Chinvali, kur notika aktīva karadarbība. Mums rāda, kurās vietās cik tālu vēl atrodas krievu armijas kontrolpunkti. Man tīri neomulīgi, jo saprotu, ka tās vietas ir tepat blakus (ap 3-4km, 8, 16 km, kā kurā vietā no lielā ceļa Batumi-Tbilisi). Domāju par to, kā šie cilvēki varēs te dzīvot uz priekšu. Mūsu draugam vecāki ir palikuši Gori apkaimē vienā no ciemiem. Gandrīz vienīgie ciemā, bet viņi nav gribējuši nekur iet prom. Nākamā rītā mēs braucam uz Kahetiju. Ir ražas novākšanas laiks, tantes Nunu vīrs arī gatavojas iepirkt kādas pāris tonnas vīnogu Kahetijā, lai darītu savu māju vīnu. Ceļa malās tirgo gan arbūzus, bumbierus, ābolus, vīnogas, arī čučelas. No visa tā tiek arī mums un kas gan var būt labāks par to, kas nāk tieši no lauka, ar tik daudz saules... Mēs nogriežamies uz David Goregi, no lielā ceļa tas ir kādi 45 km ko braukt. Atkal jauna Gruzija – kā tuksnesī. Beso saka, ka maijā šeit esot daudz gjurzu un tas liek tā kā drusku baidīties, bet nu rudenī to neesot. Vienalga, redzētais ir tā vērts. Pa ceļam vērojot tuksnešainās ainavas, retās apdzīvotās apmetnes, fermas, liek domāt par gandrīz neiespējamo dzīvi šeit. Ceļš ved pa tuksnešainā pakalna virsotni un skatoties no augšas uz pārējām virsotnēm, man jādomā par filmu „Angļu pacients”. David Goregi – atkal tāda vieta, kur būs jāatgriežas. Beso ir vēsturnieks un stāsta, kā ap 1987. gadu bija zināma bīstamība, ka klosterpilsēta var sagrūt un izveidojusies atbalsta kustība visā valstī, kas palīdzējusi saglabāt šo vēstures liecību. Viņš atminējās, kā nedēļām dzīvojuši pakalnos ap klosteri, palīdzējuši veidot terases, strādāt, vadījuši laiku sarunās ar mūkiem. Interesants likās viņa stāsts par azerbaidžāņiem, kas veduši šurp savas sievas. Ja kādus 2-3 gadus pēc kāzām ģimenē nav bijuši bērni, sievas vestas šurp uz David Goregi un nedaudz nostāk no lielās ieejas ripinātas lejā no pakalna ar domu, kad tad tās paliks stāvoklī un ģimenē būs gaidāms pieaugums. Beso saka, ka skats ar no pakalna ripojošām sievietēm, esot bijis gana amizants. Pēc David Goregi mēs dodamies uz Signagi, jau tuvojas pievakare. Par Signagi pēc restaurācijas ir grūti ko teikt. Tā vairs nav Gruzija, bet Šveice, vai Vācija. Viss priekš tūristiem, gluži kā Eiropā. Kādam varbūt patiks, man nepatika. Man acis meklēja, kur ir vēl kāda vecā nerestaurētā ieliņa, kur vēl ir kāda veca māja ar tiem vecajiem kokgriezumiem? Atpakaļceļā vakariņojam kādā ceļa krodziņā un nevar nepagaršot Kahetijas kandžu. Garda. Nākamā dienā grozāmies un šiverējam pa Tbilisi. Diena tā arī paiet, bet naktī mūs gaida jau lidmašīna uz mājām. Bet mēs nevaram aizbraukt, neuzbraucot uz Jvari. Ir jau ierasts, ka uz Jvari Mchetā jāuzbrauc vai nu lai apsveicinātos, vai lai atvadītos. Un tā nu šoreiz sanāk, ka mēs dodamies uz Jvari, lai atvadītos no saviem draugiem. Daudziem nepatīk atvadas, man arī ne visai. Tomēr cilvēki atvadās, lai atkal satiktos (nu es tā optimistiski skatos). Tāpēc es paturu prātā visas jaukās atmiņas un piedzīvojumus no šī ceļojuma, un domāju jau par nākamiem ceļojuma plāniem.... uz Gruziju. Visiem ceļotājiem, kas vēl tikai taisās un domā par ceļošanu, iesaku nedomāt ilgi. Dodieties ceļā. Un lai visiem veiksmīgs ceļojums!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais