Viva Cuba

  • 3 min lasīšanai
Nu jau gadi trīs būs pagājuši, kopš paviesojos Kubā. Taisnību sakot, redzēju tikai Havannu un vienu dienu izbraucām ārpus galvaspilsētas uz pludmali. Sākumā nemaz tāda doma par Kubu mums nebija. Ceļš veda uz Meksiku, Gvatemalu un Belīzi. Taču esot tikai rokas stiepiena attālumā no Brīvības salas, nevarējām turēties pretī kārdinājumam. Kuba bija jāredz, kamēr Fidels vēl dzīvs! Un tā, vietējā Meksikāņu ceļojuma birojā tika iegādatas aviobiļetes Cancun-Havanna. Tas maksāja 200 dolārus vai latus, patiešām neatceros :). Arī nepieciešamā iebraukšanas atļauja, viesnīcas rezervācija un transfērs tika nokārtoti turpat. No Cancun uz Havanna lidojām mazāk par 2 stundām. Padomju TU-154, kas tiek ekspluatētas Kubas aviolīniju gaisa flotē, ir daudz ērtākas no sēdēšanas viedokļa par Boeing vai Airbus. Sēdekļi mīkstāki, vietas kājām vairāk. Troksnis gan lielāks un vibrācija arī. Bet gaisā pacēlās droši un lejā nekrita. Vispār uzskatu, ka krievi prot būvēt labas lidmašīnas. Robustas, vienkāršas, bet labas. Šo manu pārliecību gan vienā brīdī satricināja dūmi, kas sāka velties no aizmugurējām rindām. Balti biezi dūmi, kas ātri piepildīja visu salonu. Bez smakas. Salonā gandrīz izcēlās panika, īpaši tramīgi kļuva amīši, kas taisīja lielas acis un piesauca Dievu to kungu. Situāciju vēl divdomīgāku padarīja stjuarte, kas ar degošu svecīti rokā staigāja pa salonu turp un atpakaļ... Pilots pa radio pasteidzās nomierināt pasažierus, teikdams, ka panikai nav pamata – dūmi veļoties no gaisa kondicionēšanas iekārtas un tā ir ikdienas rutīna. Savukārt svecīte un atklāta liesma palīdzot šos dūmus kliedēt. Lai nu kā, bet dūmi pagaisa. Visi nomierinājās, tikai amerikāņi nebeidza burkšķēt visu ceļu. Nolaidušies un izgājuši pasu pārbaudi, kas arī bija visai savdabīga, devāmies uz viesnīcu. Viesnīcas bija paredzētas tikai ārzemniekiem, kubietim spert soli viesnīcā nebija atļauts. Tāpat kā nebija atļauts lietot internetu, skatīties satelīttelevīziju un daudzas citas lietas, kas varētu sabojāt pilsoņa morālo stāju un pārliecību. Bija jau vakars, kad iečekojāmies savos numuros un izgājām ielās. Burtiski metrus 20 no viesnīcas durvīm mums pielipa trīs jaunas un simpātiskas kubietes, kuras uzstājīgi mēģināja pārdot mums savus intīmpakalpojumus. Viņas sāka mūs glāstīt turpat ielas vidū. Un viņas nemulsināja arī tas, ka mūsu kompānijā bija sievietes :) Prostitūcija Kubā nav atļauta, bet tā, protams, tiek piekopta. Viens no veidiem kā to ierobežot ir aizliegums kubietim ienākt viesnīcā pat kā viesim. Tāpēc klientiem tiek piedāvātas privātas istabas, dzīvokļi, mājas(casa particular). Tiem, kas dodas uz Kubu sex meklējumos, vēlams zināt, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Šādās casa particular jūs nevariet būt droši, jūs var apzagt, jūs var kompromitēt, jo meitenes bieži vien ir nepilngadīgas. Pēc tam būs nepatikšanas ar policiju, draudi, šantāža utt. Satikām dažus tūristus no Krievijas, kas bija kļuvuši par savu instinktu upuriem. Tā ir labi organizēta un atstrādāta sistēma. Informācija par ārzemju tūristu ierašanos momentā tiek paziņota attiecīgajiem darboņiem uz ielas – prostitūtām, suteneriem, tirgotājiem, starpniekiem, taksistiem, bārmeņiem uc. Es biju izbrīnīts, kad pie manis pienāca čalis un piedāvāja ekskursiju pa Havannu, pie tam viņš precīzi zināja cik cilvēki mēs esam un kā bijām ģērbušies, kad ieradāmies Havannā. Sākumā domājām – ļoti izpalīdzīgs, draudzīgs cilvēks, bet vēlāk nevarējām no viņa tikt vaļā, viņš mūs vadāja pa „savējām” vietām un visur mēģināja kaut ko pārdot. Beigās bijām spiesti viņam samaksāt, lai tikai viņš atšūtos :) Nākamajā dienā kritām par upuriem vēl vienai konsumācijai, tikai šoreiz jau plāns bija daudz nevainīgāks un smalkāk izstrādāts. Protams, summas, no kādām nācās šķirties nav lielas mūsu izpratnē, taču kubietim visai nozīmīgs ķēriens :) Bet ko nu par slikto, ir daudz labas lietas, kas man patika Kubā. Piemēram, tur es nejutu rasismu. Baltie un melnie dzīvo kopā, smejās un bēdājās kopā. Zināms, ka vietējie 100 000 indiāņi, kas apdzīvoja Brīvības salu pirms Spāņu ierašanās, tika nežēlīgi iznīcināti. Viņu vietā ieveda vergus no Āfrikas darbam cukurniedru plantācijās. Tāpēc Kubā praktiski neredz metisus, pārsvarā ir melnas ādas krāsas cilvēki, mulati, baltie. Un neviens neuzskata sevi par pārāku. Kolonizatoru celtās greznās mājas kontrastē ar sociālisma celtajām daudzdzīvokļu bloku mājām. Uz ielām amerikāņu piecdesmito gadu automāšīnas, žiguļi, mozkviči. Šur tur pa kādam jaunākam renault un audi. Pie lidostas redzējām arī kādu luksus auto. Tātad ir, kas var atļauties. Benzīns salīdzinoši dārgs pret niecīgajām algām. Un kā viņi dejo!!! Jā, mēs aizgājām uz disco. Un pamatīgi sasmīdinājām vietējos ar savām dejotprasmēm. Esiet gatavi klubos un bāros pirkt dzērienus daudz dārgāk nekā tos pērk kubieši. Taču neesiet skopi, viņi pelna sev iztiku kā var. Tāpat neesiet naivi, ja kāds bārā jūs iepazīstina itkā ar savu māsu vai draudzeni, kura labprāt pamācīs jūs dejot, vai papraktizēsies runāt angliski. Arī tas ir veids kā pārdot jums intīmpakalpojumus. Vai es biju vīlies Kubā vai sajūsmināts? Drīzāk mani pārņēma skumjas, redzot kādā nabadzībā dzīvo lielākā daļa cilvēku, apzinoties, ka šodien es ēdīšu nevis to, ko es gribu, bet to, ko varēs dabūt. Redzot kā cilvēki stāv garā jo garā rindā pēc saldējuma pilsētas centrā, kuru nedod tik cik gribās, bet tikai divas porcijas. Redzot tukšos pārtikas veikalus, kuros ar krītu uz tāfeles ir uzrakstīts, kurā datumā kādus produktus un cik daudz varēs dabūt. Redzot kā veikalnieks izdara atzīmi pircēja pārtikas grāmatiņā, ka viņš savu normu ir saņēmis. Redzot resnus amerikāņu un eiropiešu fāterīšus pludmalēs kopā ar jaunām un skaistām kubiešu meitenēm. Skatoties kā taksometra vadītājs izslēdz aizdedzi, braucot lejā pa kalnu, lai ekonomētu degvielu. Redzot kubieša izbrīnu par holivudas filmām, jo viņš tādas nav redzējis... Arī mēs esam piedzīvojuši sociālismu, taču pie mums nekad nav bijis tik bēdīgi. Vai es brauktu vēlreiz uz Kubu? Noteikti jā!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais