Zīda ceļa pilsētā Siaņā.

  • 9 min lasīšanai
  • 36 foto

Ceļojums uz Siaņu sākas Pekinā. Pārmaiņas pēc tas ir brauciens ar vilcienu. Pekinas stacijā pie ieejas visi potenciālie pasažieri un viņu bagāža tiek kontrolēti. To var saprast, jo tautas masas ir milzīgas. Plašajā uzgaidāmajā zālē var izjust, ka ķīniešu patiešām ir ļoti daudz. Kamēr stāvam rindā pie izejām uz vilcieniem, var pavērot publiku. Tā ir raibu raibā. Pa vidam kādi ceļotāji, bet daudz lauku cilvēku, kurus var atpazīt pēc vienkāršā apģērba un daudzajiem saiņiem. Viņi pārsvarā sēž uz grīdas. Redzami arī ubagi, un šie skati nav tie jaukākie, jo viņi ir ļoti netīri, slimi. Kāds akls ubags rāpo starp gaidītājiem, viņam pamet monētas, bet viņš tās neredz un daļa paliek nesavākta. Skarbi.

Beidzot varam doties uz vilcienu. Kupejas ir nelielas, guļvietas ērtas un tīras, bet riteņu klaboņa un citi trokšņi visu laiku traucē gulēšanu. Siaņā izkāpjam diezgan paguruši. Par laimi uzreiz dodamies uz viesnīcu un dušā atgūstam enerģiju. Tā ļoti nepieciešama, jo plānota ļoti apjomīga programma.

Ķīnas tūkstošiem gadu senā vēsture un kultūra ir tik sarežģītas un daudzveidīgas, ka tās detalizēti izprast var tikai speciālisti. Manas zināšanas šajā jomā ir visai diletantiskas. Lai arī Ķīnā pabiju neilgi, tomēr uzskatu, ka redzēju un uzzināju gana daudz. Par vairākiem objektiem un tēmām vēlāk meklēju informāciju internetā. Tāpēc varbūt daži nosaukumi nav īsti precīzi. Piemēram, gidi Minu un Tanu dinastiju nosaukumus izrunāja drīzāk kā Ming un Tang, bet Siaņas nosaukumu kā Ksiaņ. Kad centos noprecizēt, kā tad būtu pareizi, tā arī pie skaidrības netiku, jo, izrunājot vienu burtu, iespējamas pat gandrīz desmit intonācijas, kā rezultātā arī nozīme mainās.

Siaņa (西安/Xi'an) ir pilsēta Ķīnas centrālajā daļā pie Vei upes. Mūsdienās tā ir Šaņsi provinces galvaspilsēta. Iedzīvotāju skaits: 8,5 miljoni. Tā ir viena no senajām Ķīnas galvaspilsētām un Ķīnas valdnieku trīspadsmit dinastiju galvaspilsēta.

Siaņa ir viena no vecākajām Ķīnas pilsētām, kuras vēsture aizsākusies pirms 3100 gadiem. Senatnē tās nosaukums bija Čanaņa (Chang'an, tulkojumā "mūžīgais miers" ). Tradicionālajos ķīniešu vēsturiskajos rakstos tika atzītas četras lielās senās galvaspilsētas Pekina (Minu un Ciņu dinastiju) Nankina (Minu dinastijas), Siaņa (Čžou, Haņu, Suju, Tanu dinastiju) un Lojaņa (vēlāko Haņu un Veju dinastiju). Siaņu dēvē arī par vienu no ķīniešu civilizācijas šūpuļiem, jo tā ir pilsēta, kur sākās slavenais «Zīda ceļš» un budisma izplatīšanās Ķīnā.

Savu uzplaukumu Siaņa piedzīvoja Tanu dinastijas laikā, kad Zīda ceļš to pārveidoja par rosīgu metropoli, pievilinot ārzemju tirgoņus. Viss esot aizsācies, kad 2. gs. p.m.ē. Ķīnas imperators vēlējies pirkt šķirnes zirgus savam karaspēkam. Kāds viņa galminieks pastāstījis, ka tādus redzējis Centrālāzijā. Viņš arī pamanījis, ka ārpus Ķīnas nekur neaudzē zīdtauriņus un nepazīst zīdu. Tātad kā samaksu par brīnišķīgajiem zirgiem varētu piedāvāt zīda kravas, saldus augļus, vīnu un citas preces. 121. gadā pirms mūsu ēras pirmā kamieļu karavāna ar zīda audumu un bronzas spoguļu kravām devās ceļā no Ķīnas uz Ferganas oāzi. Pa šo ceļu sistēmu vairāku gadsimtu gaitā no austrumiem uz rietumiem un otrādi pārvietojās tirgotāji, zinātnieki, karavīri, svētceļnieki, misionāri, nomadi u.c., izplatījās idejas un reliģijas, kultūras un tehnoloģijas, radās jaunas pilsētas. Tā bija sarežģīta sauszemes un jūras ceļu sistēma.

Savvaļas Zosu Pagoda

Pirmais objekts mūsu plānā ir Savvaļas zosu pagoda. Tas gan nenozīmē, ka piebrauksim, ieraudzīsim vienu objektu, nofotografēsim un dosimies tālāk. Ķīnā visi ievērojamie objekti nozīmē plašu vairāku celtņu kompleksu, kura apskatei nepieciešams ilgāks laiks.

Savvaļas zosu pagoda ir grezna ķieģeļu celtne ap kuru ir izvietots liels parks ar tempļiem, izcilu ķīniešu dzejnieku, filozofu, mākslinieku, zinātnieku pieminekļiem.

Gids pajautā, kas mūsu izpratnē ir pagoda? Mēs samulstam. Jāsaka, es arī īsti nezināju atbildi. Izrādās, ka pagodās tradicionāli tikuši apglabāti cilvēki, tātad, tās ir savdabīgas kapenes. Jēdziens „pagodu mežs”nozīmē – kapsēta! Tādu mēs arī drīz ieraugām. Tur apglabāti mūki. Pēc nāves cilvēka ķermenis novietots sēdošā pozā un tam apkārt uzcelta pagoda. Tā ir viena nozīme, bet ir arī cita - glabātuve. Lielajās pagodās parasti glabā reliģiskas relikvijas, tur atrodas senas bibliotēkas.

Neparastais Savvaļas zosu pagodas nosaukums radies no leģendas: "Reiz bija budisma klosteris Hinayana, kurā mūkiem tika atļauts ēst gaļu. Kādu dienu gaļas krājumi beidzās, un viens no mūkiem sauca: ,, Mums nav vairāk gaļas, un Budam tas ir jāzina!". Tajā brīdī virs klostera lidoja savvaļas zosis un viena no tām nokrita zemē. Pārbiedētie mūki bija pārliecināti, ka Buda pats tā upurēja sevi, tāpēc uzcēla šo pagodu.

Savvaļas Zosu pagodas septiņos stāvos, sakopotas no mūka Huanzanga ( Xuanzang) braucieniem atvestās budisma relikvijas. Neesmu īsti pārliecināta par šī vārda pareizu izrunu, jo latviski par viņu nekas nav atrodams. Tāpēc lietošu anglisko versiju. Mani ļoti ieinteresēja viņa dzīvesstāsts, jo šie ceļojumi ir ļoti nozīmīgi arī Ķīnas ģeogrāfijas vēsturē. Tāpat, kā Zeng He (Džen He) vērienīgie ceļojumi, par kuriem būs cits stāsts, jo sagadījās redzēt viņam veltītu ekspozīciju.

Savvaļas Zosu pagoda.
"Pagodu mežs" jeb kapsēta.
Budas statuja vienā no tempļiem.
Budas dzīves ainas.

Xuangzang dzimis 602. gadā Yanshi, miris 664. gadā Siaņā. Viņš bija budistu mūks, kurš no Ķīnas devās svētceļojumos uz Centrālāziju un Indiju, kur iepazinās ar budisma reliģijas svētajiem rakstiem un tos no sanskrita iztulkoja ķīniešu valodā. Viņš dibināja Ķīnas budistu skolu un kļuva slavens gan ar budistu sūtru tulkojumiem, gan arī apjomīgajiem 17 ceļojumu gadu laikā tapušajiem aprakstiem, kurus augstu vērtē gan vēsturnieki, gan arheologi. Xuanzang bija dzimis ģimenē, kur vairākās paaudzēs bijuši zinātnieki. Xuanzang jaunībā saņēma klasisko konfuciānisma izglītību, bet vecākā brāļa ietekmē ieinteresējās par budistu svētajiem rakstiem un drīz pievērsās budismam. Ar brāli viņš devās uz Chang'an un tad Sičuaņu, lai izvairītos no politiskiem satricinājumiem, kas tajā laikā aptvēra Ķīnu. Bet jau Sičuaņā Xuanzang mācījās valodas, sevišķi sanskritu, un sāka studēt budisma filozofiju.

Xuanzang ceļojumu laikā šķērsoja Gobi tuksnesi, Tjanšana kalnus, nonāca pie Isikkula ezera, tālāk devās uz Samarkandu – Zīda ceļa ietekmīgāko pilsētu. Pēc tam viņš šķērsoja Pamira kalnus, Amudarjas upi un devās uz Afganistānu (Balhu), lai aplūkotu budisma relikvijas.

Tālāk viņš apmeklēja tā laika ievērojamāko budisma mācību vietu Nava Vihāru, kur tajā laikā bija ap 100 budistu klosteru un 30 000 mūku.

Šeit Xuanzang ieguva nozīmīgo Mahāvibhāṣa (大 毗 婆沙 论) tekstu, ko vēlāk iztulkoja ķīniešu valodā. Viņš turpināja savu ceļojumu uz austrumiem, šķērsojot Shibar Pass un nonāca reģiona galvaspilsētā Kapisi (apmēram 60 km uz ziemeļiem no mūsdienu Kabulas), kas dižojās ar vairāk nekā 100 klosteriem un 6000 mūkiem, galvenokārt Mahayana. Tā bija daļa no mitoloģiskās Gandharas zemes. Xuanzang šeit piedalījās reliģiskās debatēs un demonstrēja savas zināšanas par daudzām budistu skolām. Šeit viņš satika arī pirmos džainistus un hinduistus. 630. gadā viņš nokļuva Adinapurā (vēlāk -Džalalabada) un bija sasniedzis Indiju.

Tālāk viņš ceļoja pa Indiju un turpināja budisma reliģijas studijas. Vēlāk Xuanzang pagriezās uz ziemeļiem līdz Sravasti, ceļoja pa Terai dienvidu daļu mūsdienu Nepālā (šeit viņš atrada neapdzīvotu budistu klosteri), un no turienes devās uz Lumbini - Budas dzimteni.

637. gadā Xuanzang ceļoja no Lumbini uz Kusinagaru - Budas nāves vietu. Tas bija pirms došanās uz dienvidrietumiem līdz Sarnathai, kur Buda sniedza savu pirmo sprediķi.

Ceļojot uz austrumiem, sākumā pa Varanasi, Xuanzang sasniedza Vaisali, Pataliputru (Patna) un Bodh Gaya. Pēc tam viņš kopā ar vietējo mūku devās uz Nalandu, lielu budistu universitāti Indijas štatā Bihārā, kur viņš pavadīja nākamos divus gadus. Viņš bija kompānijā ar vairākiem tūkstošiem zinātnieku - mūku, kurus viņš slavēja. Nalandā Xuanzang studēja loģiku, gramatiku, sanskritu, un apmeklēja Jogakaras budisma skolu. Arī tālākajā ceļā viņš apmeklēja daudzus nozīmīgus budisma centrus, līdz, šķērsojot Hindukušu, īsi pirms 645. gada sākuma atgriezās Ķīnā.

Saskaņā ar viņa biogrāfiju, viņš atgriezās ar vairāk nekā sešiem simtiem Mahayana un Hinayana tekstiem, septiņām Budas statujām un vairāk nekā simts relikvijām.

Siaņā viņš dibināja budisma skolu, kur mācījās mūki no visas Austrumāzijas, un līdz mūža beigām turpināja tulkot reliģiskos tekstus. Vienā no tempļiem šajā kompleksā ir piemineklis šim slavenajam cilvēkam.

Mūsdienās budisms ir valdošā reliģija Ķīnā, bet tradicionālo daoisma un konfūcisma piekritēju skaits ir krietni mazāks. Gids stāsta, ka valdniekiem budisma reliģija bijusi izdevīga, lai iedvestu tautai pazemību un paklausību.

Suvenīru tirgotavā mums piedāvā piemiņas lietiņas no šīs īpašās vietas. Daudzas ir gatavotas no zaļganā nefrīta, kas Ķīnā skaitās svēts akmens, kurš pasargā un dziedē no visādām kaitēm. Apskatu nelielu nefrīta rokassprādzi, bet par to tiek prasīta neadekvāta cena. Protams, jātirgojas. Lai tiktu vaļā no neatlaidīgās pārdevējas, nosaucu desmit reizes zemāku cenu. Viņa, protams, šausminās un saka, ka tas taču nefrīts, bet es nepadodos. Meitene man seko kā uzmācīga muša un beigās pārdod rokassprādzi par manu cenu!

Xuanzang statuja vienā no tempļiem.

Terakotas armija.

Braucam uz nākošo objektu – slaveno Terakotas armiju. Es degu nepacietībā to ieraudzīt. Tas ir milzīgs komplekss, kas izvietots trīs angāros, kuri uzbūvēti virs kapenēm. Lai nepagurtu mērojot lielos attālumus, visi sēžas vagoniņos, kas aizved līdz pirmajam angāram.

Pie apvāršņa paveras skats uz Ciņliņa kalnu grēdu, kas ir robeža starp Ziemeļķīnu un Dienvidķīnu. Ielejā atrodas milzīgais kapeņu komplekss ar Terakotas armiju.

Pirmais imperators Ciņs Šihuandi apvienoja Ķīnu, savienoja Lielā Ķīnas mūra daļas, izveidoja nacionālo ceļu sistēmu, vienotu rakstību, nogalināja neskaitāmus cilvēkus un pats mira 49 gadu vecumā. Savu kapeņu izbūvi viņš uzsāka jau savas dzīves laikā, iesaistīja darbos 700 000 strādnieku un lielāko daļu no tiem nogalināja, lai pazemes brīnums paliktu noslēpumā.

Viņa paša nāve tika turēta noslēpumā divus mēnešus. Par kapenēm ir gluži neticamas leģendas, kas laikam taču esot īstenība: kapenēs bija pilis, 100 pazemes upes, veidotas no dzīvsudraba, bet to visu klāja brīnišķīgas zvaigžņotas debesis. Tās vēl nav atraktas.

Armija tika izvietota atsevišķos laukos netālu no galvenās kapenes. Karavīru statujas stāv ierindā pilnā kaujas gatavībā. Kareivju sejas vaibsti ir katram individuāli, raksturīgi reāliem cilvēkiem. Katram kareivim bija tā izgatavotāja zīmogs. Ja atklājās kaut mazākā kvalitātes problēma, autors tika sodīts ar nāvi. Visas figūras bija krāšņi krāsotas, taču saskaroties ar gaisu ātri zaudēja savu toni.

Terakotas armija ir bruņotu strēlnieku, kavalēristu un citu karavīru figūras augumā no 1,6 – 1,7 m, kas vairāk nekā 2000 gadu apsargā imperatora Ciņ Šihuandi apbedījuma vietu.

Tas ir milzīgs kapulauks, un līdz mūsdienām tajā ir atrastas 8000 figūras. 2000 figūras vēl netiek atraktas, jo tiek meklētas tehnoloģijas, kas ļautu saglabāt senās krāsas. Lai atbaidītu iespējamos laupītājus, kapenēs bija izvietoti stopi, kas uz aizgājēja miera traucētājiem izšautu nāvējošas bultas. Vairāk nekā 20 gadsimtus viņi sargāja imperatora kapavietu. Kad kapenes bija pabeigtas, drošības nolūkos tur ieslodzīja nelaimīgos māksliniekus, kā arī imperatora konkubīnes. Visbeidzot mauzoleju apstādīja ar kokiem un krūmiem, lai tas izskatītos kā parasts pakalns. Gids stāsta, ka imperators nav vēlējies nogalināt dzīvos kareivjus, tāpēc veidoja māla armiju. Citos avotos savukārt rakstīts, ka arī kareivji nogalināti. Kas zina, kā bija īstenībā. Nav dzirdēts par tāda milzīga apbedījuma atrašanu.

Bet kā tad šī armija tika atrasta? Stāsts ir visai interesants.

1974. gadā zemnieki, rokot aku, nejauši atklāja vienas figūras galvu un atnesa atradumu uz ciemu. Visi sapulcējās un sprieda, ko tagad darīt. Atradēja sieva – skolotāja teikusi, ka jāziņo arheologiem. Bet kāda večiņa ieteikusi aizmest un nevienam neteikt, jo pretējā gadījumā ciemu piemeklēšot nelaime – tas tikšot iznīcināts un cilvēki padzīti. Atradējs tomēr sazinājies ar zinātniekiem. Sākās izrakumi, kas noveda pie pārsteidzošā atraduma: tūkstošiem karavīru statuju stāvēja ierindā pilnā kaujas gatavībā un reiz bija turējušas rokās īstus ieročus.

Arheologi atrada ne tikai tūkstošiem terakotas karavīru, bet arī kaujas ratus, lokus, bultas, šķēpus, zobenus, dzelzs lauksaimniecības darbarīkus, bronzas zirgus, iemauktus. Karavīru figūras veidotas no vietējā māla: to rumpji bija dobi, bet kājas - blīvas. Galvas un rokas bija izveidotas atsevišķi un pēc tam piestiprinātas pie ķermeņiem.

Lieki teikt, ka ciems tika nojaukts un cilvēki varēja iet uz visām debess pusēm. Tas bija Mao Dzeduna valdīšanas laiks un cilvēki dzīvoja lielā nabadzībā. Viņi ciema bojāejā vainoja vīru, kurš atrada pirmo statuju. Tas no kauna un pārdzīvojumiem aizgājis dzīvot mežā, kalnu alā. Slava par dižo atradumu izplatījās visā pasaulē. Apskatīt terakotas armiju ieradās Francijas prezidents un pajautāja, kur tad ir tas ievērojamais vīrs, kuram jāpateicas par atradumu un vai viņš pienācīgi atalgots. Bet viņš pusbadā mitinājās alā... Tad nu steigā viņu aicināja un piešķīra prēmiju, ja nemaldos, kādas 300 juaņas. Summa smieklīgi maza, bet tas viņu darīja vēl nelaimīgāku, jo zemnieki mēnesī esot varējuši nopelnīt tikai kādas 5 juaņas. Tad nu sanāca, ka cilvēks, kura dēļ tika iznīcināts ciems, vēl tika par to apbalvots! Tagad gan viss sakārtots: bijušie ciema iedzīvotāji tirgo suvenīrus, bet atradējs reizēm ierodas un sniedz autogrāfus.

Te vēl norisinās darbi.
Galvenais angārs. Vidū redzama vieta, kur zemnieki raka aku un atrada pirmo figūru.
Māla zirgs. Vidus tam ir tukšs.
Arheologi turpina strādāt.
Zinātniekus pārsteidza viens atradums - hromēti ieroči!
Hromēšanas tehnoloģiju amerikāņi un vācieši atklāja 1950. un 1937. gadā. Kīnieši -pirms 2200 gadiem!
Te vēl redzamas senās krāsas, kas ātri izbalēja.

Pilsētas mūris, zvanu tornis un muzejs.

Ierodoties Siaņā nevar nepamanīt seno mūri, kurš orientēts uz visām četrām debess pusēm. Tajā ir četri vārti, kas senos laikos no rītiem svinīgā ceremonijā tika atvērti, bet vakaros aizvērti. Pilsētas mūris ir būvēts Tanu dinastijas 1. imperatora laikā, tas apjož vecpilsētu 14 kilometru garumā, tā bastioni slejas 12 metru augstumā. Mūra augšējā daļa līdzinās platai ielai. Uz mūra var noīrēt velosipēdus un apbraukt apkārt visai pilsētai.

Zvanu tornis – pilsētas simbols atrodas pilsētas vidū. Tā pirmajā ir stāvā mūzikas instrumentu izstāde, tornī glabājas arī seni manuskripti un gleznojumi.

Siaņas cietokšņa plāns.
Senie, varenie mūri.
Ar velosipēdiem var braukt apkārt pilsētai.
Senu ieroču izstāde uz mūra.
Mūra augšā gandrīz kā iela.
Senais zvanu tornis.
Seno zvanu kolekcija un koncerts Zvanu tornī.

Shaanxi vēstures muzeju var uzskatīt par visas Ķīnas vēstures muzeju, tā iespaidīgās kolekcijas dēļ. Ja nu sanāk pabūt Siaņā, tad vēstures un mākslas cienītājiem tas būs īsts baudījums. Par daudzu tūkstošu eksponātiem bagātajām kolekcijām pastāstīt nav iespējams. Tās ir jāredz.

Ievērības cienīgi eksponāti ir Siaņas apkārtnē atrastās ļoti senās cilvēka senču atliekas: 1 150 000 un 650 000 gadu senas cilvēku galvaskausu daļas un kauli.

Tad vēl bezgala daudz liecību par Zīda ceļa vēsturi, dažādu dinastiju laikā radītiem sasniegumiem, reliģiskas relikvijas u.c.

Shaanxi vēstures muzejs.
Senie, pat vairāk nekā miljons gadu veci, kauli.
Tāds varētu būt izskatījies senais cilvēks.
Evolūcija...
Akmens ar senām zīmēm, kurām esot milzīga nozīme kā senākajiem literārajiem tekstiem. Kaut kā tā...
Senā Zīda ceļa maršruti.
Kaut kas no Zīda ceļa vēstures.
Ķīnas porcelāns.

Musulmaņu kvartāls.

Mazliet neparasti, ka Siaņā atrodas liels musulmaņu kvartāls ar 1250 gadus veco Lielo Siaņas mošeju (Da Qingzhensi). Tagadējā ēka uzcelta 18. gadsimta vidū, tajā pašā vietā. Ēka ir pielāgota Ķīnas arhitektūras stilam un to ieskauj dārzi. Siaņas mošeja ir viena no lielākajām mošejām Ķīnā. Dārzs ir atvērts sabiedrībai, musulmaņu lūgšanu telpas ir aizsargātas.

Kvartālā dzīvo ap 3000 donganu tautības iedzīvotāju. Viņu senči ieceļojuši jau Zīda ceļa laikā.

Viņi dzīvojot diezgan norobežoti no pārējās sabiedrības. Vairums sieviešu nav gājušas skolā, tāpēc ārpus kvartāla nevar atrast darbu. Viņas pārsvarā nodarbojas ar tirgošanos un veic mājas darbus.

Lielā Siaņas mošeja (Da Qingzhensi)
Korāna teksti ķīniešu valodā.
Senu rakstu pētīšana.
Donganu sievietes tirgū.

Vēl jāpiebilst, ka Siaņas centrs vakaros ir ļoti krāšņi izgaismots. Ķīniešiem ļoti patīk krāsainas gaismiņas visādos veidos.

Pirms aizbraukšanas vēl pabaudām dažādas tējas un tad jau sēžamies lidmašīnā.

Tradicionālais apaļais vakariņu galds.
Ķīniešu nacionālā ēdiena - pelmeņu vakariņas.
Pēc vakariņām - Tanu dinastijas šovs. Ļoti krāšņi.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais