Pie jao un mjao tautām.
|
Agra Lipsberga
|
Šī ir viena no daudzajām epizodēm Ķīnas ceļojuma laikā. Vieta – Ķīnas dienvidaustrumi, Guiliņas pilsēta un tās apkārtne. Guiliņa ir salīdzinoši neliela pilsēta, tikai nepilni pieci miljoni iedzīvotāju. Bet tās pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 2000 gadiem.
Ir pavasaris un lietus sezonas sākums. Gaiss ir mitrs, bet ļoti silts. Visapkārt īpatnēju formu kalni, kurus klāj bagātīga subtropu veģetācija. Pirms apmēram 200 miljoniem gadu milzīgi okeānā veidojušos kaļķakmeņu masīvi pacēlās virs ūdens līmeņa. Laika gaitā norisinājušies intensīvi karsta procesi - dabas spēki (nokrišņi, pazemes ūdeņi un bagātīgā veģetācija) tos noārdīja un pārveidoja. Neparastās reljefa formas, stalaktītu alas, kā arī cilvēku radītās ainavas ir tik pievilcīgas, ka šis reģions kļuvis populārs visas pasaules tūristu vidu.
Man par šo vietu ir kāda īpaša interese. Studiju laikā mums, ģeogrāfiem, bija jāiemācās daudzu pasaules tautu nosaukumi, arī visai neparasti. Tad nu uzzināju, ka Ķīnas dienvidaustrumos kalnos dzīvo mjao un jao tautas. Padomju laikos nebija pat domas, ka varētu tās sastapt reālajā dzīvē. Pat mūsu auditoriju greznoja dekoratīvs dēlis ar tiem laikiem simbolisku uzrakstu: Esiet sveicinātas, zemes, kuras nekad neredzēšu!
Kas gan būtu domājis, ka reiz tur nokļūšu!
Tā nu pienāca diena, kad ar nelielu busiņu dodamies ceļā. No Guiliņas jābrauc gandrīz divas stundas. Gar ceļa malām zib rīsu lauki, augļu dārzi, kanāli. Tad apvidus kļūst kalnaināks un busiņš apstājas nelielā tūristiem paredzētā laukumā. Tūristiem jāpārsēžas citos autobusos, kurus vada ļoti pieredzējuši šoferi. Ceļš sāk vīties augšup pa kalnu nogāzēm. Ne visur ir asfalts, tas kļūst šaurāks un līkumi arvien asāki. Skaidrs, ka kurš katrs te nevar braukt.
Iepriekšējā dienā un naktī ir pamatīgi lijis, mežiem klātās nogāzes tvaiko, pa ielejām peld mākoņi. Skati kļūst arvien iedvesmojošāki, bet nav tas labākais variants fotografēšanai. Tomēr mums vēl ir paveicies, jo iepriekšējā dienā visu klājuši mākoņi, tā ka gandrīz nekas nav bijis redzams.
Beidzot esam galamērķī – Longji kalnu ciematos, kur dzīvo jao, mjao un zuangu tautas. Cauri ciematiņiem ved stāvas akmeņiem izklātas takas. Kāpiens ne pa jokam! Ja kādam tas par grūtu, tad var noīrēt nesējus, kas speciālās bambusa nestuvēs uznesīs augšā un arī atpakaļ – lejā. Tas maksā apmēram 200 juaņu.
Ejot pa takām skatam paveras slavenās, pirms vairāk nekā 500 gadiem veidotās, Longji rīsu terases. Tulkojumā to nosaukums nozīmējot „drakona ribas”. Patiešām šķiet, ka kalnu nogāzēs guļ liela pūķa skelets. Apbrīnojama pacietība! Tas viss taču veidots ar rokām, bez modernas tehnikas, kura tur vispār nav iespējama. Katrs laukumiņš izmatots lietderīgi. Vietām aug arī dažādi dārzeņi, bambusu birzītes. Šīs ainavas ir ļoti fotogēniskas. Žēl, ka nedaudz traucē migla.
Gar takas malām izvietojušās neskaitāmas suvenīru tirgotavas. Kā tikai tur nav! Protams, amatnieku darinājumi: audumi, šalles, sudraba rotaslietas, no vēršu ragiem darinātas kaula ķemmes u.c. Dažādi pārtikas produkti: tēja, rīsi, meža bišu medus, dārzeņi.
Kopš seniem laikiem nelielajām tautām dzīve kalnos bijusi skarba, tāpēc cilvēki pārtikā izmantoja visus pieejamos dabas produktus. Tirgotavās redzamas dažādas kaltētas sēnes, ūdenszāles no kalnu upēm, kaltētas zivtiņas, ķirzakas un vardes, žāvētas žurciņas.
Tūristu straume virzās arvien augstāk kalnā. Var redzēt, ka vietām tiek būvētas nelielas viesnīcas, jo daļa ceļotāji izvēlas šajā gleznainajā vietā uzkavēties ilgāk, paklejot pa takām, fotografēt.
Jao un mjao tautu meitenes nacionālajos tērpos ar krāšņām sudraba rotām pozē uz terasu ainavu fona. Ķīnā dzīvo apmēram 2,7 miljoni jao un 9 miljoni mjao tautu iedzīvotāju. Viņu valodas ir radniecīgas. Galvenā nodarbošanās ir rīsu un tējas audzēšana, medības, zvejošana kalnu upēs, ēdamo augu vākšana. Viņi ir animisti – pielūdz dabas spēkus un dievības.
Jao sievietes ir slavenas ar saviem garajiem matiem. Viņas tos drīkst nogriezt tikai trīs reizes mūžā – bērnībā, sasniedzot pilngadību un pirms apprecēšanās. Ja griež vēlāk, tad varot saīsināt mūžu. Garos matus sievietes sakārto īpatnējās frizūrās.
Tā, vērojot apkārt notiekošo, brīžiem atvelkot elpu un fotografējot, tiek sasniegta kalna virsotne. Uzmundrinošs tējas malks, atpūta, foto un tad – atpakaļceļš. Pusdienojam mazā ēstuvītē. Mums pasniedz bambusa stumbros sautētus rīsus, dārzeņus, sēnes un mazliet gaļas. Pieticīgā maltīte ir garšīga. Tad vēl suvenīru iepirkšana un mājupceļš pa tiem pašiem kalnu serpentīniem.
Ķīnā dzīvo vairāk nekā 1,3 miljardi iedzīvotāju. Oficiāli Ķīnā ir atzītas 56 tautas. Lielākā ir haņu tauta (91,5% no visiem iedzīvotājiem).
Daudz ir dzirdēts par to, kā tiek diskriminētas nacionālās minoritātes, piemēram, tibetieši. Šoreiz neiedziļināšos vēsturē un politikā. Lai arī īsu brīdi, bet man bija interesanti redzēt jao un mjao cilvēkus. Vēl viens pārsteigums bija nacionālajām minoritātēm un to kultūrai veltītā ekspozīcija Šanhajas vēstures muzejā. Kā jau tradicionālā tūrisma ceļojumā, laiks bija ļoti ierobežots, tāpēc es ātrā tempā burtiski izjoņoju cauri vairākām zālēm un safotografēju tur redzamos eksponātus. Pēc tam šīs bildes mani pamudināja meklēt internetā informāciju par Ķīnas tautām.
Šoreiz apraksts nav pārāk garš. Lai "runā" bildes...
