SURF TRIP 2007 , jeb kā mēs sākām sērfot braukt!

09.01.2014
12 min lasīšanai
29 foto

..pirms Marokas stāsta turpinājumu, ātrs lēciens pagātnē - Portuāle , jeb kā mēs sākām (neko īsti nezinot, bet apņēmības pilni). Vecs stāsts, bet joprojām sirds ietrīcas un vēlme kaut ko jaunu atklāt - joprojām!

.. tātad ... kas ir kas!

Sērfings – Surfing (no ang. valodas)- cilvēks uz dēļa lielos viļņos. Viļņu vidū mazs punkts. Zem punkta- ūdens virpulis, kurš nepielūdzami savelkas kopā ar plīstoša ūdens dārdoņu un baltu putu ūdens izvirdumu. Tomēr mazais punkts turpina slīdēt tam visam pa priekšu. Ja pievilktu tuvāk, tad punkts kļūtu par cilvēku krāsainos šortos un emocijām. Īstas spriedzes, prieka un adrenalīna pasaule.

Skatoties vēsturē Sērfošanu baltie cilvēki iepazina ap 1778. gadu, kad kapteinis J. Kuks savā trešajā ekspedīcijā apmeklēja Havaju salas un ieraudzīja brūnos cilvēkus peldot jūrā uz dēļiem. No tā brīža lēnām viss iekustējās arī vecajā pasaulē. Visspēcīgākais grūdiens notika brīdī, kad Holivuda padarīja sērfošanu par brīvības simbolu. Palmas, balto smilšu pludmales, zils ūdens okeānā, saule, iedeguši ķermeņi un iespēja slīdēt pa viļņiem ar dēli, sajūtot visas dabas spēku sevī... un kad atnāk nakts nekas nebeidzas. Ugunskuri krasta līnijā, trokšņaini pludmales bāri, ģitāras, dziesmas, smiekli un dejas līdz rītausmai - romantika, kurai vajag tikai ļauties.

Atgriežamies realitātē. Vai sērfot var arī Latvijā? Jā, ir iespēja. Kaut kur Ziemeļkurzemes krastā. Bet Eiropā? Jā, var. Nebūt nav jākrāj nauda Amerikai vai Austrālijai.

Lai apvienotu patīkamo ar vēl patīkamāko, 9 jauni cilvēki, no kuriem tikai četriem bija iepriekšēja pieredze, devās ceļojumā ar nosaukumu „Surf TRIP”. Nosaukums izsaka visa pasākuma filozofiju – ceļošana ar sērfošanu. Viens 8+1 autobuss, karte, dēļi, hidrotērpi, un pārējie sīkumi, kā guļammaisi, ēdiens, u.t.t. Pamatideja - apmeklēt pēc iespējas vairāk pludmales, sākot no Spānijas ziemeļiem līdz Portugāles pilsētai Porto. Brauciens pāri visai sauszemei, LV/LT/ PL/ FR/ESP. Vēl īsi jāpiemin, lai uztrenētu muskuļus, divas dienas tiek kāpts kalnos. Intereses un jaunu atklājumu pēc tiek izvēlēta Andora. Valstiņa, kura praktiski neskaitās Eiropas Savienība. Neierasta līkumošana pa kalnu serpentīniem līdz sasniegta nometnes vieta un liela strauts. Abās pusēs kalna grēdas tā, ka debesis tikai var redzēt paceļot skatienu augstāk nekā parasti. Kāpiens augšup nav grūts, tomēr tas prasa no tevis elpot dziļāk un lēnāk... lai pietiktu spēka tikt līdz galamērķim. Un tas ir tā vērts! Zaļa kalnu zāle, pliki akmeņi un zils jumts - debesis, kas spiedoši skaistas. Peldēšanās kailiem, kalnu ezerā dot veldzi un aukstu spēka spērienu doties atpakaļ ceļā. Skati ir vienkārši, bet tur jau tā lieta, ka viss vienkāršais ir skaistuma etalons. Saule riet ātri un paslēpjas aiz kalnu grēdām, mēness jau kādu labu laiku uzlēcis. Tas ir lielāks par ierasto Latvijas, šķiet tuvāk un karājās vienkārši debesīs līdz sagaida zvaigznes. Ceļš uz viļņiem turpināsies pēc aukstas nakts un brokastīm ar Boba Mārlija dziesmām. Ar pirkstu ievilkts autobusa nosarmojušā logā - „WE go SURFING”!

Pirmā Spānijas Dienvidu jūras pludmale sasniegta no rīta, kad mostas mazā piekrastes pilsēta. Skaisti. Viļņu nav, bet sarkana rītausma ar lielo gliemežvāku lasīšanu tiek izbaudīta pilnībā. Tālāk ceļš cauri piekrastes mazajiem ceļiem ir apbrīnas vērts. Un daudz zirgu. Ja kāds tic latviešu ticējumam, ka apprecēties var tikai tad, ja redzēts 100 baltu kumeļu, tūlīt pat var doties uz turieni. Gar ceļmalu ir tikai ganības un rančo līdzīgas celtnes. Šķiet, ka esi iebraucis Meksikā. Un tikpat daudz gaiši rozīgo putnu. Tur to ir vairāk nekā simts, putni, tie, kas flamingo, tur sēž ezeros kā pīles dīķī un savā mierā vēzē spārnus, kad kāds tos patraucē. Nu ja, pirmais kempings, kurā iebraucam ir blakus pludmalei un ar baseinu. Baseins it kā nestrādājot, jo „low season”. Vārdu sakot vietējiem par vēsu, mums gan paša laikā, tāpēc pa kluso tiek izbaudīta arī šī atrakcija. Galvenais vēl priekšā – snurkulēšana (niršana ar trubiņu). Bija diezgan interesanti turēties virsējā ūdens līmenī un meklēt dzeltenās zivis un citas radības. Laimīgajiem izdevās pamanīt arī astoņkāji. Nu tā, priekš pirmās reizes apmierinoši. Vēl bija jūras eži, kuriem par laimi neviens neuzkāpa un nepaņēma rokās, jo, kā izrādās, tā adatas var izņemt tikai ķirurģiskā ceļā. Viļņu nav, ir viegls vējš. Par prieku visiem ka vizuālais baudījums tiek izlocīts pūķis/bura (kaitsērfings), bet tai pašā laikā tas kļūst par biedu visiem pludmalē sasēdušiem pensionāriem. Nu kā saka, bijām tuvu tam, lai kaut kas notiktu. Mainīgs krasta vējš lika pūķim celties un krist... nu ja, nekur īsti aizlidot nesanāca. Paralēli pārējie ceļa biedri mētāja oriģinālo frīzbija šķīvīti. Tiešām, pietiek ar to, kas ir - saulains vakars un aktivitātes bez piepūles un spriedzes. Vakariņas un cerība rīt ieraudzīt īstos viļņus.

Rīts. Pārbrauciens. Pludmale. Ir viļņi. Ir arī melnie punkti viļņu galotnēs, kuri pēkšņi pieceļas un slīd pa ieleju lejā, veidojot skaistas, tūlīt pazūdošas līnijas. Tas ir maģiski, un nāsis rauj iekšā brīvo jūras vēju. Atliek vienīgi iekārtoties kempingā un banzai. Mazs pārsteigums, jo agrajā rīta pie check in sagaida vietējais Bobs Mārlijs ar jau smaidošu seju un spīdīgām acīm, kas galīgi nav radušās no rīta skaistuma, bet no zaļās zāles. Viss tiek darīts ātri, un ar kājām čāpots uz pludmali. Vietējie ar dēļiem ir jau priekšā. Sērferi šeit cieņā. Visā garajā pludmale tikai 30 metri atvēlēti peldētājiem, pārējais tiem, kam peldoties līdz ņem dēli. Lūk, tā nu mēs, ielīduši hidrās (hidrotērpos), sākam doties viļņos.

Doties iekšā nozīmē cīnīties par savu iespēju būt laimīgam. Ir jātiek cauri pirmajai viļņu līnijai. Vienalga kā. No krasta mazie viļņi pārvēršas lielās ūdens sienās, kas gāžas tev pāri vai kopā ar tevi triecas uz krastu. Nepaspēji ienirt - aizslīdi atpakaļ, nepaspēji pagriezties - dabūsi triecienu pa visu ķermeni, tā, ka vienīgais, kas palīdzēs nostāvēt, būs smiltīs iegumusī kāja. Sakults netiksi tikai tad, ja esi pārmetis dēli vilnim un pats ieniris tajā. Mazākus viļņus var pievarēt, vienkārši uzmetoties ar dēli virsū tuvāk nākošajai ūdens caurulei, un, ja paveicas, irties aiz tā plīšanas punkta. Tad seko gaidīšanas moments, protams, ar veiksmes formulu – atrasties īstajā vietā, īstajā laikā. Parasti tiek gulēts uz dēļa, ar skatienu, pavērstu pret viļņiem, kas veidojas zem tevis. Un tad jau vienā brīdī tu pieņem lēmumu, šis ir īstais - jāgriežas apkārt un jāairē. Ehh, dažreiz tas tomēr izslīd zem tevis, vai arī salūzt aiz tevis un tu saņem grūdienu pa aizmuguri un dodies krasta virzienā. Protams, jauki, kad baltais ūdens tevi nes, un tu vari sākt trenēties pierausties/uzlēkt no guļus stāvokļa stāvus – viena kāja priekšā, otra atbalstoša, ķermenim atrodoties deviņdesmit grādos attiecībā pret slīdēšanas virzienu, iesēdienā, rokas izvērstas līdzsvara noturēšanai un glisē (slīdi kopā ar vilni). Bet gadās trakāk, ja vilnis saplīst virs tevis. Nekas neatliek, kā kūleņot, vai palikt zem ūdens kādu brīdi, līdz tas tevi atlaiž vaļā, un tad ar patiesu cīņas sparu meklēt atkal brīvo gaisu. Tā tas process notiekas. Viļņi nāk un nāk. Lieli, mazi, vidēji. Tavējais tev jāizvēlas pašam. Ar laiku tu vairs nepievērs uzmanību katram, bet skaties, vēro, mēģini novērtēt ar kuru tu dosies piedzīvojumā un kad. Tāpat kā dzīvē... Izvēlei jābūt abpusējai, tad notiek brauciens. Šīs sajūtas dēļ ir vērts pavadīt ap sešām stundām ūdenī, pie tam ir sāļā un mazliet pavēsā. Bet to mana tik pirmajās minūtēs. Kad saņemta brauciena adrenalīna deva, tas vairs nespēj satraukt. Par briesmām atceries vien, kad kārtīgi esi samurcīts kādā lielā vilnī, vai arī rokas neklausa, jo muskuļos dzeļ. Laikam ir gana. Dēlis tiek iedurts smiltīs, sunīts (ap kāju sienamā siksna) nofiksēts un skatiens pievērsts atkal ūdenim. Šai pludmalei ir sava seja. Lielie vēja ģeneratori kreisajā malā maļ brāzmas, pa labi klintis un pa vidu dīvainie cilvēki, satupuši jūrā uz dēļiem. Ir maģiski redzēt kā ik pa brīdim kāds sarosās, sāk airēt kā Duracel zaķis, pielec kājās un virtuozi slīd paralēli viļņa līnijai. To var darīt ilgi, jo saule patīkami silda, un nekur taču nav jāsteidzas. Vienīgi kempingā vakariņas sauc.

Kempingi Spānijā savādāki – dzelzs drāšu žogs, treileru ieskautas telšu vietas

Pirmie pārsteigumi par cieto zemi, jāizmanto pilnīgs radošums, lai nospriegotu tentu un telšu striķus. Bet pārējais ideāli - siltas dušas, labierīcības, bārs, ēstuve, atpūtas /spēļu istaba – komforts. Ēdiens tiek gatavots uz gāzes plītiņas - ugunskuri stingri aizliegti. Ugunsgrēki šeit notiek bieži un lielos apmēros, tāpēc drošība tiek ievērota maksimāli. Tomēr šajā pagatavošanas veidā ir sava burvība. Ir jāatgūst prasmes, kas mazliet piemirstas, dzīvojot birojos, kad tiek ēstas trīsstūra maizītes vai, labvēlīgākā gadījumā - aizcilpots uz tuvāko ēstuvi. Šeit parādās mobilitātes princips, virtuve vienmēr pa rokai, un svaigā gaisā gatavots ēdiens ir ar citu garšu. Bonuss, ka, pašiem gatavojot, rodas papildus iespēja iepazīt vienam otru tuvāk un radīt jaunas ēdiena receptes. Tam grūti noticēt, bet pašas vienkāršākās lietas vieno cilvēkus. Ēdienreizes, sēžot aplī, joku mētāšana, un varoņu stāstu stāstīšana saliedē, un visi deviņi cilvēki kļūst pazīstamāki un tuvāki viens otram. Nevienam nav nekas jāpierāda – ir skaidrs, ka viļņi pietiks visiem un katram ir iespēja darīt, ko pats vēlas. Tuvu paradīzei, nu labi – tiem, kas pavilkušies uz sērfošanu. Dzīve ir brīnišķīga, kad vairs nemeklē tai jēgu, bet vienkārši to baudi un dzīvo.

Cita diena. Jaunas vietas un pludmales sameklēšana. Tas nozīmē iebraukšana vairākos kempingos un pirmais jautājums saimniekiem: „Surfing? Where is possible to surf?”. Atbildes šoreiz mūs neapmierina, tomēr mazie lauku ceļi caur mazajiem ciematiem, garām pieturām, ar brūniem smaidīgiem un kautrīgiem bērniem rada patīkamu vietējās apkārtnes pieskārienu. Pārsvarā redzami veci cilvēki ar atvērtību un gatavību palīdzēt, kā arī bērni, ziņkārīgi un priecīgi. Pieaugušo nav, laikam strādā. Pūliņi tomēr attaisnojas. Kempings un pludmale ir starp klintīm. Tā nav liela, puskilometru gara, tomēr tikai viens piekļūšanas ceļš. Baltas smiltis un neviena cilvēka iemīta pēda. Viļņi šeit sakoncentrējas un dodas klinšu skavās. Ir jau nakts, tāpēc dodamies uz kempingu, un tur redzam teltis, kuras esam jau kaut kur redzējuši. Izrādās – tās pieder tiem pašiem Itāļu sērferiem, kurus bijām jau satikuši iepriekšējā nometnē. Nu kā saka, nekas šai pasaulē nenotiek bez iemesla. Šoreiz iemesls ir pankūku cepšanas rituāls ar vietējo sidru un vīnu baudīšanu. Daži to sauc par romantiku, citi par burvīgu brīdi. Vakars ir pilns ar stāstiem par to, ko darām mēs, ko dara viņi, un valodas barjeras to padara vēl jautrāku... Tādi tādus pievelk. Itāļu četrinieks, kas izrādās spēlē vienā mūzikas grupā, snowo, sērfo un ceļo kopā. Un Latvijas pārstāvji, pilnīgs mikslis no fotogrāfa līdz augsta ranga menedžerim. Visi, kas sēž ap gāzes plītiņām, gaidot savu pankūku, ir vienlīdzīgi un veidojas neredzamais savienojuma brīdis, ko laikam sauc par draudzību.

Rīts agrs, dēļi jāvasko un sevi jāsagatavo, jāiesilda. Ūdens atkāpies, bēgums. Tas netraucē skriet iekšā okeānā un atrast savu baudu. Dēlis piestiprināts pie kājas. Tas ir vienīgais drošības garants un saikne ar putuplasta gabalu, kas tevi var gan noturēt uz ūdens, gan palīdzēt slīdēt ar viļņu spēku. Atkal jātiek cauri viļņu līnijai. Ir grūtāk. Pēc kāda laika tu saproti, ka jāmaina taktika. Viļņi kļuvuši spēcīgāki un tu kūļājies uz vietas. Paisums. Viļņi kļūst lielāki un neregulāri, pie tam maina virzienu. Viii... nu nekas jācīnās, ko citu darīt? Viļņi jau no tā nepaliks mazāki, ja tu tiem netiec cauri. Tie ir jāsaprot. Vēro, izbaudi, vērtē un saproti. Tad tavās smadzenēs notiek klikšķis, tu atsperies ar savām kājām pret grunti un, pārvarot ūdens pretestību, skrien. Pretī tev nāk izcēlies vilnis. Tavs lēmums - mest tam pāri dēli un ienirt vai arī izmantot pēdējo kā vairogu un, sajūtot viļņa klātieni, uzgulies tam virsū, sadalot vilņa galotnes spēku. Un tad jau vajag tikai airēt aiz lūzuma līnijas, savādāk nākamais milzenis tevi sagriezīs vērpetēs vai aizstums kārtīgu gabalu atpakaļ. Ne vienmēr izdodas izlausties cauri. Bet ja tiec, tad laimīgs elso, guļot uz dēļa un atgūdams elpu, un droši pieslejies sēdus, turpinot kūļāt kājas. Ir pavērusies cita realitāte. Pēc tevis palikusi plīstošu viļņu līnija, bet pats galvenais, - priekšā veidojas viļņi, kuri pazūd zem tevis. Tie viegli tevi paceļ, panes gabaliņu un nolaiž atpakaļ. Tev jāatrod, kur vilnis plīst vispirms un veido galotnes mēli. TUR ir jāsākas tavam ceļam. Tu sēdi tik ilgi, kamēr kaut kas tevi uzrunā. ŠIS būs tavs, dēlis jāpagriež pret krastu un jāuzairē īstajā momentā ar dubultspēku. Tev izdodas to uztvert un ar panteras lēcienu tu jau esi uz dēļa un, un, un... aiziet , aiziet ....

Ceļš ved tālāk, sākās ceļojošās cilts taktika, un, lai cik labi un skaisti nebūtu, iekšējā sajūta tevi dzen uz priekšu vēl un vēl. Mantu sapakošana un sakrāmēšana, kļūst ar katru reizi vienkāršāka un ātrāka. Autubusiņs ir kļuvis par mūsu mājām, tas ir silts, ērts un piedāvā caur saviem logiem ieraudzīt ātros slaidšovus. Radio skanošā mūzika padara visu vēl eiforiskāku. Te esi kā lielā zemūdenē, kas sniedz apskatīt visu ērta vērotāja pozīcijas, neprasot no tevis saskarsmes realitāti. Pārbraucienu laikā vai nu gulšņā, vai nu skaties pa logu. Ir ko redzēt. Spānijas kalni, ciematiņi, dzelzceļi, saulrieti, rītausmas, benzīntanki, tukšas ieliņas, saldējumu izkārtnes, reklāmas, ceļa zīmes, divstāvu un trīsstāvu mājas, daudz asfalta, brīnumaina tilta konstrukcijas un vauuu momenti, kad ceļš iznāk pie jūras, vai kalna virsotnē. Vadības mehānisms pārdomāts – šoferis, navigators, palīgs. Visi trīs pirmajā rindā, uz viņiem galvenā atbildība, izvēlēties ceļu, atrast vietas un sasniegt galamērķi. Pārējie izklaidējās kā māk, bet pamatā runāšana par visādām tēmām, skatīšanās pa logu, maksimāli labākās jogas pozas iegūšana krēslā. Ik pa laikam jau ir arī misijas, iepirkties vietējā supermarkado vai papildināt ūdens krājumus apstāšanās vietās. Ceļš vienmēr ved kaut kur, un tomēr bieži pati došanās ir piedzīvojums, pati kustība kā tāda. Ja jau tu kusties, tu esi dzīvs un tu dzīvo, pat mūzika, atrodoties ceļā, iegūst jaunu jēgu. Mūsu ceļš, nometnes vieta, pludmale, ceļš, pludmale, nometnes vieta un tad atkal viss no sākuma.

Otrs sākums, kad iebraucam Portugālē. Saule spēcīgāk iesvilina un vējš skarbāk iepūš. Esam pagriezuši sejas pretī okeānam. Skarbi un patiesi. Šeit daži jūtās kā mājās. Ir būts pirms diviem gadiem, kad tikai iemēģināti pirmie soļi sērfa lauciņā. Kempingā viss savās vietās. Tiek veikts ierastais dienas rituāls. Autobuss novietots maksimāli ērtā pozīcijā, lai apvienotu mantu izkrāmēšanas, gan tenta atsaišu vietu pareizais leņķis. Puse brigādes, krāmē ārā mantas un ierīko virtuvi, otra sien nost dēļus un ceļ pajumtes. Kamēr top vakariņas, ir iespēja „ieiet ūdenī”. Jāvelk virsū hidra, kas nav no jaukākajiem pasākumiem, bet ja to dara dušā tad jau ir okay. Dēļu ķīļi tiek pārbaudīti un pēc vajadzības pievilktas skrūves. Mazi vaskošanas darbi, kad vispirms tiek uzrīvēts vasks un tad ar mazo ķemmīti izveidoti līniju raksti. Pamat nosacījums, lai nebūtu par daudz kā lieka. Kad ar to tikts galā, dēlis padusē un uz okeānu, kas paslēpies aiz kāpas. Nonākot pie ūdens tiek uzsprādzēta drošības saite kājai, nu tā, kas tevi savieno ar dēli, un acis jau meklē labāko ieiešanas vietu. Jārīkojas gudri, nav jālien lielākajās putās, ir jāatrod mierīgāki apkārt ceļi un, sekojot viļņu regularitātei, jāatrod viļņu pauze. Iebridiens, kā vienmēr ir mazliet skarbs. Kājas sajūt vēso ūdeni un vietās, kur hidrotērps nesaskaras cieši, uzpildās mazliet auksts ūdens, kas rada atbilstošās emocijas. Tālāk jau gribas, prasmes un izturības jautājumu pārbaude. Kurš kuru un cik ilgi? Vislabāk sērfot grupā, tad starplaikos var viens otru uzmundrināt, dalīties emocijām vai ieteikt ko darīt savādāk. Tas šo procesu padara aizraujošāku, un apziņa, ka tu neesi vienīgais dēkainis, dod tev spēku to visu turpināt. Pēc kārtīgas cīņas ir atkal laiks vērošanai. Apsēdies slapjajās smiltīs un vēro. Pēc laiciņa, kad visi ir iznākuši no ūdens ir jādodas vakariņās. Droši vien otra brigāde tās jau paēdusi, tad notiek lomu maiņa un virtuves dežuranti steidz nomainīt savu dress codu un ieņurcīties hidrās. Ir vēl iespēja noķer pēdējos saules starus. Pašā vakarā visi mierīgi. Dienas it kā vienādas, sēdēt aplī un runāt, kas šodien izdarīts, tomēr ir citas sajūtas un iespaidi, varbūt tāpēc, ka arī jūrai katru reizi savādāks saulriets. Saullēkts atnesīs atkal jaunu iespēju. Iespēju atrast brīdi piedzīvojumam.

Tā diena seko dienai, viļņi ir pārņēmuši tevi savā varā. Tev aizvien vairāk patīk vērot ūdeni un tajā notiekošo. Autobusiņu tu sāc uztvert kā mājas un ceļabiedrus par saviem tuvākajiem. Pats bīstamākais, ka tev sāk likties, ka tā varētu dzīvot vismaz pusgadu. Tomēr pastāv cita realitāte, kurā tev ir jāatgriežas. Tā ir tava ikdiena, tomēr tu jau esi izmainījies. Tavās sajūtās ir palicis viļņu spēks, ūdens dzestrums un spriedzes sajūta muskuļos. Adrenalīns parādās pat tad, kad netīšām ieraugi kādā ekrānā vai netā lielos viļņus. Tavā dzīvē ir ierakstīts lielisks piedzīvojums, kuru ir vēlme atkārtot. Sērfojamie viļņi kaut kur ir vienmēr. Tev tikai tiem jāatrod laiks un jābrauc, šiem pasākumiem atrunas nav svarīgas, jo darbs jau nav vilks - mežā neieskries. Sērfojot spēks dīvainā kārtā tikai pieaug, protams, mentālais – ūdens, saules un vēja terapija padara lietas vienkāršākas un pozitīvākas. Spēki jāgūst dabā un vislabākā dzīves māksla ir savu brīvību ietvert piedzīvojumā.

Kopsavilkuma vietā

Sērfa brauciena mērķis: padzīvoties Spānijas, Portugāles pludmalēs, pasērfot, pačilot un piedzīvot ko jaunu un nebijušu. Kopā brauciena laikā apciemotas tika aptuveni 12 pludmales un nobraukti ~ 11 000 km. Ttas viss- mēneša garumā. Uzkāpts Spānijas un Andoras kalnos. Visi dzīvi un veseli atgriezās Latvijā.

Ieteikumi, tiem kas vēlas kaut ko līdzīgu darīt:

Būt elastīgiem savos plānus un izmantot jebkuru parādījušos iespēju;

Runāt ar vietējiem cilvēkiem un jautāt viņu ieteikumus un padomus, 80% ir izmantojami;

Vērot vietējos sērferus un uzzināt informāciju par bīstamajām vietām, kā arī citus padomus;

Sekot līdzi laika prognozei, vismaz 2 laika ziņu web saitos, parasti laika ziņas pieejamas kempingu recepcijā;

Uztvert lietas pozitīvi, jo pat lietus laikā var labi sērfot;

Izslēgt mobilos tālruņus;

Var izmantot lidmašīnas, kas ietaupa trīs/četras ceļa dienas;

Iemācīties vietējo valodā pamatfrāzes, lai būtu vēl pozitīvāka saskarsme;

Klausīties Bob Marlija mūziku un dungot līdzi;

Izbaudīt katru mirkli un ņemt to viegli (take it easy)!

Bildes arī var ielūkot šeit!