Plusi un mīnusi dzīvei Spānijas kempingā

  • 3 min lasīšanai
Tā kā biju nolēmusi, ka šā gada braucienam jāatšķiras no iepriekšējo gadu dīkās gulēšanas pie kūrorta viesnīcu baseiniem un ūdensslidkalniņu deldēšanas ar pārēšanās izvirtībām piecreiz dienā all inclussive stilā, tad izvēlējāmies silto zemju baudīšanai izmantot Spānijas kempingu. Izvēle krita uz kempingu 85 km attālumā no Barselonas un 20 km attālumā no kūrorta pilsētas Salou ar nosaukumu Tamarit. Tā kā biju pirms gadiem 15 pabijusi šādā kempingā, mani tas īpaši nepārsteidza, bet pārējo ģimeni, protams, mazliet šokēja, jo salīdzinājumā pieczvaigžņu viesnīcām tas, protams, bija ļoti pieticīgs, bet salīdzinājumā ar Latvijas, Igaunija un Lietuvas kempingiem, kuros esmu pabijusi, tas bija pieczvaigžņu. Tātad plusi – piecas dienas dzīvojām pilnīgi svaigā gaisā 24 stundas diennaktī. Koka mājiņā pa dienu bija uzkarsis, tādēļ naktīs durvis atstājām pusatvērtas, lai vēsāks, līdz ar to arī svaigāks gaiss. No šādas skābekļa pārbagātības miegs bija ļoooooti salds, sen nebiju tik veselīgi un cieši gulējusi un ar tādu vieglumu modusies. Mājiņā esi pats sev saimnieks, gatavo ēst (ir neliela elektriska plīts ar pannām un katliņiem) kad un ko gribas, mantas novieto kā ienāk prātā, nedomājot, ka kāds no rīta mēģinās numuriņu uzkopt, turklāt pats lielākais pluss – mājiņā nav televizora. Līdz ar to reāla iespēja piecas dienas aizmirst par to, ka uz pasaules ir multenes, bez kurām bērni citkārt nespēja dzīvot, un ziņas, kuras nezin kāpēc man vienmēr mācās virsū citos atpūtas braucienos. Komforts ir pietiekams, proti, ja ir vēlēšanās, var dušoties turpat savā mājiņā, bet, ja gribas mazliet ērtākos apstākļos, turpat otrpus celiņam ir kolektīvā dušotava ar lielu spoguli. Tā kā bijām pašā sezonas noslēgumā, kolektīvajā dušotavā pārsvarā uzturējos pilnīgi solo, pārējās kempinga dāmas to izmantoja citos laikus, un, tā kā kolektīvās dušotavas kempinga teritorijā ir piecas, tad nekādas drūzmas mums tur nesanāca, lai gan pieļauju, ka sezonas laikā varētu būt, ka sastopies dušotavā ar vēl kādu. Gultas ērtas, vienīgi skapis likās tāds pamazāks četriem cilvēkiem, tādēļ aktīvi bija jāizmanto čemodāni. No rītiem mūs uz sliekšņa sagaidīja vāveres, kuras pa tuvējiem kokiem lēkāja un priecēja bērnus. Zvirbuļi bija tik droši, ka gandrīz bija gatavi no galda zagt maizes drupačas. Bērni par šo brīvdabas izrādi bija sajūsmā. Un katru dienu novērojām, kā tuvākajā kokā arvien lielāka aug piepe ;) Jūra dzirdamības un minūtes gājiena attālumā, lai gan es pat apskaudu tos, kuri bija noīrējuši kemperus pašā jūras malā – viņiem bija iespēja rīta kafiju dzert, veroties, kā jūras viļņi sitas pret tuvāko klinti. Kempinga teritorijā ir neliels veikaliņš un maizes ceptuve, tā kā teorētiski var pat iegūt visu nepieciešamo ēšanai turpat uz vietas, bet mums patika reizi dienā tomēr aizbraukt līdz tuvējā miesta lielveikalam un tur sapirkties, bet kempinga ceptuves maize bija stipri garšīgāka nekā veikala. Un saldējums arī turpat uz vietas. Kempingā ir arī vairāki restorāni, bet sezonas beigās darbojās vairs tikai viens, bet mums pilnīgi pietika, jo tikai vienu dienu bija apnicis „mājiņā” gatavotais ēdiens un gribējās pabaudīt Vidusjūras virtuvi (ēdām paellu, mēli varēja norīt). Kempingā ir baseins, kurš gan sezonas noslēgumā sāka darboties tikai 12 dienā (brīvdienās jau no 11), bet pozitīvais bija tas, ka katru nakti no tā izlaida ūdeni un no rīta ielaida svaigu, tiesa, briesmīgi hlorētu, tāpat kā citur Spānijā. Pludmale jauka, bez akmeņiem, bet nezin kāpēc mums nepiedāvāja noīrēt pludmales krēslus. Iespējams, ka sezonas laikā tos tomēr piedāvā, bet varbūt arī nē, īsti netiku skaidrībā. Paši spāņi lielākoties izvēlas dzīvot kempingā treileros un kemperos, bet tie, kas no tālākām valstīm, kempinga mājiņas, bet tikai retais ierodas pats ar savu braucošo mājiņu vai telti (bija arī tādi varoņi, viena ģimenīte ar trīsgadīgu bērnu, piemēram). Protams, par labu kempingam runā tā cena. Mēs samaksājām 300 eiro par četrvietīgu mājiņu piecām dienām. Viesnīcu jūras krastā ar baseinu par šādu cenu, protams, Spānijā, nedabūt. Un par pieciem eiro varēja izmazgāt visas netīrās drēbes, bet vēl par 10 – tās arī izžāvēt. Mīnusi – neviens nepiedāvā brokastīs zviedru galdu ;), jāvāra vien kafija pašiem un pašiem jāsmērē maizītes. Mājiņas nav pārāk lielas, dzīvojamā platība pārsvarā ir mājiņas vējtveris un nelielais pagalmiņš pie tās, bet pati mājiņa ir tikai vieta gulēšanai un ēst gatavošanai. Mājiņās nav kondicioniera, mums tas neskādēja, jo nebija pārāk karsts, taču pieļauju iespēju, ka karstās vasaras dienās tas var prasīties. Man vēl būtu gribējies jūras krastā vāļāties nevis uz līdzi paņemtā dvieļa, bet gan uz pludmales krēsla. Starp citu – dvieļus kempingā varēja noīrēt, ja gadījumā nav paņēmušies līdzi no mājām. Gultas veļu mājiņu iedzīvotājiem izsniedz bez maksas, bet tiem, kuri mīt kemperos, par to ir jāmaksā. Pie baseina, protams, bija ērti pludmales krēsli jeb gultas, kurās varēja ķert saules starus visas dienas garumā. Protams, kopējais komforta līmenis kempingā nav tāds pats kā pieczvaigžņu viesnīcā, tomēr izbaudīt sauli, jūru, ūdenspeldes, dīku, bezrūpīgu dzīvi un atpūtu no ikdienas steigas tajā var pāri pārēm.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais