JUKONAS SAPNIS JEB YUKON RIVER QUEST 2008

24.09.2008
22 min lasīšanai
50 foto

© Uģis Gūtmanis, Ilze Plakane I Prologs Šis stāsts būs par kādu piedzīvojumu. Par Yukon River Quest – garāko airēšanas maratonu pasaulē pa Jukonas upi, Kanādā. Kā lasāms maratona vēsturē, ideja par maratona rīkošanu aizgūta no „Zelta drudža” laikiem 19.gs beigās, kad ļaudis straumēm plūda uz Klondaiku pie Dausonas (Dawson city), un Jukonas upe kalpoja kā galvenais ceļš. Sākotnēji maratona iecere bija atkārtot visu „zelta ceļu”, sākot no Skagvejas (Skagway), pāri Čilkutas pārejai (Chilkoot trail) uz Vaithorsu (Whitehorse) un tālāk pa Jukonas upi līdz Dausonai. Izmēģinot šo pasākumu pirmo reizi, rīkotāji saprata, ka tam nebūs nākotnes, un palika tikai pie maratona upes posma no Vaithorsas līdz Dausonai, kopā 740 km. Sacensību plāns jau vairākus gadus ir nemainīgs- kopējā distance ir 740 km, ar vienu septiņu stundu obligātās atpūtas reizi Karmakā (Carmacks) pēc 323 km un otru obligāto trīs stundu pauzi Kirkman creek vēl pēc 259 km. Pārējā laikā dalībnieki brauc non-stop. Pirmie finišā ierodas mazāk nekā pēc divām diennaktīm, pēdējie- 24 un vairāk stundas vēlāk. Laika gaitā varenais maratons, kurā var piedalīties jebkurš, kas vēlas TO darīt, ir guvis plašu atzinību ne tikai Kanādā, bet visā pasaulē. Ņemot vērā lielo interesi, komandu skaits ir ierobežots- tikai 100. Kurš pirmais brauc, pirmais maļ. Dalībnieku limits ir noteikts arī pa laivu klasēm- 25 vietas ir atvēlētas vojageur laivām, pārējās 75 vietas sadalītas starp solo kajakiem, divvietīgajiem kajakiem, solo kanoe un divvietīgajām kanoe. Šogad Jukonas maratons notika jau 10.reizi no 25.-29.jūnijam, piesaistot dalībniekus gan no Kanādas un ASV, gan no Austrālijas, Dienvidāfrikas, Dānijas, Francijas, Austrijas, Lielbritānijas, Izraēlas un arī Latvijas. Sekojot Andra Stavro pagājušā gada piemēram, šogad līdzi Andrim (solo kajaks) uz Kanādu devāmies arī mēs (divvietīgais kajaks (smaile)), kā arī Jurijs Seļezņovs un Jevgēnijs Blažēvics (kanoe), tomēr tālāk rakstītais būs tikai mūsu piedzīvojuma atstāsts un maratona redzējums. II Kā tas sākās? Uģa stāsts Pirms dažiem gadiem Campo mājas lapas diskusijās parādījās informācija par to, ka Kanādā notiek airēšanas maratons pa Jukonas upi, kur trakie nobrauc 700 km trīs dienās. Tā kā biju dažos maratonos jau braucis un atzinis, ka šis pašmocīšanas veids patīk, radās neatturama vēlme turp aizbraukt. Pirms gada šo pasākumu pirmo reizi apmeklēja Andris Stavro. Tas bija pēdējais piliens jūrā. Bija jābrauc! 2007. gada. rudenī sazinājos ar Andri un sarunājām, ka jāpiedalās nākošā gada maratonā. Vēlāk izrādījās, ka šo pasākumu grib apmeklēt arī Jurijs un Jevgēnijs. Tāpat Andrim uzradās atbalsta grupa, kas tik ļoti ir nepieciešama šāda veida pasākumos. Tas izšķīra visu. Izdarot šo vēsturisko lēmumu iezīmējās tālāk veicamie darbi. Vispirms jāatrod piemērots divvietīgs kajaks, kas atbilstu maratona stingrajam nolikumam. Pēc vairāku vakaru dirnēšanas pie interneta izdevās atrast, ka tepat kaimiņos Igaunijā ražo kajakus, kas vistuvāk atbilst maratonā prasībām- noteiktajam laivas garumam un garuma-platuma koeficientiem. Igauņu laivu ražotājs Tahe Kayaks izrādījās necerēti atsaucīgs un tirdzniecības pārstāvis Ahti Reinups apsolīja, ka izgatavos man divvietīgu kajaku no ultra viegliem kompozīta materiāliem. Nākošais solis- pieteikšanās. Tā kā es biju izlēmis, ka pieteikšos tad, kad man būs viss skaidrs par laivu, es tiku sarakstā ar Nr. 86 no 100 komandām. Vēlāk noskaidrojās, ka starts ir kopīgs visām laivu klasēm un laivas atrašanās krastā uz starta līnijas ir atkarīga no kārtas numura, kurš piešķirts piesakoties. Tas nozīmēja, ka būs tālāk jāskrien pie savas laivas, jo starts, pēc kura dalībnieki panikā skrien pie savām laivām upes krastā, tiek dots uz galvenās Vaithorsas ielas. Aprīļa sākumā Ahti atsūtīja e-pastu, ka mans superkuģis ir gatavs un jābrauc pakaļ uz Tallinu. Īsi pirms tam atklājās, ka mans komandas biedrs visu laiku mani ir vazājis aiz deguna un nemaz netaisās braukt uz Jukonu. Tas bija sitiens zem jostasvietas: laiva nopirkta, ekipējums sagādāts, dzīvošana Kanādā sarunāta, ceļš uz Kanādu izplānots, jo manu laivu un Jurija un Jevgēnija kanoe uz Vaithorsu bija plānots transportēt ar lidmašīnas reisu Frankfurte – Vaithorsa, ar kuru lidotu arī paši. Atteikties vairs nebija iespējams. Sāku drudžaini pārcilāt galvā iespējamos kandidātus. Cerību praktiski nekādu. Kur tu atradīsi laivotāju, kas būtu gatavs pēc diviem mēnešiem braukt uz otru pasaules malu, pie tam vēl noairēt 700 km? Kamēr psiholoģiski nobriesti tādām lietām, jāpaiet krietnam laikam. Bez tam aprīlī visi laivotāji savu laivojamo gadu parasti jau sen ir izplānojuši. Tā arī bija. Kandidāts, kuram es zvanīju, būtu priecīgs braukt, bet, kur es biju agrāk. Palika mazs cerību stariņš attiecībā uz Ilzi Plakani, jo mans galvenais kritērijs bija tas, ka viņa iepriekš bija braukusi vienā laivā ar dažiem cilvēkiem, kuriem bija tāds pats kretīnisks raksturs kā man. Tam īstenībā ir liela nozīme, ja jānosēž vienā laivā 60 stundas pēc kārtas. Pēc nejauši noklausītas sarunas zināju, ka viņas laivojamais gads nav aizpildīts. Viņas atbilde mani nošokēja. VIŅA PIEKRITA BRAUKT UZREIZ !!! Tajā brīdī es sapratu, ka brīnumi notiek. III Kā tas sākās? Ilzes stāsts Pirms gada, kad Andris Stavro atgriezās no Jukonas maratona, neko par šo maratonu nezinot, nodomāju, ka es gan laikam šādā pasākumā nevarētu piedalīties. Lai gan esmu braukusi maratonus Latvijā un atklājusi, ka šāda sevis mocīšana un rakstura audzināšana iet pie sirds, tomēr- 740 km ~53 stundās- tas taču nav normāli! Acu priekšā bija tikai iedomu radīta vīzija par ļoti ātru, brūnu, duļķainu upi. Tomēr, tomēr...Stāsts par Jukonas maratonu dvēseles stūrītī aizķērās. Ar laivas biedreni vēl rudenī nosmējāmies, ka varbūt tomēr arī mēs varētu piedalīties...pēc pāris gadiem. Kad šī gada februāra sākumā Campo mājas lapā tika publicēta ziņa, ka no Latvijas 2008.gada Jukonas maratonam ir pieteikušās trīs komandas no Latvijas, draugiem rādīju un teicu: „Lūk, trakie brauks uz Jukonas maratonu. Vispār es arī tā gribētu, bet laikam ne tik drīz...dārgs pasākums, vajag labu fizisko sagatavotību utt.” Tā arī tas palika. Pienāca 27.marts. Rīta pusē zvana telefons, kaut kāds nepazīstams numurs. Droši vien par darbu, nodomāju. Nez kāpēc otrā galā atsaucas „resnais Uģis” (kā viņš pats sevi nosauc) ar jautājumu, vai vasarai laivošanas plāni jau ir. Tā kā tobrīd Uģi zināju tikai no iepriekšējā gada jūras kajaku brauciena uz Kihnu salu Igaunijā un baseina treniņiem, uzreiz nodomāju: „O, braucam uz Igauniju!” Saku, ka nekādu plānu nav, vai ir kāds piedāvājums. Jā, esot- Jukonas maratons! Pirmajā mirklī apstulbstu, jo nekādi nesaprotu, kāds sakars Igaunijai ar Jukonu, bet tad pamazām nāk atklāsme. Uģis tiešām vaicā, vai es negribu braukt uz Kanādu. Esmu apjukusi. Seko jautājumu- atbilžu sesija. Uģis pastāsta, ka pārinieks atteicies, kāds cits potenciāls kandidāts jau nopircis auto un Kanāda iet secen piespiedu kārtā. Esmu viņa kandidātu sarakstā nākošā. Lai arī „pieklājības” pēc uzdodu vēl kaudzi jautājumu par izmaksām, plāniem un pasākuma norisi un solu pēc pusstundas atzvanīt, tomēr dvēsele gavilē. Kādi vēl jautājumi?! ES TAČU GRIBU BRAUKT UZ JUKONU!!! Beidzu runāt ar Uģi, un jau pēc piecām minūtēm zvanīju viņam atpakaļ, teikdama „JĀ!” Ja jau kaut ko ļoti vēlas, nekas nav neiespējams- arī sakārtot finansiālo pusi un dažu mēnešu laikā satrenēties, cik nu vien labi iespējams. Tā Jukonas maratons ienāca manā dzīvē bez jebkādas argumentācijas, pierunāšanas vai šaubām ne vairāk, ne mazāk kā trīs mēnešus pirms maratona starta. Viss bija skaidrs uzreiz. Vēlāk atcerējos, ka iepriekšējā nedēļā, runājot ar kolēģi par ceļošanas vēlmēm, izteicos, ka es gribētu aizbraukt uz Kanādu, bet, ka tas tāds tāls sapnis. Tobrīd es vēl nezināju, ka šis sapnis piepildīsies ātrāk, nekā es jebkad uzdrīkstētos cerēt. IV Treniņi un gatavošanās Tā kā neviens no mums nav ne esošais, ne bijušais sportists, līdz maratonam palikušie trīs mēneši bija teju vai kritiski par maz, lai kaut nedaudz uzlabotu fizisko formu. Trenējāmies gan kopā, gan atsevišķi. Darba dienās treniņi notika katram atsevišķi, cenšoties uzlabot vispārējo fizisko sagatavotību- ik vakara skrējieni, dažādu smagumu pārvietošana pa māju, presīte istabas vidū, sporta zāle, baseina apmeklējumi no rītiem. Katras nedēļas nogalē devāmies uz upi ar jauno laivu, lai pieradinātu sevi sēdēt neskaitāmas stundas, jo ķermenim jāpierod pie ilgstošas sēdēšanas vairāk nekā pie airēšanas. Sestdienās parasti nobraucām 70-90 km, svētdienās- 20-40. km. Visa dzīve un domas tika veltītas tikai vienam mērķim- Jukonas maratonam. Lai pārbaudītu, vai treniņi dod rezultātus, pa to laiku izdevās piedalīties arī divos maratonos- Vehandu maratonā Igaunijā (93 km) un Rīgas airēšanas maratonā (60 km). Laivas, kurai tiek dots vārds „Melnā Berta”, vieglums un, uzrādītie rezultāti mūs iedvesmoja, bet komandas saliedētība deva pārliecību, ka Lielais Mauciens mums izdosies. Paralēli treniņiem, plānojām un iepirkām nepieciešamo ekipējumu, jo saskaņā ar maratona nolikumu līdzi bija jābūt ne tikai rezerves airim un glābšanas vestēm, bet, piemēram, arī katlam, deglim, brīvi stāvošai teltij, guļammaisiem ar komforta temperatūru -5 grādi pēc Celsija , glābšanas striķim („burkānam”), velkamajam striķim, signālraķetēm, ūdensdrošiem sērkociņiem, kaudzei dažādu medikamentu, lukturim, divām kārtām rezerves vilnas vai flīsa drēbju katram, oranžam atkritumu maisam. Obligātajam inventāram būtu jānodrošina mūsu izdzīvošana Kanādas apstākļos, ja notiktu kāda nelaime. Jukonas teritoriju lielākoties apdzīvo aļņi, lāči un citi meža zvēri, piekļūšanas ceļi ir tikai dažās vietās, tādēļ sliktākajā gadījumā mūs varētu izglābt pat pēc pāris dienām. Tā skaidroja organizatori. Nezinādami, cik nopietni tiks vērtēts inventārs, pret tā sagādāšanu attiecāmies ar vislielāko nopietnību. Protams, ka esošie guļammaisi nederēja nevienam no mums, arī telts bija vajadzīga cita. Papildus tam bija jāpērk rezerves drēbju kārtas, un mūsu garderobes tika papildinātas ar ievērojamu skaitu flīsa izstrādājumu. Atsevišķas lietas, kā, piemēram, signālraķetes, aptieciņa un atkritumu maiss, bija jāpērk Kanādā. Pašu galveno- lidmašīnas biļešu pirkšanu- atlikām teju uz pēdējo brīdi, gaidīdami, kad tās paliks lētākas. Kā jau iepriekš minējām nolemts bija lidot ar aviokompāniju „Condor” no Frankfurtes uz Vaithorsu. Galvenokārt tāpēc, ka „Condor” pārvadā laivas tikai par 50 eiro turp un atpakaļ. Mūsu vienīgā rūpe būtu aizvest laivas uz Frankfurti ar auto. Lai arī nedaudz, bet tomēr cena kļuva tīkamāka, un maija sākumā pirmā biļeti nopirka Ilze. Un ar to arī sākās mūsu „asās” pirmsmaratona izjūtas. Pēc biļetes pirkuma apstiprinājuma saņemšanas e-pastā atklājās, ka lidojot atpakaļ, lidmašīnai uz divām stundām paredzēta nosēšanās Fairbanksā (Fairbanks), Aļaskā, kas savukārt nozīmē, ka šo divu stundu dēļ mums būs nepieciešama ASV vīza. Fakts, ka lidojums ir caur Aļasku nāca kā pārsteigums, jo mazā podziņa mājas lapas stūrītī „flight details”, kur tas bija uzzināms, paslīdēja garām nepamanīta. Tātad gribot negribot mums vajadzēs ASV vīzu. Pirmajā brīdī gan likās neticami, vai tiešām lidojot tranzītā mums ir nepieciešamas vīzas, tomēr nākošajā dienā zvans uz vēstniecību mūsu bažas apstiprināja- vīzas tomēr vajadzēs. Pārējo biļešu pirkšana nekavējoties tika apturēta līdz brīdim, kamēr kļūst skaidrs, vai mēs dabūsim vīzas. Galvā pavīdēja dramatiski notikumu pavērsieni. Kas notiks, ja vīzu nedabūsim? Tas nozīmē, ka turp aizlidot varam, bet atpakaļ tikšanai būs jāmeklē cits risinājums. Ja vēl nebūtu laivu, tad situācija nebūtu tik dramatiska, bet tā kā mums ir laivas, tad transportēšanās iespējas ir ierobežotas. Viens gan ir skaidrs- vīzas dabūt jāmēģina-, un tas mums arī izdevās. Viss būtu pārāk vienkārši, ja biļešu iegāde tā arī beigtos. Ar laivas biļetes pirkumu sākās joki. Pēc laivas rezervējuma pieteikuma nosūtīšanas saņēmām „Condor” atbildi: „Diemžēl mēs nevaram vest jūsu 6,30 m garo kajaku, mūsu pieļaujamais garums ir 6,10 m.”.. Panika! Atliek tikai divi varianti: zāģēt laivai purngalu nost un Vaithorsā lipināt klāt ar „mcgaivereni”, vai arī ... zāģēt nost astes galu un Vaithorsā...to pašu. TOMĒR! Pirms tam bijām rakstījuši „Condor”, mēģinot izdibināt, kā mums ir jāiepako laiva, un norādījuši arī laivas izmērus. Uz jautājumu saņēmām atbildi, ka varam arī nepakot, bet par laivas izmēriem neviens neko neiebilda. Pēc tam, kad pārbaudījām arī „Condor” mājas lapā pieejamos lidojumu un speciālās bagāžas pārvadāšanas noteikumus un arī tur par garuma ierobežojumu neko neatradām, Ilzē pamodās profesionālais kretīniņš un viņa noteica, ka „Condor” tas tik vienkārši neies cauri. Pēc dažiem e-pastiem, kuros tika izskaidrota situācija, atnāca atbilde, ka «ņemot vērā un izņēmuma kārtā...» mums tomēr būs iespēju nogādāt laivu Kanādā. Gaviles! Tādā veidā stresojot un trenējoties, neveiksmīgi izpeldinot un nobeidzot GPS jūrā, saaukstējoties aukstajos ūdeņos, un piedzīvojot citas sīkas nebūšanas, prom braukšanas brīdis bija klāt. Izlēmām doties ceļā uz Frankfurti pirmdienas, 16.jūnija, vakarā. Sestdien vēl devāmies nopirkt enerģijas batoniņus jeb „poverbārus” un kaudzi bateriju GPSam. Parasti ir tā- skaiti, kā gribi- vienmēr kaut kas pietrūkst. Gan batoniņus, gan baterijas mēs saskaitījām tā, ka pēc maratona tās palika pāri vēl vismaz vienam maratonam. V Rīga-Frankfurte-Vaithorsa 16.jūnija vakarā sākās ilgi gaidītais ceļš uz Jukonu jeb izbraukšana no Latvijas uz Frankfurti. Ap astoņiem vakarā devāmies pēc Jevgēnija uz Bolderāju, uzsējām laivas uz jumta, un ap pusvieniem naktī izbraucām no Rīgas. Pa ceļam vēl Jelgavā bija „jāsavāc” Jurijs. Ar to brīdi ceļš sākās pa īstam. Tikai tad, ka bijām vairāku stundu attālumā no Latvijas, Jevgēnijs atcerējās, ka jaunā, viņam dāvinātā glābšanas veste ir palikusi karājamies garāžā..... Frankfurtē ieradāmies kā bijām plānojuši, 18. jūnijā- iepriekšējās dienas vakarā pirms izlidošanas. Tajā pašā vakarā reģistrējāmies lidojumam un nevarējām vien nobrīnīties, cik veikli tas sanāca, jo pirmo reizi kā bagāža mums līdzi bija divas laivas. Laivas pazuda lidostas dzīlēs, un mēs sapratām, ka, vai mēs viņas vēl redzēsim, taps zināms tikai Vaithorsā. Nakti pārlaidām autobāņa stāvvietā netālu no lidostas, kur nemitīgi pāri laidās lidmašīnas, radot iespaidu, ka guļam uz skrejceļa. Otrā rītā atstājuši auto lidostas stāvvietā, devāmies uz lidostu. Gaidot lidmašīnu, uzgaidāmajā telpā turpat blakus noklausījāmies divu vīru sarunu, kurā tika pieminēts arī Jukonas maratons. Precīzi 11:25 kā pēc grafika lidmašīna pacēlās gaisā, un mēs devāmies uz Vaithorsu. Vaithorsa ir Jukonas teritorijas galvaspilsēta, kurā dzīvo aptuveni 24 000 iedzīvotāji (visā Jukonas teritorijā, kas ir septiņas reizes lielāka nekā Latvija,- ap 31 500 iedzīvotājiem). Nolaižoties Vaithorsas starptautiskajā lidostā, kura pēc tās lieluma vairāk atgādināja Rīgas autoostas ēku, devāmies pa šauru gaiteni uz pasu pārbaudi, pie viena pa logu vērojot, kā no mūsu lidmašīnas tiek vesta prom bagāža. Gaidām laivas, bet tās, kā nav, tā nav. Pielīpam logam, redzot, kā pie lidmašīnas „deguna” piebrauc paceļamais kravas traps, atveras bagāžas nodalījums, un no tā parādās pirmās laivas deguns. Seko mūsu sajūsmas saucieni, un apkārtējie sāk prašņāt, vai tās mūsu un no kurienes mēs, un vai mēs brauksim pa upi. Īsumā paskaidrojam, ka esam no Latvijas un dodamies uz Jukonas maratonu. Seko atzinības vārdi un laba vēlējumi. „Good luck!” novēl arī muitas tante. Vēl būdami Latvijā, bijām sarunājuši, ka mēs, pārējie dalībnieki un atbalsta grupa dzīvosim pie Detlefa- Vaithorsā dzīvojoša vācieša- un īrēsim viņa mājas 1.stāvu. Detlefs palīdzēja noorganizēt, ka Vaithorsas lidostā mūs sagaida gara auguma japānis Atsushi, kas mūs un mūsu laivas aizgādās līdz mājām. Atsushi ir precīzs, patiešām gara auguma, sagaida mūs ar platu smaidu un uz kartona kastes vāka uzrakstītiem mūsu vārdiem. Tā kā muitas vīrs mums likta izpakot rūpīgi iepakoto Melno Bertu, Atsushi pirmais novērtē to un izsaka savu apbrīnu, nosakot, ka esot ļoti laba un dārga laiva. Sakrāmējuši savas mantas zilajā, aprūsējušajā brīnumā, dodamies uz mūsu pagaidu mājām. VI Pēdējās dienas pirms starta Turpmākās sešas dienas līdz startam pavadām pētot un iepazīstot Vaithorsu, priecājoties par Jukonas upi, iepērkot trūkstošās obligātā inventāra lietas un sagatavojot laivu maratonam. Pa to laiku notiek vēl daži treniņbraucieni, kuros sastopam jau slavenos maratona dalībniekus, piemēram, austrieti Heincu Rodingeru, kurš ir otrs vecākais maratona dalībnieks (67 g.), un amerikāni Džo Evansu jeb Bumbazeru, kas pieteicies braucienam ar solo kanoe. Treniņbraucienā satiekam arī mūsu nākamos konkurentus un jauktās kajaku klases uzvarētājus- dāņus Peteru un Vibi. Dāņi pavēsta, ka arī viņi maratonā brauks ar Tahe Marine laivu- tieši tādu pašu kā mums, tikai ražotu no stiklaplasta. Diemžēl viņu laiva vēl tiekot vesta uz Vaithorsu no Vankūveras, un viņi cerot, ka drīz tā būs klāt. Tobrīd viņi vēl nezināja, ka savu laivu sagaidīs tikai maratona rītā dažas stundas pirms starta..... Divas dienas pirms starta notiek „meet, greet &amp;amp;amp;amp;amp; eat” pasākums, kurā pirmo reizi satiekas visi dalībnieki. Šeit satiekam vēl vairāk „slavenību”, piemēram, Ingridu, kurai ir 60 gadi un kura distancē dosies solo kajakā. Kamēr ēdam, pie mūsu galdiņa pienāk ne mazāk slavenais Teksasietis, kura vojageur komanda pagājušajā gadā ieguva absolūto pirmo vietu. Teksasietis mazliet atgādina ZZ Top solistu. Piesēdies pie mūsu galdiņa, apvaicājas, no kurienes mēs esam. Atšķirībā no daudziem, viņš zina, kas ir Latvija, jo uz mūsu teikto, ka viņš ir slavens, atbild: „Jums tur bija viens garš, viņš ir slavens- ar savām rokām.” (Domāts Andris Stavro). Diena pirms starta. Parkā pie upes notiek reģistrēšanās, numuru izsniegšana, laivu mērīšana un pirmā obligātā inventāra pārbaude. Laivas ir sanestas zālienā un atgādina liela mēroga laivu izstādi. Mums blakus ir iekārtojusies Saskačevanas indiāņu vojageur komanda. Uģis piekrīt viņus fotografēt un nofotografē tik labi, ka visās bildēs viņi redzami stāvot aiz mūsu slavenās laivas. Reti kurš garāmgājējs neizsaka savu apbrīnu par Melno Bertu, kā arī vienmēr pajautā, no kurienes esam. Vārds „Latvija” lielākoties neizsaka neko. Eiropu gan zina visi, tā šķiet. Inventāra pārbaude visiem Latvijas dalībniekiem notiek bez aizķeršanās. Mums pietrūkst tikai pretiekaisuma ziede, kuru atrādām jau starta dienā, rādot uz ogļūdeņraža pudelīti. Netālu no mums Heincs ar nesatricināmu mieru mēģina pārliecināt tiesnešus, ka ūdeni vārīs plastmasas trauciņā, kurā stāv zāles.... . Pateicoties Melnajai Bertai dāņu komanda „tiek cauri” laivu mērīšanai, norādot, ka tiem būs tāda pati laiva kā mums. Tajā pašā vakarā notiek arī obligātā visu komandu sapulce. Kārtējo gadu dažas komandas uz to nav ieradušās, par ko no Džefa (paša galvenā vīra) bez žēlastības saņem 2 stundu sodu. Sapulcē mūs informē par maratona norisi, kontrolpunktiem un iespējamām bīstamībām. Arī par to, ka lāčus, aļņus un citus zvērus ne mēs, ne maratons neinteresē un iespējams, ka deviņos no desmit gadījumiem mēs nemaz viņus neredzēsim, bet viņi mūs gan. VII 25.jūnijs. Starts Starta rīts, 6:30. Mūsu mājiņā valda satraukuma pilna gaisotne. Tiek vārītas nebeidzamas makaronu kaudzes, ko ņemsim līdzi distancē spēkam. Jau 8:00 no rīta sākas laivu sagatavošana maratonam un pēdējai inventāra pārbaudei. Viss notiek pēc stingras kārtības un katra laiva ir jānovieto tai paredzētajā vietā- pēc kārtas numuriem. Pamazām zāliens netālu no upes atkal pārvēršas par milzīgu laivu laukumu, kur mudž no dalībniekiem, kas krāmē un pārkrāmē savas laivas, mēģinot visērtāk salikt mantas, lai tās būtu viegli aizsniedzamas. Stundu pirms starta tiesneši ļauj sākt laivas novietot pašā upes malā uz pussalas. Pēc laivas novietošanas, uzrodas atbalsta grupa ar aukstu makaronu bļodu, kuru tukšojam turpat pie krūmiņiem ar pirkstiem. Pēc tam dodamies uz pilsētas galveno ielu, kur novilkts starta plakāts. Jukonas maratonā starts ir nevis upē, bet gan uz ielas, tādēļ pēc starta šāviena līdz laivām būs jāskrien apmēram 500 metri. Pusstundu pirms starta sākas svinīgās runas, kuras laikā tiek nosaukti visi dalībnieki un valstis. Dzirdot Latvijas vārdu pārņem patiess lepnums. Vismaz daļa no tiem dalībniekiem, kas piedalās Jukonas maratonā, tagad zinās, ka Latvija ir nevis Āfrikā, bet Eiropā. Mirkļi pirms starta ir neaizmirstami. Ja visas sešas dienas, kamēr trenējāmies pa Jukonu un gaidījām Lielo dienu, nejutām ne stresu, ne bailes, brīžiem pat nebija apziņas, ka esam Kanādā, tad šajā brīdī pārņēma milzīgs saviļņojums- tas, kas vēl pirms kāda laika bija skatīts tikai bildēs, bija noticis arī ar mums. Saviļņojumu jūt visapkārt. Mēs stāvam Vaithorsā zem starta plakāta, skaitām minūtes, lai drīz vien dotos tālā un nezināmā ceļā. Un tad....desmit, deviņi, astoņi, septiņi,...visi skaita....seši, pieci, četri, trīs, divi, viens...starta šāviens...mēs skrienam! No starta un pirmajiem metriem gandrīz neko neatceramies, tikai to, ka upes krastā uz kraujas stāvēja indiāņu šamanis un monotoni sita bungas. Pēc starta trakā skrējiena pirmos 40 km līdz Laberge ezeram (Lake Laberge) braucam aizelsušies. Ezers pārsteidz. Pirmo reizi maratona vēsturē tas ir gluds kā spogulis visus 50 kilometrus. Ezerā airējam cik spēka, taču manām, ka mums pabrauc garām vairākas laivas, kas uzdzen pirmo izmisumu. Gaidām, kad ezers beigsies, lai beidzot varētu sajust ilgi gaidīto Jukonas straumi. Ir gandrīz desmit vakarā, kad esam tikuši pāri ezeram. Nosmejam, ka esam nobraukuši vienu Latvijas „Gaujas bāzienu” un priekšā ir vēl seši tādi. Aiz ezera ir kontrolpunkts, kurā ātri izlecam krastā, uzvelkam siltās drēbes, ļaujam, lai mūs sakož odi, un braucam tālāk. Mums tuvojas pirmā nakts. Jukonas straume, ainava un daži apēsti makaroni uzlabo omu. Pirmās trīsdesmit jūdzes pēc ezera ir „The Thirty Mile” posms, kas ir viens no skaistākajiem visā Jukonā. Skaistumu vairo arī pusnakts saule, jo ne velti šo maratonu dēvē arī par „race to the midnight sun”. Iestājas 26.jūnijs. Pēc pusnakts Uģim sāk nākt miegs, kas vēl pēc divām stundām ir kļuvis neizturams. Mēs riskējam apgāzties. Kādā brīdī Uģis patiešām iemieg airējot, un tikai brīnumainā kārtā mēs neapgāžamies. Pulksten trijos saprotam, ka ir jākāpj krastā pagulēt. Tomēr izrādās, ka Jukonā ir grūti atrast vietu, kur izkāpt- gar krastiem tik pat kā nav atstraumju un tās nelielās, kas ir, pamanām tikai tad, kad upe mūs nes tām garām. Straume ir pārāk spēcīga, lai piestāšanas manevru izdarītu ātri. Paiet vēl divas grūtas un bīstamas stundas, iekams atrodam vietu kur izkāpt. Uģim ir visgrūtāk, jo par spīti miegam, kas mēģina izslēgt apziņu un ko izdodas pārvarēt tikai sakostiem zobiem, ir jātur laiva un jāstūrē. Meklējot apstāšanās vietu, beidzas arī GPS baterijas, kuras tobrīd apmainīt nav iespējams, un tās pašas divas stundas mums nākas orientēties tikai pēc kartes. Ap pieciem no rīta mūs glābj neliela dubļaina smilšu sērīte, kurā no vienas vietas ir redzamas aļņu pēdas. Aši uzcēluši telti, norunājam, ka gulēsim stundu. Par modinātāju kalpo ūdensdrošais fotoaparāts. Īsi pirms sešiem ceļamies, redzam, kā garām pabrauc dažas laivas, un dodamies tālāk, vēlāk tās apdzīdami. Cik daudz laivas pabrauca garām, kamēr gulējām, nezinām. Lai arī miegojamies, spēks ir, un mēs braucam. Brīžiem upe plūst caur pilnīgu „nekurieni” – reiz izdeguši meži, apdegušu un apkaltušu bērzu stumbru birzis, tikai zaļā un pelēkā krāsa. Ap pusdesmitiem piestājam krastā, lai pamostos vēlreiz un apēstu kādu karoti makaronu. Miegs tomēr turpina mocīt un pēc pāris stundām, ap vienpadsmitiem, stājamies krastā vēlreiz, šoreiz tikai uz piecpadsmit minūtēm. Pamazām straume ir kļuvusi ātrāka, līdz ar ko vietu, kur piestāt, ir vēl grūtāk atrast. Izdodas apstāties kokiem aizauguša stāvkrasta malā, kur vietas mums vairāk kā diviem arī nepietiek. Uģis aizmieg uzreiz sēdus dubļos. Ilze pacietīgi sēž blakus, kamēr izdzird aiz muguras brakšķam zarus. Pirmā doma- lācis. Sirds sāk neprātīgi dauzīties, tomēr izrādās- tikai ziņkārīga, vāvere, kas, gribēdama apskatīt svešiniekus, bezbailīgi pienākusi mums pavisam tuvu, sēž kokā turpat virs galvas. Uģim izdodas pagulēt tikai desmit minūtes, kad Ilze pamana garām braucošo angļu jaukto divnieku. Miegs ir kā ar roku atņemts, lecam laivā un dzenamies viņiem pakaļ, un pēc neilga brīža arī apdzenam. Pēc tam braucam sparīgi. Pēc nobrauktiem ~320 km plkst. 16:21 priecīgi un atbalsta grupas sagaidīti piestājam Karmakā, pirmajā obligātajā atpūtas vietā, kur jāievēro septiņu stundu pauze. Neesam gulējuši kopumā 34 stundas. Iebraucot Karmakā, savā grupā esam trešajā vietā no četrām komandām un no otrās vietas atpaliekam par 1,5 h. Paēdam, pavadām Andri Stavro tālāk, kurš atkal dodas distancē. Atbalsta grupa mūs noliek gulēt teltī, kas par nelaimi saulē ir neizturami sakarsusi. Tā kā nemitīgi nometnē ierodas un dodas prom dalībnieki un nometne mudž kā skudru pūznis, karstums, troksnis un lielais nogurums neļauj pa īstam atslēgt domas, tādēļ izdodas pagulēt tikai piecas stundas. Stundu pirms mums ir jādodas tālāk, atbalsta grupa mūs modina, jo ir jāsagatavojas tālākajam ceļam un vēlreiz jāatrāda inventārs. Došanās distancē tiek stingri kontrolēta. Kamēr tiesnesis skaita pēdējās sekundes, mūsu laiva tiek turēta, lai to straume neaiznestu pirms laika. Tieši septiņas stundas pēc ierašanās Karmakā, plkst. 23:21 mēs dodamies tālāk. Lai arī likās, ka atsākt braukšanu būs grūti, tomēr sacensību gars un apziņa ir mobilizējusi spēkus, un mēs atsākam braukšanu sparīgi airējot. Tā pienāk jau trešā maratona diena- 27.jūnijs. Apmēram pēc divām stundām mūs gaida nākošais pārbaudījums- Piecpirkstu krāces (Five Finger Rapids) ar augstiem stāvviļņiem. Jau pirms starta esam informēti, pa kuru vietu upē tieši jābrauc, tomēr neziņa rada bailes. Vistumšākajā nakts posmā plkst. 01:45 tuvojamies krācēm. Mums pa priekšu krācēs dodas kāda vojageur komanda. To no aizmugures pavada glābšanas kuteris ar prožektoriem, kas kopējo ainu uz krēslaino klinšu fona padara spocīgu un dramatisku. Pēc mirkļa kuteris pagriežas un ar prožektoru gaisām sāk sekot mums. Tikai bildē redzētais kanāls starp klintīm dabā izrādās diezgan šaurs un viļņi- stāvi, asi un seko cieši viens aiz otra. Kad dodamies krācē, pirmais vilnis uzmet laivu gaisā, ietriec atpakaļ upē un jau nākošais vilnis pārgāžas pāri Ilzes galvai. Vēl pāris reizes laiva tiek uzmesta gaisā un tad arī krāces beidzas. Tas viss tikai dažu desmitu sekunžu laikā, kas tomēr mūs pamatīgi sabiedē. Pēc krācēm esam pacilāti un laimīgi, jo pirms tam šīs krāces bija vienīgais mūsu bieds visā maratonā. Labajā krastā vēl paspējam pamanīt neizkusuša ledus atliekas. Vēl pēc brīža pabraucam garām Rink Rapids, kuras atrodas upes vidū, kur baltie un šņācošie viļņi rada spocīgu noskaņu. Nakts paiet moži airējot, un rīta pusē sākam apdzīt guļošos dalībniekus- ko zaudējām iepriekšējā posmā guļot, to tagad atguvām. Agri no rīta braucot garām Minto (~ 415 km no starta), satiekam atbalsta grupas Valdi un Andreju, kuri ir nolēmuši līdz Dausonai doties ar kanoe. Pašā rīta agrumā redzam, ka upes vidū pa priekšu brauc kajaks. Kajaks? Kāds ir redzējis, ka kajaks ir melns, apaļš un sāniski, mērķtiecīgi virzās uz krastu? Melnais bumbulis tuvojas krastam, pēc tam uz četrām kājām izrāpjas lēzenajā, zāļainajā krastā, nopurinās un iečāpo mežā. Lācis. Drebuļi pārskrien, iedomājoties, ka tur varējām būt mēs... Kad palikuši daži desmiti kilometri līdz posma beigām Kirkman Creek (~ 580 km no starta), liekas, ka upe apstājas. Pat spēcīgi airējot, GPS rāda ātrumu- 9 km/h, pie tam pūš ļoti spēcīgs pretvējš, kas spiež turēt airi visiem spēkiem. Tajā brīdī pamanām kajaku, kas mētājas pa upi no viena krasta uz otru, brīžiem pagriežoties pat pret straumi. Izrādās, ka tie ir mūsu vistiešākie konkurenti, kas izskatās izmocījušies un pilnīgi bez spēka mēģina piestāt krastā. Iespēja apdzīt konkurentus mums atgriež spēkus, pēkšņi arī upē parādās straume, pierimst vējš un mēs aiztraucamies viņiem garām ar ātrumu 18 km/h. Gavilējam! Ar sajūsmu pabraucam garām kaut kam peldošam, rudam vāverveidīgajam, un mēģinām noķert pa priekšu braucošu kanoe, kuru dažus metrus pirms Kirkman Creek arī apdzenam. Kirkman Creek krastā divas sievietes garajos gumijas zābakos ar ķekšiem ķer garām braucošās laivas, lai straume neaiznes lejā, un velk krastā. Mūsu laiks pēc ~580 km ir ~47 stundas, mūsu laiks iebraucot Kirkman Creek ir fiksēts plkst. 16:59. Pretstatā Karmakai, nometne pārsteidz ar lauku mieru un klusumu, pļavā zem klajas debess, palikuši vestes pagalvī, kur nu kurais guļ dalībnieki. Pie katra dalībnieka zemē iesprausts mietiņš ar numuru- lai tiesneši zinātu, ko kurā brīdī modināt. Turpat liekamies gulēt arī mēs. Šeit mums ir tikai 3 h atpūtai un pēc tam būs jādodas ceļā. Izvēles nav, pat tad, ja gribētu izstāties- no šejienes prom var tikt tikai pa gaisu un ūdeni. Pēc pusstundas gulēšanas, mēs pamostamies, jo negaidot ir uznācis negaiss un kuru katru brīdi sāks līt. Glābjamies kopējā teltī, kur guļammaisos sapinušies dalībnieki rada nesaprotamu jucekli. Aizmiegam uzreiz. Kad pamostamies un mums jādodas tālāk, lietus ir beidzies. Tieši pēc trīs stundām- plkst. 19:59- dodamies tālāk. Pirmās sešas stundas paiet cītīgi airējot, tomēr, jo tuvāk nāk nakts, jo paliek grūtāk. Upe ir palikusi ļoti plata, salas to ir sadalījušas neskaitāmos kanālos un padarījušas nepārredzamu, galveno straumi ir grūti izsekot, tādēļ paliek arvien grūtāk atrast īsāko, ātrāko un labāko ceļu. Ir atlicis pēdējais kontrolpunkts pirms finiša, taču vairāk par to, ka tas atrodas pie Sixty Mile River ietekas uz kādas salas, mums nav zināms. Turamies upes kreisajā krastā, un tikai kontrolpunktā degošā gaismiņa ļauj mums tam nepabraukt garām. Jau ir pienākusi pēdējā maratona diena- 28.jūnijs. Šī ir visgrūtākā un visaukstākā nakts maratona laikā, tādēļ tāpat airējot uzvelkam mugurā vissiltākās drēbes. Noguruma un miega iespaidā viss apkārt notiekošais sāk šķist nereāls. Krasta klintīs redzam sejas, uz sēkļiem uznestie celmi izskatās pēc aļņiem, un pazūd sapratne par vietu un laiku. Cik tālu vēl jābrauc? Cik laivas jau pabraukušas garām? Vai mēs jau neesam pēdējie? Lai arī katrs īriens rada sāpes, tomēr airējam, jo apstāties nedrīkst. Uģis notin kreiso plaukstu ar izolācijas lentu, jo pārplīsušās tulznas sāk neciešami sāpēt. Tas palīdz. Ilze paziņo, ka viņai neizturami nāk miegs, tādēļ, lai izbēgtu no aizmigšanas, esam spiesti visu laiku sarunāties. Pēc kāda laika Uģis sāk sapņot ar atvērtām acīm. Pa upi paiet garām daži cilvēki, tad viņš pabrauc garām deviņstāvu dzīvojamam rajonam, un beigu beigās paziņo, ka te kaut kur esot jābūt caurtekai uz Vaithorsu! Ap pieciem, sešiem no rīta parādās migla, kas saldē vēl vairāk. Miglas iespaidā koki sāk atgādināt makšķerniekus un laivotājus, Ilze kādā miglas pikucī saskata bārdainu vīriņu pa gaisu bradājam, skaidri apzinoties, ka tā ir tikai iztēle. Pie Uģa kokpita abās pusēs uzlīmētie uzraksti „Paddle me hard!”, ko varētu nodēvēt par Jukonas maratona saukli, Uģim griež apziņā kā zāģis. Migla traucē orientēties, un spožā saule vēl vairāk apgrūtina redzamību. Braucam taustīdamies, lai neietriektos upē sakritušajos kokos. Liekas, ka upe vairs nemaz netek. Sekojot kartei, redzam, ka palicis pēdējais upes līkums, tomēr atlikusī pusstunda un pēdējie kilometri liekas kā vesela mūžība. Pamanot slaveno Dausonu un tuvojoties tai, nesaprotam, kur īsti ir finišs, jo pirms mums esošā kanoe pēkšņi pagriežas un pabrauc atpakaļ līdz Klondaikas upes ietekai. Atceramies, ka kāds kaut ko minēja, ka finišs ir pie ostas- tā arī ir. Piebraucot pavisam klāt, krastā vīd ilgi gaidītais uzraksts „finišs”. No stāvā krasta izdzirdam: „Mūsējie brauc!” Stājoties krastā, pretim mums steidz tiesnesis un atbalsta grupa, kas palīdz izkāpt un izcelt laivu. Aiz noguruma un ilgās sēdēšanas, zem kājām mazliet šūpojas zeme. Uzreiz ir klāt tiesnesis pārbaudīt inventāru, jo tikmēr mēs neskaitāmies finišējuši, lai gan finiša laiks ir fiksēts, šķērsojot finiša līniju. Turpat blakus ir atbalsta grupas Māris un Diāna, kuri ir gatavi mūs uz rokām aiznest līdz gultai. Saprotot, ka tiešām esam nobraukuši visu garo distanci un savā grupā esam atbraukuši otrie, sajūtas ir neticamas- esam laimīgi un sapnis ir kļuvis īstenība! Esam beiguši braukt sestdien, 28.jūnijā, astoņos no rīta. Tieši 57 stundas un 25 minūtes pavadījuši laivā, nobraukdami 740 km no Vaithorsas līdz Dausonai. Pametuši laivu un visas mantas turpat upes krastā, dodamies uz īrētajiem namiņiem gulēt. Tajā pašā vakarā, izgulējušies un pastaigājušies pa vēsturisko „Zelta pilsētu”, dodamies uz vietējo kazino Diamond Tooth Gerties vērot kabarē šovu, kas veltīts tieši maratona dalībniekiem. Ejot iekšā kazino, kāds kanādietis nosaka, ka nākošgad arī viņš braukšot ar tādu laivu kā mūsējā. Maratona noslēguma pasākums, apbalvošana un bārbekjū paredzēts svētdien turpat kazino. Apbalvošanas laikā, pēc diploma saņemšanas, patiešām sajūtam gandarījumu par paveikto. Gandarījumu arī par to, ka nevienu brīdi visās 57 stundās un 25 minūtēs nebija sajūta „viss, pietiek!”. Prieks arī par pārējiem dalībniekiem no Latvijas- par Andra Stavro 5. vietu solo kajaku klasē un kanoistu 3.vietu. Pēc apbalvošanas un gardā steika, dodamies atpakaļ uz Vaithorsu, jo šī gada Jukonas maratons ir beidzies. VIII Epiloga vietā Kas ir Yukon River Quest? Tā ir narkotika. Tā ir Meka laivotājam, kam patīk airēt. Tur dalībnieks dalībniekam uz upes ir sīvākais konkurents, bet krastā dalībnieki ir priecīgi tevi satikt atkal un atkal. Tur ir vienalga no kurienes tu esi un kuru reizi tu piedalies. Tur tu esi viens no par jukušu uzskatītajiem 250 dalībniekiem, kas nobrauc 700 km, un pēc tam nesaprot KĀ un KĀPĒC to dara. IX Epiloga vietā 2 Trīs prombūtnes nedēļas ir paskrējušas nemanot. Došanās prom no Kanādas ir divējādu jūtu pavadīta- prieks par atgriešanos mājās, skumji, ka jābrauc prom no Jukonas, kas tik dziļi iestrēgusi sirdī. Braucot prom atstājam Detlefam glabāšanā gāzes baloniņu un aptieciņu- varbūt noderēs mums nākošgad? Varbūt kādam citam no Latvijas? Gaidot lidmašīnu, kāds lidostas darbinieks, šķiet kanādietis, informējot, ka drīz būs jākāpj lidmašīnā, pie viena paironizē par amerikāņiem: „Tagad jūs lidosies uz Buša kunga zemi. Buša kungam nepatīk tādi vienkārši cilvēki kā jūs, tādēļ, lūdzu, sagatavojiet savas ieceļošanas deklarācijas un vīzas.” Kad lidmašīna nolaižas Fairbanksas lidostā, no lidmašīnas vispirms ļauj izkāpt tiem, kam Fairbanksa ir galamērķis. Mums, kas lidos tālāk, ir jāgaida, kamēr ļaus izkāpt arī mums. Pēc brīža mēs un citi tranzītpasažieri pa eju tiekam iestumti slēgtā telpā, no kuras izeja ir vai nu atpakaļ uz lidmašīnu vai WC. Vēl ir logs, pa kuru varam vērot, kā tiek uzpildīta mūsu lidmašīna. Nekādu citu iespēju izkļūt. Vienīgā izklaide- televizors, kas ļauj mums skatīties filmu par Aļasku. Gulšņājam. Apmēram pēc stundas visi tiek mobilizēti pasu pārbaudei un ieceļošanas/muitas veidlapu atdošanai- tiek atvērta blakus telpa, stājamies rindā un ejam atrādīties amerikāņiem. Pases pārbauda, bet veidlapas atmet atpakaļ. Neesot vajadzīgas, jo mēs ceļojot tranzītā. Pēc tam atkal tiekam aizbīdīti uz savu telpu, kur vēl pavadīsim stundu gulšņājot un skatoties to pašu Aļaskas filmu. Un tādēļ mums bija vajadzīga vīza. Gan lidojums, gan ceļš atpakaļ uz mājām norit bez aizķeršanās, ja neskaita, ka lidostas stāvvietā mūsu auto sagaida ar tukšu aizmugurējo riepu.... Yukon River Quest mājas lapa: www.yukonriverquest.com Jukonas maratons bildēs: http://www.laivas.lv/foto/

JUKONAS SAPNIS JEB YUKON RIVER QUEST 2008

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem