Lisabona – labo mirkļu mozaīka
|
Ieva Dzelme - Romanovska
|
Mītne – mansards ar miljons $ skatu
Ierodamies Lisabonā ar Lufthansu caur Frankfurti. Kāpēc atkal (jau 3.X) Portugāle? Jo tie ir bezrūpīgie dienvidi. Tur ir silti, skaisti un visādi citādi patīkami. Pašā laikā, lai pamuktu no pašmāju Jāņu svinībām. Mūsu mītne šoreiz ir nestandarta mansardiņš. Ērtā vietā pašā pilsētas centrā, atkal atrasts caur ierasto airbnb.com. Cena demokrātiska, atmosfēra – lieliska. Vannas istabā gan jumta slīpums taisni izslieties īsti nepieļauj, toties pa lodziņu tālumā var vērot katedrāles kupolu. Vakaros naksnīgā noskaņā esmu par šo skatu tādā sajūsmā, ka aiz priekiem gribas spiegt. Tupu pie vannas uz ceļiem, tīru zobus ar vietējā bodē nejauši nopirkto apelsīnu zobu pastu un domāju, ka šādi mazie mirkļi, lūk, sevī glabā īsto dzīves esenci.
Barčiks – negantie kokteiļi kinematogrāfiskā noskaņā
No rītiem var pabrokastot piemājas kafetērijās. Iebraucēji līkņā gar vitrīnām un pasūta paši nezina, ko. Pa to laiku vietējie rāmi šķirta avīzes, malko kafiju un šķietami atrodas kaut kur pavisam citur. Un tā jau arī ir. Viņiem nav jāizprot, kura no dzeltenajām kūciņām būs īstā un nav arī jāsteidzas pilsētas apskatē. Mājās esot, cita lieta!
Bet vakari atnāk ar citām noskaņām. Mazās ieliņas mutuļo. Paklausījušies tradicionālo fado dažādos izpildījumos, nejauši ieklīstam bārā, kas mūsu turpmāko uzturēšanās laiku iemanto kulta vietas statusu. Vieta ar saukli „Only for good people” ir tik kinematogrāfiska, ka rodas sajūta – uz brīdi mēs ieplūstam kāda koša piedzīvojumu kino noskaņā. Aizvien drusku nožēloju, ka slepus nenofotografēju vienu no kolorītākajiem tēliem – bārmeni, kas jauca pilnīgi neiedomājamus kokteiļus. Kaut gan no otras puses – ir taču skaidrs, ka nofotografēts mirklis tik un tā citiem neizteiks gandrīz neko. Bet paša emocionālajā atmiņā tas paliks arī bez tehnikas piedalīšanās. Tāpēc reizēm labāk sajūtas baudīt, nevis noņemties ar to iekapsulēšanu. Citādi, galu galā, var sanākt ne šis, ne tas. Atgriežoties pie kokteiļiem, filmas kadra cienīgas droši vien bija mana un kādas citas bāra apmeklētājas sejas, kad minētais bārmenis glāzē ielēja gandrīz trešdaļu pudeles ruma. Mūsu acis pārsteigumā izpletās, mutes atvērās, un manā prātā neviļus atausa Rīgas bāri, kur kokteilis lielākoties nozīmē pusglāzi sasmalcināta ledus un otru pusi – sulas ar šāda vai tāda sīrupa piešprici. Bet skaidrs, ka ne jau par rumu ir stāsts, bet gan par piedzīvojuma garšu.
Sardīņu festivāls – ballīte aiz baznīcas
Vakarējot uz mazā balkoniņa ar skatu uz baznīcu pretējā ielas pusē, reiz sadzirdam neierastu kņadu. Dodamies mūzikas virzienā un attopamies turpat aiz baznīcas, kur futbola laukumā puikas tumsā vēl dzenā bumbu, bet blakus pagalmiņā uzslieta skatuve, garie galdi un bariem vietējo priecājas labākajās tradīcijās. Saprotam, ka šādus pavērsienus mēs plānodami nesaplānotu, tāpēc sajūsmināti iejūkam jautrajā virpulī. Vispirms tiekam pie turpat uzceptām sardīnēm, jo tās tur ēd pilnīgi visi. Mēs tikai dažas noprovēšanai, bet pārējie - burtiski kalniem. Drīz laižamies arī straujā dancī, demonstrējot dažādus stilizētus latviešu tradicionālo deju elementus. Tā sardīņu festivāls, kā mēs nodēvējam portugāļu lustīgo ballēšanos, top par mūsu stilizētajām saulgriežu svinībām. Un nekas nebija jāorganizē. Svinības ielas pretējā pusē mūs atrada pašas, pierādot, ka viss labākais atnāk dabiski, bez negantas piepūles un pārcentības. Ir tikai jāvēlas un jāļaujas. Uztveru to kā dzīves mācību – ne visu izdosies paredzēt un kontrolēt. Un labi, ka tā. Jo, kas gan var būt jaukāks par negaidītiem, patīkamiem pārsteigumiem?
Okeāns – pieredze ar vētru un azbesta Dzintaru
Lisabona ir brīnišķīga! Vizuāli skaista un patīkami saulaina. Šauras ieliņas kalnā un lejā, saldi ķirši un īsta vasara. Bet plašums velk...uz okeānu. Pilsētā tā nav. Visvienkāršākajā veidā - ar vilcienu, bez pūlēm nonākam mazajā Cascais pilsētiņā. Pastaigājamies, sauļojamies, galu galā sēžam uz soliņa ar skatu ūdens virzienā un prātojam, kā tik skaisti vispār var būt?
Tādi aplaimoti ieveļamies autobusā, kas vedīs uz Eiropas tālāko rietumu sauszemes punktu Cabo de Roca. Braucot saprotam, ka īsti neesam izpratuši, kurp dodamies. Gar autobusa logiem pamazām parādās mākoņi. Un, kad izkāpjam, pūš tāds vējš, ka, nepārspīlējot, jākrīt no kājām. Pludmales čībām kājās un satinusies dvielī, lai nenosaltu, kaut kā kuļos gar krauju un cenšos izbaudīt mirkli. Visam trakumam pa vidu pamanu, ka smuki zied vietējās pļavas. Nodēvēju tās par improvizētajām Jāņu zālēm. Kā atpestīšanu sagaidām autobusu, kas mūs no vējainajām debesīm noved lejā, kur atkal ir silta vasara.
Lisabonā atgriežamies ap saulrieta laiku un nolemjam nākamajā dienā atkal ļauties okeāna vilinājumam.
Otrajai dienai izraudzītā okeāna piekraste - Costa da Caparicia - ir virzienā uz otru pusi. Tā ir izslavēta visur, kur vien iepriekš esmu kaut ko lasījusi par ūdeņiem ap Lisabonu. To veikli sasniedzam ar autobusu. Tie vairs nav klusie Cascais līcīši. Mūs sagaida īsta sērfotāju paradīze ar pamatīgiem viļņiem un vēju, kas visas drēbes sapūš sāļas.
Saule cepina pat cauri T-krekliem. Bet mēs iznomājam velosipēdus un aplaimoti minamies gar pludmali.
Beigās izlemjam, ka tomēr mazliet arī jāpasauļojas, bet acīmredzot šoreiz bez „Dzintara” ražotā sauļošanās krēma. Iepriekšējā dienā tā lietošanas rezultātā tā arī palikām pavisam bāli. Šoreiz šur tur drusku uzķēpājām, bet pamatā iztiekam bez. Rezultātā, pēc neilgas gozēšanās pludmalē, vakarā attopamies koši sarkani. Vien tajās vietās, kur trāpījies „Dzintars”, palikuši balti pleķi. Tā mēs sapratām, ka LV vietējā ražojuma sauļošanās kosmētika patiesībā ir reāls bruņu krekls. Ar to sauļoties nav īsti lielas jēgas, bet bez arī nevar. Jāmeklē vidusceļš. Bet tas jau citu reizi, jo Portugālē mums turpmāk vajadzēja slapstīties ēnā. Kad izmisumā 35 grādu karstumā centos iegādāties baltu topiņu ar garām rokām, pārdevēja nopētīja manu „Dzintara” neskarto ādu un paziņoja verdiktu – Portugal is dangerous!
Kā saorganizēt delfīnbuču?
Vai esat kādreiz iedevuši buču delfīnam? Es esmu. Un tas notika nekur citur kā Lisabonas zoodārzā. Tur vispār bija lieliski! Vispirms noskatījāmies delfīnšovu, kur redzēju, ka dažiem laimīgajiem no publikas ir iespēja nokļūt pie delfīniem un tiem pieskarties. Iepriekš delfīnus biju redzējusi bildēs un filmās. Dzīvē laikam tikai vienreiz Ēģiptē, kur tie savā vaļā bija novērojami jūrā. Kad Lisabonas zoo bija izstaigāts, gluži nejauši pienāca nākamā delfīnšova laiks. Tā kā man tas ļoti iepatikās, domāju paskatīties vēlreiz kaut vai tikai pašu sākumu. Un, kā gadījies, kā ne, pamanīju, ka gar krēslu rindām staigā viens no darbiniekiem un uzrunā skatītājus. Saprotot, ka tā ir mana iespēja nokļūt, zibenīgi metos pie viņa un lūdzu iespēju kļūt par vienu no brīvprātīgajām šova dalībniecēm. Saņēmu piekrišanu. Un steiga bija atmaksājusies. Nākamā meitene, kas izteica tādu pat lūgumu, jau tika atraidīta, jo vajadzīgo cilvēku skaits ir pavisam mazs. Tālāk manai sajūsmai nebija gala. Sajutos kā vinnējusi loterijā. Tiku pie delfīniem, varēju tos noglaudīt, un viens no tiem man (vai es viņam) iedeva buču. Tas bija spilgts piedzīvojums, kas pierādīja, ka reizēm ir aktīvi jārīkojas, lai dabūtu to, ko ļoti gribas, jo īstais brīdis ir īss un iespēja jāizmanto nekavējoties.
Skaidrs, ka šis nebūt nav viss. Lisabona ar šo nekādā ziņā nebeidzas. Taču visu uzrakstīt vienalga nav iespējams. Tāpēc ir jādodas turp un jāizbauda dzīves košie mirkļi!
Ja iedvesmai gribas aplūkot vairāk Portugāles bilžu, tās atrodamas galerijā.