Tur, kur sākas Kaukāzs (1. turpinājums).

Zigurds Gustiņš 10.01.2014 7 min lasīšanai

Ceturtdien, 5. aug. No rīta vējš ir mainījis virzienu. Abās pēdējās dienās debesis bija klātas ar nelieliem gubu mākoņiem, bet lietus nav gaidāms. Pavasarī vai vasaras sākumā šeit bijušas stipras lietusgāzes. Dārzos redzama noskalota zeme, zemē izrautas dziļas grambas. Nākošais ciemats kilometra attālumā izrādījās ļoti mazs, bet tālumā jau redzams lielāks ciemats. Līča krasts ir pavisam zems un jūra sekla. Šis līcis ir ļoti garš. Vispār šeit zeme sadalīta paralēlās grēdās un līcīšos. Šim līcim gar malu stiepjas sāls dumbrāju josla, kura apaugusi ar sāls augiem sarkanbrūnā krāsā. Tādās vietās nekas cits neaug. Iet gar šo sāls dumbrāju malu, kamēr negrimst, ir ļoti patīkami, tomēr labāk ir turēties pie pamatkrasta. Gar līča krastu iznāca iet diezgan tālu un pie lielākā ciema kuru sauc Fanagorija nonācu tikai ap 11 dienā. Pa ceļam vēroju dabu. Redzēju kādu jocīgu kukaini, tik lielu, kā dundurs, bet kad iztraucē, tad aizlido ar skaļu džinkstošu skaņu. Dzenāju to kādu pusstundu pa stepi, bet tā arī nevarēju saprast kā viņš to dara. Vēl novēroju kādu pārsteidzošu tauriņu. Lidojot tas mirdzina skaistus koši dzeltenus spārnus, bet kad iztraucē, tas pēkšņi pazūd. To arī es pa stepi dzenāju. Izrādās, ka tam spārnu ārpuse ir necilā, raibā zemes krāsā. Kad to iztraucē, tad tas pēkšņi sakļauj spārnus un iekrīt nokaltušajā zālē un tur to ir ļoti grūti ieraudzīt. Kad viņam pieiet tuvu klāt, tad tas atkal uzmirdina spārnus, palido un atkal pazūd. Fanagorijas staņīcā paēdu, iegādājos pārtiku un ūdeni un gāju tālāk gar līča krastu. Lai nebūtu tik karsti eju bieži ūdenī ar visām drēbēm un tālāk eju slapjš, kamēr izžūstu. Tālāk aiz ciemata krasti paliek interesanti. Dažās vietās no pakrastēm iztek avoti. Staņīcas nomalē kaut ko iegūst, jo redzamas raktuves. Gan jau vēlāk nožēlošu, ka neaizgāju apskatīt, bet tepat jau arī ir interesanti. Stāvkrasts no sākuma ir tikai kādus 10m augsts, bet tālāk tā augstums ir ap 40 - 50m. Vairākās vietās nogāzē ir gravas. Te zemes virspusē iznāk smilšakmeņi ar māla starpkārtām. Vairākās vietās nogāzes augšā bijušas senas apmetnes, kuras tagad izpētītas. Visapkārt mētājas daudz amforu lausku. Tagad saprotams ir staņicas nosaukums Fanagorija. Tas cēlies no grieķiem. Un šeit bijusi sena grieķu apmetne. Ap 2m dziļās bedrēs redzami seni māju pamati. Tālumā paceļas neliela, ap 200m augsta pauguru grēda. Tālākais ceļš gar jūras līci nebūs interesants, tāpēc aiz ciemata nogriežos grēdas virzienā. Nogurdinoši ir iet caur vīnogulāju dārziem, kurus šķērso taisni ceļi, kā liekas, līdz bezgalībai. Beidzot tikai pirms pašas grēdas sākas īsta stepe. Vispirms izpētu kādu cilvēku radītu gravu pie kādas sūkņu stacijas. Te gravas nogāzēs atsedzas mālu slāņi ar kaļķakmens starpkārtām, līdzīgām, kā pie Iļjiča ciemata. Pēc tam kāpju paugurā. Lai nebūtu pārāk grūti, kāpju līču-loču. Paveras arvien lielāki plašumi un pašā augšā man liekas, ka es esmu putns. Es izplešu rokas un ļaujos maigai vēja pūsmai. Kalnos kāpt ir skaisti. Pretējā pusē redzams liels ezers, vai līcis. Pasēdēju, paskatījos un gāju tālāk pa grēdas muguru uz nākošo pauguru. Man jānokāpj diezgan zemu, lai pie tā tiktu. Otrajā kalnā zeme ir apstrādāta un tur iesēta kukurūza. Tālāk ir grūts gājiens gar dzekšņainām nezālēm pilnu lauka malu. Zeme te ir labāka nekā ielejā. Te tā ir melna (melnzeme). Saulīte jau riet, bet es vēl eju un eju. Nu, domāju, pāriešu vēl šim kalnam un tad taisīšos uz gulēšanu. Šis, pēdējais kalns sākās dīvaini; nemaz nav tik liels, bet no viņa tik dziļas gravas nāk. Kāpju augšā, bet tur vēl lielāki brīnumi - pašā augšā ir neliela ieplaka un tur izveidojies ezeriņš. Beidzot saprotu, ka esmu saticis dubļu vulkānus. Gaisā sāk riņķot dīvains, garkājains putns, kurš drusku atgādina tos putnus, kas lidoja senajos zemes laikmetos. Man paliek neomulīgi un pa muguru sāk skraidīt tirpas. Man liekas, ka dubļu vulkāni šeit ir divi. Vismaz divi lieli, bet tādu caurumu, kur nākuši dubļi laulā ir ļoti daudz. Vismazākie ir vienkārši sprauga zemē pēdas garumā un pirksta platumā. Vislielākajam pats caurums nav redzams, bet dubļu lauks ko tas radījis ir 117 soļus plats. Otram lielākajam dubļu mēle ietecējusi ezeriņā. Tā ir ap 20m gara. Otra dubļu mēle ap 15 m gara- tecējusi uz pretējo pusi. Beigās šim dubļu vulkānam bijis aizcietējums un dubļi izspiesti 2 - 3m augstos stabos. Pagaidām šeit viss ir klusu; nekur nekas neburbuļo un nešņāc. Tikai ezeriņa krastā šalc retas smilgas un dīvainais putns ķērc un lidinās. Ezeriņa ūdens nav dzerams, jo sāļš. Nometni ierīkoju aizvēja pusē, paugura nogāzē. Gulēju un klausījos, vai zeme nesāk dunēt un drebēt.

Piektdien, 6. aug. Nakts bija vēsa. No rīta vēlreiz pārstaigāju dubļu vulkānu. Uzgāju vietu, kur izplūdusi un degusi gāze. Apkārt tai visa zeme apdegusi un palikusi sarkana. Pēc brokastīm kāpju no dubļu vulkāna lejā, kur jau redzama nākošā pilsētiņa (staņica) ar nosaukumu Tamaņ. Aiz Tamaņas sākas skaisti, augsti krasti, bet sākas arī pierobežas zona. Pie kāda neliela zemesraga no novērošanas torņa patlaban kāpj zemē kāds zaldāts un es viņam prasu, vai tur tālāk drīkst iet. Bet viņš atbild, ka paprasīšot priekšniecībai, lai pagaidot. Pēc tam priekšniecība mani iesauca iekšā un sāka noskaidrot, kas es esmu un no kurienes ieradies. Slikti, ka man nebija līdzi karaklausības apliecība, citādi viss būtu bijis daudz vienkāršāk un ātrāk. Bet tā man pagāja kādas 2 stundas, kamēr noskaidroja. Pa vidu vēl caurlaidē iedrāzās kāds majors un nobļāvās, kur esmu noslēpis laivu un akvalangu. Dežūrējošais oficieris to nomierināja, ka man nekāda akvalanga nav. Majors redzami sašļuka. Viņš tā gribēja izcelties, ka viņa daļā noķerts robežpārkāpējs un spiegs. Bet nu nekā. Bija arī jautājums, ko es darot stepē. Es teicu, ka skatos un atpūšos. Tie bija lielā nesaprašanā, kā var atpūsties stepē - tur taču nekā nav. Ja gribot atpūsties tad jābrauc uz pludmali: ''Tur ir pludmale un jūra un bābas un tur vajag atpūsties.'' Pievakarē mani aizveda ar mašīnu uz staņīcu un palaida. Nakšņoju tikai kādus 3km no iepriekšējās vietas novāktā kukurūzas laukā.

Sestdien, 7. aug. Naktī uzkrīt kaut kādi sīki knišļi, kas lien pa visiem caurumiem iekšā un kož. Tas tāpēc, ka nakšņoju kukurūzas laukā. Lielais ezers, kuru redzēju no pauguru augšas izrādījās par jūras līci un pārejas tur nav. Jāiet atkal atpakaļ. Tomēr redzēju reti skaistu vietu. Samērā vienmuļīgajā stepē te aug lielas papeles un vairāki citi koki. Tas jau izskatās pēc neliela mežiņa. Šī vieta atrodas līča dienvidu krastā. Krastam nogāze ir uz ziemeļiem un saule tā nekarsē un tad jau var daži koki ieaugt. Visa tā nogāze ir savannveidīga. Atpakaļ nācu gar līča krastu un priecājos par skaistajiem, šeit raksturīgajiem lesa stāvkrastiem, kas te paceļas atsevišķu sienu un blāķu veidā. Vakara saule tos iekrāso dramatiskās sarkanās krāsās. Līča krasti ir ļoti robaini un sekli ar sāls dumbrājiem, no kuriem nāk nelaba smaka no pūstošām ūdenszālēm. Esmu saulē apsvilinājis ausis, rokas un kāju stilbus. Nakšņoju līca krastā starp biezu niedru audzi un lesa stāvkrastu. Zem telts ir rupjgraudaina smilts un smalka grants. Guļot tā pašķiras un pieņem ķermeņa formas.

Svētdien, 8. aug. Pateicoties smalkajai grantij apakšā, gulēju ļoti labi, jo vairāk tāpēc, ka nakts bija silta. Ir sacēlies mērens jūras vējš. Niedru audze šalc un viļņojas. Pat no šī tālā līča krasta var dzirdēt kā krāc Melnā jūra. Šodien tukša diena: ēdnīca slēgta. Arī pauguri palikuši aizmugurē. Visu laiku eju pa lielceļu. Garām brauc daudz mašīnu. Daži braucēji pamāj ar roku. Daži piedāvājas aizvest kādu gabalu, bet es atsakos. Gar ceļmalām stiepjas nebeidzami lauki. Visvairāk redzami vīnogulāju stādījumi. Pie ceļiem kas šķērso vīnogulājus atrodas lieli uzraksti: ''Uzmanību, karantīna! Filoksēra! Par cilvēku parādīšanos vīnogulājos sods 50 rub.'' un zemē atrodas seklas tvertnes ar zaļu dezinficējošu šķidrumu caur kurām jābrauc mašīnām. Arī es, kad bija vajadzība, pamērcēju kedu apakšas šķidrumā. Vēl bieži redzami kukurūzas lauki, augļu dārzi un arbūzu stāījumi. Pie augļu dārziem atrodas sargi ar suņiem un bisēm. Visnejaukākā augu valsts ir vecos arumos, kur raženi saauguši visādi dureklīgi augi. Vispatīkamākā - sāls zeme, kur nekas cits neaug kā tikai soļanka, kas ir sprīdi gara ar mīkstiem, sulīgiem stublājiem. Un zeme līdzena kā galds. Skaistākās vietas - pauguraina stepe ar krūmiem vai bez krūmiem un ar gravām. Vietām sausajā zālē čabinās un sisina milzīgi daudz sienāžu. Kad iet, tie lec uz visām pusēm, kā mazi lielgabalu lādiņi. Putni redzami reti. Arī citu kukaiņu ir daudz. Tikai ap 4 vakarā sasniedzu kādu 150m augstu pauguru. Te domāju palikt pa nakti. Mēģinu no izžuvušiem govju mēsliem kurināt uguni. Uguns maz, bet dūmu daudz. Bet lietot var. Uzvārīju tēju. Te man ievajadzējās lielo padarīšanu. Pēc tam es lēnā garā paēdu. Vakars ir ļoti patīkams. Sēžu un skatos, kā lēnām riet sarkana saule. Pēc saulrieta es vēl apstaigāju paugura virsotni un man mute palika vaļā, jo mana lielā padarīšana ir pazudusi. Sāku lūkoties apkārt un kādus 5m no tās vietas kaut kas kūņojas sausajā zālē. Eju tuvāk un re, kāda skaista mēslu vabole veļ manu mēslu bumbiņu. Nu gan interesanti, kas būs tālāk. Un cik gudri viņa to dara. Tā neļauj bumbiņai aizvelties nepareizā virzienā. Vienmēr tā pieiet pareizajā pusē un veļ bumbiņu stingri noteiktā virzienā. Pakaļkājas tai ir garas un viņa bumbiņu veļ atmuguriski. Veļ, veļ... Priekšā zemē redzama liela plaisa izkaltušajā zemē. Kas nu būs... Vabole ar visu bumbiņu ievēlās plaisā un pazuda. Kamēr es pētīju jau palicis stipri krēslains. Atpakaļ nākot redzēju vēl vienu vaboli, kas vēla bumbiņu citā virzienā un varbūt bija arī vēl citas.

Pirmdien, 9. aug. No rīta laiks dūmakains un sutīgs. Tālumā atkal redzamas augstienes, kuras paceļas viena augstāka par otru. Liekas, ka sāksies īsti kalni. Atkal kātoju pa lielceļu. Pa tiltu šķērsoju seno Kubaņas ieteku Melnajā jūrā. Tagad pa to tek kāda Kubaņas atteka. Adžiginkas ciemā nopērku pārtiku un dodos uz kreiso pusi, nost no lielceļa uz pauguru virknes pusi. Kāpju pa lēzeno nogāzi arvien augstāk. Paugura augšpusē atrodas liels arbūzu lauks un es eju tam garām. Pēkšņi kaut kur lauka vidū parādās sargi un kliegdami dzen mani prom. Ka ne, tad ne! Nokāpju drusku pa nogāzi lejā, lai sargi nevar mani redzēt un eju tālāk. Nogāze ir piemētāta ar saplēstiem arbūziem. Nav brīnums, ka mani tā padzina. Arbūzu zagšana šeit ir populāra nodarbošanās. Zemāk nogāzē no zemes izplūst daudz avotu. Bet rietumos briest melns negaisa mākonis un drīz arī sāk ducināt pērkons. Apsēžos nogāzes vidū un vēroju mākoņu spēli. Sagatavojos spēcīgai lietusgāzei. Apsedzos ar brezenta jaku, bet lietus aizgāja tuvu garām. Pār ieleju nogāžas baltas ūdens šaltis. Man trāpa tikai pāris rupjas lietuslāses. Pēc lietus gaiss paliek vēss, bet ir ļoti smaržīgs. Te nu redzama mēslu vaboļu viltība. Tās zināja, ka gaidāms lietus. Pēc lietus eju pa nogāzi arvien augstāk. Beidzot esmu augšā. Tālāk redzami dažāda augstuma pauguri. To augstums varētu būt apm.200 -300 m. Bet pats augstākais paceļas nogāzes malā kādus 2 km tālāk. Līdz vakaram laiks vēl ir un es eju uz turieni. Es vēl nebiju sasniedzis virsotni, kad pēkšņi nogāzē ieraugu tādu savādu tumšpelēku kalniņu. Man uzreiz skaidrs, ka tas atkal ir dubļu vulkāns. Tuvāk pieejot izrādās, ka tas ir tikai sākums pusotra kilometra garai dubļu upei. Arī šeit nekas nedarbojas. Lejasgals, kā redzams, nav kustējies kādus 20 gadus; tur saauguši krūmi un nelieli koki. Dubļu upes malās zemes blāķi un dubļi iestumti krūmos. Visi krūmi izšķiebušies uz visām pusēm. Citur dubļu straume palīdusi apakšā un uzcēlusi līdz 5 m augstus paugurus. Gar malām dubļos redzamas lielas spraugas. Dubļiem tāda īpatnēja eļļaina smaka un pēc taustes tie ir arī ļoti eļļaini. Netālu dubļu straumes malā palieku pa nakti.