Melnkalne (maršruts bijušās Dienvidslāvijas republikas, Albānija) 2 daļa

  • 4 min lasīšanai
  • 53 foto
Taras kanjons.

Pabijuši Serbijā, izlemjam doties uz augstāko ciematu Melnkalnē pa ceļu caur Taras kanjonu Žabļaku.

5. diena.

Serbijā uz Serbijas , Melnkalnes robežas viss notiek ātri, bez aizķeršanās, turpinām celu un nevaram saprast, vai robežposteņi apvienoti, vai arī Melnkalnes postenis vēl būs. Ceļš no robežas uz Bijelo Polje iet pa kanjonu kādai upei, kuru google kartē var izlasīt, kā Lim.

Ceļa abās pusēs bija klintis, labajā pusē lejā plūda upe.
Ieaug klintīs.

Klintis slejas gar abām pusēm. Nobraukuši labu gabaliņu (varētu būt pat pāri 10 km) , kad ceļa paplašinājumā slejās moderns robežpunts. Pirmā vieta, kur paprasīja Zaļo karti. Sarunu valoda latviešu, melnkalniešu, līdz viņš neizturēja un parādīja paraugu Zaļajai kartei. Nu viss skaidrs, laba ceļa novēlējumi (tā vismaz es nodomāju ) un turpinām ceļu Bjeloje Polje, Mojkovac.

No Mojkovac sākās ceļš pa Taras kanjonu, kas ir 78 km garš, un augstākais pacēlums virs ūdens līmeņa ir 1300 m. Pēc datiem, otrs lielākais kanjons pasaulē aiz Lielā kanjona. Tagad ceļš ir grūti izbraucams, jo varenās ainavas neļauj skatīt ceļu, bet vietumis cela malas ir bez aizsargmargām, un bezdibenis ap 100 m. Sāku īstenot tādu paņēmienu, kā tikai kaut kas platāks ceļam, tā malā un ar kājām nedaudz paejamies. Tas ir tā vērts, bet prasa daudz laika.

Tādu tuneļu pa ceļam ir daudz.
Taras pieteka.
Taras kanjons.

Turpinot ceļu, izdomājām, ka jānokāpj pie upes. Atradām kaut cik drošu cietu un darīts, atpūšamies pie Taras upes

Rezultāti bēdīgi, divi vizuļi no manis aizbēga.
Klinšu akmeņu aizbrukums uz Taras upes.
Taras upe

Pēc nelielas atpūtas braucam uz slaveno Taras tiltu, kas ir 172 m augsts, balstās uz 5cām arkām, no kurām platākā ir 116 m.

Taras tilts pa gabalu
Taras tilts
Skats no Taras tilta.

Izstaigājuši Taras tiltu kājām turp un atpakaļ, saprotam šī tilta unikalitāti. Tas tiešām ir cilvēku veits meistardarbs!

Dodamies tālāk uz Žabļak ciemu.

Žabļakā iebraucam līdz ar tumsu, ārā līst, temperatūra tikai +5 grādi C. Pie mums pienāk un piedāvā apartamentus par 30 EUR, paņemam uz divām dienām, jo esam ieplānojuši vienu dienu veltīt apkārtnei un Dumitor dabas parkam ar Crno jezero (Melnais ezers).

Viesistaba apartamentos.

Latvijas alus vēl turās rezervē :)

6. diena.

No rīta izlemjam pārbraukt vēlreiz Taras tiltu un pabraukt kādu gabaliņu uz otru pusi kalnā kādus 10mit km. Lai redzam tiltu no kalniem. Maršruts uz Odzak pusi.

Skats uz Taras tiltu no pretējā kalna.
Skats uz Taras ieleju.

Nobraukuši km 10 kalnā uz otru pusi dodamies uz Crno jezero, kuram ar kājām apejam uz riņķi. Ūdens dzidrs, zils un redzamība laba.

Tālāk mākoņos ir Dumitor virsotne.
Dikti drošas
Jāpamēģina laime.

Gājēju taka ap ezeru ir izbūvēta labi. Iešana ērta.

Lai saīsinātu taku, ir izbūvēti tiltiņi.

Kad esam apgājuši apkārt ezeram nolemjam, ka līdz tumsai vēl ir paliels laiciņš un izvēlamies divas kazu takas, kuras gribam izbraukt. Viegli smidzina lietutiņš. Pirmo izvēlamies veco ceļu uz Plužine līdz augstākajam punktam pāri Dumitor kalnu grēdai. Ceļš ir šaurs, laicīgi jādomā, kur apmainīties ar otru mašīnu, kas nāk pretīm. Tas, kurš atradis iedobi, met ar tālajiem, aicinot pretīm braucēju droši braukt.

Kalnu ceļš, ka klinšainās vietās bija 1,5 mašīnu platumā.
Pie pārejas sniega netrūka. T ~ +3 grādi.
Šitie neko neņēma galvā, un bija dikti mīļi jāpalūdz, lai palaiž garām.

Kad atgriezāmies, izdomājām braukt uz otru pusi Žablokai pa ceļu (kazu taku), kas kalnos izbeidzās Uzskoci ciemā. Atpakaļ ceļā sāka krēslot.

1750 m virs jūras līmeņa . Iedobes ir pilnas ar biezu sniega kārtu.
1732 m virs jūras līmeņa un dienvidu nogāzēs ir saglabājies sniegs.

Atgriežamies apartamentos Žablokā, ieturam maltīti un dodamies gulēt.

7. diena.

Izdomājam braukt uz Kosovu, Pejas (Peč) pielsētu caur Andrijevicas ciemu. Nevaru iestādīt navigatoru, tas izdodas ar kādu 5to piegājienu. Dodamies ceļā. Ceļš visu laiku iet pa kalnainu apkārtni.

Tepat lejā ir ceļš pa kuru tikko braucām.
Ļoti bieži ceļā redzami tilti viens virs otra.
Kalnu skats pa ceļam.

Netālu no Andrijevicas ciema apstājamies skaistā vietā, kur ir stāvlaukums. Te nu man izdevās redzēt to, ko biju daudz dzirdējis par vāciešiem Latvijā. Tik tiešām, viņi ar sirdi un dvēseli nodarbojās plaviņā pie stāvlaukuma. Katru dzīvu kukainīti ilgi pavadīja sekojot. Katru puķīti aptaustīja, priecājās un fotografēja. Ar mums parunājās pāris minūtes un atkal iegrima savā nodarbē .

Turpinām ceļu, esam nobraukuši labu gabalu aiz Andrijevicas, kad pretīm mums brauc čehu jaunieši, kuri mūs aptur. Pēc nelielas čehu- latviešu valodas apmaiņas, izmantojot pāris angļu vārdus , saprotam, ka priekšā robeža slēgta, un jābrauc uz otru robežpunktu caur Rožajē ciemu. Griežam atpakal, bet lieli zaudētāji neesam, jo esam izbraukuši skaistos serpentīnus. Bet atpakaļ braucot redzam kalnus no otras puses un tie skatā daudz savādāk.

Robeža Melnkalnei ar Kosovu tur ir tieši kalnu pārejā. Melnkalnieši mūs palaiž bez problēmām, bet kosovieši nerro. Mūsu Zaļā karte neder un manu Vito šie uzskata par busiku un prasa 130 EUR, bet man papīros rakstīts, ka man vieglais pasažieru. Nu šie iet skatīt mašīnu. Man Westfalio modelis un krēsli sabīdīti uz priekšu, ka ir tikai 5 vietīgs. Beigās samaksājam 30 EUR, kā par parastu vieglo. Un tomēr apbēdinoši, Kosova vienīgā valsts, kur neder Zaļā karte.

Bet par Kosovu būs 3jā daļā ...

Bet turienes valstiņas ir tik mazas, ka iznāk vairākas reizes vienu un to pašu šķersot. Tā nu mēs 10tās dienas vakarā ieripinājām Ulcinjā, un apmetāmies kempingā (18 EUR) pie Velikaja Plaža (long beach, kas ir ap 12 km gara pludmales zona). Aizgājām uz pludmali. Viss kārtīgi sakopts. Vienīgais zīmīgais bija, ka pludmales smilktis pelnu pelēkas, līdz pat melnai krāsai. Ejam atpakaļ, vakariņas un gulēšana teltī.

Saulriets Ulcinjā.

11. diena.

No rīta brokastis, tad ejam uz pludmali pasauļoties, lai pēcpusdienā dotos tālāk. Kad nonācām līdz vietai, kur augu zonu nomaina kāpu zona, interesanti bija, ka visi augi bija nosēti ar gliemēžiem.

Pludmalē viena pludmales uzturēšanas kompānija nomainīja otru, un tā visā garumā, kas sniedz pakalpojumus peldētājiem. Katrai sava veida guļamie krēsli un saules sargi. Mēs neizmantojām, jo gribējām iedegt.

Pludmalē varēja saņemt visāda veida izklaides, ūdens velosipēdi, ūdens motocikli, kuteri, kuģīši, un gaisa pūķis (pie vienīgā bija lielas rindas, jo lidojums ilga ap 15-20 min, bet gribētāju netrūka)

Kad apnika sauļoties, pastaigājām pa pludmales , varētu teikt Ulcinjas priekšpilsētu, apbūvetajiem rajoniem.

Ceļi skaisti sakopti.

Tālāk izdomājām braukt pa Moračas upes kanjonu uz Niksiču pa vecajiem ceļiem. Pa celam bija daudz tuneļu.

Pirmajā pieturā pie Moračas upes, ieraudzījām savādu krūmu ar ziediem, kurus atšifrējām, ka tie ir granātābolu krūmi.

Granātābola zieds
Granātābola augļa aizmetnis.

Pa Moračas kanjonu celš iet patālu no upes, un lielāko tiesu pats kanjons ir zem ceļa līmeņa, tāpēc auto braucējiem šis kanjons izskatās ne tik gleznains, kā Taras kanjons, bet ja to varētu veikt kājām gar pašu malu, tad kanjons ir ļoti izteiksmīgs.

Visu laiku braucam kalnā. Pēc tam, kad beidzās Moračas upe, ceļs mūs ved uz kalnu pāreju

Tādi skati no vienas vietas.
Sākam pacelties līdz mākoņu līmenim.
Tūlīt iebrauksim mākonī.

Sāk palikt tumšs, ceļas liela migla, kas noteikti ir mākoņi, kuriem braucam cauri. Vidējais augstums ir ap1300 m. Ceļa malā nav neviena stāvlaukumiņa , kur palikt pa nakti. Turpinām braukt pa serpentīniem bagāto kalnu veļu, līdz saniiedzam ap 21:30 Nikšicu. Vienā mājā vēl brīva viena istaba, kamēr mēs kaulējamies, piebrauc 4ri mototūristi un arī grib istabiņu. Saimnieks uzreiz pacel cenu uz 50 EUR, mēs atsakamies par labu mototūristiem, kas dikti izlijuši izskatījās. Braucam tālāk. Pēc laiciņa mūs apdzen tie paši moči, nosmējāmies, saimnieka gaunerīgums atstāja viņu bez peļņas .

Pilsētiņas nomalē atrodam kalnā omulīgu laukumiņu, kur arī pārguļam mašīnā. Diviem ir ļoti ērti nolaižamajā Westfalio dīvanā, es guļu blakussēdētāja krēslā, man tas patīk labāk.

Nākamajā dienā ceļš ies uz Horvātiju (tas būs 4tajā daļa), bet trešajā daļā būs pārrāvums starp abiem Melnkalnes braucieniem- tas ir uz Albāniju.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais