Mana otrā mīļākā valsts. Septītais, pēdējais stāsts.

  • 5 min lasīšanai

Viens mēnesis, viena nedēļa un viena diena mājās. Daži simti reižu, kad padomāt “paldies Dievam beidzot esmu Latvijā”, un simti reižu, kad padomāt “eh, vajadzēja pagarināt laiku uz otro semestri arī, tagad atkal būtu Joensū”. Šis bija netipisks Erasmus. Ja es labi pacenstos, es varētu saskaitīt visas skaļās alkohola ballītes uz vienas rokas pirkstiem, tāpēc daži brīnās, kāpēc man vispār bija Erasmusā jābrauc. Jā, es nepiedalījos vakaros, kad tika saukta policija, neiepazinu milzīgu daudzumu cilvēku, ar kuriem feisbukā periodiski pačīkstēt “buč, buč sawļe, man tevis pietrūkst” un esmu bijusi klubā vien vienu reizi, bet tas bija skaists, vērtīgs laiks, ko laikam sanāca pavadīt tieši tā, kā man vajadzēja. Karma vienmēr visu saliek pa plauktiņiem.

Man vajadzēja divus mēnešus, lai varētu uzrakstīt dzejoli Somijā, pēc tam, kad man beidzot izdevās, es jutos galīgi adaptējusies. “Starptautisko pieredžu laikā jāpaiet ilgākam laikam, lai drīkstētu kādu uzskatīt par stulbi un garlaicīgi, jo varbūt cilvēks ir foršs, bet viņa angļu valoda gan nē”. Mana mūžīgā nelaime ir nevēlme runāt svešvalodā, ar ko pirmajā laikā cīnījos ar absurdām metodēm, kas laikam izjauca ļoti daudzas potenciālās draudzības šī pasākuma laikā – es centos komunicēt pēc iespējas vairāk ar latviešiem un krieviem. Vismaz līdz brīdim, kad sākās tāds nopietns lekciju laiks, tālāk no angļu valodas bēgt vairs nebija iespējams, un kaut kā nejauši arī ārpusskolas aktivitātēs pārgāju uz frančiem un turkietēm. Mana angļu valoda nav uzlabojusies necik, ja nu vienīgi klausīšanās/lasīšanas daļa, bet noteikti ne runāšanas/rakstīšanas, vēl arvien pieļauju kļūdas gramatikas tēmās, kas bija mācītas sākumklasēs, bet tagad es zinu, ka mani var saprast, tāpēc es protu runāt angliski, nelietojot alkoholu. Man tiešām liekas, ka tas ir mans svarīgākais triju mēnešu sasniegums. Kā jau es minēju vai katrā ierakstā, trešdienās Sointulā spēlēja Kemal Achourbekov (tagad es atradu, kā viņu sauc), pa šo laiku es esmu viņu dzirdējusi 12 reizes. Jeb pilnīgi katru trešdienu, izņemot divas pirmās, kad es par tiem vakariem nezināju. Kafija un klavieres- tās spēlē dvēseli arī tad, ja cilvēkam dvēseles nemaz nav. Uz beigām Sointula kļuva par manu personīgo templi, novembrī ir bijušas nedēļas, kad katrs vakars ir pavadīts tur pie pretīgās somu kafijas, kurā jāber cukurs, lai justu vismaz kaut kādu garšu, lokot figūriņas no papīra vai izdegušas sveces alumīnija trauciņa. Tie bija vakari ar sarunām par mūziku un reliģiju, fonā gandrīz visu laiku skanot Pink Floyd. Somi ir kautrīgi un neuzrunā svešus cilvākus bāros skaidrā. Līdz ar to tad, kad viņi Tevi uzruna, viņi jau ir tāāādāāā pālī, ka neko jēdzīgu pateikt nevar. Nav pat jēgas mēģināt panākt, ka viņi runā angliski, jo tajā kondīcijā Tavas viņu somu un angļu valodas saprašanas spējas būs vienādas. Pēdējās dienas Somijā kompensēja visu turbūšanas sākumlaiku. Daudz kafijas vajag arī, lai izturētu nakti līdz bāra slēgšanas laikam, ja nākamajā rītā ir lekcija astoņos. Pieķeru sevi pie domas, ka šad tad cukuru pieberu arī kafijai Latvijā. Jā, tās ir labas asociācijas ar sliktu kafiju.

Daudz tika runāts pie ēdieniem un ēdienu kvalitāti, pie kuras pierasts mājās. Secinājums - grūti būt francūzim. Nevari ēst lētu sieru un dzert lētu vīnu, jo tava garšas izjūta ir gana laba, lai justu, ka tas ir tikai pakaļdarinājums tam, kas norādīts uz etiķetes. Turku meitene teica, ka, ja viņai iedotu kebabu no Eiropas un nepateiktu, ka tas ir kebabs, viņa nemūžam nebūtu uzminējusi, kas par ēdienu tas ir, tik ļoti atšķiras mūsu “turku” kebabi no turku kebabiem. Tas pats frančiem ar vīnu, kas nevarēja samierināties ar domu, ka mana vīnu klasifikācija satur divas taksonomiskās grupas: baltais un sarkanais. Vienīgā patiešām izcila kafija tika dzerta kādā novembra beigu pasēdēšanā. Īsta turku kafija no Turcijas, ko pagatavo daiļa turku meitene, idille. Tā pati turku meitene, pārliecināta ateiste, vēlāk zīlēja gan pēc rokas, gan kafijas biezumiem. Vēl viņa pagatavoja pasakainu desertu no mannā, halvas un kaut kādām lietām, kam anglisko, kur nu vēl latvisko, nosaukumu mēs neatradām internetā, bet oriģinālo es neatceros. Pēc tam, kad katrs sajūsmā notiesāja pa divām papildporcijām, viņa nedaudz samulsusi paziņoja, ka patiesībā tas ir tradicionālais bēru mielasts. Kā jau minēju, viņa ir ateiste. Reizēm es jūtos samulsusi, jo cilvēki ir pārāk labi. Ir ieviesies jauns termins: Mehtap-jauki cilvēki. Mehtap ir tā lieliskā turku meitene, ai, visas turku meitenes ir lieliskas. Es esmu redzējusi ziemeļblāzmu, un man liekas, tagad es varu mirt laimīga, es esmu redzējusi ziemeļblāzmu. Es esmu spiegusi no sajūsmas un dziedājusi, iedama uz mājām pa ceļa vidu tajā tukšajā trešdienas naktī un neaizmigu līdz pat rītam, zīmēdama burtnīcu malās zaļus ķinķēziņus. Esmu saņēmusi trīs bezgala mīļas, aizkustinošas vēstules un arī vienu ciemiņu no Latvijas, ko mocīt un stiept līdzi gulēt uz lekcijām veselu pusotru nedēļu. Skaips un tā pusotra nedēļa – vienīgais, kas ļāva domāt, ka viss šis pasāciens ir daļa no realitātes, nav tā, ka var pamosties un turpināt septembri Latvijā, nē, dzīve iet uz priekšu, nekas nav nosapņots. Āh, reizēm gribējās uzdod sev jautājumu: vai pēc Somijas dzīve vispār ir? Jā, bet tā ir kaut kāda cita dzīve. Varbūt pat labāka, bet cita. Man patika katra diena tur. Tukša, izmisīga, garlaicīga. Tās visas bija mierīgas, visās bija iespēja domāt par dzīvi “tur, ārā”, kā atvaļinājums no realitātes. Visu salikt pa plauktiņiem. Ideāla bija novembra pēdējā diena, kad es braucu uz Kuopio. Nostopējot trīs lieliskas mašīnas, ar pēdējo sarunāts mājupceļš nākamajai dienai. Pirmā koučsērfinga pieredze izrādījās lieliska. Vispatīkamākais, ka viņai nav panikas par to, ka esmu veģetāriete, mazie dzīves prieciņi. Man patīk, ka slovāku valodu ir tik viegli saprast, ka, ja kāds vārds angliski aizmirstas, var teikt krievu un latviešu valodā un gan jau, ka kādā no tām tas skanēs līdzīgi kā slovāķiski. Iespaidīgākā vieta Kuopio ir skatu tornis, es nebiju gaidījusi kaut ko tāāādu, īpaši ņemot vērā, ka laiks bija gana drūms un nemīlīgs. Bet tie mazie ezeriņi un tie mazie ciematņi, un tie mazie pakalniņi, un migla, nereāli. Katka, koučsērfinga meitene, gribēja mani tur aizvest, bet puteņoja, taču nākamajā dienā mani tur aizveda mans visideālākais mūžā nostopētais pusmūža somu pāris. Es par viņiem stāstīšu saviem mazbērniem, ja man tādi būs, bet internetā gan laikam nē. Stopēt pa Somiju ir tik lieliski, ka jutos daudz ko zaudējusi, braucot septembrī uz Joensū ar vilcienu. Nē, ne jau tos 50 euro vien. Es zaudēju piedzīvojumu. Tuvojoties Ziemassvētkiem, gadījās nogaršot tradicionālo dzērienu. Glögi ir somu karstvīna versija, kas ir bezalkoholiska un pārsaldināta, un ēdama ar vēl saldākām mandeļu skaidiņām un rozīnēm. Jutos nedaudz vīlusies. Drīzāk kaut kas ķīmiski limonādisks. Garšas pietrūkst tieši tajā klaskajā somu veidā, kā garšas pietrūkst visiem viņu ēdieniem. “Viens soms otram jautā, ko šis darīja vasarā: Neatceros, abas dienas biju piedzēries”. Rītā, kad izbraucu no Joensū, bija -28, iebraucot Helsinkos +4. Nav tā jaukākā sajūta kārtu kārtās satītai ko tādu atklāt. Jau Helsinkos kaut kāda nepabeigtības sajūta, kaut kā pietrūkst savā turbūšanas laikā es pat nezinu, kad es īsti skaitīšos no Somijas atbraukusi. Maldīšanās pa Helsinkiem, kavējot uz prāmi. Aizbraukt līdz centram, aizbraukt līdz nepareizajai ostai, aizbraukt līdz centram, palaist garām divus īstos tramvajus, jo zini numuru, bet nezini virzienu, aizbraukt līdz pareizajai ostai un iziet čekinu divas minūtes pirms to slēdz ciet. Apsēsties prāmī tajā pašā vietā, kur turp ceļā. Pie smaržu plakātu ar uzrakstu La vie' est belle, piekrist šim uzrakstam un pasmaidīt, atceroties jauniegūtos franču draugus. Pasaule ir kā tāds skuķis ar mazvērtības kompleksiem. Tiklīdz es saku, ka mīlu viņu, šī izdoma kādu riebīgu izgājienu, lai mani sāpinātu, tādējādi vācot absurdus mīlestības pierādījumus. Es viņu tiešām mīlu, bet viņa ir muļķīgs, greizsirdīgs skuķis. Bet pasaule, es zvēru, nevienu es neapbrīnoju vairāk par Tevi, Tu esi katras manas dienas pirmā un pēdējā doma!

Un pasauli var uzrakstīt tikai lieliem burtiem uz papīra bez rūtiņām vai līnijām.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais