But for you the game is over – this is REVOLUTION.

  • 5 min lasīšanai

“Kāpēc jābrauc uz Kijevu? Šeit pa muti dabūt nevar?”

Šī gada pirmais lielais ceļojumnotikums – kompensējot to, ka piedzimu par vēlu, lai redzētu to savā valstī, paskatīties, kā notiek revolīcija. Protams, plāns un maršruts, kas sastādīts divus vakarus pirms brauciena, stopēšana un koučsērfings, un ceļabiedrs, kas arī brīdināts pēdējā brīdī. Labi, ka šajos grūtajos laikos vēl var atrast pēdejo brīžu ceļabiedrus.

Paļaujoties uz Svēto Haļavu, tika paredzēts līdz Kijevai caur Poliju tikt divās dienās, kopumā 1400 km vienā virzienā ar nakšņošanu Lublinā. Taču liktenis visu izdomā citādi, pie viņa mēs netikām, Belostokā dabūjām mašīnu līdz Berdičevai, turklāt ar tādu šoferi, kas pats par sevi ir piedzīvojums. Nabaga es, netiku pa nakti pie puiša, kam patīk Slayer un Star Wars. Bet garā gabala cilvēku (730 km) sauc Igors, un viņš no Igaunijas brauc ar grabošu 93. gada Ladu. Sapriecājās mūs satikt, jo var braukt uz maiņām, turklāt tur esot kaut kāds limits, nevarot, šķērsojot robežu, ievest vairak, nekā vienu mašīnu pusgadā, citādi ir baigais nodoklis, bet viņš šo esot tikko nopircis detaļām, strādā autoservisā, ja izbrauc cauri robežai kāds cits, viņš baigi ietaupa. Pāri robežai mūs neielaida, nācās braukt uz citu RPK, kur viņš deva kukuli, jo izrādījās, ka tas, ko viņš dara, tomer ir nelikumīgi. Savas mašīnas Igors sauc par Titānikiem, jo tās neatgriežas, noslīkst Ukrainas biezokņos.Kad vēl būs tāda iespēja – mēģināt Ukrainā nelegāli ievest Ladu?Igoram pilnā mērā piemita nekad neredzēšanas sindroms. Šādi šoferi stopētājam ir gatavi atklāt visu savu dzīvi, visus likumpārkāpumus, grēkus, problēmas ģimenē un pat lepojas ar tiem. Man tas vienmēr ir licies samērā skumji.

Un jā, mūsu, Austrumeiropas, valstu problēma ir, ka mēs esam paši gudrākie. Pirmais spilgtais piemērs par to man bija Somijā. Somi ir dumji, viņi nepievāc sev labo cirvi, kas atstāts pie ugunskura vietas un neaiznes visu, kas aiznesams no saunas, kuru īpašnieki atstāja vaļā, ļaujot brīvi apmeklēt visiem gribētājiem. Mēs gan esam viltīgi un gudri, mēs zinām, kā izvairīties no nodokļiem, kuram iedot kukuli, lepojamies ar uzpērkamiem policistiem, mēs protam nepalaist garām iespējas. Un brīnīties, kāpēc dzīvojam izlaupītās valstīs ar noziedzniekiem valdībās. Labi būs, kad cits citam cilvēki nebūs apšmaucami muļķīši. Jaunieši vilcienā uzslavēja mūsu ieinteresētību politiskos notikumos un lūdza celt viņu valsti augšā. Un ir skumji, ka pēcpadomijas tauta ir pieradusi meklēt cēlājus no malas.

Vēl Igors teica, ka nevajag pat mēģināt stopēt Ukrainā, visi prasīs naudu, neviens neņems, ir bīstami, blāblāblā. Tā kā iebraucot Berdičevā bija tumšs, pakalusījām, braucām ar vilcienu, kas bija labi, jo dabūjām plašu politinformācijas spektru. Savukārt stopējot atpakaļ uz Lublinu, laužot steriotipus, piedzīvoju vienu no savām ātrākajām un veiksmīgākajām stopēšanām.

Ukraina ir lielākā valsts Eiropā no tām, kuru teritorija pilnībā atrodas Eiropā. Tāda kā idilliska, postapokaliptiska haosa noskaņa, taisnība jau ir, šajā gada laikā nav skaisti, bet var viegli iztēloties, kā būtu vasarā. Kā no tām padomju filmām, kas ir labas un romantiskas. Jā, es iztēlojos tās vietas vasarā, jo tikai vasarā šādas veitas nav posts. Patiesībā gan to pašu var teikt arī par Latviju lielākā vai mazākā mērā, to es izjutu, rādīdama Latviju draugam no Francijas decembrī. Skatoties uz apkārtni cilvēka, kas to citos apstākļos nav redzējis, acīm, liekas, ka viss ir nožēlojams. Kijeva mani nepievīla arhitektūras ziņā, siltākā, sausākā un zaļākā laikā tur laikam varētu mēnešiem ilgi klīst. Tiesa, zaļāku laiku vajag galvenokārt, lai piesegtu atkritumu kalnus. Pasaule ir skaistāka, ja neskaties zem kājām. Tāpēc arī par Ukrainu cenšos neveidot sev prātā liekus aizspriedumus. Tikai āmuļi zaļo kokos. Daudz, kā trekni lūrīgi zvirbuļi. Ceļi ir lieliski, spoguļgludi, pat skauž, kamēr kāds no vietējiem nevērš uzmanību uz to, kādi tie rēgojas ārpus galvenajām šosejām – tikpat haotiski kā revolicionāru barikādes. Nē, es neredzēju īsto, klasisko Ukrainu. Ziedoni, Melno jūru, Karpatu kalnus, smaguma nogurdinātos augļu kokus ceļu malās. Bet kaut kas tajā visā ir. Tāds.

Saša, namatēvs mūsu Kijevā būšnas laikā, ir no austrumu puses, kas vispār ir pret šībrīža notikumiem. Tā ir bagātākā Ukrainas daļa ar spēcīgāku industriju, kuras produkcijas galvenais eksporta virziens ir Krievija, kas ir gandrīz pilnīgi krievvalodīga un brīžiem vispār nesparot, kādu tad īsti brīnumu rezultātā ir daļa no Ukrainas, nevis Krievijas. Viņš uztver EuroMaidan kā lielu cirku, kas spēs eksistēt līdz pirmajam salam vai kamēr beigsies sponsoru piegādātā paika. Sabiedrības ideju sašķelšanās ir tik liela, ka iespējams pastāv pilsoņu kara draudi.

Bet kopumā mūsu namatēvs bija jauks, mēs diskutējām tik kaismīgi, ka, paliekot vēl vienu dienu tur, iespējams, būtu sakāvušies. Toties daudz jaunas informācijas par sanskritu, vēdām, kulinariju, vēsturi. Daudz jauku īsfilmiņu. Un daudz iespējas trenēties aizstāvēties pret“sieviete, tava vieta ir virtuvē”.

Viens no jaukākajiem mirkļiem Kijevā bija pārsalušiem un izsalkušiem pavisam nejauši vazājoties apkārt atrast slāvu pagānu klubu “Kult RA”. Pie ieejas sagaidīja simpātiska meitene linu drēbēs, kas izvadāja pa telpām, izstāstīja par pieejamo suvenīru nozīmēm, grāmatām, folkloras pētniecību slāvu apdzīotās teritorijās un īpaši Ukrainā. Ukrainā esot atrasts vecākais priekšmets ar svastikas attēlojumu un vecakais dualitātes simbols, tā kā vietējā versija par iņ-jan. Pārbaudījusi gan šos faktus es vēl neesmu. Mēs tikām arī pie bezraugu maizes un pēc senas receptes pagatavota piena un zālīšu uzlejuma degustācijas. Palikām uz vakariņām. Vēl viņiem ir melns kaķis un dzīvā mūzika nedēļas nogalēs.

Tajā pašā dienā klīstot kaut kur netālu no Sofijas katedrāles, tikām ielūgti apmeklēt ezotēriskās mākslinieces izstādi, tādas Urantiskas gleznas, spilgtas krāsas, visu reliģiju un ideju mikslis Saules un Mēness zālē. Es neatceros autores uzvārdu, bet tas saturēja zilbi “RA”, ko viņa izcēla par godu saules dievam. Vismaz simboliski tā bija ļoti saulaina diena.

Nākamā pietura - Lublina. Pirms tam izturot divas stundas gaidīšanas uz robežas, jo Polija - Ukraina ir tāda pati biznesa zona kā Latvija - Krievija/Baltkrievija. Šoferis, kas veda līdz tai, bija gana lielisks, lai jautātu ceļu garāmgājējiem un aizvestu mūs līdz Przemeck majām. Tajā pilsetā tiešām var pazust. Przemek ir jaukākais polis, ko jelkad esmu satikusi, vispār šis brauciens bija bīstams, vēl daži tādi, un es sākšu domāt, ka poļi un leiši tomēr ir normāli cilvēki. Tā kā Lublinā bijām agri, izvazajāmies pa pilsetu jau tajā pašā vakarā, un nolēmām arī par dienu ilgāk palikt tur, nestopēt uzreiz no rīta prom. Tas bija prātīgs lēmums, jo pilsēta ir tiešām fantastiska, to es sapratu jau iebraucot tajā ar mašīnu. Kopumā ir kaut kāda īpatnēja palikušā senlaicīguma aura, un komunisms pa virsu kādreizēji spožai Žečpošpolitai, kas šeit arī tika dibināta, to pārāk nemaitā. Sēdejām lieliskā bārā ar rotaļu kaķīšiem visur, tāds tā Ļeņingradas un Ezīša miglā krustojums. Un dzērām tur ļoti labu medalu, hmm, poļu alus ir negaidīti labs. Otrajā dienā pie poļa bija atbraukuši viņa vecaki, un mēs ļoti labi sapratāmies poļkrievangļ valodā.

Garš bija atpakaļceļš, un visnelaipnāk sagaidīja gandrīz mājpilsēta Daugavpils. Gūgle saka, ka tai blakus mēs nogājām 13 km. Bet tas vairs nebija tik traki kā mašīnu gaidīšana Polijā, jo Kauņas tirdzniecības centra tualetē kajas tika notītas ar papīra dvieļiem un ieģērbtas zeķēs, kas aptītas ar celofāna maisiņiem. Katrs no ziemas šļuras glābjas kā māk. Lublina-Krālsava aizņēma par dažām minūtēm vairāk, nekā diennakti un deva iespēju pavizināties 18 mašīnās.

Stopējot pa Lietuvu tāda dežavū un karmas miksējumsajūta. Kā pagājušajā Jaunajā gadā no Viļņas, nolādēti ilgi jāiet un jagaida tajās pašās vietās, to pašu mazo ceļa gabaliņu izbraucām ar maršruteni un tagad sapratu...ka vakar taču bija, manuprāt, visdīvainākie svētki - Vecais Jaunais gads. Kas krievvalodīgajā Daugavpilī tiek svinēts vien nedaudz mazāk kā normālais. Tā kā jā, tie paši grābekļi.

Šī brauciena laikā tika nostopētas 28 mašīnas. Pagaidām man ir izredzes gada laikā nostopēt vairāk mašīnu, nekā gadā dienu. Ceļojumu laikā viss ir citādāks. Pietiek ar tādu miega, ēdiena un ūdens daudzumu, kāds ir. Var nemazgāties nedēļu, var nedēļu ēst tikai cepumus. Visu var izturēt, jebkādu plānu un grafiku maiņu, jebkādu “atpūtīsimies vēlāk...nu, kaut kad”. Ceļojumu laikā organisms pārtiek no sajūsmas. Jāmācās piedzīvojumu emocijas noturēt ikdienā, ak, cik skaisti būtu..

Ja es galīgi nenoslinkošu, nākamais ieraksts būs politiska satura par pašu EuroMaidan, ko es lasīju, dzirdēju, redzēju, sapratu. Un tā kā es beidzot tiku pie sava Somijā izmantotā datora ar bildēm un piezīmēm, kaut kad varētu būt arī pēdējā atskaite par to laiku.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais