Gadumija Londonā
|
Bens Latkovskis
|
Gadumija Londonā
Londona ir pilsēta, kura nekad neguļ. Tā ir metropole, kura vienmēr ir saposusies un uztur sevi lieliskā formā. Tomēr Ziemsvētku un Jaungada svinību laikā tā, spītējot tumsai, iemirdzas vēl krāšņāk. Koku aleja Oksfordstrītā pie leģendārā Selfridža veikala ir spožu, smalku spuldzīšu virteņu apvīta. Pāri Redžentstrītai visā tās garumā izkārti karaliski gaismas rotājumi. Krāsaini izgaismotas figūras grezno Soho kvartālu gājēju ielas. Tomēr Londonas gadumijas pievilcīgākā atrakcija ir neatkārtojamā uguņošana virs Temzas pie lielā London eye panorāmas rata.
Vestminsteras tilts Londonā, tāpat kā Elizejas lauki Parīzē un Taimskvērs Ņujorkā ir pasaulē populārākās vietas, kur, vērojot uguņošanu, sagaidīt Jauno gadu. Diemžēl atšķirībā no Elizejas laukiem Parīzē, Londonā teritorija, no kuras var ciešami redzēt uguņošanu, ir salīdzinoši maza. Londonu arī ikdienā apmeklē vairāk kā miljons tūristu, kuru skaits jaungada dienās vismaz dubultojas vai pat trīskāršojas. Centrālajās ielās – Oskfordstrītā un Redžentstrītā gandrīz cauru diennakti burzma ir aptuveni tāda, kāda Rīgā ir uz Kaļķu ielas 18. novembra vakarā īsi pirms svētku uguņošanas. Cilvēku daudzums Londonā ir neslīdzināmi lielāks par salīdzinoši nelielo laukumu, no kura var vērot uguņošanu. Tā kā Temzas krastmala (Victoria Embankment) iepretim Londonas panorāmas ratam (London Eye) ir šaurāka nekā Rīgā 11. novembra krastmala un arī Rīgas tilti ir garāki nekā Londonas Vestminsteras un Vaterlū tilti (tie ir vienīgie Londonas tilti, no kuriem redzams svētku salūts), tad jākonstatē, ka uguņošanu klātienē Londonā var ieraudzīt mazāk cilvēku nekā Rīgā, kaut gribētāju Londonā ir desmitiem reižu vairāk. No šīs skaudrās atziņas izriet netīkams secinājums – visi gribētāji, kuri atrodas Londonā, uguņošanu redzēt nevar.
Uz uguņošanu jānāk laicīgi
Londonas policija šo problēmu risina pavisam vienkārši – tiklīdz attiecīgā vieta, no kuras uguņošanu var vērot, ir daudzmaz pilna ar cilvēkiem, tā piekļuve šai vietai tiek pārtraukta, bloķējot kustību ar policistu ķēdi un aizsargbarjerām. Līdz ar to vienīgā iespēja redzēt uguņošanu klātienē ir ierasties uz to laicīgi. Katram pašam jāatbild uz jautājumu, ko nozīmē laicīgi, jo nekādas norādes, cikos tiks bloķēta piekļuve tiltiem un krastmalai, iepriekš netiek dotas. Mēs ieradāmies uz Vestminsteras tilta bez divdesmit minūtēm deviņos vakarā. Tas ir, vairāk nekā trīs stundas pirms svētku salūta. Uz tilta jau bija daudz cilvēku, taču likās, ka pārāk liela drūzmēšanās vēl nav un esam ieradušies nedaudz par ātru, ņemot vērā ilgo laiku, kas būs vēl jāgaida. Taču drīz vien atklājās, ka jaunu cilvēku pieplūdums vairs nenotiek un piekļuve tiltam ir bloķēta jau ap deviņiem vakarā. Tiesa, krastmalas pusē no Londonas ziemeļpuses cilvēki vēl pulcējās līdz aptuveni desmitiem vakarā. Tas nozīmē, ka Londonas gadumijas uguņošanas vērotājiem bija uz svinību vietu jāierodas vismaz divas stundas iepriekš. Turklāt jārēķinās, ka šī gaidīšana nenozīmē klīšanu apkārt un šašliku uzkošanu kā tas notiek Daugavas krastmalā, bet gan samērā saspiestu stāvēšanu uz vietas un pacietīgu gaidīšanu. Nav arī Rīgā tik ierastā skatuve ar dažādu mūziķu priekšnesumiem. Tā vietā ir visur izvietoti skaļruņi, pa kuriem tiek atskaņota ritmiska deju mūzika un katrs var dejot (mīņāties) ritmam līdzi.
Divas stundas pirms pusnakts uzrunu londoniešiem teic populārais Londonas mērs Boriss Džonsons. Kaut kas viņa uzrunā škiet ļoti pazīstams – nu ja, tās pašas frāzes par lieliskāko pilsētu pasaulē, lieliskākajiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo un tamlīdzīgi. Frāzes, kuras līdzīgās svētku uzrunās iecienījis Rīgas mērs Nils Ušakovs. Nevaru apgalvot, ka kāds kaut ko no otra nošpikojis, bet uzrunu stils un tonalitāte apbrīnojami līdzīga.
Pēdējās sekundes pirms pusnakts tiek grafiski izgaismotas uz daudzstāvu nama (Shell center) sienas aiz Londonas panorāmas rata. Pūlis korī skaita sekundes līdz gadumijai un līdz ar jaunā gada iestāšanos sākas uguņošana. Tā kā daudzkārt no dažādiem rakursiem ir izdevies skatīt Rīgas uguņošanu, tad mani secinājumi ir šādi. Pirmais, kas uzreiz atšķir Londonas uguņošanu no Rīgas ir tas, ka Londonā šajā procesā aktīvi tiek iesaistīts arī milzīgais panorāmas rats. Jau pirms uguņošanas vairāku stundu garumā tas nemitīgi izgaismojās dažādās krāsās, veidojot fantastiskas krāsainu gaismu rotaļas. Tas, ka līdztekus tradicionālajiem vertikālajiem šāviņiem uguns strūklas izšaujas arī horizontālā virzienā no panorāmas rata kabīņu apakšas, ienes Londonas uguņošanai īpašu savdabību. Teorētiski Rīgā līdzīgu efektu varētu iegūt uguņošanā pieslēdzot Vanšu tilta pilonu un vantis, taču praksē drošības apsvērumu dēļ tas, visticamāk, nebūtu iespējams. No intensitātes un vērienīguma viedokļa nekādu lielu atšķirību nemanīju (kas varētu likties mazliet dīvaini, ņemot vērā Londonas un Rīgas atšķirīgās finansiālās iespējas), kaut Londonas uguņošana bija ilgāka (10 – 15 minūtes). Tā kā Daugava ir platākā nekā Temza un uguņošana Londonā notiek no peldošām platformām, bet Rīgā no AB dambja, tad Londonā distance starp skatītājiem un salūtu ir ievērojami mazāka. Līdz ar to uguņošana iegūst intīmāku raksturu. Iespējams, ka arī Rīgai vajadzētu apsvērt iespēju rīkot uguņošanu no peldošām platformām Daugavas vidū, tādejādi to pietuvinot skatītājiem 11. novembra krastmalā.
Jau tieši pusnaktī, līdz ar pirmajām uguns zalvēm, daži bez mazākās aiztures atkorķēja dzirkstošā vīna (šampanieša) pudeles, daudz nerūpējoties, kam trāpa sagāzētā dzēriena šaltis. Pēc uguņošanas beigām notika vispārēja savstarpēja apkampšanās un laba vēlējumu teikšana, kuru pavadīja šapmanieša plūdi. Latviešiem par labu jāsaka, ka tādas drazu čupas, kādas pēc salūta palika uz Vestminsteras tilta, Rīgā 11. novembra krastmalā pēc nevieniem svētkiem nav vērojamas. Tukšas pudeles, papīra turzu kalni, platmasas kules, vienreizējie plastmasas šķīvji, glāzes, dažādas lupatas viss tik biezā slānī, ka gandrīz vai jābrien pa netīrumiem. Protams, nav šaubu, ka jau pēc dažām stundām, kad atsāksies transporta kustība pār tiltu, par šo netīrību nekas vairs neliecinās.
Uzkāpt uz O2 jumta
Londona ir pilsēta, kur atrakcijas tiek izgudrotas pat tur, kur tās sākotnēji nav bijušas iecerētas. Kopš 2012. gada jūnija ikviens vesels cilvēks, kurš sasniedzis 10 gadu vecumu un ir vismaz 1,20 metru garš var pa speciāli iekārtotu trasi, turoties pie drošības virvēm uzkāpt uz slavenās Londonas arēnas O2 jumta. Jāpiebilst, ka kāpšana nav nekāda veidā atvieglināta, izveidojot kaut ko pakāpieniem līdzīgu. Tieši otrādi. Jākāpj pa staipīgu, īpaši sākumā stāvu 190 metrus garu gumijota tekstila virsmu, ietērpjoties speciāli aprīkotā kombinezonā, kuram ap vidukli ir drošības josta, kas piestiprināta pie troses, kas veido kaut ko līdzīgu trases margām. Turoties pie šīm margām, kāpēji var uzkāpt pašā arēnas kupola augšā, no kura paveras skats uz apkārtni. Šī atrakcija maksā 25 mārciņas darba dienā un 30 mārciņas brīvdienā. Par kāpēju trūkumu pasākuma organizētājiem nebija jāuztraucas arī samērā nemīlīgā, vējainā dienā, kad tur gadījās pabūt. Tāpēc organizatori iesaka pieteikties uz šo atrakciju jau iepriekš internetā. Tomēr šī izklaide vairāk domāta tieši kāpšanas un citu ekstrēmu pasākumu cienītājiem, jo arēnas jumta augstums ir nepietiekams, lai skatienam pavērtos ļoti plaša panorāma.
Turpat netālu no arēnas O2 gandrīz vienlaikus ar Londonas Olimpiskajām spēlēm 2012. gadā ir atklāts piekaramais trosu ceļš. Šī atrakcija ir ievērojami lētāka (ar Oystercard biļeti jāpiemaksā 3,20 mārciņas) un bez jebkādas piepūles trosu tramvajs nelielā kabīnē (4 – 8 vietas) uzvedīs 90 metru augstumā virs Temzas, kur skatienam paveras iespaidīgs skats uz Londonas jauno biznesa centru – Cannary Wharf un veco, bet joprojām plaukstošo Sitiju. Šīs atrakcijas galvenais investors ir aviokompānija Emirates Airline un tā arī sauc šo transporta līniju. Trases garums ir aptuveni viens kilometrs, tāpēc pārbrauciens norit ļoti strauji un lieli fotomīļi var pēkšņi attapties, ka nelielais vagoniņš jau slīd uz leju, bet fotografēšanas azartā pats brauciens tikpat kā nav izbaudīts.
Skats no ES augstākās ēkas
Londonas apskatei no liela augstuma līdz šim labākā iespēja bija London eye panorāmas rats blakus Vestminsteras tiltam pie Akvārija. Kopš 2013. gada 1. februāra tiek piedāvāta alternatīva skatu platforma, kas izvietota 240 metru augstumā Eiropas Savienības augstākajā celtnē – Shard (306 metri). Lai gan ēka atrodas Londonas centra austrumdaļā netālu no Tauerbridža un pretī Sitijai, no skatu platformas labi redzamas visas Londonas ievērojamākās vietas, ieskaitot Parlamenta ēku Vestminsterā, Bib Bena torni un Bekingemas pili. Skaidrā laikā redzama apkārtne 40 jūdžu (65 km) apkārtnē, taču miglainās vai apmākušās dienās, kad mākoņi ir pavisam zemi, tad uzbraukšana skatu tornī kļūst bezjēdzīga, jo no 240 metru augstuma zemi caur miglas vāliem nevar saskatīt. Arī šī ēka būvēta par Persijas līča monarhiju naudu. Galvenais investors ir Katara un būves atklāšanā 2012. gada 5. jūlijā piedalījās Kataras premjerministrs šeihs Hamads Džabers al Thani, kā arī princis Edvards, Jorkas hercogs. Atklāšanas brīdī Shard stikla un tērauda piramīda bija augstākā celtne ne tikai ES, bet arī visā Eiropā, taču 2012. gada novembrī tā zaudēja šo titulu Maskavas 339 metrus augstajai Mercury City Tower. Kā augstākā ES celtne Shard var zaudēt savu titulu 2017. gadā, kad plānots pabeigt 323 metrus augsto Hermitage Plaza Parīzē.
Telefonbūdiņu un divstāvīgo autobusu šarms
Līdztekus Big Benam, Bekingemas pilij un Pikadilli laukuma spožajai reklamas sienai par tūristu iecienītāko fotografēšanās objektu kļuvušas Londonas tradicionālās sarkanās telefona būdiņas. Tās joprojām strādā un paceļot klausuli atskan telefona centrāles signāls. Tūristu populārākajās vietās pie telefona būdiņām veidojas fotografēties gribošo rindas. Tehnoloģiju paradokss, ka pie šīm vēsturē aizejošajām telefona būdiņām nospiedošā vairākumā cilvēki fotografējas nevis ar fotoaparātiem, bet gan ar tiem pašiem telefona aparātiem. Tiesa, mobilajiem.
Par spīti dažreiz dzirdamajām runām par Londonas panīkumu, ekonomiskajām grūtībām, vizuāli neko tamlīdzīgu redzēt nevar. Londonā kā vienmēr ir neskaitāmas būvbedres, Sitijas ainavu bojā daudzie celtņu torņi, bet tūristus priecē atkal no jauna ieviestie jaunie, vēsturiski tradicionālie divstāvu autobusi.