AR JAWĀM UZ NORVĒĢIJU
|
Andris Bardziņš
|
Ziemassvētki pavadīti, Jaunais gads sagaidīts. Aiz loga īsts ziemas spelgonis, taču kaut kas jau liecina par nenovēršamo pavasara tuvošanos. Varbūt tā ir tumsas atkāpšanās, dodot vairāk vietas saules gaismai? Lai nu kā, skaidrs ir viens, moču sezona nav aiz kalniem, tāpēc laiks pamazām gatavot savus dzelzs zirgus jauniem pārbaudījumiem, bet kamēr tas notiek, gribu pastāstīt par pagājušās vasaras Lielo piedzīvojumu – Latvijas Jawa kluba īstenoto ceļojumu uz troļļu zemi – Norvēģiju. Varbūt kādam šis apraksts kalpos par iedvesmas avotu jauniem piedzīvojumiem.
Īsumā par brauciena dalībniekiem un tehniku.
Kopumā esam 15 braucēji un 11 JAWA markas motocikli. Vecākais mocis ir 1961.gada izlaiduma, jaunākais – 2013.gada. Jaunākajam braucējam gandrīz 25 gadi, vecākajam – gandrīz 60. Visus vieno mīlestība uz kādreizējo čehu motobūves lepnumu – JAWA markas motocikliem.
Ko tur daudz teikt – trakajiem pieder pasaule. Dodamies ceļā!
1.DIENA
Norunātā kopīgā tikšanās vieta/starts ap 17.00 – prāmja piestātne Rīgā. Man no Madonas ap 180km ko mizot, tāpēc sāku pakoties jau rīta pusē. Mazliet uztrauc sāpošā roka, taču divu mēnešu laikā mūsu mediķi nav spējuši tam atrast izskaidrojumu. Paņemu līdzi kaudzi ibumetīna un zirgu smēri – gan jau izturēšu. Iepriekš jau ir izpētīts, ka norvēģu zemē viss tik dārgs, ka lietderīgāk ēdamo ņemt līdzi. Ar Pēteri no Ogres jau iepriekš vienojāmies, ka ēdīsim kopīgi, arī gulēsim vienā teltī, lai ekonomētu līdzekļus un arī lai nebūtu lieku paunu, jo mocim, kā zināms, bagāžas nodalījuma nav.
Līdzi ņemu termoveļu (tomēr ziemeļi), zeķu kaudzi, pāris T-kreklus, džemperi, džinsus, lietus apģērbu, atstarojošo vesti, tikko vācu interneta motoveikalā iegādāto guļammaisu, spilvenu un matraci, kas kopumā aizņem salīdzinoši mazāk vietas nekā vietējā Maximā pirktie.
No ēdamā paņemu sauso kartupeļu biezputru, ātri vārāmos griķus, sausās buljonzupiņas, rudzu maizi, šķīstošo kafiju, kārtīgu mājas speķi, 8 bundžas gaļas konservu, 1 litru spirta (zālēm). Pirms brauciena Pētera paziņa iesaka labu recepti, kā tikt pie siltām pusdienām. No rīta termosā ieberam griķus vai sauso biezputru, uzlādējam pa virsu gaļas konservu bundžas saturu, to visu aplejam ar verdošu ūdeni un samaisām - pusdienlaikā vienmēr ir silts otrais ēdiens.
No neēdamām lietām paņemu līdzi atslēgu komplektu, ja nu gadās uz ceļa remontēt braucamo, 1 litru degvielas neparedzētiem gadījumiem, 4 litrus eļļas, lai būtu, ko atjaukt degvielu bākā, pumpi, rezerves kameru, rezerves trosītes, izolācijas lentu („makgaivereni”), kas var noderēt dažādās neparedzētās situācijās.
Velns, mocis palicis tik smags, ka saviem spēkiem nemaz nevaru nocelt no atbalsta pekas! Gan jau kaut kā… Situ pa federi un maucu uz Ogri, kur norunāta tikšanās ar Pēteri. Pēteris man vēl ieskapē telti un somu ar rezerves daļām, kas ir tik smaga, ka knapi no zemes var atraut. Ceru, ka prāmis no tāda smaguma nenoies pa burbuli. Pirms piestātnes iebraucam Statoilā uzpildīties. Tur sastopam Arni ar viņa jauno JAWA Travel. Esam ostā. Priekšā jau bariņš ar pavadītājiem, pamazām ierodas arī pārējie braucēji. Starp visiem grozās Uģis Spēlmanis ar televīzijas kameru un mikrofonu – būs sižets raidījumā „Motociklisti”. Iečekojamies un izvietojamies uz prāmja. Iekārtojamies četrvietīgā kajītē bez iluminatora, toties tajā ir niecīga izmēra labierīcības, kas rada bažas, ka Guntis (kārtīga izmēra latvietis) tur varētu arī iesprūst.
Prāmja dzenskrūves ieaijāts, aizmiegu. Piedzīvojums ir sācies!
Nobraukti ap 195km.
2.DIENA
Saulains rīts. Šēras. Tuvojamies Stokholmas ostai. Skaisti vērot, kā lielais prāmis manevrē starp sīkajiem klinšu pleķīšiem. Uz katra no tiem ir kāda mājiņa. Zinātāji teic, ka Zviedrijas valdība dažādi veicina šo saliņu apdzīvošanu, piemēram, nodrošinot regulāru bezmaksas transportu uz kontinentu un atpakaļ.
Tā kā šoreiz mūsu galamērķis nav ABBA’s un Alfrēda Nobela dzimtene, šodien paredzēts šķērsot šo zemi, lai nakšņotu jau Norvēģijā. Neliela apspriede, lai precizētu maršrutu, moto kolonnas uzvedību un braukšanas manieri, un dodamies ceļā. Daļa braucēju jau ir ar pieredzi kopīgā organizētā braukšanā, daļa to dara pirmo reizi. Te arī parādās problēma, jo netiek ievērota droša distance un brīdī, kad vadošajam motociklam strauji jābremzē pārdurtās riepas dēļ, visa kolona izjūk bezveidīgā masā pa visu brauktuvi. Labi, ka zviedru braucēji ir saprotoši un šoseja nav pārblīvēta ar tehnikas vienībām. Stājam malā mainīt sabojāto kameru. Man tas viss bardaks kaut kā uzsit pa nerviem un es skaļi izsakos svešvalodā, piesaucot māti, sievasmāti un dažādus orgānus. Laikam tiku uzklausīts, un paldies, ka neviens neapvainojās. Pašam gan pēc tam palika kauns, bet savs labums no tā bija – turpmāk vairs nekādu problēmu ar braukšanas kultūru kolonnā. Vakarā šķērsojam Zviedrijas-Norvēģijas robežu un apmetamies kempingā Magnorā. Nevarētu teikt, ka ir baigi silts, bet nav arī tik traki. Uzslienam telti, piepumpēju matraci, paēdam vakariņas. Rolandam šodien dzimšanas diena. Visa laba vēlējumi, mazliet arī atzīmējam. Johaidī! Mans matracis tukšs! Atrodu caurumu, aizlīmēju – nekā. Pēc ceturtā cauruma aizlīmēšanas, atrodu piekto, sesto… Acīmredzot esmu nopircis piepūšamu duršlāgu. Izmetu. Turpmāk būs jāiztiek bez matrača.
Nobraukti ap 445km.
3.DIENA
Līgo dienas rīts, laiciņš jauks un nekas neliecina, ka kaut kas varētu mainīties. Paēdam brokastis. Sagatavojam pusdienas termosā un dodamies ceļā. Šodien jānokļūst līdz fjordiem. Pusdienlaikā sarunāts tikties vienas pilsētiņas lielveikala stāvvietā ar vietējo latvieti, kura te strādā. Laiks paliek draņķīgāks, līņā. Uzvelkam lietus drēbes un tik maucam, lai norunātajā laikā tiktu norunātajā vietā. Ja jau piestājam pie veikala, jāpaskatās, ko tur dod. Ārprāc! Nu gan cenas! Snikers maksā 3 latus, 2,5-procentīga alus bundžiņa tikpat, kukulis vislētākās baltmaizes arī. Labi, ka mums ar Pēteri ir pietiekami krājumi līdzpaņemtā ēdiena. Šodien pusdienās stumjam griķus ar gaļu. Garšīgi. Ierodas mūsu sagaidītāja ar pašceptu speķpīrāgu šķīvi. Mīļi. Mēs, savukārt, uzdāvinām mūsu sponsora „Brāļa” aliņu, jo ir taču Līgo diena. Dodamies tālāk. Pabraucam garām Lillehammerai nepiestājot, jo līst. Jau parādās klinšu grēdas un vakarā iebraucam kempingā Trollenveg. Līst, tāpēc ir prieks, ka atrodas brīvas divas mājiņas. Interesanti, ka vieta mājiņā maksā tikpat vai lētāk kā telts vieta. Gints ar Ilzīti nolemj tomēr gulēt teltī. Jaunība… Iekārtojamies. Vakariņās mums ir speķis, Jāņu siers, kurš nav paspējis sabojāties, „Brāļa” alus, pie tā visa vēl pasakains skats uz klintīm un neskaitāmajiem ūdenskritumiņiem. Vārdu sakot – ļapota. Īsi pirms pusnakts uzraujam Līgo dziesmas. Norvēģi, lai arī pilns kempings, nerādās. Varbūt viņi izlien tikai nakts melnumā? Taisnību sakot, nakts melnuma nemaz nav – esam jau tik tālu ziemeļos, ka nakts tumsa te nemaz neiestājas un ir gaišs visu laiku.
Nobraukti ap 455km.
4.DIENA
Rīts apmācies, līņā. Nu, Jāņu dienai tas ir pieņemami. Braucam. Klintis, ūdenskritumi, neskaitāmi tuneļi, kur tuneļu nav, fjordi jāšķērso ar prāmi. Skaisti un skarbi. Arnis grupā brauc kā noslēdzošais. Izrādās, viņam radušās problēmas ar tuneļiem – iebraucot tajos, zūd realitātes sajūta un parādās viegla dezorientācija. Viņam un mums tas ir kas jauns, bet atpakaļceļa un alternatīvas jau nav. Pusdienlaikā iegriežam benzīntankā. Kaut kāds nabadzīgs tas tanks bez neviena soliņa un galdiņa. Štrunts ar visām ērtībām. Izplājamies turpat uz asfaltētā laukuma un ieturam pusdienas. Pēcpusdienā sasniedzam Atlantijas ceļu. Tas ir maksas ceļš arī močiem. Baigi skaisti! Pa kreisi fjordi, pa labi Atlantijas okeāns. Lietus arī mitējies. Braucam, fotografējam, filmējam. Aldim pienāk īsziņa no Zviedrijas Jawa kluba pārstāvja, šim esot ziņots, ka pa Atlantijas ceļu braucot kaudze ar Jawām, vai tik tie neesot mēs. Tā pasaule gan tomēr ir maza! Tuvojas vakars komplektā ar draudīgu lietus mākoni. Esam netālu no Andalsnes un griežam iekšā pirmajā kempingā. Ir brīvas mājiņas! Kempinga pārvaldniece, izrādās, ir lietuviete. Tiekam pie normālas atlaides. Forši! Par to viņai tiek vēl nesapuvušais Jāņu siers. Viss miests gan smird pēc govju sūdiem – laikam vietējais fermeris tikko mēslojis savus laukus. A mums vienalga, mums ir būdiņas! Šie ir pirmie Jāņi, neskaitot laiku padomju armijā, kurus pavadu ārpus Latvijas. Lietus līst, un es ieslīgstu miegā.
Nobraukti ap 250km.
5.DIENA
Pa nakti krietni uzlijis, tāpēc būs jābrauc uzmanīgi, jo asfalts ir slapjš un slidens. Pabrokastojam, atvadāmies no kempinga pārvaldnieces un dodamies uz Troļļu ceļu. Iespaidīgs kāpums pa serpentīnu klintī. Visapkārt lielāki un mazāki ūdenskritumi. Šķiet, ka ūdens te rodas ne no kā. Mūsu kolonna pa gabalu izskatās kā čūska, kas cenšas uzrāpties klints virsotnē. Iespaidi vārdos neaprakstāmi! Jo augstāk ceļamies, jo aukstāks paliek. Piestājam Troļļu ceļa virsotnē, izpriecājamies par fantastiskajiem dabas skatiem. Piestājam pie krāčainas upes, kas šķērso mūsu ceļu. Uzraksts vēsta Holsbrua, vien nevar saprast, vai tas ir upes, miesta vai tilta nosaukums. Blakus uz plakāta rakstīts, ka foreles ķert un pārvietot aizliegts, jo šajā upē mītot kaut kāda forelēm kaitīga baktērija. Redz kā… Braucam tālāk. Atkal prāmis, tad paceļamies fjorda virsotnē. Tālākais ceļš ved uz virsotni Dalsniba, kas atrodas 1500 m.v.j.l. Par uzbraukšanu virsotnē jāmaksā 10 lati no moča. Ekstrēms ceļš, sniega grēdas gar malām. Esam virsotnē. Vajadzētu būt fantastiskam skatam uz ieleju, taču nav lemts – migla tāda, ka stāvlaukumā var apmaldīties, kur nu vēl ko redzēt. Toties puiši var drusku papikoties. Guntis liekas gana liels un labs mērķis. Visiem jautri, viņam ne visai. Pazirgojamies un laižam lejā, kur siltāks. Benzīntankā sastopam rumāņu motobraucēju ar Yamaha čoperi. Šim mocis nozviedzies un nekust. Dodam dažādus vērtīgus padomus – nekā. Nav jau Jawa, ko var saremontēt ar āmura un lomika palīdzību. Vakars tuvojas, atvainojamies, ka nespējam palīdzēt, dodam beidzamo padomu, ja kas, lai meklē moču servisu. Man gan šķiet, ka te viņš drīzāk jaunu šļūdoni sagaidīs, nekā atradīs servisu savam mocim, bet nu, ceru, viss viņam izdevās. Atrodam skaistas mājiņas kempingā netālu no Stryn pilsētas. Fjordā varot arī ķert foreles. Man, Aivaram un Pēterim līdzi paņemti spiningi. Ejam copēt. Pie kāda desmitā iemetiena mana spininga spole noklemmē tā, ka nav vairs labojama. Stulbums! Vest tādu gaisa gabalu ar moci, lai izmestu norvēģu miskastē! Sēžu kā nelaimes čupiņa un vēroju, kā Aivaram ar Pēteri neķeras. Tas mazliet priecē. Štrunts par zivīm, varbūt to te nemaz nav, galvenais ir pats process, un es tagad varēšu teikt, ka esmu copējis Norvēģijas fjordos. Atgriežamies mājiņās, laiks naktsmieram.
Nobraukti ap 215km.
6.DIENA
Brīnums, ka nelīst. Pabrokastojam un pametam šo skaisto vietu. Izbraucam cauri Stryn un ceļamies augstāk, tad ceļš lejup. Stāvs nobrauciens. Pa priekšu mīcās viens vācu kemperis. Pabrauc, bremzē, pabrauc, bremzē. Losis kaut kāds! Apdzīt arī nav iespējams – līkumi. Rezultātā mana moča bremžu trumulis uzkarst un ieķīlējas. Nu ir jāgaida, kamēr atdzisīs. Pusstundiņa, un var doties tālāk. Ceļš paliek vientulīgāks. Pirms kārtējā tuneļa pilns ar kazām. To nevar laist garām. Stājam malā. Kazas ir sabiedriski dzīvnieki. Saskrien mums apkārt un visas reizē nez kāpēc apķēzās. Drosmīgāko uzcienāju ar Lāču maizes doniņu. Pāris minūtes un esmu labākais čoms. Šī seko man kā sunītis. Safočējamies un ienirstam tunelī. Otrpus tunelim piestājam, jo labi redzams ledājs. Ļoti liels, ļoti zils un ļoti skaists. Kādu stundu vēl pabraucam, un tad jau klāt pusdienu laiks. Atrodam feinu stāvvietu ar galdiņiem, soliņiem, pat tualeti un skaistu skatu uz fjordu. Šodien pusdienās mums ar Pēteri, - kāds pārsteigums!- griķi ar tušonku. Silti vēl. Pārējiem vien atliek skaudīgi noskatīties un iegrauzt sviestmaizes. Toties Gintam ir prīmuss un visi tiek pie karstas kafijas. Pēc tādām pusdienām nenāktu par skādi nosnausties, bet jādodas vien tālāk. Ceļš ved uz augšu. Par laimi, nav miglas un var izbaudīt kalnu skatus. Caur tuneli nonākam plakankalnē 1000m.v.j.l., kur vispār ir agrs pavasaris. Kūst sniegs, sāk ziedēt pirmās pienenes. Nu, burvīgi. Kādu laiku braucam pa šo plakankalni, tad ceļš sāk vest lejup un drīz vien esam pie šodienas galamērķa – 110 metrus augstā Tvindefossen ūdenskrituma. Turpat kempingā paņemam mājiņas, nokrāmējam lieko bagāžu. Ir doma ar močiem piebraukt pie ūdenskrituma no augšpuses. Domāts, darīts. Līdz pašam ūdenskritumam gan nesanāk aizbraukt, nākas kādus metrus 100 iet caur mežu kājām. No augšas paveras iespaidīgs skats. Mājiņas, kur esam apmetušies, izskatās kā sērkociņu kārbiņas. Atgriežamies kempingā. Lai gan ūdenskrituma radītais troksnis ir liels, aizmiegu kā nosists.
Nobraukti ap 250km.
7.DIENA
No rīta Pēterim sagatavots pārsteigums. Puiši, izmantojot turpat nofenderēto tualetes papīru, ietinuši tajā Pētera moci, pārvēršot to par mūmiju. Paskats jau diezgan jancīgs. Visiem jautri, bet laiks doties tālāk. Mērķis – Voringsfoss ūdenskritums. Pirms tā ceļš ved caur kārtējo tuneli – pārsteigumu. Tas izcirsts nevis caur klinti, bet pa spirāli uz augšu. Esam klāt. Aiza, kurā no 145 metru augstuma gāžas ūdens masas. Pārsteidz tas, ka ne visur aizas malas ir nožogotas. Tur arī vairāki piemiņas akmeņi. Lasu: pagājušogad nogāzies lejā viens krievs, pirms tam – austriete. Pieeju pie malas, kājas kļūst tādas mīkstas. Nē, labāk turēties drošākā attālumā. Braucam meklēt Folgefonna ledāju. Kartē viss izskatās vienkārši. Ieraugām arī ledāju dabā. Vienīgais ceļš ved tunelī. Maucam iekšā. Bet tunelis 11! kilometru garš! Esam izbraukuši ledājam pa apakšu. Neraža – jābrauc atpakaļ. Smejam, ka nu jau Arnis sāks baidīties nevis no tuneļiem, bet no braukšanas bez tiem. Stāvam ceļa malā un funktierējam, kā gan nokļūt tuvāk ledājam. Piestāj viens norvēģis. Izrādās, šis saistīts ar norvēģu Jawa klubu un ir lietas kursā, kas mēs tādi un no kurienes. Viņš aizved mūs līdz kempingam un apstāsta, kur braukt, lai tiktu pie ledāja. Kempingā mājiņu nav, jāslien teltis. Vakars vēl garš, tāpēc vālējam uz ledāju. Pa dažādiem neceļiem tiekam daudzmaz tuvāk objektam. Tālāk jāiet kājām. Sākas stāvs augšupceļš pa akmeņainu nogāzi. Pēc brīža, pārklāts sviedriem un aizelsies, nolemju, ka nemaz tik ļoti negribu pieskarties tam ledājam. Pēteris un Guntis domā tāpat, tāpēc dodamies atpakaļ. Pārējie drosmīgi turpina kāpienu. Kā vēlāk izrādījās, taka pie paša ledāja bija nopostīta un klāt tikt bez alpīnistu aprīkojuma nebija iespējams. Vispār pārsteidz norvēģu attieksme pret tūrisma objektiem: norādes niecīgas vai to nav vispār, nemaz nerunājot par kaut kādiem attālumu norādījumiem un taku marķējumiem. Atgriežamies kempingā. Pēc pāris stundām ierodas arī kāpēji. Ledāja tuvums jūtams – ir vēss. Labi, ka man ir termoveļa.
Nobraukti ap 215km.
8.DIENA
Rīts. Brokastis. Iesmērēju savu sāpošo roku ar līdzpaķerto zirgu smēri. Mazliet mulsina uzraksts uz tūbiņas, ka ziede paredzēta neproduktīviem zirgiem. Gan jau būs labi, pārējiem ir vismaz par ko paņirgt. Šodien jānokļūst līdz Prekestoles Forsand pārkaru klintij. Braucam. Pa ceļam piestājam pie Latefossen ūdenskrituma. Kā gan daba prot spēlēties ar ūdeni! Turpinām ceļu. Nevarētu teikt, ka būtu baigi silts. Ir zem +10. Vientuļā stāvlaukumā pašā Nekurienē piestājam uz pīppauzi. Pierūcina arī bariņš čoperistu. Liels bija abpusējais pārsteigums, kad tie izrādījās Ventspils motokluba pārstāvji. Papļāpājam, novēlam laimīgu ceļu un dodamies tālāk. Atrodam kempingu Prekestoles pakājē. Cilvēku jūra. Četrvietīga mājiņa 130 lati!!! Kas, viņi no tās klints nokrituši un galvu sadauzījuši? Mums tas nav pa kabatai, tāpēc pabraucam uz pāris kilometru attālāko kempingu. Tur ir tikai teltsvietas. Ņemam. Pamazām paliek aukstāks. Meklējot, kur pieslēgt ūdens vārāmo spirāli, netīšām atslēdzam vāciešu kemperim strāvas padevi. Šamējie saprot, ka tas var atkārtoties un notinas ar visu būdu. Nekas, mums būs vairāk vietas. Teltis uzslietas, vakariņas paēstas. Sāk līt. Nekas cits neatliek, kā līst teltī un likties uz auss.
Nobraukti ap 216km.
9.DIENA
Pamostos ap četriem. Līst, pūš kārtīgs vējš, ir baigi auksti. Laikam kāds svarīgs trollis karoti nolicis, ka tik draņķīgs laiks iestājies. Telts grīda slapja, bet man ta matrača nav! Pamazām sāk gribēties apmeklēt 300 metrus attālo tualeti. Stundu ciešos. Brīdī, kad liekas, ka acis izsprāgs un izlīmēsies pa telts griestiem, lietus pierimst. Jožu pie moča, mērkaķa ātrumā sameklēju un uzvelku lietus drēbes un desoju pa pielijušo lauku uz labierīcībām. Paspēju. Pie viena ielienu karstā dušā, lai sasildītos. Ārā termometrs rāda +4 grādi. Pamazām mostas arī pārējā tauta. Tā kā viss ir slapjš, līst un kalnu galotnes miglā tītas, nolemjam, ka šoreiz pārkaru klintī nekāpsim – tāpat neko nevar redzēt. Savācam slapjās teltis un dodamies Oslo virzienā. Ceļamies augstāk fjordos, tad sākas plakankalne, kurai, liekas, gala nebūs. Līst, reizēm lietus pāriet slapjā sniegā, termometra stabiņš noslīd līdz +3 grādu atzīmei. Sāku saprast senos vikingus, kuri devās iekarot svešas zemes – te tiešām ir pārāk skarbi. Braucam, braucam… Jūtu, ka esmu jau tādā puskriogēnā stāvoklī, bet, kā filmā teikts „mūsējie nepadodas vatavo etovo!”. Kā oāze klinšu ielokā parādās miestiņš ar sīku benzīntanku un veikaliņu. Metam pa bremzēm un stājam malā. Zigita palīdz man atlocīt pirkstus no stūres un novilkt slapjos cimdus. Veikaliņā var nopirkt da jebko. Visi uzklūp siltajai tējai. Mūs ar Aivaru ieinteresē ziemas darba cimdu piedāvājums. Par piecīti nopērkam katrs pa pārim. Kad visi ir atgriezušies pamata agregātstāvoklī, dodamies tālāk. Atspīd saulīte, laiks piestāt papusdienot. Dodamies tālāk. Pamazām fjordi beidzas. Atrodam kempingu skaistā vietā ar elegantām mājiņām. Ir pat apkure. Mūsu „mēles” Rolands un Raimonds sarunā atlaidi. Jāmaksā apmēram 16 lati no sejas. Iekārtojamies, izkaram slapjās teltis, lai žūst. Uztaisām varenas vakariņas. Pēc tādas salšanas krietni noder līdzpaķertais spirts, atjaukts ar kolu – iznāk tāds kā ruma dzēriens. Starp citu, alkohola tirdzniecība Norvēģijā ir valsts monopols. To pārdod tikai dažos specializētajos veikalos par kosmiskām cenām. Vienā tādā bodē puiši, tikai lai vakarā varētu sasildīties, nopirka 0,5l no name brendija par 30 latiem. Kādā citā pilsētiņā uz jautājumu, kur te var nopirkt alkoholu, mums norādīja virzienu, sak’, brauciet, un pēc kādiem 150km būs bode.
Nobraukti ap 325km.
10.DIENA
Dodamies Oslo virzienā. Fjordi palikuši aiz muguras. Piestājam Hedālē apskatīt vecāko koka stāvbaznīcu, kuras pirmsākumi meklējami divpadsmitajā gadsimtā. Man sevišķi patika tai piegulošā kapsētiņa. Sakopta, askētiska: akmens ar aizgājēja datiem, ziedu vāzīte, apkārt pļauts mauriņš. Pāris stundas ceļā, un esam Oslo parkā Vigelandpark. Ejam aplūkot skulptora Gustava Vigelanda radītās skulptūras un skulptūru grupas. Tieši šodien, izrādās, parkā tiek svinēta Amerikas neatkarības diena. Ir amerikāņu auto izstāde, dažādi šovi, popkorns, burgeri, kovboji un citi zvēri. Mums vēl jābrauc atrast Norvēģijas Jawa kluba pārstāvis, kam pieder Jawu muzejs un rezerves daļu noliktava. Dziļos laukos viņu arī veiksmīgi atrodam. Esam gaidīti. Tiek atvērtas muzeja-noliktavas durvis. Oh! un ah! Večiem zūd laika izjūta, visu šo bagātību pētot, taču stundas rit, un laiks atvadīties. Vēlā vakara stundā iebraucam kempingā netālu no Zviedrijas robežas ar komisku nosaukumu Sukken camping. Iekārtojamies mājiņās. Ir pavisam silts – ap +12 grādiem.
Nobraukti ap 300km.
11.DIENA
Šķērsojam Norvēģijas-Zviedrijas robežu. Dārgā, skarbā un skaistā zeme paliek aiz muguras. Pusdienlaikā iegriežam Makdonaldā. Mums ar Pēteri vēl ir griķu un tušonkas krājumi, mēģinām tos samazināt. Tie, kam piegriezies ēst sauso barību, pasūta burgerus. Komplekts maksā nieka 15 latus. Pēc Norvēģijas cenām tas liekas sīkums. Vēlā vakarā ar lielām pūlēm piecas minūtes pirms slēgšanas atrodam kempingu. Mājiņu nav. Nekas, beidzamo nakti var gulēt arī teltī. Zviedrs paprasa 16 latus par telts vietu! Vot, ķēms, bet izvēles nav. Samaksājam. Šis mūs aizved garām kemperiem un labierīcībām kādu puskilometru attālā nostūrī, lai slienot te teltis. Mēs nu galīgi ar to neesam mierā. Mūsu „mēles” svensonam populāri izskaidro, ka no šejienes mēs, lai pačurātu, visu nakti brauksim ar močiem. Zviedrs, apjēdzot, ka tas varētu kaitēt biznesam, ierāda sakarīgākas telts vietas blakus pārējiem baltajiem cilvēkiem.
Nobraukti ap 405km.
12.DIENA
Fiksi pabrokastojam un dodamies Stokholmas virzienā. Ievērojam laika rezervi, lai, ja arī kas atgadās, nenokavētu prāmi uz Rīgu. Garlaicīgs ceļš pa bāni. Vienā brīdī atskārstam, ka Gints ar Ilzīti vairs nav redzami. Iegriežam Statoilā, Aldis aizjoņo viņus meklēt. Izrādās, mocim atskrūvējusies viena skrūvīte un nav pie rokas pareizā skrūvgriežņa. Labi, ka tikai tā. Stokholmā esam laicīgi. Apmeklējam vēl privāto motociklu muzeju, un tad jau uz prāmi. Prāmja piestātnē mums piemetas vadātājs. Prāmi redzam, bet ceļu, kā tur nokļūt, nevaram atrast. Ar kādu ceturto piegājienu tas izdodas, un nu jau laimīgi iekārtojamies kajītēs.
Nobraukti ap 400km.
13.DIENA
Iekuģojam Rīgas ostā. Te jau pavisam silts! Atvadāmies un dodamies katrs uz savu māju.
Nobraukti ap 195km.
REZUMĒJUMS. Ceļojums fantastisks, piedzīvojumi vienreizēji. Kolektīvs – SUPERĪGS!
Paldies visiem par visu. Vai es vēl gribētu apmeklēt šo ziemeļu zemi? Grūti tā viennozīmīgi atbildēt. Laikam jau nē – esmu tomēr siltāku zemju cienītājs, bet tā jau ir mana sīkā problēma. Katrā ziņā, šādā kompānijā es būtu gatavs braukt kaut līdz Polārajam lokam.
Video ieskats ceļojumā pieejams šeit: